Portal Europeo de la Juventud
Información y oportunidades para los jóvenes en Europa.

Vēlme sevi pierādīt – galvenais dzinējspēks pretī panākumiem

Ildze Pravorne ir viena no tām jaunietēm, kas skolas gados bija aktīva un gribēja mainīt pasauli, tikai nezināja, uz kuru pusi doties, jo viss šķita tik svešs un biedējošs…

Uzvara Annas Lindes fonda konkursā, 10 dienu ceļojums pa Izraēlu, savas biedrības dibināšana, sapņa par savu kafejnīcu Rīgā īstenošana, bērniņa dzimšana, uzņēmuma pārdošana…

Tie ir Ildzes lielie dzīves pavērsieni, kas padarījuši viņas dzīvi tik interesantu un piepildītu. Pašlaik Ildze ir ievēlēta Annas Lindes fonda Latvijā valdē. Auklē savu dēliņu un lolo jau nākamo uzņēmējdarbības sapni, par ko pagaidām gan runāt pāragri. Lai sapnis nobriest un īstenojas. Mūsu saruna būs par Ildzes sevis atrašanas ceļu, par to, kā mērķtiecīgi turpināt sekot savam sapnim un nebaidīties arī no neērtiem lēmumiem.  

Kā tavs dzīves ceļš aizveda līdz dalībai Annas Lindes fondā?

Par šo fondu informāciju atradu internetā. Tolaik studēju teoloģijas otrajā kursā. Manī bija vēlme kaut ko darīt. Kā aktīva jauniete pieteicos Zemgales NVO stažieru skolai. Šai organizācijai ir ļoti laba tīmekļa vietne www.zemgalei.lv, kurā arī pašlaik tiek publicēta apkopota informācija par dažādām jauniešu iespējām. Tieši šajā lapā uzzināju par Annas Lindes fonda izsludināto konkursu. Tajā vajadzēja izstrādāt reālu ceļojuma plānu pa kādu no Vidusjūras reģiona valstu savienības valstīm. Konkursa uzvarētājam tiktu dāvināta iespēja doties paša izstrādātajā ceļojuma maršrutā, kā arī rakstīt blogu par ceļojumu. Tajā brīdī neko daudz par Annas Lindes fondu nezināju. Taču konkurss šķita vilinošs. Uzrakstīju ceļojuma plānu. Zināju, ka gribu aizbraukt uz Izraēlu. Diezgan daudz laika pavadīju, pētot šo valsti. Tā gadījās, ka šajā konkursā uzvarēju un devos 10 dienu ilgā ceļojumā pa Izraēlu. Par ceļojumu uzrakstīju blogu, un tā viss sākās.

Kā tava biedrība kļuva par Annas Lindes fonda biedrorganizāciju Latvijā?

Tajā brīdī, kad uzvarēju konkursā, man nebija savas organizācijas. Pat domas par tās izveidi vēl nebija. Tolaik kā daudzi jaunieši – biju aktīva, gribēju daudz ko darīt un mainīt pasaulē, tikai nebija ne jausmas, kā to paveikt. Pēc kāda laika Jaunatnes starptautisko programmu aģentūra rīkoja projektu rakstīšanas pasākumu. Tā mērķis bija iedrošināt cilvēkus rakstīt un īstenot projektus. Devos turp kopā ar savu draudzeni. Pasākums mūs ļoti iedvesmoja, un tā iespaidā kopā nodibinājām mazu biedrību.

Kāds bija biedrības dibināšanas process?

Tolaik šķita ļoti sarežģīts un tehnisks. Man nebija pieredzes ar dokumentiem, neko daudz nesapratām. Reģistrējot biedrību, likās, ka tā brīža nosaukums ir tikai tāds pagaidu tehniskais, kuru pēc tam varēs mainīt. Taču atklājās, ka, atšķirībā no SIA, nevalstiskās organizācijas nosaukumu nevar mainīt. Tas visu laiku iet līdzi. Tobrīd izveidojām biedrību “Z Fund” un ar tādu vārdu tā darbojas vēl arvien. Kad biedrība bija nodibināta, bija ļoti liels gandarījums. Bijām radījušas mazu šūnu, ar kuras starpniecību veicināt pārmaiņas sabiedrībā.

