10 gadi kopš pirmās EPI regulas pieņemšanas: iemesls svinībām vai bažām?

Eiropas pilsoņiem un organizētai pilsoniskajai sabiedrībai līdz šim ir bijusi galvenā loma, lai Eiropas pilsoņu iniciatīva (EPI) atbilstu paredzētajam mērķim; tagad Eiropas iestādēm ir jāpievienojas viņiem un jāpastiprina viņu spēle.

Tā kā Eiropas pilsoņu iniciatīvas regulai ir desmit gadi, mēs pievērsāmies šim transnacionālajam instrumentam, kas apsolīja izvirzīt priekšplānā jautājumus, par kuriem iedzīvotāji rūpējas, bet kurus Eiropas politiskā grupa nav ņēmusi vērā. Mēs uzskatām, ka tas ir bijis diezgan apbrīnots mērķis attiecībā uz Savienības unikālo demokrātisko briesmīgo. Kā tad mēs varam sākt ar to, kas mums ir, un labāk izpildīt EPI solījumu, kas tika dots pirms desmit gadiem?

Ļoti lepnumam vajadzētu būt tam, ka pirmo starptautisko līdzdalības demokrātijas instrumentu pasaulē Eiropas Savienība izveidoja pirms desmit gadiem. Eiropas pilsoņu iniciatīva tika izstrādāta 2001.–2003. gada konstitucionālajā konvencijā, kas tika nostiprināta Lisabonas līgumā 2007. gadā, un tās tiesiskais regulējums sāka darboties pirms desmit gadiem, kas ļāva pirmo faktisko EPI uzsākt gadu vēlāk, proti, 2012. gadā. Vai no šīs regulas 10. dzimšanas dienas mums ir pamats svinībām vai bažām?

Desmit gadu laikā var notikt daudz. Eiropas integrācija ir pilns gadadienu piemērs. 1960. gadā Eiropas Kopienas svinēja Šūmaņa deklarācijas desmit gadus. Pēdējo desmit gadu laikā ir parakstīts Eiropas Ogļu un tērauda kopienas līgums, Romas līgums un Euratom līgums. Desmito gadadienu savukārt iezīmēja nozīmīgi notikumi, tostarp ar šiem trim līgumiem izveidoto iestāžu apvienošana vienotā ES struktūru kopumā, kuras mēs šodien pazīstam. Ko mēs tomēr varam paveikt Eiropas pilsoņu iniciatīvas pirmajā desmitgadē?

Līdz šai dienai kopš 2011. gada ir pieprasīta reģistrācija 101 EPI, kas vidēji ir gandrīz viena Eiropas pilsoņu iniciatīva mēnesī. Tas ir iespaidīgs apliecinājums tam, ka visi konti liecina par Eiropas pilsoniskās sabiedrības stabilitāti. Taču no turienes skaitļi samazinās: 76 tika reģistrēti, 6 gadījumos tika savākts nepieciešamais miljons parakstu vismaz septiņās dalībvalstīs vai 7, ja ņem vērā, kā tas ir, STOP TTIP pašorganizētā EPI, kuru vēlāk atbalstīja ES Tiesa.

Tomēr vissvarīgākais ir tas, ka, sākot ar septiņām iniciatīvām, kas to padarīja par mērķi, būtu gaidāmi vairāk veiksmes stāstu likumdošanas jomā. Viens no nedaudzajiem Eiropas Komisijas turpmākajiem pasākumiem bija balstīts uz iniciatīvu “ Right2Water”. Tā rezultātā tika pārskatīta Dzeramā ūdens direktīva, kas stājās spēkā šā gada sākumā, un tā bija vājāka (neparedzēta) reakcija, kas bija pakāpeniska deviņus gadus pēc tam, kad tika sākta pirmā sekmīgā EPI. Šķiet, ka adatas acis ir vieglāk izkļūt no adatas nekā uzsāktās EPI pārveidošana par tiesību aktiem.

Kāpēc šāda mazbērna bērnība no tik daudzsološas dzimšanas? Un kur mums būtu jādodas tālāk?

Kas ir vārdā?

