Navigation path

Left navigation

Additional tools

Eiropas Komisija - Runa

Stāvoklis Savienībā — 2016. gads: Ceļā uz labāku Eiropu — Eiropu, kas aizsargā, dod iespējas un aizstāv

Strasbūrā, 2016. gada 14. septembrī

.

[AUTHORISED VERSION]

 

Priekšsēdētāja kungs!

Godātie Eiropas Parlamenta deputāti!

Es šeit biju pirms gada un sacīju, ka stāvoklis Savienībā nav labs. Es teicu, ka šajā Savienībā ir par maz Eiropas. Un ka šajā Savienībā ir par maz Savienības.

Es šodien nestāvēšu šeit un neteikšu jums, ka tagad viss ir kārtībā.

Tā nav.

Mums visiem ir jābūt ļoti godīgiem, konstatējot faktus.

Mūsu Eiropas Savienība, vismaz daļēji, saskaras ar eksistenciālu krīzi.

Vasaras laikā es uzmanīgi uzklausīju šā Parlamenta deputātus, valdību pārstāvjus, daudzu valstu parlamentāriešus un vienkāršos Eiropas iedzīvotājus, kuri dalījās ar mani savās pārdomās.

Es esmu pieredzējis ES integrāciju vairāku desmitgažu garumā. Bija vērojami daudzi nozīmīgi brīži. Protams, bija arī daudz grūtu brīžu un krīzes momentu.

Tomēr nekad agrāk es nebiju redzējis tik maz kopīgas izpratnes mūsu dalībvalstu starpā. Tik maz jomu, kurās tās vienojas sadarboties.

Vēl ne reizi es nebiju dzirdējis tik daudz līderu runājam vienīgi par savām iekšpolitikas problēmām, Eiropu pieminot tikai garāmejot, ja tā vispār tiek pieminēta.

Vēl ne reizi es nebiju redzējis, ka ES iestāžu pārstāvji nosaka ļoti atšķirīgas prioritātes, dažkārt tiešā pretstatā valstu valdībām un valstu parlamentiem. Šķiet, ka ES un tās valstu galvaspilsētu starpā neeksistē vairs neviens kopīgs saskares punkts.

Nekad agrāk nebiju pieredzējis to, ka valstu valdības būtu tik ļoti novājinājuši populisma spēki un paralizējis risks ciest sakāvi nākamajās vēlēšanās.

Nekad agrāk nebiju pieredzējis tik lielu fragmentāciju un tik maz kopības mūsu Savienībā.

Tagad mums ir jāizdara ļoti svarīga izvēle.

Vai mēs ļausimies visnotaļ dabiskajai neapmierinātības sajūtai? Vai mēs atļausimies ieslīgt kolektīvā depresijā? Vai vēlamies ļaut mūsu Savienībai izirt mūsu acu priekšā?

Vai arī teiksim – vai šis nav īstais brīdis, lai atgūtu nosvērtību? Vai šis nav īstais brīdis, lai uzrotītu piedurknes un divkāršotu, trīskāršotu savus pūliņus? Vai šis nav īstais brīdis, kad Eiropai ir vajadzīga vadība, kas ir apņēmīgāka kā jebkad agrāk, tā vietā, lai politiķi pamestu grimstošu kuģi?

Mūsu pārdomas par stāvokli Savienībā ir jāsāk ar realitātes izjūtu un milzu godīgumu.

Pirmkārt, būtu jāatzīst, ka mums Eiropā ir daudz neatrisinātu problēmu. Par to nav ne mazāko šaubu.

No augsta bezdarba un sociālās nevienlīdzības līdz valsts parādu kalniem, no bēgļu integrācijas milzīgās problēmas līdz ļoti reālajiem draudiem mūsu drošībai pašu mājās un ārvalstīs – ikvienu Eiropas dalībvalsti ir skārušas mūslaiku ilgstošās krīzes.

Mēs saskaramies pat ar nepatīkamajām izredzēm, ka viena dalībvalsts pamet mūsu loku.

Otrkārt, ir jāapzinās, ka pasaule mūs vēro.

Es tikko atgriezos no G20 sanāksmes Ķīnā. Eiropa pie šīs nozīmīgās globālās sanāksmes galda ieņem 7 krēslus. Neraugoties uz mūsu lielo klātbūtni, bija vairāk jautājumu, uz kuriem mums nebija kopīgu atbilžu.

Vai Eiropa joprojām spēs noslēgt tirdzniecības līgumus un pasaulē veidot ekonomikas, sociālos un vides standartus?

Vai Eiropas ekonomika beidzot atgūsies, vai arī uz nākamajiem desmit gadiem iestrēgs zemas izaugsmes un zemas inflācijas stadijā?

Vai Eiropa joprojām būs pasaules līdere cīņā par cilvēktiesībām un pamatvērtībām?

Vai Eiropa paudīs vienotu nostāju, ja, pārkāpjot starptautiskās tiesības, tiek apdraudēta teritoriālā integritāte?

Vai arī Eiropa nozudīs no starptautiskās arēnas un ļaus citiem veidot pasauli?

Es zinu, ka jūs šajā palātā visnotaļ vēlētos sniegt skaidras atbildes uz šiem jautājumiem. Bet mūsu vārdiem jāseko kopīgai rīcībai. Citādi tie būs tikai vārdi. Un ar vārdiem vien starptautiskos jautājumus ietekmēt nevar.

Treškārt, būtu jāatzīst, ka mēs nevaram atrisināt visas savas problēmas ar kārtējo runu. Vai ar kārtējo samitu.

Šīs nav Amerikas Savienotās Valstis, kur prezidents uzstājas ar uzrunu par stāvokli valstī abās Kongresa palātās un miljoniem iedzīvotāju seko katram viņa vārdam televīzijas tiešraidē.

Salīdzinot ar šo, mūsu runas par stāvokli Savienībā brīdis šeit, Eiropā, ļoti acīmredzami parāda mūsu Savienības nepilnīgo raksturu. Šodien es runāju Eiropas Parlamenta priekšā. Un piektdien, Bratislavā, atsevišķi es tikšos ar valstu vadītājiem.

Tāpēc ar savu runu nevaru cerēt tikai uz jūsu atzinību, ignorējot, ko piektdien teiks valstu vadītāji. Es nevaru arī doties uz Bratislavu ar citādu vēstījumu, nekā tas, ko paužu jums. Man ir jāņem vērā mūsu Savienības abi demokrātijas līmeņi, kas ir vienlīdz nozīmīgi.

