Navigation path

Left navigation

Additional tools

Eiropas Komisija

[Oficiāls ir vienīgi runātais teksts]

Žozē Manuels Durau Barrozu

Eiropas Komisijas priekšsēdētājs

Komisijas priekšsēdētāja Barrozu atvadu runa

Eiropas Parlamenta plenārsesija

Strasbūrā, 2014. gada 21. oktobrī

Priekšsēdētāja kungs, godātie deputāti!

Vispirms vēlos pateikties par uzaicinājumu uzrunāt Parlamentu; šī ir pēdējā reize, kad man ir tāda iespēja. Tik tiešām, mēs tuvojamies mana otrā Eiropas Komisijas priekšsēdētāja pilnvaru laika noslēgumam, un es ļoti priecājos, ka varu būt šeit kopā ar jums un maniem kolēģiem, lai jūs iepazīstinātu ar mūsu veikumu, un, tā kā šī ir mana otrā Komisija, domāju, ka varu atsaukties arī uz pēdējiem desmit gadiem.

Vēlos dalīties ar jums savās izjūtās, emocijās un pārdomās par veidu, kādā Eiropas Savienība ir reaģējusi šajā ļoti sarežģītajā laikā, un manās pārdomās par to, kas ir vissvarīgākie nākotnes uzdevumi.

Domāju – piekritīsit, ka šis ir bijis īpašs, izaicinājumu pilns laiks. Desmit gadus ilga krīze un Eiropas Savienības reakcija uz šo krīzi. Ne tikai finanšu un valstu parāda krīze – neaizmirsīsim, ka mana pirmā pilnvaru laika sākumā mums bija konstitucionālā krīze, kad divas Eiropas Savienības dibinātājvalstis referendumā noraidīja Konstitucionālo līgumu. Tātad mums bija konstitucionālā krīze, mums bija valstu parāda un finanšu krīze, un tagad mums ir ģeopolitiska krīze visasākajā formā, ko izraisījis konflikts starp Krieviju un Ukrainu.

Konstitucionālā krīze, ko pieredzējām, faktiski tika atrisināta ar Lisabonas līgumu. Īstenībā tolaik daudzi cilvēki teica, ka Eiropas Savienībā nav iespējams izveidot jaunu institucionālo vidi. Un tik tiešām – tolaik trūka skaidrības un bija arī šaubas. Tomēr pamatā mēs varētu paturēt lielāko daļu no Eiropas Savienības acquis, tostarp lielāko daļu jauno elementu Lisabonas līgumā, ko ratificēja visas dalībvalstis, ieskaitot tās, kuras tagad šķiet esam aizmirsušas, ka tās to ir ratificējušas.

Vēl nesen – esmu iemācījies ekonomikas tēmas atstāt uz noslēgumu, jo tās mums joprojām ir aktuālas – mēs saskārāmies ar ļoti smagu problēmu, kas apdraudēja Eiropas stabilitāti un kuras pamatā bija Krievijas nepieņemamā rīcība attiecībā pret Ukrainu. Un mūsu nostāja bija principāla. Mēs piedāvājām Ukrainai asociācijas līgumu un brīvās tirdzniecības līgumu, un esmu priecīgs, ka par spīti visiem sarežģījumiem Ukraina parakstīja un ratificēja asociācijas līgumu, un es vēlos apsveikt šo Parlamenta sastāvu ar to, ka tajā pašā dienā un tajā pašā stundā, kad Ukrainas parlaments ratificēja šo līgumu, arī jūs to ratificējāt, tādējādi apliecinot, ka varat piedāvāt Ukrainai cerību iekļauties Eiropas nāciju saimē.

Mēs zinām, ka vēl tagad, kad jūs uzrunāju, šī krīze nav atrisināta. Tomēr domāju, ka mēs varam būt lepni, ka esam ieturējuši principiālu nostāju, ka esam pilnīgi nepārprotami nosodījuši Krievijas darbības un ka faktiski tika ratificēts ne tikai asociācijas līgums ar Ukrainu, bet arī ar Gruziju un Moldovu; esmu pārliecināts, ka mums ir pienākums attiecībā pret šīm valstīm, kas raugās Eiropas virzienā ar savu pārliecību un cerību, ka tām reiz būs ar mums kopēja nākotne, un tādēļ, ka tās vēlas, lai mūs vienotu tās pašas vērtības.

