Eiropas Jaunatnes portāls
Informācija un iespējas jauniešiem visā Eiropā.

Kā nepieļaut jauniešu radikalizāciju?

HRYO
Jaunatnes cilvēktiesību organizācijas 2017. gada 3. maijā rīkotā konference “Jaunatnes marginalizācijas novēršana” vienkopus pulcēja juridiskos speciālistus, politikas veidotājus un nozares pārstāvjus, lai risinātu problēmu par vardarbīga ekstrēmisma izplatību jaunu eiropiešu vidū.

Organizācijas “Maison de Quartier St Antoine” (MQSA) direktore Tamimonta Essaida (Tamimount Essaide) 2015. gada septembrī Briselē tikās ar Salihu Ben Ali (Saliha Ben Ali) — māti, kuras 19 gadus vecais dēls gāja bojā Sīrijā pēc pievienošanās ISIL. S. Ben Ali ir organizācijas “Society Against Violent Extremism” dibinātāja. Šī organizācija kopā ar MQSA un kustību “Women Without Borders” izveidoja “Māšu skolu”, lai palīdzētu saprast un risināt problēmu, kas saistīta ar jauniešu pievēršanos ekstrēmismam. “Mēs saņemam zvanus no mātēm, kas uztraucas par savu bērnu nākotni, un mātes var būt pirmās, kas pamana bērna skumjas vai noslēgtību, tāpēc viņām var būt svarīga loma, laicīgi brīdinot un pasargājot savus bērnus,” skaidroja T. Essaida. “Māšu skolā 15 nedēļu garumā dalībnieces gūst lielāku izpratni par vidi, kurā bērni dzīvo, un iemācās, kā inteliģenti novērst radikalizāciju un stiprināt emocionālo saikni starp vecākiem un bērniem.”

 

Šī iniciatīva ir piemērs idejai, kurai piekrita konferences dalībnieki, proti, pirmā cīņa pret jaunatnes marginalizāciju un vardarbīgas radikalizācijas izplatību ir jāizcīna vietējā mērogā.

 

Vietēja mēroga pieeju apņēmīgi atbalsta Beļģijas pilsētas Mehelenas mērs Bārts Somerss (Bart Somers), kurš saņēma apbalvojumu “Pasaules mērs 2016”. Viņš sāka savu uzstāšanos, pievēršoties diviem nepatīkamiem faktiem: “Pirmkārt, ISIL ir pievienojušies gandrīz 4200 Eiropas jauniešu, un, ja vēl vairāk agresīvu radikalizētu jauniešu turpinās pievienoties ISIL, drošības dienesti nespēs viņus kontrolēt. Otrkārt, radikalizācijas apkarošana ir ļoti sarežģīts pasākums, jo tam ir nepieciešams daudz laika un naudas, turklāt panākumi nav garantēti.” Tādēļ viņš atbalsta marginalizācijas profilakses un demarginalizācijas pasākumus.

 

“Mums nevajag vairāk policistu vai īpašus likumus. Pirmkārt, ir jāizveido iekļaujoša politika vietējā mērogā, jārada drošība savā pilsētā; nedrīkst pieļaut, ka pilsētu rajonos nav pieejami dažādi dienesti un noziedznieki tiek uzlūkoti kā paraugs,” apgalvoja Mehelenas mērs. Viņš arī norādīja, ka pretēji apgalvojumam, ka dzīvojam multikulturālā sabiedrībā, “daudzās pilsētās cilvēki dzīvo nevis kopā cits ar citu, bet gan cits citam blakus — monokulturālu sabiedrību arhipelāgos”.  Viņš uzsvēra, ka ir svarīgi veidot jauktas skolas, sporta klubus un jaunatnes klubus. Mehelenā ir futbola klubs, kurā spēlē jaunieši ar atšķirīgu kultūras mantojumu. Viņi ne vien spēlē futbolu, bet arī kopā pilda mājasdarbus. Ja viņi skolā saņem sliktas atzīmes, nākamajā nedēļā viņi nedrīkst spēlēt futbolu. Pilsētā ir arī boksa klubs, ko izveidojis izbijis narkodīleris, lai palīdzētu pilsētas mazāk aizsargātajiem jauniešiem. Viņi drīkst apmeklēt boksa nodarbības ar nosacījumu, ka gūst labus rezultātus skolā, bet ja viņus pieķer kaujamies uz ielas, viņi no kluba tiek izslēgti.