Mums ir jāatgriežas pie pašas EPI, kas pirms desmit gadiem bija gandrīz visuresoša, jo lielākā daļa uzskatīja, ka tas ir instruments bez precedenta, kam ir ievērojama potenciāla ietekme uz Savienības demokrātisko dzīvi. Tomēr jau no paša sākuma bija vērojamas plaisas šajā acīmredzamajā konsensā, atspoguļojot ļoti atšķirīgus viedokļus par demokrātijas un pilsoņu līdzdalības Eiropas Savienībā vēlamo būtību. Kopš tā laika EPI bija jākalpo ES demokrātiskajam Rorschach testam — transnacionālai demokrātiskai inovācijai, kuras struktūra ir pietiekami neskaidra, lai dažādas ieinteresētās personas varētu dažādi lasīt. Īsi sakot, visvērienīgākajā lasījumā tiek izmantots tiešās demokrātijas aspekts, kas parasti ietver konsultatīvus vai saistošus augšupējus mehānismus, lai tieši paustu pilsoņu vēlmes, piemēram, likumdošanas iniciatīvas un referendumus. Līdzdalības demokrātija ir plašāks jēdziens, ko popularizē republikāņu teorija un kas aptver dažādus veidus, kā īstenot aktīva pilsoniskuma ideālu gan iesaistīto indivīdu vai grupu, gan visas sabiedrības interesēs. Visbeidzot, apspriešanās demokrātija ir tā, ko tā pauž par alvu — izpratne par demokrātiju kā politisko debašu forumu, kas, cerams, varētu palīdzēt panākt zināmu vienprātību, ļaujot iedzīvotājiem, iespējams, mainīt savas vēlmes, izmantojot kolektīvu sabiedrisko argumentāciju.

Katra no šīm demokrātijas izpausmēm rada atšķirīgu priekšstatu par EPI mērķi, darbības jomu un potenciālu. Veidojot analoģiju ar līdzīgi nosauktām tautas iniciatīvām valsts līmenī, EPI sākotnēji tika atzīta par “pirmo transnacionālo tiešās demokrātijas instrumentu”. No otras puses, Eiropas Komisija ir vairāk nekā priecīga par EPI raksturīgo neskaidrību, lai uzsvērtu tikai transnacionālu apspriešanu, nevis pilsoņu lēmumu pieņemšanu. Pēdējā minētajā nozīmē EPI varētu kalpot par sudrabu, lai vērstos pret iedzīvotāju apātiju vai vismaz vienaldzību Eiropas lietās. Piemēram, 2010. gadā plašsaziņas līdzekļi uzstāja, ka pastāv risks, ka Eiropas pilsoņu iniciatīva, iespējams, neatrisinās demokrātijas plaisu starp Briseli un pilsoņiem, kad tā tolaik Maross Šefcovicovičs nepiekrita „ne tikai tāpēc, ka tā sniedz tiešu iespēju pilsoņiem paust savu viedokli Briselē, bet arī tāpēc, ka tā veicinās patiesas pārrobežu debates par ES jautājumiem”.

Pēc ilgi gaidītās jaunās un daudz ērtākās EPI 2.0 regulas 2.0 pieņemšanas, kas stājās spēkā 2020. gadā, tikai daļēji tika novērsta atšķirība starp pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, kuri cer cerēt uz tiešāku demokrātiju, un Komisiju, kas baidījās, ka tās izolētā lēmumu pieņemšanas kultūra būs pārslogota. Šķiet, ka mēs esam panākuši kopīgu izpratni par to, ka EPI tās pašreizējā formā nav ne vairāk, ne mazāk kā transnacionāls darba kārtības noteikšanas instruments. Eiropas pilsoņu iniciatīva pati par sevi un ļoti dažkārt var izraisīt starptautiskas debates un izvirzīt priekšplānā jaunus jautājumus, par kuriem iedzīvotāji rūpējas un kurus politiskā grupa nav ņēmusi vērā. Tas ir diezgan apbrīnots mērķis Savienības unikālajam briesmīgajam mērķim. Kā tad mēs varam sākt ar to, kas mums ir, un labāk izpildīt EPI solījumu?

Kā nedrīkst izmest mazuļus ar vannas ūdeni?

Arvien pieaugošajā literatūrā par šo tematu ir ierosinātas daudzas iespējas, bet vissvarīgākais ir tas, ko var darīt bez izmaiņām Līgumā? Pirmkārt, ir jāvēršas pret to, ka attiecībā uz EPI Komisija ir gan tiesnesis, gan žūrija, kuras kompetencē ir gan lemt par to pieņemamību, gan par turpmākajiem pasākumiem, kā arī par galīgo likteni. Mēs uzskatām, ka, lai gan šis novērtēšanas process paliek Komisijas rokās, tam jābūt atvērtam diviem pārējiem institucionālajiem dalībniekiem, proti, Padomei un Parlamentam. Taču papildus institucionālajai reformai ir apdraudēts šo iestāžu ļoti demokrātiskais ētoss. Mūsu ikdienas darba pamatā ir ne tikai oficiāli noteikumi, bet arī kopīga demokrātiska ētosa vai domāšanas veids.

