Euroopan nuorisoportaali
Tietoa nuorille eurooppalaisille

Skauti un gaidas vieno jauniešus visā Latvijā

2015. gada nogalē biedrība „Latvijas skautu un gaidu centrālā organizācija” (LSGCO) svinēja 25 gadu jubileju, bet jau nākamgad tā atzīmes latviešu skautisma simtgadi.*

Kāda ir organizācijas panākumu atslēga? Kā jaunietim iesaistīties organizācijā un ko vajadzētu mainīt, lai jaunatnes joma visā valstī attīstītos vēl aktīvāk? Uz sarunu esam aicinājuši Latvijas skautu priekšnieku vad. Jāni Iklāvu un Latvijas gaidu priekšnieci vad. Agniju Jansoni.  


Kādās noskaņās Latvijas skautiem un gaidām ir iesācies šis gads?
Agnija: Kā katrs gads, arī šis mums iesākās diezgan darbīgi. Latvijas skautiem un gaidām  ir tradīcija gada pirmajā nedēļas nogalē satikties Ložmetējkalnā, kur pieminam latviešu strēlniekus. Tā ir nometne trīs līdz četru dienu garumā, kurā piedalās bērni un jaunieši, –  kā puiši, tā meitenes. Šis ir viens no populārākajiem pasākumiem organizācijā, kur katrs apgūst sadzīvošanu ar dabu ziemā, kā arī izzina un izdzīvo Latvijas vēsturi. Citus gadus šajā pasākumā esam piedzīvojuši vētru, citus gadus sniegputeni. Šogad bija liels sals, bet neskatoties uz to, ka piektdienā daļa no Latvijas skolām lielā sala dēļ bija slēgtas, mūsu nometnē piedalījās vairāk nekā  160  jauniešu.


Kur jūs visi nakšņojāt?
Agnija: Zviedru armijas tipa teltīs. Tām pa vidu ir krāsns, kuru visu nakti ir jāpiekurina, bet jaunieši visi guļ aplī viens otram cieši līdzās. Šoziem nometnē bija ļoti liels sals, tādēļ krāsniņām bija dubultā kontrole – ne tikai naktssardze, kura pa nakti regulāri apstaigā visas teltis, bet arī naktssardze konkrētajā teltī. Februārī mums notika ziemas nometne mazskautiem un guntiņām, kurā apguvām vietējās kultūras un mazpilsētas izzināšanu. Viesojāmies Dzērbenē. Martā notika “Latvijas skautu un gaidu centrālās organizācijas” vadītāju un vadītāju vietnieku konference. Tādas mums notiek reizi gadā. Lemjam par organizācijas iekšējām lietām. Šogad pieņēmām svarīgus lēmumus par organizācijas vīziju un stratēģiskajiem virzieniem.


Kas mainīsies?
Agnija: Mūsu darbība kļūs fokusētāka. Lielākoties turpināsim darīt to pašu, ko līdz šim, tikai vairāk akcentēsim savu darbību piecos virzienos: daba, izaugsme, stāja, atvērtība un labais darbs. Arī turpmāk skauti un gaidas būs dabai draudzīgi, varbūt vairāk pievērsīsimies videi un ekoloģijai, arī  turpmāk  praktizēsim āra dzīvi. Katrā lietā, ko darīsim, vēlamies, lai notiek gan personiskā, gan organizācijas izaugsme.  Skautu un gaidu stāja – tā ir mūsu iekšējā disciplīna un tas, ka uz mums var paļauties. Piemēram, kad Ogrē bija plūdi, bez saukšanas Ogres skauti un gaidas gāja un palīdzēja, un šis atbalsts tika novērtēts. Atvērtība – tā nozīmē, ka esam atvērti jauniem biedriem, nešķirojot pēc dzimuma, vecuma, reliģiskās, politiskās vai etniskās piederības. Kā  skautisma un gaidisma dibinātājs lords Roberts Stīvensons Smits Bēden-Pauls ir teicis: “Skautisms ir atvērts visiem, bet ne visi var būt skauti.” Mūsuprāt, šādu principu mēs nodrošinām. Organizācijā darbojas dažādi bērni un jaunieši – gan turīgi, gan mazturīgi, gan ar teicamām sekmēm, gan tādi, kuriem mācībās tik ļoti neveicas. Tiesa gan, ja esi nesekmīgs, tu neesi skauta vārda cienīgs un tev jānodod kaklauts, līdz esi atzīmes izlabojis un atkal esi sekmīgs.