Mēs neesam Eiropas Savienotās Valstis. Eiropas Savienība ir daudz sarežģītāka. Un šīs sarežģītības ignorēšana būtu kļūda, kas novestu mūs pie nepareizajiem risinājumiem.

Eiropa var darboties tikai tad, ja mūsu kopīgo projektu atbalstošas runas tiek teiktas ne tikai šajā godājamā palātā, bet arī visu dalībvalstu parlamentos.

Eiropa var darboties tikai tad, ja mēs visi strādājam vienotības un kopības labā un aizmirstam sāncensību kompetences jomu un iestāžu starpā. Tikai tad Eiropa būs kas vairāk par atsevišķu sastāvdaļu summu. Un tikai tad Eiropa varēs būt spēcīgāka un labāka, nekā tā ir šodien. Tikai tad ES iestāžu un valstu valdību vadītāji spēs atgūt Eiropas iedzīvotāju uzticību mūsu kopējam projektam.

Eiropas iedzīvotāji ir noguruši no nepārtrauktajām debatēm, strīdiem un ķildošanās.

Eiropas iedzīvotāji vēlas konkrētus risinājumus ļoti nozīmīgajai problēmai, ar ko saskaras Savienība. Viņi arī vēlas vairāk nekā tikai solījumus, rezolūcijas un samita secinājumus. Viņi tos ir dzirdējuši un redzējuši pārāk bieži.

Eiropas iedzīvotāji vēlas kopīgus lēmumus, kuriem seko ātra un efektīva to īstenošana.

Jā, mums ir vajadzīgs redzējums ilgtermiņam. Un Komisija izklāstīs šādu redzējumu nākotnei baltajā grāmatā 2017. gada martā – laikā līdz Romas līgumu 60. gadu jubilejai. Mēs pievērsīsimies tam, kā stiprināt un reformēt mūsu ekonomisko un monetāro savienību. Un mēs arī ņemsim vērā politiskās un demokrātijas problēmas, ar kurām mūsu 27 valstu Savienība saskarsies nākotnē. Protams, Eiropas Parlaments, kā arī valstu parlamenti, būs cieši iesaistīti šajā procesā.

Tomēr ar redzējumu vien nepietiks. Mūsu iedzīvotājiem vairāk vajadzīgs tas, ka kāds nodrošina pārvaldi. Ka kāds reaģē uz mūslaiku problēmām.

Eiropa ir kā saite ar vairākiem pavedieniem – tā darbojas tikai tad, ja mēs visi to velkam vienā virzienā: gan ES iestādes, gan valstu valdības un parlamenti. Un mums atkal ir jāparāda, ka tas ir iespējams konkrētās jomās, kurās vissteidzamāk nepieciešami kopīgi risinājumi.

Tāpēc es ierosinu konstruktīvu darba programmu ar konkrētiem Eiropas līmeņa pasākumiem nākamajiem divpadsmit mēnešiem.

Jo es uzskatu, ka nākamie divpadsmit mēneši ir izšķirīgi, ja vēlamies mūsu Savienību atkal apvienot. Ja vēlamies pārvarēt traģisko šķelšanos starp austrumiem un rietumiem, kas radusies pēdējo mēnešu laikā. Ja vēlamies parādīt, ka mēs spējam rīkoties ātri un izlēmīgi jautājumos, kas ir patiešām svarīgi. Ja vēlamies parādīt pasaulei, ka Eiropa joprojām ir spēks, kas spēj rīkoties vienoti.

Mums ir jāķeras pie darba.

Šorīt es priekšsēdētājam Šulcam un premjerministram Fico nosūtīju vēstuli ar šo vēstījumu.

Turpmākie divpadsmit mēneši ir izšķirošs laiks, lai panāktu uzlabotu Eiropu:

Eiropu, kas aizsargā;

Eiropu, kas saglabā Eiropas dzīvesveidu;

Eiropu, kas dod iespējas saviem iedzīvotājiem;

Eiropu, kas aizstāv pašu mājās un ārzemēs; un

Eiropu, kas uzņemas atbildību.

 

EIROPA, KAS SAGLABĀ MŪSU DZĪVESVEIDU

Esmu pārliecināts, ka Eiropas dzīvesveidu ir vērts saglabāt.

Man ir radies iespaids, ka daudzi ir šķietami aizmirsuši, ko nozīmē būt eiropietim.

Ko nozīmē būt daļai no šīs eiropiešu Savienības – kas lauksaimniekam Lietuvā ir kopīgs ar vientuļo māti Zagrebā, medmāsu Valletā vai studentu Māstrihtā.

Atcerēties, kāpēc Eiropas tautas izlēma sadarboties.

Atcerēties, kāpēc tautas masas svinēja solidaritāti Varšavas ielās 2004. gada 1. maijā.

Atcerēties, kāpēc Eiropas karogs 1986. gada 1. janvārī lepni plīvoja Puerta del Sol.

Atcerēties, ka Eiropa ir virzītājspēks, kas var palīdzēt panākt Kipras apvienošanu – šis ir jautājums, kurā es atbalstu abus Kipras vadītājus.

Pamatvilcienos Eiropa nozīmē mieru. Tā nav nejaušība, ka ilgākais miera periods vēsturē Eiropā sākās līdz ar Eiropas Kopienu izveidi.

70 gadi ilgstoša miera Eiropā. Pasaulē, kurā notiek 40 aktīvi militārie konflikti, kuros katru gadu dzīvību zaudē 170 000 iedzīvotāju.

Protams, mūsu starpā joprojām pastāv atšķirības. Jā, mēs bieži strīdamies. Dažkārt mēs cīnāmies. Bet mēs cīnāmies ar vārdiem. Un mēs atrisinām savus konfliktus pie galda, nevis ierakumos.

Mūsu Eiropas dzīvesveida neatņemama sastāvdaļa ir mūsu vērtības.

Tādas vērtības kā brīvība, demokrātija, tiesiskums. Vērtības, par kurām gadsimtu gaitā cīņas notikušas kaujas laukos un tribīnēs.

Mēs, eiropieši, nekad nevarēsim pieņemt, ka Hārlovas ielās Polijas darba ņēmējiem tiek darīts pāri, viņi tiek piekauti vai pat slepkavoti. Darba ņēmēju pārvietošanās brīvība ir tāda pati kopīga Eiropas vērtība kā mūsu cīņa pret diskrimināciju un rasismu.