Pēc tam atsauksimies uz to, ka katrs lūgumraksts par EPI uzsākšanu ietver iemeslu, ko daudzi iedzīvotāji uzskata par pietiekami svarīgu, lai iesaistītos smagajā starptautiskās politikas un organizēšanas uzdevumā — neatkarīgi no tā, vai runa ir par cīņu par mūsu klimatu, beznosacījumu pamatienākumiem Eiropā, ES pilsoņu pilnām politiskajām tiesībām vai taisnīgu globālu piekļuvi vakcīnām, EPI kampaņas ne tikai apspriež pārrobežu klubus. Pateicoties organizatoru un atbalstītāju smagajam darbam, katra EPI rada nenovērtējamu jaunu transnacionālu tīklu, neviendabīgas Eiropas iedzīvotāju koalīcijas, kas izvēlas palielināt savu viedokli gan horizontāli, eiropeiski izvēršot savu attiecīgo valstu publisko sfēru, gan vertikāli, izdarot spiedienu uz ES iestādēm. Tomēr pētījumi ir parādījuši, ka bez apzināta institucionāla atbalsta lielākā daļa šādu kampaņu enerģijas iztvaiko pēc to oficiālā noslēguma. Kad tā bija spēcīga, tipiskā EPI kampaņa atstāj novārtā sausu upes gultni. Tikai dažas no tām nostiprinās savu mantojumu, kļūstot par pastāvīgu augšupējas un pārrobežu politiskās līdzdalības avotu.

Ņemot vērā šādus „demokrātiskos atkritumus”, mēs uzskatām, ka Komisijai būtu jāievieš novatoriski veidi, kā saglabāt EPI radīto bagātīgo cilvēkkapitālu. Vai tas nebūtu piemēroti iestādei, kurai vajadzētu būt Līgumu izpildes uzraudzītājai? Tā nebūtu tik liela kārtība — galu galā EPI organizatori jau būs nodevuši savu tīklu, tāpēc EK mandarīniem būs tikai jāpalīdz savākt nozveju. Ja ES vēlas īstenot patiesu pieeju ilgtspējīgai integrācijai, tai būs labāk jāizmanto procesi, kas ir noturīgi, noturīgi un politiski apstiprināti no paaudzes paaudzē. Šāda pieeja ne tikai saglabātu vērtīgus līdzdalības un demokrātisko spēku tīklus, bet arī palīdzētu atbalstīt ES tiesības un tiesiskumu, pateicotiesilgstošai līdzdalībai un arvien lielākam skaitam Eiropas iedzīvotāju, cerams, ārpus tās robežām, ka arī Savienība ir viņiem piederīga.

Bērns vairs nav vairāk

Līdz šim un varbūt pārsteidzoši tieši Eiropas pilsoņiem un organizētai pilsoniskajai sabiedrībai ir bijusi galvenā loma, lai EPI atbilstu paredzētajam mērķim. Neatkarīgi no tā, no kura viņi nāk, viņiem jāturpina runāt patiesībā pie varas. Taču šajā posmā Eiropas iestādēm ir jāpievienojas viņiem šajā lielajā demokrātiskajā piedzīvojumā un jāpastiprina viņu spēle. Pilnvaru termiņa sākumā EK priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena apņēmās “reaģēt ar tiesību aktu” ikreiz, kad Eiropas Parlaments “pieņem rezolūcijas, pieprasot Komisijai iesniegt tiesību aktu priekšlikumus” (Savienība, kas tiecas panākt lielāku skaitu cilvēku). Apzinoties šo jauno apņemšanos, Eiropas Parlaments varētu to pārbaudīt, īstenojot savas tiesības pieņemt ne tikai nesaistošas rezolūcijas, ar kurām tiek apstiprinātas sekmīgas EPI, kā tas nesen tika darīts ar Minority SafePack, bet izmantojot savas iniciatīvas tiesības un iesniedzot rezolūcijas saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 225. pantu. Šāda rīcība dotu ievirzi iestāžu solījumam panākt lielāku ES pilsoņu līdzdalību Eiropas politikas veidošanā. Iedomājieties: ķēdes reakcija no iedzīvotāju puses ar EP un Komisijas starpniecību uz jaunu ES tiesību aktu. Transnacionālā demokrātija sākas ar to, ka tie, kas ir pie varas, paliek pie saviem vārdiem.

Atruna: EPI forumā paustie viedokļi atspoguļo tikai to autoru uzskatus un nekādā gadījumā nav uzskatāmi par Eiropas Komisijas vai Eiropas Savienības nostāju.