Cik organizācijā pašlaik ir biedru?
Agnija: Esam ap 800 biedriem vecumā no 8 līdz pat virs 90 gadiem. Mums ir daži skautu un gaidu vadītāji brieduma gados. 70 – 80 % jauniešu ir vecumā līdz 25 gadiem, ap  10 % tādu, kuriem ir virs 25. Mūsu organizāciju vada jaunieši, es esmu viena no vecākajām. Man ir 33 gadi, Jānim – 28.


Un kā izpaužas jūsu piektā vērtība – labais darbs?
Agnija: Skautiem un gaidām ir devīze – katru dienu jāizdara vismaz viens labais darbs. Ik rītu skauts savā kaklautā iesien mezglu, kā atgādinājumu tam, ka viņam jāizdara labais darbs. Mezgls ir kā simbols, un to var atsiet brīdī, kad labais darbs izdarīts. Pati gaidās iestājos 7 gadu vecumā. Guntiņu forma man joprojām stāv tēta skapī no tiem laikiem. Ļoti spilgti atceros, cik tolaik nozīmīgs man bija šis kaklautā iesietais mezgls.


Kas Latvijas skautiem un gaidām ir lielākie šī brīža izaicinājumi?
Agnija: Brīvprātīgo atbalstīšana. Mūsu organizācijā visi darbojas brīvprātīgi un to koordinēšanai, atbalstīšanai un motivācijai ir nepieciešami līdzekļi.  Uz vienību vadītājiem turas visa mūsu darbība – šie brīvprātīgie skautu un gaidu vadītāji  (brīvprātīgie jaunatnes darbinieki) ik nedēļu vada nodarbības bērniem un jauniešiem, nedēļas nogalēs organizē pārgājienus un citas āra dzīves nodarbības (vidēji ap 10 h nedēļā). Lai to visu nodrošinātu nacionālā līmenī un kvalitatīvi, ir nepieciešams pastāvīgs darbinieks, kas tikai ar to nodarbojas. Protams, rakstām projektus, piesaistām līdzekļus, bet, gandrīz visi granti ir īstermiņā. Ja arī kādu projektu īstenojam, nav īsti adekvāti prasīt atskaites tādos apmēros, kā šobrīd to paredz valsts līmeņa projekti.  Mums arī aktuāls ir jautājums – kā atrast cilvēkus, kas vēlas darboties brīvprātīgi. Piemēram, Jānis šobrīd darbojas ne tikai LSGCO valdē un ir Latvijas skautu priekšnieks, bet viņš ir arī Ogresgala 5. skautu un gaidu  vienības vadītājs, kā arī priekšnieks un vadītāja vietnieks izglītības jomā Ogresgala pirmsskolas izglītības iestādē “Ābelīte”. Viss ir jāpagūst, jāatlicina laiks visiem, arī ģimene prasa savu.


Jānis: Esmu novērojis, ka Latvijā ir sociālais slānis, kurš uzskata, ka būt brīvprātīgajam – tas ir moderni un mūsdienīgi. Tad, kad cilvēks ir gana nobriedis un dzīvē jau kaut ko sasniedzis, viņš ziedo savu brīvo laiku kā brīvprātīgais. Bet tie cilvēki, kas man ir apkārt, un arī es pats, brīvprātīgo darbu uztveru citādāk. Tā nav prestiža lieta. Tas nav nekas uzspiests. Tā ir misija. Katrs šeit, šajā pasaulē esam dzimuši, lai kaut ko darītu. Viens sevi realizē kā inženieris, citssevi atrod kuģniecībā, vēl kāds – brīvprātīgajā darbā. Pavisam nesen piedzīvoju kādu pārsteidzošu situāciju. Man zvanīja mamma un teica, lai ieslēdzu radio. Raidījumā uzstājās mana klasesbiedrene, kura jau 20 gadus dzīvo ārpus Latvijas, un kurai šobrīd runāt latviski jau sagādā grūtības. Atcerējos, kāda viņa bija 2. klasē. Vēlāk viņa izmācījās katastrofu ekonomiku, un ar savām zināšanām aizbrauca nevis, piemēram, uz Japānu, kur pelnītu 100 tūkstošus gadā, bet izvēlējās doties uz Sīriju palīdzēt maziem bērniem.