Mēs, eiropieši, stingri iestājamies pret nāvessodu. Jo mēs ticam cilvēka dzīvības vērtībai un respektējam to.

Mēs, eiropieši, arī ticam neatkarīgām, efektīvām tiesu sistēmām.Neatkarīgas tiesas nodrošina kontroli pār valdībām, uzņēmumiem un iedzīvotājiem. Efektīvas tiesu sistēmas veicina ekonomikas izaugsmi un aizstāv pamattiesības. Tāpēc Eiropa sekmē un aizstāv tiesiskumu.

Būt eiropietim nozīmē arī būt atvērtam un tirgoties ar mūsu kaimiņiem tā vietā, lai karotu ar tiem. Tas nozīmē būt pasaules lielākajam tirdzniecības blokam, kam ir noslēgti vai tiek pārrunāti tirdzniecības nolīgumi ar vairāk nekā 140 partneriem visā pasaulē.

Tirdzniecība nozīmē darbvietas – par katru 1 miljardu eiro, ko mēs saņemam eksporta rezultātā, visā ES tiek izveidotas 14 000 papildu darbvietas. Un vairāk nekā 30 miljoni darbvietu – katra septītā no visām darbvietām ES tagad ir atkarīga no eksporta uz pārējo pasauli.

Tāpēc Eiropa strādā pie tā, lai atvērtu tirgu ar Kanādu – vienu no mūsu tuvākajām partnerēm, kurai ir ar mums kopīgas intereses, vērtības un cieņa pret tiesiskumu, kā arī izpratne par kultūras daudzveidību. Eiropas Savienības un Kanādas tirdzniecības nolīgums ir labākā un progresīvākā vienošanās, ko ES jebkad ir sarunās apspriedusi. Es strādāšu ar jums un ar visām dalībvalstīm pie tā, lai šis nolīgums tiktu ratificēts pēc iespējas drīz.

Būt eiropietim nozīmē tiesības uz to, ka jūsu personas datus aizsargā spēcīgi Eiropas tiesību akti. Jo eiropiešiem nepatīk, ka droni virs galvas ieraksta katru viņu kustību vai uzņēmumi saglabā katru peles klikšķi. Tāpēc Parlaments, Padome un Komisija šogad maijā vienojās par kopēju Eiropas datu aizsardzības regulu. Tā ir spēcīgs Eiropas tiesību akts, kas attiecas uz uzņēmumiem, lai kur tie atrastos un kad vien tie apstrādā jūsu datus. Jo Eiropā privātumam ir nozīme. Tas ir cilvēka cieņas jautājums.

Būt eiropietim nozīmē arī taisnīgus konkurences apstākļus.

Tas nozīmē, ka darba ņēmējiem būtu jāsaņem vienāda samaksa par vienādu darbu vienā un tajā pašā vietā. Tas ir sociālā taisnīguma jautājums. Tādēļ Komisija atbalsta priekšlikumu direktīvai par darba ņēmēju norīkošanu. Iekšējais tirgus nav vieta, kur Austrumeiropas darba ņēmējus var ekspluatēt vai attiecināt uz viņiem zemākus sociālos standartus. Eiropa nav mežonīgie rietumi, bet gan sociāla tirgus ekonomika.

Taisnīgi konkurences apstākļi nozīmē arī to, ka Eiropā patērētāji ir aizsargāti pret karteļiem un ietekmīgu uzņēmumu veiktu ļaunprātīgu izmantošanu. Un ka katram uzņēmumam neatkarīgi no tā, cik liels vai mazs tas būtu, ir jāmaksā nodokļi tur, kur tas gūst peļņu. Tas attiecas arī uz tādiem lieluzņēmumiem kā Apple, pat ja to tirgus vērtība ir augstāka nekā 165 pasaules valstu IKP. Eiropā mēs neļaujam ietekmīgiem uzņēmumiem saņemt nelikumīgas, aizmuguriskas vienošanās par šo uzņēmumu nodokļiem.

Nodokļu piemērošanas līmenis tādā valstī kā Īrija nav mūsu jautājums. Īrijai ir suverēnas tiesības noteikt tādu nodokļu līmeni, kādu vien tā vēlas. Taču tas nav pareizi, ka viens uzņēmums var izvairīties no nodokļiem, kas būtu varējuši tikt Īrijas ģimenēm un uzņēmumiem, slimnīcām un skolām. Komisija sargā šo taisnīgumu. Šis ir konkurences tiesību sociālais aspekts. Un tas ir jautājums, par ko Eiropa iestājas.

Būt eiropietim nozīmē arī kultūru, kas aizsargā mūsu darba ņēmējus un mūsu rūpniecību arvien globalizētākā pasaulē. Piemēram, gadījumā, kad tūkstošiem cilvēku riskē zaudēt darbvietas Gosslī (Gosselies) Beļģijā, – uzņēmumam tagad, pateicoties ES tiesību aktiem, būs jāiesaistās patiesā sociālajā dialogā. Darba ņēmēji un vietējās pašvaldības var paļauties uz Eiropas solidaritāti un ES fondu palīdzību.

Būt eiropietim nozīmē arī aizstāvēt mūsu tērauda rūpniecību. Mēs jau esam ieviesuši 37 antidempinga un antisubsidēšanas pasākumus, lai aizsargātu mūsu tērauda rūpniecību no negodīgas konkurences. Taču mums ir jādara vairāk, jo pārprodukcija dažās pasaules daļās iedzen bankrotā Eiropas ražotājus. Šā iemesla dēļ es šogad divas reizes biju Ķīnā, lai risinātu pārmērīgi lielas ražošanas jaudas jautājumu. Šā iemesla dēļ arī Komisija ir ierosinājusi mainīt mazākā maksājuma noteikumu. Amerikas Savienotās Valstis Ķīnas tēraudam piemēro 265 % importa tarifu, bet šeit, Eiropā, dažas valdības ir gadiem uzstājušas uz to, lai mēs samazinātu tarifus Ķīnas tēraudam. Es aicinu visas dalībvalstis un šo Parlamentu atbalstīt Komisiju, lai stiprinātu mūsu tirdzniecības aizsardzības instrumentus. Mums nevajadzētu būt naiviem brīviem tirgotājiem, bet gan būt spējīgiem uz dempingu reaģēt tikpat stingri kā ASV.