Uzreiz ķērāmies pie lietas. Jau biedrības dibināšanas brīdī zinājām, ka iesniegsim programmas “EuroMed IV” projektu. Pēc ceļojuma pa Izraēlu biju tik ļoti savaņģota ar Annas Lindes fondu, ka katru vakaru ar draudzeni pēc darba tikāmies (tolaik vēl strādāju pilnas slodzes darbu), sēdējām kafejnīcā un no sešiem līdz desmitiem vakarā rakstījām savu pirmo projektu. Kad mūsu projekta pieteikums tika apstiprināts, tas bija ļoti, ļoti liels gandarījums.

Kāds bija jūsu projekts?

Ļoti labs. Pati esmu bijusi vairākās apmaiņās, man ir ar ko salīdzināt, tādēļ tik droši varu to apgalvot.  Projekta tēma bija māksla, un aplūkojamais jautājums,– kas mākslu padara par mākslu? Kurā brīdī galds ir galds un kurā brīdī tas kļūst par mākslu? Pētījām, kāds bija Monas Lizas portreta popularitātes fenomens. Kādēļ šī glezna kļuva tik slavena? Tas bija ļoti interesants projekts. Tas notika Cinevillā. Projektā piedalījās dalībnieki no četrām valstīm – Marokas, Jordānijas, Latvijas un Rumānijas. Iepazinām atšķirīgus cilvēkus, ieraudzījām, cik skaista ir Latvijas daba – no rītiem migla, gleznainie saulrieti, krāsainās lapas… Kopš projekta īstenošanas ir pagājuši jau četri gadi, bet ik pa brīdim sociālajos kontos kāds padalās ar skaistajām bildēm, kas iemūžinātas tajā laikā.

Kā tālāk norisinājās biedrības darbs?

Švaki. Mēs ar draudzeni aizgājām katra uz savu pusi. Pēc pirmā vērienīgā projekta īstenojām vēl dažus mazākus, bet tas arī viss. Tad mana draudzene pārcēlās uz dzīvi Indijā. Es, savukārt, sāku savu uzņēmējdarbību. Katra sākām nodarboties ar savām lietām un aktivitātes biedrībā apstājās. Mazo organizāciju mīnuss ir, ka tajās nav trešais, ceturtais vai piektais cilvēks, uz kuru balstīt organizāciju brīdī, kad divi pirmie  biedri sāk nodarboties ar kaut ko citu. Bija jāpelna nauda un jāstrādā.

Bet kā atkal atgriezies pie Annas Lindes fonda?

Ieklausoties iekšējā balsī. Manuprāt, Annas Lindes fonds nodarbojas ar patiešām svarīgām lietām. Es tām ticu. Bailes no nezināmā rada stereotipus, tādēļ ir tik svarīgi veltīt laiku dažādu kultūru iepazīšanai un stereotipu laušanai. Īstenojot mūsu projektu, redzēju, cik ļoti lielas izmaiņas notika jauniešos, kuri iepazina atšķirīgās kultūras.

Starplaikā starp pirmo īstenoto projektu “Euromed IV” ietvaros un biedrības vadīšanu ļoti intensīvi nodarbojos ar savu mazo uzņēmumu. Gandrīz trīs gadus vadīju kafejnīcu “Trusis” Rīgā. Vienā brīdī sapratu, ka man tas ir par daudz. Man mājās bija mazs bērniņš. Izlēmu nodot uzņēmumu citās rokās. Visu laiku biju sekojusi līdzi Annas Lindes fonda aktivitātēm, un nesen sajutu, ka ir īstais laiks atkal tajā iesaistīties.

Ko dari Annas Lindes fondā?

Annas Lindes fonda lielais mērķis un misija ir veicināt visā pasaulē mieru un savstarpēju sapratni. Annas Lindes fondā šobrīd ir iesaistītas 43 valstis, Latvija ir viena no tām. Latvijā, savukārt, ir organizācijas, kas iesaistījušās Annas Lindes fondā un atbalsta tā aktivitātes. Šīs organizācijas nav speciāli radītas fondam. Tās visas nodarbojas ar savām lietām, bet, kļūstot par Annas Lindes fonda biedrorganizācijām Latvijā, tās apstiprina, ka arī viņu biedrībām un organizācijām ir svarīgs miers un savstarpēja cieņa visā pasaulē.

