European Union website, the official EU website

Eiropas Savienības vēsture

Eiropas Savienības vēsture

Eiropas Savienības dibinātāji

Vairāki tālredzīgi līderi iedvesmoja tādas Eiropas Savienības izveidi, kurā mēs dzīvojam tagad. Bez viņu enerģijas un apņēmības mēs droši vien nedzīvotu miera un stabilitātes apstākļos, ko šodien uzskatām par pašsaprotamiem. Viņi bija atšķirīgi cilvēki — pretošanās kustību cīnītāji, politiki, juristi. Tomēr viņus vienoja viens ideāls, proti, vienota Eiropa, kurā valda miers un labklājība. Bez iepriekš minētajiem dibinātājiem arī daudzi citi nepagurstot strādāja un strādā, lai īstenotu Eiropas projektu. Šī sadaļa ir veltīta dibinātājiem un tāpēc ir izstrādes procesā.

1945. g. – 1959. g.

Miers Eiropā ― sadarbības sākums

Eiropas Savienība ir izveidota ar mērķi izbeigt biežos un asiņainos karus starp kaimiņvalstīm, kuru kulminācija bija Otrais pasaules karš. No 1950. gada Eiropas Ogļu un tērauda kopiena sāk ekonomiski un politiski apvienot Eiropas valstis, lai nodrošinātu ilglaicīgu mieru. Sešas valstis, kas to dibina, ir Beļģija, Francija, Vācija, Itālija, Luksemburga un Nīderlande. Attiecībās starp austrumiem un rietumiem 1950. gados valda aukstais karš. Ungārijā protestus pret komunistu režīmu 1956. gadā apslāpē padomju tanki. 1957. gadā ar Romas Līgumu tiek nodibināta Eiropas Ekonomikas Kopiena (EEK) jeb “kopējais tirgus”.

1960. g. – 1969. g.

Ekonomiskās izaugsmes periods

1960. gadi ir labvēlīgs laiks ekonomikā, par ko jāpateicas arī apstāklim, ka ES valstis savstarpējā tirdzniecībā pārstāj iekasēt muitas nodokļus. Tās arī vienojas kopīgi kontrolēt pārtikas ražošanu, lai tagad nevienam vairs netrūktu pārtikas, un drīz vien pat rodas lauksaimniecības produktu pārprodukcija. 1968. gada maijs kļūst slavens ar studentu nemieriem Parīzē, un daudzas pārmaiņas sabiedrībā un uzvedībā turpmāk saistās ar tā saukto “68. gada paaudzi”.

1970. g. – 1979. g.

Kopiena palielinās ― pirmā paplašināšanās

Eiropas Savienībai 1973. gada 1. janvārī pievienojas Dānija, Īrija un Apvienotā Karaliste, palielinot dalībvalstu skaitu līdz deviņām. Īsais, bet nežēlīgais arābu un izraēliešu 1973. gada karš noved pie enerģētikas krīzes un ekonomiskām grūtībām Eiropā. Līdz ar Salazāra režīma krišanu Portugālē 1974. gadā un Spānijas ģenerāļa Franko nāvi 1975. gadā pienāk gals pēdējām labējā spārna diktatūrām Eiropā. Reģionālās politikas ietvaros ES sāk pārskaitīt lielas naudas summas darbavietu un infrastruktūras radīšanai nabadzīgākajos apgabalos. Eiropas Parlaments palielina savu ietekmi ES lietās, un 1979. gadā pirmo reizi visi pilsoņi var ievēlēt Parlamenta locekļus tiešās vēlēšanās. 1970. gados pastiprinās cīņa pret piesārņojumu. ES pieņem tiesību aktus, kas aizsargā vidi, pirmo reizi ieviešot jēdzienu “piesārņotājs maksā”.

1980. g. – 1989. g.