Liela Eiropas dzīvesveida daļa, ko es vēlos saglabāt, ir mūsu lauksaimniecības nozare. Komisija vienmēr atbalstīs mūsu lauksaimniekus, jo īpaši tad, kad viņi saskaras ar grūtiem laikiem, kā tas ir patlaban. Pagājušajā gadā piensaimniecības nozare saskārās ar Krievijas noteikto aizliegumu. Tāpēc Komisija mobilizēja 1 miljardu eiro piensaimnieku atbalstam, lai palīdzētu tiem atkal nostāties uz kājām. Jo es nepieņemšu to, ka piens ir lētāks par ūdeni.

Lielākajai daļai no mums būt eiropietim nozīmē arī eiro. Pasaules finanšu krīzes laikā eiro saglabājās spēcīgs un pasargāja mūs no vēl lielākas nestabilitātes. Eiro ir vadošā pasaules valūta, un tas rada milzīgas, nereti neredzamas, ekonomiskās priekšrocības. Eirozonas valstis, pateicoties Eiropas Centrālās bankas monetārajai politikai, šogad procentu maksājumos ietaupīja 50 miljardus eiro. Tie ir papildu 50 miljardi eiro, ko mūsu finanšu ministri var un ko viņiem būtu jāiegulda ekonomikā.

Mario Dragi saglabā mūsu valūtas stabilitāti. Viņš dod būtiskāku ieguldījumu attiecībā uz darbvietām un izaugsmi, nekā daudzas mūsu dalībvalstis.

Jā, mēs – eiropieši – cietām vēsturisku finanšu un parāda krīzi. Taču patiesība ir tāda, ka, ja 2009. gadā valstu budžeta deficīti eirozonā vidēji bija 6,3 %, tad tagad tie ir zem 2 % atzīmes.

Pēdējo trīs gadu laikā darbu atrada vēl gandrīz 8 miljoni cilvēku. 1 miljons tikai Spānijā vien – valstī, kura turpina demonstrēt iespaidīgu atgūšanos no krīzes.

Es vēlētos, kaut par to tiktu atgādināts biežāk – visur Eiropā, kur uzstājas vēlēti politiķi.

Jo mūsu nepilnīgajā Savienībā nav tādas Eiropas vadības, kas var aizstāt valstu vadību.

Eiropas tautām ir jāaizstāv vienotības loģiskais pamats. Viņu vietā to neviens cits nevar izdarīt.

Tautas var.

Mēs varam būt vienoti, pat būdami atšķirīgi.

Lielās, demokrātiskās Eiropas tautas nedrīkst locīties līdzi populisma vējiem.

Eiropa nedrīkst trīcēt bailēs terorisma priekšā.

Nē – dalībvalstīm ir jāveido tāda Eiropa, kas aizsargā. Un mums – Eiropas iestādēm – ir jāpalīdz tām īstenot šo solījumu.

 

EIROPA, KAS DOD IESPĒJAS

Eiropas Savienībai ir ne tikai jāsaglabā mūsu Eiropas dzīvesveids, bet arī jārada iespējas tiem, kas to dzīvo.

Mums ir jāstrādā, lai panāktu tādu Eiropu, kas dod iespējas mūsu iedzīvotājiem un mūsu ekonomikai. Šodien abi izmanto digitālo formātu.

Digitālās tehnoloģijas un digitālā komunikācija caurvij ikvienu dzīves aspektu.

Ir nepieciešama tikai piekļuve ātrdarbīgam internetam. Mums ir jābūt savienotiem. Tas ir vajadzīgs mūsu ekonomikai. Tas ir vajadzīgs cilvēkiem.

Un mums ir jāinvestē šādā savienojamībā jau tagad.

Tādēļ Komisija šodien ierosina reformēt Eiropas telekomunikāciju tirgus. Mēs vēlamies izveidot jaunu tiesisko regulējumu, kas piesaista un ļauj veikt investīcijas savienojamībā.

Uzņēmumiem jābūt iespējai plānot savas investīcijas Eiropā turpmākajos 20 gados. Jo, ja investējam jaunos tīklos un pakalpojumos, tas nozīmē vismaz 1,3 miljonus jaunu darbvietu nākamo desmit gadu laikā.

Savienojamībai vajadzētu sniegt labumu visiem.

Tādēļ Komisija šodien ierosina līdz 2025. gadam visā Eiropas Savienībā pilnībā ieviest 5G tīklu – mobilo komunikāciju sistēmas piekto paaudzi. Tas varētu potenciāli ES radīt vēl divus miljonus darbvietu.

Ja no savienojamības labumu gūst ikviens, tas nozīmē, ka nevajadzētu būt svarīgi tam, kur cilvēks dzīvo vai cik daudz pelna.

Tāpēc mēs šodien ierosinām līdz 2020. gadam nodrošināt visus Eiropas ciematus un visas pilsētas ar bezmaksas bezvadu interneta piekļuvi galvenajos sabiedriskās dzīves centros.

Pasaulei pievēršoties digitālajam formātam, mums ir arī jādod iespējas mūsu māksliniekiem un autoriem un jāaizsargā viņu darbi. Mākslinieki un autori ir mūsu kroņa dārgakmeņi. Satura radīšana nav hobijs. Tā ir profesija. Un tā ir daļa no mūsu Eiropas kultūras.

Es vēlos, lai žurnālistiem, izdevējiem un autoriem par viņu darbu tiktu maksāts taisnīgi, neatkarīgi no tā, vai darbi tapuši studijās vai dzīvojamās istabās, vai tie tiek izplatīti bezsaistē vai tiešsaistē, vai tos publicē ar kopētāja palīdzību vai ar hipersaiti tīmeklī.

Tieši to panāk Eiropas autortiesību noteikumu rūpīga pārskatīšana, ko mēs šodien ierosinām.

Iespēju radīšana mūsu ekonomikā nozīmē investēšanu ne tikai savienojamībā, bet arī darbvietu izveidē.

Tāpēc Eiropai ir ievērojami jāinvestē tās jauniešos, tās darba meklētājos, tās jaunuzņēmumos.

Investīciju plāns Eiropai 315 miljardu eiro apmērā, par ko mēs vēl tikai pirms divpadsmit mēnešiem šajā palātā kopīgi vienojāmies, savā pirmajā darbības gadā investīcijās jau ir piesaistījis 116 miljardus eiro – no Latvijas līdz Luksemburgai.