Latvijas nacionālajā tīklā šobrīd darbojas 47 organizācijas. Lai būtu vieglāk plānot Latvijas nacionālā tīkla aktivitātes, izlēmām, ka jāizveido Vadības komiteja, kas konstruktīvi un koncentrēti satiksies savā starpā un informēs biedrorganizācjas, šādi padarot efektīvāku Annas Lindes fonda darbu Latvijā. Kad mani ievēlēja, mazliet apmulsu, jo tas viss notika ļoti strauji un pēkšņi, bet esmu priecīga un mērķtiecīgi noskaņota. Biju strādājusi savā uzņēmumā, tad kādu laiku pavadīju bērnu kopšanas atvaļinājumā… Tagad laiks atgriezties darba apritē. Iepriekš esmu strādājusi pavisam citā vidē, kur biju viena pati un viena pieņēmu lēmumus, man nebija, no kā mācīties. Valdē man ir iespēja satikties ar citiem cilvēkiem, mēs varam viens no otra mācīties, dalīties ar savām zināšanām un pieredzi.

Pastāsti, kā izveidoji savu uzņēmumu!

Man bija 24 vai 25 gadi un ļoti, ļoti liels entuziasms. Man piemita jaunības trakums un liela vēlēšanās sev pierādīt, ka es to varu. Man bija vīzija un ļoti liela ticība savam sapnim. Un vēl man palīdzēja arī milzīgais ģimenes atbalsts. Vecāki man dāvāja ticību un pacietību. Pagāja ilgs laiks, kamēr nodibināju uzņēmumu. Pirmo biznesa plāna ideju izstrādāju 2009. gada vasarā, bet atvēru kafejnīcu 2013. gada rudenī . Četrus gadus pētīju dažādas fondu iespējas, dažādas programmas – gan nacionālās, gan Eiropas. Daudz mācījos. Arī aplauzos. Man bija ilūzija, ka atvēršu savu kafejnīcu par ļoti mazu naudiņu, jo domāju – kas gan tur daudz vajadzīgs – remonts un laba krāsns. Tad pati sēdēšu kafejnīcā, cepšu kūkas un tās pārdošu… Bet tā nebija. Tomēr ar visu to es nezaudēju ticību savam sapnim. Tolaik ap mani bija daudz cilvēku, kuri teica, ka kafejnīca un ēdināšana ir ļoti sarežģīta un grūta niša. Ieteica izmēģināt kaut ko mazāku. Bet neklausījos šajos padomos. Gribēju pati izmēģināt. Bet, ja tagad man kāds cilvēks dalītos ar savu ideju par kafejnīcas atvēršanu, es arī ieteiktu, lai sāk ar kaut ko mazāku. Kafejnīcā vajag lielu enerģiju, kas jāiegulda no rīta līdz vakaram. To nevar saprast, kamēr pats tam visam neiziet cauri…

Kas bija pats labākais, ko piedzīvoji, vadot kafejnīcu?

Tas, ka es biju visu lēmumu gala punkts. Varam realizēt visas trakās idejas uzreiz, nav jāiziet lēmuma saskaņošanas process ar citiem. Es pati biju lēmēja. Tas ir gan labums, gan arī posts, jo ar saviem lēmumiem biju viena pati. Par visu arī pati biju atbildīga. Tas arī ļoti nogurdināja.

Kurš bija tas brīdis, kad izlēmi pielikt punktu savam biznesam?

Domāju, ja nauda būtu nākusi un es varētu sēdēt mājās un audzināt bērnu, ja uzņēmums pats darbotos, es šādu lēmumu nebūtu pieņēmusi. Manā gadījumā man pašai bija ļoti daudz jāstrādā, pašai bija jābūt ļoti daudz uz vietas kafejnīcā, lai nāktu nauda. Man tolaik tikko bija piedzimis bērniņš. Jutu – ja veltu vairāk laika ģimenei, tad uzņēmumam finansiāli kļūst grūtāk. Savā ziņā kafejnīca “Trusis”, kuru izveidoju, bija kā mans pirmais bērniņš. Varbūt vajadzēja vecāko bērnu ilgāk paaudzēt un pasaudzēt, un tad domāt par jaunāko. Bet bija, kā bija. Pārdot uzņēmumu – tas man bija ļoti grūts lēmums. Sapratu, ka tas jādara, citādi mans jaunākais bērns ļoti cietīs. Tagad, kad redzu, ka kafejnīca arī pēc pārdošana, turpina strādāt, man tas ir liels gandarījums. Tā ir vide Rīgā, kurā ielikta mana sirds un dvēsele.

