Pakalpojumi

Atjaunināts 05/2011

Tiesības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvība ir divi būtiski ES principi, kas regulē vienoto pakalpojumu tirgu. Šie principi dod ES uzņēmējiem tiesības dibināt uzņēmumu jebkurā ES valstī vai kādu laiku sniegt pakalpojumus pāri robežām citās ES valstīs, tur nedibinot uzņēmumu —, piemēram, ar interneta palīdzību.

Tiesības veikt uzņēmējdarbību (Līguma par Eiropas Savienības darbību 49. pants un nākamie) [842 KB]
Pakalpojumu sniegšanas brīvība (Līguma par Eiropas Savienības darbību 56. pants un nākamie) [842 KB]
Iekšējā pakalpojumu tirgus galvenie principi
Uzņēmuma izveide Eiropas Savienībā

Pakalpojumu direktīva

Tā kā uzņēmumiem, kuri citās ES valstīs mēģina piekļūt pakalpojumiem vai tos sniegt, joprojām ir jāsaskaras ar sarežģītām, ilgstošām un juridiski neskaidrām administratīvām procedūrām, ES, lai izveidotu skaidrāku un vienkāršāku tiesisko regulējumu uzņēmējdarbībai, ir pieņēmusi jaunu tiesību aktu — Pakalpojumu direktīvu. Tā bija pilnībā jāievieš visās ES dalībvalstīs līdz 2009. gada beigām.

Pakalpojumu direktīva

Ar šo direktīvu ES ir ieviesusi noteikumus, kas vienkāršo pakalpojumus sniedzošu uzņēmumu izveidi un pakalpojumu sniegšanu pāri robežām. Pakalpojumu direktīva arī paplašina pakalpojumu saņēmēju tiesības.

Uzņēmuma izveide

Visām ES dalībvalstīm bija jāvienkāršo pakalpojumus sniedzošu uzņēmumu izveides kārtība un formalitātes. Tām bija jāizveido kontaktpunkti, e-pārvaldes portāli, kas ļauj uzņēmējiem internetā saņemt visu nepieciešamo informāciju un veikt visas administratīvās procedūras.

Kontaktpunkti ES dalībvalstīs

ES dalībvalstīm bija arī pienākums likvidēt nevajadzīgas vai nesamērīgas atļauju izsniegšanas sistēmas, atteikties no diskriminējošām prasībām, kuru pamatā ir personas valstspiederība vai mītnes valsts, kā arī atcelt īpaši ierobežojošas prasības, piemēram, ekonomisko vajadzību pārbaudes (saskaņā ar tām uzņēmumiem bija jāveic tirgus pētījumi, lai pierādītu atbildīgajām iestādēm, ka pēc šo uzņēmumu pakalpojumiem ir pieprasījums).

Pārrobežu pakalpojumu sniegšana

Pakalpojumu direktīva nosaka pakalpojumu sniegšanas brīvības principu: ES dalībvalstīm nav atļauts ārvalstu pakalpojumu sniedzējiem piemērot diskriminējošas, nevajadzīgas vai nesamērīgas prasības, tādas kā pienākums iegūt atļauju vai izveidot noteikta veida infrastruktūru.

Tomēr retos precīzi definētos gadījumos joprojām drīkst piemērot zināmas prasības, kuru pamatā ir kāds no šādiem apsvērumiem: sabiedriskā kārtība, sabiedrības drošība, sabiedrības veselības aizsardzība vai vides aizsardzība. Turklāt iespējamas dažas vispārīgas atkāpes no pakalpojumu sniegšanas brīvības klauzulas, tostarp attiecībā uz darbinieku norīkošanu darbam ārvalstīs un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu.

To administratīvo prasību sakarībā, kuras joprojām var izvirzīt, uzņēmumi varēs iegūt informāciju un nokārtot formalitātes kontaktpunktos.

Pakalpojumu saņēmēju tiesības

Direktīva arī paplašina pakalpojumu saņēmēju tiesības. Patērētājiem un uzņēmumiem jābūt iespējai izmantot citu ES valstu pakalpojumu sniedzēju pakalpojumus bez nepieciešamības pirms tam iegūt atļauju vai pildīt diskriminējošas prasības, kuru pamatā ir pakalpojumu saņēmēju valstspiederība vai mītnes valsts.

Valsts iestādēm jāsniedz vispārīga informācija un palīdzība jautājumos, kas saistīti ar patērētāju tiesībām un kompensācijas procedūrām.

Pakalpojumi, uz kuriem attiecas Pakalpojumu direktīva

Pakalpojumu direktīva attiecas uz šādiem pakalpojumiem:

reglamentēto profesiju lielākā daļa (piemēram, juridiskie un finanšu padomnieki, arhitekti, inženieri, grāmatveži, mērnieki),
būvniecības pakalpojumi,
amatnieku pakalpojumi,
uzņēmumiem domāti pakalpojumi (piemēram, biroju uzturēšana, vadības konsultācijas, pasākumu rīkošana, parādu piedziņa, reklāmas un personāla atlases pakalpojumi),
tirdzniecība, tostarp preču un pakalpojumu mazumtirdzniecība un vairumtirdzniecība,
pakalpojumi tūrisma jomā (piemēram, ceļojumu aģentūru pakalpojumi),
izklaides pakalpojumi (piemēram, sporta centru vai izklaides parku pakalpojumi),
pakalpojumi iekārtu uzstādīšanas un apkopes jomā,
informācijas pakalpojumi (piemēram, tīmekļa vietnes, ziņu aģentūru darbība, izdevējdarbība, datorprogrammēšana),
izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumi (piemēram, viesnīcas, restorāni, sabiedriskās ēdināšanas pakalpojumi),
pakalpojumi apmācības un izglītības jomā,
īre, tostarp automašīnu nomas un līzinga pakalpojumi,
nekustamā īpašuma pakalpojumi,
sertificēšanas un testēšanas pakalpojumi,
mājsaimniecības pakalpojumi (piemēram, telpu uzkopšana, privāto auklīšu vai dārznieku pakalpojumi).

Pakalpojumu direktīva neattiecas uz šādiem pakalpojumiem:

darbības, kuras visaptveroši reglamentē ES: finanšu pakalpojumi, elektroniskā saziņa, transporta pakalpojumi,
veselības aprūpes pakalpojumi, pagaidu darba aģentūras, privātās apsardzes pakalpojumi, audiovizuālie pakalpojumi, azartspēles, daži sociālie pakalpojumi, notāru un tiesu izpildītāju (kas iecelti ar oficiālu valdības rīkojumu) pakalpojumi.

Dalībvalstu likumiem un noteikumiem, kas attiecas uz šiem direktīvā neiekļautajiem pakalpojumiem, jebkurā gadījumā jāatbilst citiem ES tiesību aktu noteikumiem, jo īpaši uzņēmējdarbības veikšanas brīvības un pakalpojumu sniegšanas brīvības principam, kas garantēts Līgumā par ES darbību.

Apskatiet arī tiesību aktus par šo tēmu: