Eiropas Jaunatnes portāls
Informācija un iespējas jauniešiem visā Eiropā.

No dalības jauniešu apmaiņas projektā par EBD koordinatori

Paulai Ūdriņai ir 18 gadi. Pašlaik viņa mācās Rīgas Valsts 3. ģimnāzijā. Kā daudziem 12. klases skolēniem, arī viņai jautājums par nākotnes plāniem ir grūti atbildams.

 Bet tas, par ko Paula ir pārliecināta – viņai ir patiesa interese par Eiropas Brīvprātīgā darba iespējām. Kā Paula kļuva par aktīvu jaunieti, kas ne tikai pati iesaistās starptautiskos projektos visā Eiropā, bet arī iesaista tajos citus jauniešus? Par to un daudziem citiem jautājumiem arī ir mūsu saruna.

 

Kā pašlaik aizrit tava ikdiena?


Mācos Rīgas Valsts 3. ģimnāzijas 12. klasē. Vidusskolas gadiem izvēlējos specifisku mācību modeli – starptautiskās attiecības un komercdiplomātija. Papildus standarta mācību priekšmetiem mēs apgūstam arī saskarsmes kultūru, lietišķo etiķeti, politiku un tiesības. Tie ir ļoti interesanti priekšmeti. Bet nu jau ir sācies laiks, kad intensīvi gatavojamies noslēguma eksāmeniem.


Kā izdomāji, ka mācīsies starptautiskās attiecības?
Esmu dzimusi Ventspilī. Tur mācījos pamatskolā. Vidusskolas mācības vajadzēja turpināt kaut kur citur. Mamma dzīvoja Rīgā, un viņa man pastāstīja, ka Rīgā ir tāda 3. ģimnāzija, kurā papildus vidusskolas parastajiem priekšmetiem var apgūt arī starptautiskās attiecības un komercdiplomātiju. Man patīk humanitārās zinātnes, tāpēc izdomāju, ka tieši to arī mācīšos. Esmu priecīga par savu izvēli, jo mācības ir ļoti interesantas. Mēs mācāmies no pieredzes. Uz skolu pie mums ciemos nāk amatpersonas, citreiz paši dodamies uz dažādiem pasākumiem, piemēram, uz tiesu. Vakari pēc skolas man arī ir diezgan aizpildīti. Tiekos ar jauniešiem vai apmeklēju kādu pasākumu, vai piedalos apmācībās un konferencēs.


Esmu pamanījusi, ka diezgan aktīvi darbojies biedrībā “Klubs Māja – jaunatne vienotai Eiropai”. Kā nokļuvi līdz tai?


Kad 10. klases vecumā pārcēlos dzīvot Rīgā, nevienu nepazinu. Jaunajā klasē sadraudzējos ar vienu meiteni. Kopā aizgājām uz Eiropas Savienības mājas atvērto durvju dienu. Tur bija daudz galdiņu un organizācijas, kuras jauniešiem piedāvāja pavadīt interesantu brīvo laiku. Pie ieejas durvīm bija “Klubs Māja – jaunatne vienotai Eiropai” galdiņš, pie kura par biedrības aktivitātēm stāstīja ļoti smaidīgi un enerģiski jaunieši. Kārdināja ar pasākumiem un interesantiem stāstiem. Tā viņiem piesekoju sociālajos tīklos. Aizpildīju biedra karti. Sāku iet uz biedru sēdēm. Sāku palīdzēt dažādos pasākumos. Pati esmu piedalījusies vairākos projektos kā dalībniece. Tagad esmu biedrības Eiropas Brīvprātīgā darba koordinatore. Paralēli tam mācos arī par apmācību treneri biedrībā “Piedzīvojumu gars”.


Ar ko nodarbojas “Piedzīvojumu gars”?