Parasti, kad uzņēmēji stāsta par savu darbu, tas izklausās tik skaisti un rožaini. Bet ikdienas darbs ir ļoti, ļoti grūts. Man bija arī izmisuma mirkļi, kad nolaidās rokas un gribējās ieraksties gultā zem segas un tikai raudāt. Tāda uzņēmēja depresija. Mani satraukumi lielākoties bija saistīti ar naudas plūsmu un darbiniekiem. Lai apkalpotu salīdzinoši mazu kafejnīcu, ir vajadzīgs liels darbinieku štats – ar pavāru un viesmīli vien ir par maz. Tā kā gribēju, lai kafejnīcā var arī paēst pamatēdienu, tad bija vajadzīgs arī pavāra palīgs, trauku mazgātājs, cilvēks, kurš prot rīkoties ar kasi… Satraucos ne tikai par to, kā visiem darbiniekiem samaksāt algas un valstij nodokļus, bet arī, – kā atrast darbiniekus, ko darīt, ja viņi saslimst vai “uzmet”, ja netiek galā ar savu darbu. Bija arī tehniskas problēmas. Vienreiz sasprāga galvenais elektrības vads, tas kafejnīcai radīja ļoti lielus zaudējumus. Dalos arī ar šo stāsta pusi, jo uzņēmumā viss pats no sevis nenotiek..

Kas ir tavi nākamie lielie sapņi?

Man šobrīd ir lielo pārdomu laiks. Tādam iziet cauri visas jaunās māmiņas, kuru bērniņi jau nedaudz paaugušies un kuras plāno atgriezties darba tirgū. Manam puikam ir pusotrs gads, un teorētiski man būtu jāatgriežas darbā. Pašlaik domāju par nākamo uzņēmējdarbību, tikai daudz mazākā formātā, lai finansiāli sevi nodrošinātu un lai nebūtu tik daudz stundu prom no sava bērniņa. Idejas ir, bet par tām pagaidām vēl neko negribas stāstīt.

Kādi, tavuprāt, ir mūsdienu Latvijas jaunieši?

Ļoti dažādi. Jo jaunāki, jo vairāk pozitīvisma viņos. Viņiem ir progresīvāki vecāki, tādēļ arī paši pieaugot ir atvērtāki. Mani vecāki lielu dzīves daļu pavadīja padomju telpā, kur daudziem cilvēkiem bija bailes izteikties. Redzu, daudzos jauniešos, kas dzimuši padomju gadu izskaņā, vēl ir šo baiļu atbalss.

Ko tu ieteiktu citiem jauniešiem, kuri tikai vēl meklē savu dzīves ceļu?

Mācīties vēsturi, matemātiku un ģeogrāfiju. Studiju gados biju studiju apmaiņā Vācijā. Redzēju, cik ļoti labi vācu jaunieši pārzina savu vēsturi, cik prasmīgi spēj paust savu viedokli un izteikties. Latvijā, manuprāt, daudzu cilvēku vājā vieta ir tieši vēsture. Ir skumji redzēt, ka cilvēki nevar pastāstīt, kas ir Lāčplēša diena vai 4. maijs…

Kādēļ tu izvēlējies studēt teoloģiju?

Uzreiz pēc vidusskolas beigšanas es negāju studēt. Izlēmu gadu strādāt. Un šī gada laikā ievēroju, ka cilvēki ļoti reti strādā jomā, kurā ir mācījušies. Protams, par ārstu nevar kļūt, ja neesi mācījies medicīnu, bet citās jomās izglītība nav tik noteicoša. Cilvēki lielākoties izvēlas strādāt to, kas viņiem patīk. Tā pieņēmu lēmumu, ka studēšu sev. Izlasīju studiju programmu par teoloģiju un mani tā ieinteresēja. Mani vienmēr ir interesējuši dzīves jēgas jautājumi un pasaules reliģijas. Studijas man ļoti patika. Tās bija ļoti sevi attīstošas.

Tev ir salīdzinoši plaša dzīves pieredze – gan pieredze uzņēmējdarbībā, gan darbošanās Annas Lindes fondā. Saki, kas, tavuprāt, ir tās lietas un jautājumi, kurus vēl šajās jomās vajadzētu uzlabot valstij?