Agnija: Sabiedrībā ir zems izpratnes līmenis par brīvprātīgo darbu. Latvijā nav apzināti veidota pilsoniskā sabiedrība. Ja atceramies, 2008. gadā Eiropas Padome veica pētījumu, kurā atklājās, ka tikai 2,7 % no visiem Latvijas bērniem un jauniešiem kā biedri ir iesaistīti kādās organizācijās. Izglītības un zinātnes ministrijas dati rāda, ka pašlaik jaunatnes NVO aktivitātēs iesaistās ap 10 % jauniešu. Tomēr ilgtermiņā darbojošos biedru skaits dažādās pilsoniskās grupās  nepalielinās. Nesen veiktais Rīgas domes pētījums parādīja, ka ilgtermiņā sabiedrības iesaiste pilsoniskās aktivitātēs samazinās. Brīvprātīga darbošanās kādā organizācijā – tā ir daļa no pilsoniskuma, normāla demokrātijas sastāvdaļa. Diemžēl realitātē redzam, ka cilvēki ir neaktīvi. Vēlēšanās vēlētāju skaits nesasniedz pat 60 %, vēl mazāks ir to skaits, kas gatavi iesaistīties politikā. Par kādu pilsoniskumu varam runāt, ja neinvestējam pietiekami un mērķtiecīgi, lai tas veidotos.


Otrs mūsu lielais izaicinājums ir jaunatnes jomas nesakārtotība valsts līmenī. Lai arī Jaunatnes likumu pieņēma jau 2008. gadā, uznāca krīze un tā nauda – 1 miljons latu, kas bija ieplānota jaunatnes politikai –tā arī nav atrasta valsts budžetā. Šobrīd jaunatnes politikas valsts programmas budžets ir 0,32 miljoni eiro. Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras budžets ir Eiropas Komisijas līdzeklis, kā atbalstīt jauniešus starptautiskās aktivitātēs, nevis valsts līmenī. Protams, esam pateicīgi arī par to, ka varam no valsts saņemt kaut 15 tūkstošus eiro kā atbalstu mūsu darbības īstenošanai, tomēr šī summa ir niecīga. Tas nav stratēģisks attīstības process jaunatnes politikas sektorā valstī.


Jānis: Mums jābūt laimīgiem, ka jau vairāk kā ceturtdaļgadsimta dzīvojam brīvā Latvijā. Dzīvē redzam dažādas situācijas. Piemēram, atnāk bērns uz skautiem un gaidām, bet vecāki viņam to aizliedz, jo tas ir brīvprātīgais darbs: “kam tad tas ir vajadzīgs, ja par to naudu nevar nopelnīt”. Ir jaunieši, kuri šādam vecāku spiedienam klausa. Ir tādi kuri tam pretojas un meklē variantus, lai iesaistītos biedrībā. Manuprāt, paies vēl 30 gadu un tikai tad kaut kas būtiski mainīsies. Mūsu bērni būs tie, kas izmainīs sistēmu. Brīvprātīgais darbs jau ir gatavs Latvijai, tikai mēs vēl pagaidām tam neesam gatavi.


Kā pievienoties Latvijas skautiem un gaidām?
Agnija: Viss ir atkarīgs no vecuma kategorijas, kurā jauniņais ierindojas. Ja tas ir bērns vai jaunietis, viņam jāmeklē savai dzīvesvietai vai skolai tuvākā vienība. Visu vienību saraksts ir publicēts organizācijas tīmekļa vietnē www.skauti.lv. Tad vienības vadītājam jāraksta e-pasts vai jāzvana un jāsarunā pirmā tikšanās. Ja tuvējā apkārtnē nav skautu un gaidu vienības, tad jāmeklē pieaugušais, kurš gribētu to vadīt. Pēdējos gados nav bijušas situācijas, kad kāds jaunietis pierunātu pieaugušo uzņemties šo darbu. Bet ik pa laikam parādās kāds pieaugušais, kurš izrāda iniciatīvu un vēlas vadīt skautu un gaidu vienību savā vietējā kopienā. Šī cilvēka dzīvē jānotiek “lūzumam”, kad viņš sajūt, ka patiešām vēlas darīt šo darbu. Vadīt šo mazo kopienu – tas ir hobijs un dzīvesveids. Ja līdz galam to darīt negribas, nebūsi labs vadītājs. Nevienam nevienā jomā neiesaku darīt darbu, kurš nepatīk, īpaši vēl brīvprātīgi.