Tā ir salīdzinoši jauna organizācija, kuras vēsture meklējama skautu kustībā. Organizācijas biedri rīko laivu braucienus, nakts pārgājienus, dažādas komandu spēles, ekskursijas, līderu apmācības. Viņi ļoti atbalsta aktīvu dzīvesveidu. Kā jebkurai biedrībai, arī šai ir nepieciešami brīvprātīgie. Es pieteicos un pašlaik arī pie viņiem darbojos. Interesanti, ka arī šajā biedrībā ir Eiropas brīvprātīgais no Horvātijas.


Tik aktīvi darbojoties, nešķiet, ka dienā ir par maz stundu?


Vienmēr jau ir par maz, bet, ja visu saplāno un darbojas, visu var paspēt. Noderīgu pieredzi un zināšanas ieguvu sinerģijas projektā Horvātijā.


Kā kļuvi par Eiropas Brīvprātīgā darba koordinatori?


Tas bija apmēram pirms gada. Bija sācies pavasaris un mēs kārtojām “Klubs Māja – jaunatne vienotai Eiropai” biroju un runājāmies ar kolēģiem. Viņi man piedāvāja kļūt par Eiropas Brīvprātīgā darba brīvprātīgo koordinatori. Sākumā ļoti sabijos no šī piedāvājuma, jo tā ir ļoti liela atbildība. Tās ir attiecības vairāk kā gada garumā ar vairākām iesaistītajām pusēm. Sāku sevi šaustīt, ka šādam darbam neesmu gatava, ka man vēl jāmācās. Bet mani iedrošināja, jo projektā nebūšu viena. Man ir ļoti laba komanda, kura sniedz padomus, palīdz. Tā uzrakstījām projektu, iesniedzām to uz 30. aprīļa “Erasmus+: Jaunatne darbībā” projektu iesniegšanas termiņu, projektu apstiprināja, un jau no 1. septembra pie mums biedrībā ir divi brīvprātīgie. Meitene un puisis – abi tikko pabeiguši vidusskolu. Meitene ir no Itālijas, bet kopš bērnības dzīvo Vācijā. Savukārt puisis ir slovēnis, kura mamma ir amerikāniete. Nevilšus sanācis, ka pie mums biedrībā ir divi brīvprātīgie, kas kopā pārstāv četras dažādas kultūras.


Kā notika brīvprātīgo izvēlēšanās process?


Mums biedrībā ir izveidota vesela sistēma. Vispirms brīvprātīgajam lūdzām atsūtīt savu CV un motivācijas vēstuli. Lūdzām atbildēt arī uz dažiem jautājumiem. Vērtējam to, cik brīvprātīgais ir ieinteresēts projekta būtībā, nevis tikai viņa vēlmi izmēģināt brīvprātīgo darbu kaut kur ārzemēs. Pēc tam notiek skype intervijas, kurās tuvāk iepazīstamies ar potenciālajiem brīvprātīgajiem un uzdodam arī āķīgus jautājumus, lai redzētu, kā viņi uz tiem reaģē. Tad apspriedāmies ar izvēlētajiem brīvprātīgajiem un kopā rakstījām projektu, lai tas pēc iespējas precīzāk atbilstu gan biedrības, gan brīvprātīgā vēlmēm.


Cik grūti ir koordinēt brīvprātīgos, no kā sākumā tik ļoti baidījies?


Ir daudzas lietas, kuras nezinu, jo šis ir pirmais projekts, kurā esmu koordinatore. Bet ļoti novērtēju grupu, kas man palīdz. Vēl arvien ir nedaudz bailīgi, bet ne vairs tik ļoti. Esmu priecīga, ka brīvprātīgie ir tiešām gudri un radoši.


Kurās situācijās tev jāsniedz viņam atbalsts?


Brīvprātīgie tikko ir pabeiguši vidusskolu, ir tādi “svaigi gurķīši”, kuriem, tāpat kā man pašai, arī ir vajadzīgs atbalsts. Atbalsts ar padomu, kā noorganizēt pasākumu, kā pasākumam piesaistīt cilvēkus, kas to vēlēsies apmeklēt, kā noformēt čekus, lai tie der atskaitēm… Kopā risinām šādus un līdzīgus jautājumus.