Vairāk nekā 200 000 mazo uzņēmumu un jaunuzņēmumu visā Eiropā saņēma aizdevumus. Vairāk nekā 100 000 cilvēku ieguva jaunas darbvietas. Pateicoties jaunajam Eiropas Stratēģisko investīciju fondam, ko es ierosināju, Komisija izstrādāja un jūs šeit, Eiropas Parlamentā, atbalstījāt un pieņēmāt rekordlaikā.

Tagad mēs to virzīsim tālāk. Šodien mēs ierosinām divkāršot fonda darbības ilgumu un divkāršot tā finansiālās spējas.

Ar Jūsu atbalstu mēs gādāsim, lai mūsu fonds līdz 2020. gadam nodrošinātu investīcijas kopumā vismaz 500 miljardu eiro – pustriljona – apmērā. Un mēs turpināsim strādāt, lai līdz 2022. gadam sasniegtu 630 miljardus eiro. Protams, ar dalībvalstu ieguldījumu mēs varam to sasniegt vēl ātrāk.

Līdztekus šiem centieniem piesaistīt privātās investīcijas mums arī jāizveido piemērota vide investīciju veikšanai.

Pateicoties mūsu kopīgajiem Eiropas mēroga centieniem, Eiropas bankas ir daudz labākā stāvoklī, nekā pirms diviem gadiem. Eiropai ir vajadzīgas savas bankas. Taču ekonomika, kas gandrīz pilnībā ir atkarīga no banku kredītiem, negatīvi ietekmē finanšu stabilitāti. Tā arī negatīvi ietekmē uzņēmējdarbību, kā mēs to pieredzējām finanšu krīzes laikā. Tāpēc tagad steidzami ir jāpaātrina darbs pie kapitāla tirgu savienības. Komisija šodien jums piedāvā konkrētu ceļvedi šajā jautājumā.

Kapitāla tirgu savienība padarīs noturīgāku mūsu finanšu sistēmu. Tā sniegs uzņēmumiem vieglāku un diversificētu pieeju finansējumam. Iedomājieties Somijas jaunuzņēmumu, kas nevar iegūt bankas aizdevumu. Patlaban iespējas ir ļoti ierobežotas. Kapitāla tirgu savienība piedāvās alternatīvus, vitāli svarīgus finansējuma avotus, lai palīdzētu jaunuzņēmumiem uzsākt darbību, – uzņēmējdarbības mecenātus, riska kapitālu, tirgus finansējumu.

Minēšu tikai vienu piemēru – gandrīz pirms gada mēs iesniedzām priekšlikumu, kas ļaus bankām vieglāk sniegt aizdevumus. Tas ES uzņēmumiem potenciāli var darīt pieejamu papildu finansējumu 100 miljardu eiro apmērā. Tāpēc, lūdzu, paātrināsim tā pieņemšanu.

Mūsu Eiropas Investīciju plāns Eiropā darbojās labāk, nekā cilvēki gaidīja, un tagad mēs to virzīsim globālā līmenī, ko daudzi no jums un daudzas dalībvalstis ir aicinājušas darīt.

Šodien mēs uzsākam vērienīgu Investīciju plānu Āfrikai un kaimiņvalstīm, kas potenciāli var piesaistīt investīcijas 44 miljardu eiro apmērā. Tās var pieaugt līdz 88 miljardiem eiro, ja dalībvalstis dos savu artavu.

Loģiskais pamatojums ir tas pats, kas labi darbojās attiecībā uz iekšējo investīciju plānu: mēs izmantosim publisko finansējumu kā garantiju tam, lai piesaistītu publiskās un privātās investīcijas nolūkā radīt reālas darbvietas.

Tas papildinās mūsu attīstības atbalstu un palīdzēs risināt vienu no migrācijas pamatcēloņiem. Ņemot vērā, ka ekonomikas izaugsmes līmenis jaunattīstības valstīs ir viszemākais kopš 2003. gada, iepriekšminētajam ir izšķiroša nozīme. Jaunais plāns nodrošinās glābšanas pasākumus tiem, kuri citādi būtu spiesti doties bīstamos ceļojumos, meklējot labāku dzīvi.

Lai cik mēs neieguldītu apstākļu uzlabošanā ārvalstīs, mums ir jāiegulda, arī reaģējot uz humanitārajām krīzēm pašu mājās. Un vairāk par visu mums jāiegulda mūsu jauniešos.

Es nespēju pieņemt un atsakos pieņemt to, ka Eiropa ir bijusi un joprojām ir jauniešu bezdarba kontinents.

Es nespēju pieņemt un atsakos pieņemt to, ka tūkstošgades bērni, Y paaudze, varētu būt pirmā paaudze 70 gados, kas ir trūcīgāka par saviem vecākiem.

Tas, protams, galvenokārt ir valstu valdību uzdevums. Tomēr Eiropas Savienība var atbalstīt to centienus. Mēs to darām ar ES garantijas jauniešiem palīdzību, kas tika uzsākta pirms trīs gadiem. Mana Komisija uzlaboja jauniešu garantijas efektivitāti un paātrināja tās īstenošanu. No šīs programmas labumu ir guvuši jau vairāk nekā 9 miljoni jauniešu. Tie ir 9 miljoni jauniešu, kuri ieguva darbu, stažiera vai mācekļa vietu, pateicoties ES. Mēs turpināsim izvērst garantiju jauniešiem visā Eiropā, uzlabojot Eiropas iedzīvotāju prasmju kopumu un vēršoties pie reģioniem un jauniešiem, kuriem palīdzība vajadzīga visvairāk.

Mēs to darām arī attiecībā uz Erasmus programmām, no kurām labumu jau guvuši 5 miljoni studentu. Pateicoties Erasmus, jaunieši pārvietojas, ceļo, strādā, studē un iziet apmācību valstīs visā ES. 1 no 3 Erasmus Plus studentiem tiek piedāvāts darbs uzņēmumos, kuros tie izgājuši apmācību.

Mēs varam darīt vēl vairāk. Eiropā ir daudz jaunu, sociāli domājošu cilvēku, kuri vēlas dot nozīmīgu ieguldījumu sabiedrībai un palīdzēt paust solidaritāti. Mēs varam radīt iespējas, lai viņi to varētu darīt.