Man par šiem jautājumiem nepatīk runāt no tāda skatpunkta. Tas atgādina veclaicīgu domāšanu, kura popularizē viedokli, ka valsts neko nedod… Viss sākas ar audzināšanu ģimenē. Protams, ka ir ļoti daudz lietu, kuras vajadzētu mainīt un uzlabot. Bet katrs cilvēks esam valsts daļa un katrs varam kaut ko darīt lietas labā. Katram jāapzinās, ka Latvija ir jauna valsts, esam tādā attīstības stadijā, kādā esam. Sliktākais, ko varam darīt – sēdēt mājās un sūdzēties, cik viss ir slikti. Tā nemaz nav.

Kas tevi motivē būt aktīvai?

Man ir ideju radīšanas raksturs. Ja rodas idejas, tās gribas arī īstenot. Tā arī ir manas dzīves jēga – redzēt, kā no manas idejas rodas galarezultāts. Jā, manī joprojām mājo vēlme pierādīt sev, bet, kopš esmu kļuvusi par māmiņu, man ir arī vēlme pierādīt savam bērnam. Agrāk nekad neskrēju, bet, kad piedzima dēls, sāku skriet, jo man gribas būt aktīvai mammai.


Īsumā…
- Jaunatnes starptautisko programmu aģentūra administrē Annas Lindes fonda Latvijas biedrorganizāciju tīklu kopš 2008. gada.
- Annas Lindes fonda izveide ir cieši saistīta ar Eiropas Savienības un Vidusjūras reģiona sadarbības attīstīšanos.
- Lai sekmētu trešās jomas iedzīvināšanu un veicinātu savstarpējo sapratni un starpkultūru dialogu starp reģiona kultūrām, reliģijām un cilvēkiem, 2005. gadā tika nodibināts Annas Lindes EuroMed fonds starpkultūru dialogam. Tas nosaukts Zviedrijas bijušās ārlietu ministres Annas Lindes vārdā, kas savas dzīves laikā deva nozīmīgu ieguldījumu sadarbības veicināšanā Vidusjūras reģionā, iestājoties par vienlīdzīgu partnerību, savstarpējas sapratnes sekmēšanu un mierīgu līdzāspastāvēšanu.  2003. gadā viņa traģiski gāja bojā atentātā.
- Annas Lindes fondā šobrīd iesaistītas 43 valstis. Tās tradicionāli tiek iedalītas divās grupās, un fonda mērķis ir veicināt sadarbību šo abu valstu grupu starpā. 1)EuroMed Eiropas valstis: 28 ES valstis un Albānija, Bosnija un Hercogovina, Horvātija, Monako un Melnkalne. 2) EuroMed Vidusjūras Dienvidu un Austrumu krasta valstis: Alžīrija, Ēģipte, Izraēla, Jordānija, Libāna, Mauritānija, Maroka, Tunisija, Palestīniešu pašpārvalde un Turcija.
- Latvijas kontekstā par sadarbību ar EuroMed valstīm tiek uzskatīta sadarbība ar Vidusjūras Dienvidu un Austrumu krasta valstīm.
- Annas Lindes fonds apvieno ap 4000 organizāciju no 43 valstīm, kas veido lielāko EuroMed organizāciju tīklu. Tajā darbojas gan nevalstiskas organizācijas, gan universitātes, asociācijas, sabiedriskās iestādes, bezpeļņas organizācijas, pašvaldības un uzņēmumi. Katra valsts ir izvirzījusi vienu organizāciju/institūciju, kas veido un koordinē šo tīklu savā valstī. Nacionālie Annas Lindes fonda tīkli veido pamatu fonda darbībai visā EuroMed reģionā.
- Latvijā par nacionālā tīkla koordinatoru Ārlietu ministrija ir izvēlējusies Jaunatnes starptautisko programmu aģentūru.
- Plašāka informācija http://jaunatne.gov.lv/lv/annas-lindes-fonds/annas-lindes-fonds.

 

Kintija Bulava
JSPA Komunikācijas daļas vecākā referente

Publicado: Lun, 26/09/2016 - 09:35


Tweet Button: 

New!


Info for young people in the western balkans

¿Necesitas ayuda o asesoramiento de un experto?

Pregúntanos