 

Eiropas Parlamenta Sadarbības grupas bērnu tiesību jomā līdzpriekšsēdētāja Katerīna Činiči (Caterina Chinnici) uzskata, ka “marginalizācijas un diskriminācijas apkarošanai ir jābūt galvenajai prioritātei Eiropas līmenī. Profilaksei un reintegrācijai ir jānotiek caur izglītību”. Šī pieeja nav jauna, K. Ciniči atceras, ka viņas tēvs, tiesnesis Roko Činiči, kuru 1983. gadā noslepkavoja mafija, bija “novators krimināltiesību jomā, jo bija pirmais tiesnesis, kurš tikās un sadarbojās ar jauniešiem, lai novērstu radikālismu”.

 

 

 

 

Starptautiskā nepilngadīgo tiesvedības sistēmas novērošanas centra pārstāve Adelaide Vanhove (Adélaide Vanhove) brīdināja: “Cietums ir sliktākā vieta jauniešiem, kuriem ir problēmas, jo pastāv risks, ka cietumā viņi var radikalizēties un tikt rekrutēti. Pārāk maz uzmanības tiek pievērsts faktam, ka daži aizdomās turētie vai iespējamie teroristi var būt bērni vai nepilngadīgie. Lielākajā daļā ES dalībvalstu nav izstrādāta pretterorisma politika, kas būtu pielāgota bērniem.” A. Vanhove uzskata, ka ar represīviem pasākumiem vien vairs nepietiek — tiem var būt pat pretējs efekts. Viņa mudināja pieņemt jaunu stratēģiju, kas būtu balstīta uz profilaksi. Tieši šā iemesla dēļ novērošanas centrs uzsāka projektu “Nepilngadīgo radikalizācijas novēršana: aizturēšanas alternatīvu izmantošanas veicināšana tiesiskajā apmācībā” (2016.–2018. gads). Tā mērķis ir dalīties ar labas prakses piemēriem tiesnešu, prokuroru, tiesas ierēdņu, advokātu, mediatoru un politikas veidotāju vidū. Projekta ietvaros tiks izstrādāta rokasgrāmata un e-apmācības kurss, lai palīdzētu tieslietu nozarē strādājošajiem speciālistiem novērst radikalizācijas problēmu apcietinājumā un rast aizturēšanas alternatīvas, tostarp tādas pieejas radikalizācijas apkarošanai, kuru pamatā ir kopienas un ģimenes vērtības.

 

Radikalizācijas apkarošanā nozīmīga loma ir arī brīvprātīgajiem. Kā apgalvoja Eiropas Brīvprātīgo centra direktore Gabriela Siviko (Gabriella Civico), “negatīvi stereotipi veicina naidpilnu rīcību, un brīvprātīgajam darbam ir potenciāls lauzt stereotipus un vairot izpratni un iecietību attiecībā uz atšķirībām, tādējādi novēršot ekstrēmismu”. Viņa uzsvēra faktu, ka brīvprātīgais darbs veido kopienu un spēju pretoties, turklāt tā ir vieta, kur var īstenot profilakses stratēģijas. Tomēr G. Siviko arī kritizēja tradicionālo pilsonisko sabiedrību, kas “nerisina radikalizācijas problēmu un necīnās ar ekstrēmistu ideoloģiju, jo cilvēkiem trūkst nepieciešamo zināšanu un viņi baidās, ka sabiedrība varētu reaģēt negatīvi, uzskatot, ka tā ir maiga attieksme pret noziedzību, un tādējādi būtu risks zaudēt finansējumu”.

 

T. Essaida nav saņēmusi īpašu finansējumu Māšu skolai, taču viņi jau gatavo nākamo kursu, kas sāksies septembrī. Viņa uzsvēra, ka radikalizēti jaunieši pievienojās teroristu grupējumiem, jo “jutās sadzirdēti”. T. Essaida atzina, ka apkarot radikalizāciju ir tikpat grūti kā izglābt kādu no sektas. Viņa ir gandarīta par kādu gadījumu ar 15 gadus vecu jaunieti, kurš pievienojās teroristu grupējumam Sīrijā, bet, pateicoties viņas grupas darbam ģimenes atjaunošanā, pusaudzim izdevās atgriezties mājās Beļģijā un atbrīvoties no vardarbīgā ekstrēmisma. T. Essaida secina, ka šajā gadījumā būtiska loma bija mātei, taču svarīgas bija arī vietējās iestādes, kas deva viņam otru iespēju. Tagad šis jaunietis ir pirmā kursa medicīnas students.