Solidaritāte ir līme, kas tur mūsu Savienību kopā.

Vārds “solidaritāte” Līgumos, kurus visas mūsu dalībvalstis saskaņoja un ratificēja, parādās 16 reizes.

Mūsu Eiropas budžets ir reāls pierādījums finansiālajai solidaritātei.

Pastāv iespaidīga solidaritāte attiecībā uz Eiropas sankciju kopīgu piemērošanu, kad Krievija pārkāpj starptautiskās tiesības.

Eiro ir solidaritātes izpausme.

Mūsu attīstības politika ir solidaritātes spēcīga ārēja izpausme.

Attiecībā uz bēgļu krīzes pārvaldību mēs sākam redzēt solidaritāti. Esmu pārliecināts, ka ir vajadzīga krietni lielāka solidaritāte. Tomēr es arī zinu, ka solidaritāte ir jāpauž brīvprātīgi. Tai jānāk no sirds. To nevar sniegt piespiedu kārtā.

Mēs bieži vislabprātāk izrādām solidaritāti, saskaroties ar ārkārtas situācijām.

Tad, kad dega Portugāles pakalni, Itālijas lidmašīnas dzēsa liesmas.

Kad plūdu dēļ Rumānijā pazuda elektrība, Zviedrijas ģeneratori atjaunoja apgaismojumu.

Tad, kad Grieķijas krastos ieradās tūkstošiem bēgļu, Slovākijas teltis sniedza patvērumu.

Līdzīgā garā Komisija šodien ierosina izveidot Eiropas Solidaritātes korpusu. Jaunieši visā ES varēs brīvprātīgi piedāvāt savu palīdzību tur, kur tā visvairāk nepieciešama, reaģēt uz krīzes situācijām, piemēram, bēgļu krīzi vai nesenajām zemestrīcēm Itālijā.

Es vēlos, lai šis Eiropas Solidaritātes korpuss līdz gada beigām būtu izveidots un darbotos, bet līdz 2020. gadam – redzēt pirmos iesaistītos 100 000 Eiropas jauniešu.

Brīvprātīgi pievienojoties Eiropas Solidaritātes korpusam, šie jaunieši spēs pilnveidot savas prasmes un iegūt ne tikai darba, bet arī nenovērtējamu cilvēcisko pieredzi.

 

EIROPA, KAS AIZSTĀV

Eiropa, kas aizsargā, ir Eiropa, kas aizstāv – gan mājās, gan ārvalstīs.

Mums jāaizstāv sevi pret terorismu.

Kopš sprādzieniem Madridē 2004. gadā Eiropā ir notikuši vairāk nekā 30 terorisma uzbrukumi – 14 no tiem pagājušajā gadā vien. Vairāk nekā 600 nevainīgu cilvēku gāja bojā tādās pilsētās kā Parīze, Brisele, Nica vai Ansbaha.

Tāpat kā tad, kad mēs plecu pie pleca dalījāmies sērās, mums tagad ir jābūt vienotiem savā atbildes reakcijā.

Pagājušā gada barbariskie akti ir atkal parādījuši, par ko mēs cīnāmies – par Eiropas dzīvesveidu. Saskaroties ar cilvēces padibenēm, mums ir jāsaglabā savas vērtības, jābūt patiesiem pret sevi. Mēs esam demokrātiska sabiedrība, plurālistiska sabiedrība, kas ir atvērta un iecietīga.

Taču par šādu iecietību nevar maksāt ar mūsu drošību.

Šā iemesla dēļ manis vadītā Komisija par prioritāti ir izvirzījusi drošību no pirmās dienas — mēs esam padarījuši krimināli sodāmu terorismu un ārvalstu kaujiniekus visā ES, mēs ieviesām bargus pasākumus pret šaujamieroču izmantošanu un terorisma finansēšanu, mēs sadarbojāmies ar interneta uzņēmumiem, lai apturētu terorisma propagandas izplatīšanu tiešsaistē, un mēs apkarojām radikalizāciju Eiropas skolās un cietumos.

Tomēr ir vēl daudz darāmā.

Mums jāzina, kas šķērso mūsu robežas.

Tāpēc mēs aizstāvēsim savas robežas ar jauno Eiropas Robežu un krasta apsardzi, ko patlaban – tikai deviņus mēnešus pēc Komisijas priekšlikuma – formalizē Parlaments un Padome. Frontex jau ir vairāk nekā 600 darbinieku uz vietas pie robežas ar Turciju Grieķijā un vairāk nekā 100 darbinieku Bulgārijā. Tagad ES iestādēm un dalībvalstīm būtu ļoti cieši jāsadarbojas, lai ātri palīdzētu izveidot jauno aģentūru. Es vēlos redzēt, ka no oktobra pie Bulgārijas ārējām robežām tiek izvietoti vismaz 200 papildu robežsargu un 50 papildu transportlīdzekļu.

Mēs turpināsim aizstāvēt mūsu robežas, kā arī veikt stingras pārbaudes, kas tiks pieņemtas līdz gada beigām, attiecībā uz visām personām, kuras šķērso robežas. Ikreiz, kad kāda persona ieceļo ES vai izceļo no tās, tiks reģistrēts laiks, vieta un iemesls.

Līdz novembrim mēs ierosināsim Eiropas Ceļojumu informācijas sistēmu — automatizētu sistēmu, lai noteiktu, kurām personām būs ļauts ceļot uz Eiropu. Šādā veidā mēs zināsim, kas dodas uz Eiropu, vēl pirms šīs personas nonāk šeit.

Un mums visiem šāda informācija ir vajadzīga. Cik reizes pēdējo mēnešu laikā mēs esam dzirdējuši stāstus par to, ka informācija bija atrodama vienā datubāzē vienā valstī, bet tā nekad nenonāca līdz iestādei citā valstī, kas būtu varējusi kaut ko mainīt?

Robežu drošība nozīmē arī to, ka informācijas un izlūkdatu apmaiņai ir jāpiešķir prioritāte. Šajā nolūkā mēs nostiprināsim Eiropolu – mūsu Eiropas aģentūru, kas atbalsta valstu tiesībaizsardzības iestādes, nodrošinot labāku piekļuvi datubāzēm un lielākiem resursiem. Pretterorisma vienība, kurā patlaban strādā 60 darbinieki, nespēj nodrošināt vajadzīgo diennakts atbalstu visu nedēļu.