Eiropas jaunā seja ― Berlīnes mūra krišana

Pēc streikiem Gdaņskas kuģu būvētavā 1980. gada vasarā visa Eiropa un pasaule runāja par Polijas arodbiedrību “Solidarność” un tās vadītāju Lehu Valensu. Par desmito ES dalībvalsti kļūst Grieķija 1981. gadā, un piecus gadus vēlāk pievienojas Spānija un Portugāle. 1986. gadā tiek parakstīts Vienotais Eiropas akts. Šis Līgums noder par pamatu vērienīgai sešu gadu programmai, kuras mērķis ir likvidēt tirdzniecības šķēršļus ES iekšienē, lai varētu izveidot “vienoto tirgu”. Politisks apvērsums tiek pieredzēts 1989. gada 9. novembrī, kad tiek nojaukts Berlīnes mūris un pirmo reizi pēc 28 gadiem tiek atvērta robeža starp Austrumvāciju un Rietumvāciju. Rezultātā Vācija atkal apvienojas 1990. gada oktobrī.

1990. g. – 1999. g.

Eiropa bez robežām

Sabrūkot komunismam Centrālajā un Austrumeiropā, eiropieši kļūst tuvi kaimiņi. Vienotā tirgus izveidi pabeidz 1993. gadā, garantējot četras brīvības formas: preču, pakalpojumu un naudas aprite un cilvēku pārvietošanās. 1990. gados tiek arī parakstīti divi līgumi — Māstrihtas Līgums par Eiropas Savienību 1993. gadā un Amsterdamas Līgums 1999. gadā. Eiropiešus interesē vides aizsardzība un kopīgu pasākumu īstenošana drošības un aizsardzības jautājumos. 1995. gadā ES pievienojas trīs jaunas dalībvalstis: Austrija, Somija un Zviedrija. Luksemburgas ciematiņa Šengenas vārdā tiek nodēvēti nolīgumi, kas pakāpeniski atļauj cilvēkiem ceļot, robežpunktos neuzrādot pasi. Miljoniem jauniešu ar ES atbalstu studē citās valstīs. Kļūst vieglāk sazināties, jo arvien vairāk cilvēku sāk lietot mobilos tālruņus un internetu.

2000. g.– 2009. g

Turpmāka paplašināšanās

Daudzi eiropieši nu sāk lietot jaunu valūtu ― eiro. Šo desmit gadu laikā arvien vairāk valstu ievieš eiro. 2001. gada 11. septembrī nolaupītas lidmašīnas ietriecas ēkās Ņujorkā un Vašingtonā. Ar šo dienu sākas “karš pret terorismu”. ES valstis sāk daudz ciešāk sadarboties, lai cīnītos pret noziedzību. Politiskais dalījums starp Austrumeiropu un Rietumeiropu tiek izbeigts, kad 2004. gadā ES pievienojas veselas 10 jaunas valstis, kurām 2007. gadā seko Bulgārija un Rumānija. 2008. gada septembrī pasaules ekonomiku smagi skar finanšu krīze. Visas ES valstis jau ir ratificējušas Lisabonas līgumu, pirms tas stājās spēkā 2009. gadā. Tas nodrošina Eiropas Savienībai modernas iestādes un efektīvākas darba metodes.

No 2010. gada līdz šodienai

Sarežģīta desmitgade

Eiropu smagi skar pasaules ekonomikas krīze. ES palīdz vairākām valstīm risināt grūtības, ar kurām tās saskaras, un izveido “banku savienību”, lai bankas būtu drošākas un uzticamākas. 2012. gadā Eiropas Savienība saņem Nobela miera prēmiju. 2013. gadā Horvātija kļūst par ES 28. dalībvalsti. Klimata pārmaiņas joprojām ir prioritāte un valstu vadītāji vienojas par kaitīgo emisiju samazināšanu. 2014. gadā notiek Eiropas Parlamenta vēlēšanas, un Eiropas Parlamentā ievēl lielāku skaitu eiroskeptiķu. Saistībā ar Krievijas īstenoto Krimas aneksiju tiek izveidota jauna drošības politika. Reliģiskā ekstrēmisma pieaugums Tuvo Austrumu valstīs un dažādās pasaules valstīs un reģionos izraisa nemierus un karus, kā rezultātā daudzi cilvēki bēg no savām mājām un meklē patvērumu Eiropā. ES ne tikai saskaras ar dilemmu, kā rūpēties par bēgļiem, bet tā arī pati ir vairāku teroristu uzbrukumu mērķis.