Jānis: Pavisam mazos bērnus uz skautiem un gaidām parasti atved vecāki. Ļoti retos gadījumos bērni ap 8 – 9 gadu vecumu paši uzzinājuši par skautiem un sajutuši vēlmi pievienoties. Ja vērojam padsmitgadnieku paradumus, tad līdz 18 gadu vecumam jaunieši iesaistās biedrībā. Tie, kas sasnieguši 18 gadus iesaistās jau retāk. Taču pilngadīgie jaunieši – ja reiz atnāk, tad parasti paliek uz ilgāku laiku. 15 līdz 17 gadīgie ir tie,  kuriem mainās intereses, kuri maina skolu, viņiem mainās draugi un tas ir dabisks atlases process, kad jaunietis izvēlas no organizācijas aiziet vai uz laiku paiet malā.


Agnija: Biedru naudas mūsu organizācijā ir demokrātiskas, krietni zem ierastajiem ārpusskolu cenrāžiem. Ja tiek rīkoti pārgājieni vai nometnes, par tām jāmaksā atsevišķi. Organizācija šiem pasākumiem mēģina piesaistīt līdzfinansējumu, bet dalības maksa par pasākumiem ir gandrīz vienmēr. Tiesa, mēs skatāmies, lai nauda nav šķērslis jaunieša dalībai pasākumā.


Ar ko īsti atšķiras skauti no gaidām?
Jānis: Kādreiz tas bija ļoti izteikti – bija skautu vienības un bija gaidu vienības. Mūsdienās esam tik tālu asimilējušies, ka droši var apgalvot – ja nebūtu skautu, nebūtu gaidu, un, ja nebūtu gaidu, nebūtu skautu.


Agnija: Skautisms kā kustība radās 1907. gadā Anglijā, 20 puišiem nometņojot. Pēc dažiem gadiem meiteņu bariņš piegāja pie skautisma dibinātāja Bēden-Paula un teica, ka arī meitenēm vajag šādu kustību. Tā nu programma, kas tika radīta puišiem, tika pielāgota meitenēm. Tika sarakstīta grāmata “Skautisms zēniem”, kas bija tik populāra, ka dažu gadu laikā kustībā bija jau ap 200 000, mūsdienās tā apvieno ap 45 miljoniem aktīvo biedru. Skautisms Latvijā aizsākās 1917. gadā, gaidisms  – 1921. gadā. Latvijas brīvvalsts laikā šīs abas organizācijas darbojās atsevišķi. Padomju okupācijas laikā tās tika aizliegtas, turpinājās tikai trimdā un 1989. gadā kustība atjaunojās. Tā laika sabiedrībai jau vairs nevajadzēja divas atsevišķas organizācijas, tādēļ tika izveidota viena organizācija “Latvijas skautu un gaidu centrālā organizācija ”. Tagad viss notiek kopīgi. Protams, ir dažas lietas, ko puiši un meitenes veic atsevišķi, bet programma visiem ir vienota.


Kā jūs paši nonācāt līdz “Latvijas skautiem un gaidām”?
Agnija: Es pirmo reizi uz skautiem aizgāju 1989. gadā, kad Jelgavā tika atsākta skautu un gaidu kustība. Mani vecvecāki pamudināja,  vecāmamma Latvijas brīvvalsts laikā bija darbojusies mazpulkos, viņa bija gribējusi iet skautos, bet viņas vecāki to neatļāva politisku apsvērumu dēļ, lai arī skautu prezidents Goppers bija dzīvojis kaimiņos. Skauti un gaidas bija neatkarīga organizācija un tāda ir arī šodien,  tādēļ zināmā veidā tieši viņa mani pamudināja guntiņām. Pēc otrās  klases gan pārtraucu savu darbošanos, jo nedēļas nogalēs, kad notika guntiņu tikšanās, mēs ar ģimeni braucām pie otriem vecvecākiem palīdzēt lauku darbos. Vidusskolā  iepazinos ar  meiteni Annu, kura ar mani padalījās, ka dodas uz meiteņu tikšanos Rīgas Skolēnu pilī. Kad pajautāju, kas tā par tikšanos, viņa teica, ka darbojas gaidās. Visus šos gadus biju gribējusi tajā atgriezties, bet nebija sanācis. Kā aizgāju uz pirmo nodarbību vidusskolas laikā, tā darbojos vēl arvien.