Eiropa, kas aizsargā, arī aizstāv savas intereses ārpus mūsu robežām.

Fakti ir skaidri: pasaulē kļūst arvien plašāka, bet mēs kļūstam arvien mazāki.

Šodien mēs, eiropieši, veidojam 8 % no pasaules iedzīvotāju skaita – 2050. gadā mēs veidosim tikai 5 %. Līdz tam laikam jūs neredzēsiet nevienu atsevišķu ES valsti ietekmīgāko pasaules ekonomiku vidū. Bet ES kopā? Mēs joprojām būsim topa augšgalā.

Mūsu ienaidnieki vēlētos, lai mēs sašķeltos.

Mūsu konkurenti gūtu labumu no mūsu sadalīšanās.

Tikai kopā mēs esam un joprojām būsim spēks, ar ko jārēķinās.

Tomēr, neraugoties uz to, ka Eiropa ir lepna būt globālas nozīmes “maigā vara”, mēs nedrīkstam būt naivi. Mūsu arvien bīstamākajās kaimiņvalstīs ar maigo varu nepietiek.

Piemērs tam ir brutālā cīņa par Sīriju. Tās sekas Eiropai ir tūlītējas. Uzbrukumi mūsu pilsētās, ko veic Daesh nometnēs apmācīti teroristi. Kur ir Savienība, kur ir tās dalībvalstis, kad jārisina sarunas par risinājuma panākšanu?

Mūsu Augstā pārstāve un priekšsēdētāja vietniece Federika Mogerīni dara lielisku darbu. Taču viņai ir jākļūst par mūsu Eiropas ārlietu ministri, ar kuras starpniecību visu valstu ārlietu dienesti gan no lielām, gan mazām valstīm apvieno savus spēkus, lai panāktu ietekmi starptautiskajās sarunās. Tāpēc es šodien aicinu veidot Eiropas stratēģiju attiecībā uz Sīriju. Federikai ir jābūt vietai pie galda, kad tiek apspriesta Sīrijas nākotne. Lai Eiropa varētu palīdzēt atjaunot miermīlīgu Sīrijas valsti un plurālistisku, iecietīgu pilsonisko sabiedrību Sīrijā.

Eiropai ir jākļūst stiprākai. Tas jo īpaši attiecas uz mūsu aizsardzības politiku.

Eiropa vairs nevar atļauties izmantot citu valstu militāro varenību vai ļaut Francijai vienai aizstāvēt tās godu Mali.

Mums ir jāuzņemas atbildība par savu interešu un Eiropas dzīvesveida aizsardzību.

Pēdējās desmitgades laikā mēs esam iesaistījušies vairāk nekā 30 civilās un militārās ES misijās no Āfrikas līdz Afganistānai. Taču mēs nespējam efektīvi rīkoties bez pastāvīgas struktūras. Steidzamas operācijas aizkavējas. Mums ir atsevišķas galvenās mītnes paralēlām misijām pat tad, ja tās notiek vienā un tajā pašā valstī vai pilsētā. Ir pienācis laiks veidot vienotu galveno mītni šīm operācijām.

Mums arī būtu jāvirzās uz kopīgu militāro līdzekļu izveidi, kas dažos gadījumos piederētu ES. Protams, ievērojot pilnīgu savstarpējo papildināmību ar NATO.

No uzņēmējdarbības viedokļa argumenti ir skaidri. Sadarbības trūkums aizsardzības jautājumos Eiropai izmaksā no 25 miljardiem līdz 100 miljardiem eiro gadā atkarībā no sadarbības jomas. Mēs varētu izmantot šo naudu izmantot daudzās citās jomās.

To ir iespējams paveikt. Mēs veidojam daudznacionālu tankeru floti degvielas uzpildei lidojuma laikā. Kopēsim šo piemēru.

Lai Eiropas aizsardzība būtu spēcīga, Eiropas aizsardzības rūpniecībai ir jābūt inovatīvai. Tāpēc mēs līdz gada beigām ierosināsim Eiropas Aizsardzības fondu, lai strauji palielinātu pētniecību un inovāciju.

Lisabonas līgums dod iespēju tām dalībvalstīm, kuras to vēlas, apvienot savas aizsardzības spējas pastāvīgas strukturētas sadarbības veidolā. Es domāju, ka tagad ir laiks izmantot šo iespēju. Un es ceru, ka mūsu tikšanās 27 valstu sastāvā Bratislavā pēc dažām dienām būs pirmais politiskais solis šajā virzienā.

Jo tikai ar kopīgiem spēkiem Eiropa spēs aizstāvēt sevi gan pašu mājās, gan ārvalstīs.

 

EIROPA, KAS UZŅEMAS ATBILDĪBU

Pēdējais aspekts, ko vēlos uzsvērt, ir saistīts ar atbildību. Ar atbildības uzņemšanos par tādas Eiropas izveidi, kas aizsargā.

Es aicinu visas ES iestādes un visas dalībvalstis uzņemties atbildību.

Mums ir jābeidz stāstīt vecais stāsts, ka panākumus gūst valstis, bet neveiksmes cieš Eiropa. Pretējā gadījumā mūsu kopīgais projekts neizdzīvos.

Mums jāatceras mūsu Savienības mērķa apziņa. Tāpēc aicinu ikvienu no 27 valstu vadītājiem, kas dodas uz Bratislavu, apdomāt trīs iemeslus, kāpēc mums ir nepieciešama Eiropas Savienība.Trīs lietas, par kuru aizstāvēšanu viņi labprātīgi uzņemtos atbildību un kuras viņi labprātīgi pēc tam ātri īstenotu.

Doto solījumu lēna izpilde ir parādība, kas arvien vairāk draud iedragāt Savienības ticamību. Piemērs tam ir Parīzes nolīgums. Mēs, eiropieši, esam pasaules līderi rīcībā klimata politikas jomā. Tā bija Eiropa, kas sekmēja pašu pirmo juridiski saistošo pasaules mēroga vienošanos klimata jomā. Tā bija Eiropa, kas izveidoja vērienīgu koalīciju, kura darīja iespējamu nolīguma noslēgšanu Parīzē. Taču Eiropa tagad sastopas ar grūtībām rādīt ceļu un būt viena no pirmajām, kas ratificē mūsu nolīgumu. Līdz šim to ir ratificējušas tikai Francija, Austrija un Ungārija.

