Katrai ES dalībvalstij ir pašai savi sociālās aizsardzības likumi. No tiem izrietošās tiesības un pienākumi ir vienādi visiem darba ņēmējiem šajā valstī (neatkarīgi no tā, vai viņi ir vietējie iedzīvotāji vai ārzemnieki).
Tomēr ES noteikumi koordinē valstu sistēmas, lai nodrošinātu, ka cilvēki, kas pārceļas uz citu ES dalībvalsti, nepazaudē sociālo aizsardzību (piemēram, tiesības uz pensiju un veselības aprūpi) un lai viņi vienmēr zinātu, kuras valsts likumi uz viņiem attiecas.
Saskaņā ar ES noteikumiem uz personu vienlaicīgi var attiecināt tikai vienas valsts likumus par sociālo aizsardzību. Tātad sociālās apdrošināšanas iemaksas šim cilvēkam ir pienākums maksāt tikai vienai valstij.
Parasti tiek piemēroti tās valsts likumi, kurā cilvēks strādā (kā darba ņēmējs vai pašnodarbinātais), un viņam ir pienākums sociālās apdrošināšanas iemaksas veikt šai valstij. Nav svarīgi, kur cilvēks dzīvo (piemēram, vai viņš brauc uz darbu no citas valsts) un kur reģistrēts darba devējs.
Uz darba ņēmējiem, kas norīkoti strādāt ārzemēs uz mazāk nekā 2 gadiem, attiecas izņēmums - viņi šajā laikposmā joprojām drīkst būt apdrošināti tajā valstī, no kuras viņus norīkoja, un tai veikt iemaksas.
Cilvēkiem, kuri vienlaicīgi strādā vairākās valstīs, piemēro īpašus noteikumus, kas paredz, kuras valsts likumi piemērojami un kurai valstij viņiem ir pienākums veikt maksājumus.
Zemāk varat piekļūt informācijai par valstīm.