Jānis: Es mācījos 4. klasē, kad darbmācības skolotājs, kurš bija liels entuziasts un, kā izrādās, bija jūras skautu vadītājs, piedāvāja puišiem braukt uz nometni. Līdz tam nevienā nometnē nebiju darbojies, piekritu un man iepatikās. Kopš tā laika esmu skauts. Ir visādi gājis – gan labi, gan slikti, ir piedzīvota gan augstākā laimes sajūta, gan bijis tik slikti, kā nekad.


Kādēļ organizācijā vēl arvien gribas iesaistīties?
 Jānis: Jūtos jauns. Man ir 28 gadi. No vienas puses man vajadzētu būt savai ģimenei, vajadzētu koncentrēties tikai uz savām lietām, bet es to nemāku. Neesmu to iemācījies, kaut varbūt būtu jāiemācās. Tas, ko esmu šeit ieguvis – ir cilvēki ap mani – esam gan kopā strīdējušies, gan darījuši kopā labas lietas. Esmu ieguvis izturību, un man ļoti patīk, ka kopā daudz smejamies.


Agnija: Šeit es varu būt tāda, kāda esmu. Man patīk cilvēki, ar kuriem kopā darbojamies, kā arī apziņa, ka dodu savu ieguldījumu valsts attīstībā, ka neesmu viena, organizācija veido kopības sajūtu. Citreiz, kad atkal esmu iestājusies pret visādām netaisnībām un aktualizējusi sistēmas nepilnības, mana draudzene mani pavelk uz zoba, sakot: “Tu jau kā Latvijas Žanna D’Arka, kādēļ tev vispār to vajag?”. Protams, var jau padoties un neko nedarīt, bet, ja klusēsi, nekas jau arī nemainīsies. Man atmiņā ļoti iespiedušies dziedātāja Mārtiņa Freimaņa vārdi – “sliktās lietas notiek tad, kad labie cilvēki klusē un neko nedara”. Kādam ir jāieiet arī pret straumi, lai valstī notiktu attīstība un cilvēki negribētu aizbraukt no valsts.


Kas ir jūsu katra šodienas labais darbiņš, kurš varētu atraisīt šodienas mezglu skauta kaklautā?
Jānis: Mana darba kolēģe neizgāja mašīnai tehnisko apskati. Sarunāju viņai meistaru, kas salabos mašīnu.


Agnija: Es pirms mūsu tikšanās paspēju satikties ar draudzeni, kura pa dienu atrakstīja, ka ir saskumusi un raud. Sanāca izbrīvēt laiku, lai uzklausītu viņas lielo bēdu.


No kā jūs ikdienā pārtiekat, jo nav jau noslēpums, ka par darbu organizācijā algu nemaksā?
Agnija: Pārtiekam no svaiga gaisa un mīlestības (smejas). Darbojos mazākos vai lielākos  projektos dažādās nevalstiskajās organizācijās. Studēju starptautiskās ekonomiskās attiecības un veicu pētījumu par sieviešu līderību uzņēmumos.


Jānis: Esmu vadītāja vietnieks izglītības jomā pirmsskolas izglītības iestādē “Ābelīte” Ogresgalā, kā arī pirmsskolas izglītības pedagogs.

 

 

* 100 gadi kopš esošajā Latvijas teritorijā darbojas skautu vienības; pasaulē tās darbojas kopš 1907. gada.

 

 

Kintija Bulava, JSPA Komunikācijas daļas vecākā referente

Julkaistu: Ma, 27/06/2016 - 10:18


Tweet Button: 

New!


Info for young people in the western balkans

Tarvitsetko apua tai neuvoja?

Ota yhteyttä