Es aicinu visas dalībvalstis un šo Parlamentu sniegt savu artavu turpmāko nedēļu, nevis mēnešu, laikā. Mums ir jābūt ātrākiem. Panāksim, ka Parīzes nolīgumu ratificē nekavējoties. To ir iespējams paveikt. Tas ir politiskās gribas jautājums. Un tas ir saistīts ar Eiropas ietekmi pasaulē.

Arī Eiropas iestādēm ir jāuzņemas atbildība.

Esmu lūdzis katram Komisijas loceklim būt gatavam nākamo divu nedēļu laikā apspriest stāvokli Savienībā to valstu parlamentos, kuras viņi pazīst vislabāk. Kopš manu pilnvaru termiņa sākuma manas Komisijas locekļi ir vairāk nekā 350 reizes apmeklējuši valstu parlamentus. Un es vēlos, lai viņi tagad to darītu vēl biežāk. Tāpēc, ka Eiropu var veidot tikai ar dalībvalstīm, nevis pret tām.

Mums ir arī jāuzņemas atbildība, apzinoties brīžus, kad dažu lēmumu pieņemšana nav mūsu ziņā. Nav pareizi, ka tad, ja ES valstis savstarpēji nevar izlemt par to, vai atļaut vai aizliegt glifosāta izmantošanu herbicīdos, Parlaments un Padome piespiež Komisiju pieņemt lēmumu.

Tāpēc mēs mainīsim šos noteikumus, jo tā nav demokrātija.

Komisijai ir jāuzņemas atbildība, esot politiskai, nevis tehnokrātiskai.

Politiska Komisija ir tāda, kas uzklausa Eiropas Parlamentu, uzklausa visas dalībvalstis un uzklausa iedzīvotājus.

Tieši mūsu klausīšanās ir tā, kas motivēja manu Komisiju atsaukt 100 priekšlikumus pirmajos divos pilnvaru termiņa gados, iesniegt par 80 % mazāk iniciatīvu nekā pēdējo 5 gadu laikā un uzsākt visu esošo tiesību aktu rūpīgu pārskatīšanu. Jo, tikai koncentrējoties uz tām jomām, kurās Eiropa var dot reālu pievienoto vērtību un panākt rezultātus, mēs spēsim padarīt Eiropu par labāku, uzticamāku vietu.

Būt politiskai nozīmē arī novērst tehnokrātiskas kļūdas tūlīt pēc to rašanās. Komisija, Parlaments un Padome kopīgi ir nolēmuši atcelt mobilo sakaru viesabonēšanas maksas. Tas ir solījums, ko mēs izpildīsim. Ne tikai uzņēmējiem darījumu braucienos, kuri dodas uz ārvalstīm uz divām dienām, ne tikai brīvdienu ceļotājiem, kuri divas nedēļas pavada sauļojoties, bet arī mūsu pārrobežu darba ņēmējiem, kā arī miljoniem Erasmus studentu, kuri vienu vai divu semestru studiju laiku pavada ārzemēs. Tādēļ es esmu atsaucis projektu, ko vasaras laikā izstrādāja labu nodomu vadīts ierēdnis. Projekts tehniski nebija kļūdains. Tomēr tas neatbilda solītajam. No nākamās nedēļas jūs redzēsiet jaunu, labāku projektu. Izmantojot viesabonēšanu, tai vajadzētu būt tādai pašai, kā mājās.

Būt politiskai nozīmē arī to, ka tas mums ļauj īstenot Stabilitātes un izaugsmes paktu, izmantojot veselo saprātu. Pakta izveidi ietekmēja teorija. Tā piemērošana daudziem ir kļuvusi par doktrīnu. Šodien dažiem pakts ir kļuvis par dogmu. Teorētiski, par vienu ciparu aiz komata virs 60 procentu atzīmes attiecībā uz valsts parādu būtu jāpiemēro sods. Taču reālajā dzīvē ir jāaplūko parāda iemesli. Mums būtu jāmēģina atbalstīt, nevis sodīt, notiekošus reformu centienus. Lai to varētu izdarīt, mums vajadzīgi atbildīgi politiķi. Mēs turpināsim piemērot paktu veidā, kas nav dogmatisks, bet ar veselo saprātu un elastību, ko esam viedi iestrādājuši noteikumos.

Visbeidzot, atbildības uzņemšanās nozīmē arī mūsu pašu atbildību vēlētāju priekšā. Tāpēc mēs ierosināsim mainīt absurdo noteikumu, ka Komisijas locekļiem ir jāatkāpjas no sava amata, ja viņi vēlas kandidēt Eiropas vēlēšanās. Vācijas kanclere, Čehijas, Dānijas vai Igaunijas premjerministrs nepārtrauc darīt savu darbu, kad viņi atkārtoti kandidē uz savu amatu. To nevajadzētu darīt arī Komisijas locekļiem. Ja vēlamies Komisiju, kas reaģē uz reālās pasaules vajadzībām, mums ir jārosina Komisijas locekļi censties panākt nepieciešamo rendez-vous ar demokrātiju, nevis to liegt.

 

SECINĀJUMS

Godātie Parlamenta locekļi!

Es esmu tikpat jauns kā Eiropas projekts, kam nākamgad – 2017. gada martā – apritēs 60 gadi.

Esmu dzīvojis šajā projektā, strādājis tā labā visu savu mūžu.

Mans tēvs ticēja Eiropai, jo viņš ticēja stabilitātei, darba ņēmēju tiesībām un sociālajam progresam.

Jo viņš pārāk labi saprata, ka miers Eiropā ir dārgs – un trausls.

Es ticu Eiropai, jo mans tēvs iemācīja man tās pašas vērtības.

Bet ko mēs tagad mācām saviem bērniem? Ko viņi mantos no mums? Savienību, kas izirst vienotības trūkuma dēļ? Savienību, kura ir aizmirsusi savu pagātni un kurai nav nākotnes redzējuma?

Mūsu bērni ir pelnījuši ko labāku.

Viņi ir pelnījuši Eiropu, kas saglabā viņu dzīvesveidu.

Viņi ir pelnījuši Eiropu, kas viņiem dod iespējas un aizstāv viņus.

Viņi ir pelnījuši Eiropu, kas aizsargā.

Ir pienācis laiks mums — iestādēm, valdībām, iedzīvotājiem – visiem uzņemties atbildību par šādas Eiropas veidošanu. Kopā.

SPEECH/16/3043


Side Bar