Izklausās, ka tev ir ļoti svarīgi būt aktīvai. Kādēļ?


Man patīk, ka gūstu jaunu pieredzi, zināšanas, veidojas arī plašāks redzesloks un uzzinu stāstus, ar kuriem varu pēc tam iedvesmot arī citus savus vienaudžus. Jaunieši pusaudžu gados katrs meklē sevi, vēlas sajusties piederīgi. Iesaistoties organizācijā un piedaloties dažādos pasākumos, ir iespēja kļūt par daļu no kaut kā lielāka. Tā arī veidojas tā piederības sajūta. Iegūstu arī daudz jaunu draugu un paziņu. Šie kontakti var noderēt nākotnē, kad meklēšu darbu. Mācīties darot – tas ir vislabākais veids, kā iegūt pieredzi, kuru pēc tam varu iekļaut arī savā CV.


Kā tu redzi, ko vajadzētu darīt, lai jaunieši, kuri nekur nemācās un nestrādā, kļūtu aktīvāki un vairāk iesaistītos savas dzīves veidošanā?


Arī mēs biedrībā “Klubs Māja – jaunatne vienotai Eiropai” esam pamanījuši, ka reģionos jaunieši nav tik aktīvi kā pilsētās. Viņi nezina savas iespējas. Varbūt jaunieši nav tik aktīvi tāpēc, ka baidās, jo nezina, kā tas ir – būt aktīvam un kaut ko radīt. No savas pieredzes zinu, ka bailes ir no visa nezināmā, jo viss sākumā šķiet tik sarežģīti. Lai iedrošinātu, manuprāt, ir labi, ja izveido individuālu komunikāciju un katram atsevišķi sniedz atbalstu. Informāciju šādam jaunietim jāsniedz saprotami un interesantā veidā. Jāstāsta par iespējamiem ieguvumiem. Vislabāk, ja ieguvumos dalās paši jaunieši, jo viņi viens ar otru runā savā valodā.


Pastāsti par saviem nākotnes sapņiem un mērķiem!


12. klases skolēnam šādi jautājumi šķiet diezgan sāpīgi. Arī man, – jo ir neziņa par nākotni. Jā, man ir vīzija, kādu vēlētos savu dzīvi. Gribētu strādāt jaunatnes jomā, būt aktīvā un neformālā vidē. Varētu kļūt par apmācību treneri, bet nekas konkrēts man vēl nav padomā. Tuvākais – gribu doties Eiropas Brīvprātīgajā darbā, strādāt tajā ar jaunatni āra dzīves aktivitātēs. Gada laikā domas mainīsies, pavērsies jaunas iespējas, un tad jau domāju, ka nākotnes mērķi kļūs precīzāki. Piedaloties starptautiskajos projektos, esmu ieguvusi daudz draugu dažādās Eiropas valstīs. Plānoju uzrunāt kādu no Eiropas organizācijām un kopā rakstīt Eiropas Brīvprātīgā darba projektu. Gribu iesaistīties projekta rakstīšanas procesā, jo tieši es veidoju pasauli tādu, kādu to vēlos redzēt.


Kā tu kā jauniete jūties mūsdienu Latvijā?


Labi. Esmu priecīga, ka caur aktīvo darbošanos dažādās jauniešu organizācijās un pasākumos esmu iemācījusies nebaidīties. Zinu, ka man vēl daudz jāmācās, un esmu tam gatava.

 

 

Kintija Bulava
JSPA Komunikācijas daļas vecākā referente

publicēts: C., 14/04/2016 - 11:27


Tweet Button: 

New!


Info for young people in the western balkans

Vajadzīga palīdzība vai padoms?

Vaicājiet mums!