Pašlaik mēs joprojām veicam starpniecības sarunas, un šodien notiek ar Komisijas starpniecību organizēta tikšanās ar Krievijas valdību un Ukrainas valdību par enerģētikas jautājumiem, tā ka sarunās ir iespējams panākt politisku risinājumu, un mēs strādājam, lai sasniegto šo mērķi. Visu pušu interesēs ir panākt politisku vienošanos, taču tādu politisku vienošanos, kurā ievēroti starptautisko tiesību principi, politisku vienošanos, kurā ievērotas mūsu kaimiņvalsts tiesības izlemt savu nākotni, un politisku vienošanos, kurā ievērota šīs valsts suverenitāte un neatkarība. Tātad mums būtu jālepojas par to, ko esam paveikuši šajā ļoti sarežģītās ģeopolitiskās krīzes laikā.

Mums bija arī finanšu un valstu parāda krīze. Tiesa, krīze netika izraisīta Eiropā, taču tādēļ, ka nebijām gatavi un eirozonas rīcībā vēl nebija instrumentu, tā mūs ietekmēja ļoti lielā mērā – ne tikai finansiālā ziņā, bet arī ekonomiskā, sociālā un politiskā ziņā. Domāju, ka šī krīze, iespējams, bija vislielākā kopš Eiropas integrācijas procesa pirmsākumiem pagājušā gadsimta 50. gados. Tagad aplūkosim šos jautājumus no cita skatpunkta.

Godātie Parlamenta deputāti!

Atcerēsimies, kāds bija vairākuma viedoklis ekonomikas un finanšu preses apskatnieku slejās un pat daudzās mūsu dalībvalstīs, kā arī ārpus Eiropas par varbūtējo attīstību: ikviens paredzēja Grieķijas izstāšanos – Grieķijas izstāšanos no eirozonas un, protams, Grieķijas izstāšanās no eirozonas noteikti uzreiz izraisītu domino efektu citās valstīs, kas tik tiešām jau bija nojaušams tādās valstīs kā Īrija un Portugāle. Tomēr neaizmirsīsim, ka arī Spānija un Itālija bija pakļauta ļoti smagam spiedienam. Mēs stāvējām bezdibeņa malā. Es labi atceros apspriedes 2011. gadā Kannās notikušās G20 sanāksmes ietvaros, es labi atceros to, ka analītiķi gandrīz vienprātīgi prognozēja Grieķijas izstāšanos un vismaz 50 % no viņiem prognozēja eiro sabrukumu. Un kas notika? Izstāšanās no eirozonas nenotika, un tagad mēs eirozonā uzņemsim 19. dalībvalsti – Lietuvu, kas pievienosies 2015. gada 1. janvārī. Ne tikai Grieķija neizstājās no eirozonas; notika eirozonas paplašināšanās, un paplašinājās arī Eiropas Savienība. Tas ir moments, kas mūsu vērtējumā ir ticis daudz par zemu novērtēts.

Vai atceraties, ka 2004. gadā, kad ar prieku un kā pagodinājumu uzņēmos Eiropas Komisijas vadību, mēs bijām 15? Tagad mums ir 28 dalībvalstis. Tātad šīs krīzes laikā esam gandrīz dubultojuši Eiropas Savienības dalībvalstu skaitu. Vai ir iespējams vēl labāks pierādījums mūsu Savienības izturētspējai un spējai pielāgoties? Tas, ka krīzes laikā spējām palikt vienoti un atvērti, manuprāt, apliecina Eiropas Savienības ārkārtīgo izturētspēju un stiprumu, ko nedrīkstētu novērtēt par zemu.

Zinu, ka dažiem cilvēkiem tas nenozīmē daudz. Viņi zināmā veidā idealizē pagātni; varbūt viņi sapņo par noslēgtu Eiropu; viņi domā, ka Eiropa bija labāka, kad puse Eiropas atradās totalitāra komunisma varā. Es tā nedomāju. Manuprāt, mūsdienu Eiropa ir labāka nekā Eiropa laikā, kad puse no tās atradās komunisma varā. Tas, ka Eiropas Savienība bija spējīga visā šajā krīzes laikā atvērties, konsolidēties un saglabāt kontinenta vienotību gandrīz visā Eiropā, balstoties uz tādām vērtībām kā miers, brīvība un tiesiskums – manuprāt, tas ir lielisks sasniegums, kas mums būtu jāatceras un par ko nevajadzētu kaunēties, kā daži cilvēki, šķiet, dara.

Tādēļ uzskatu, ka tas ir arī labs iemesls, kas ir pelnījis atzīmēšanu. Kā jūs, kas tolaik sekojāt šīm norisēm, varbūt atceraties, daudzi prognozēja, ka Eiropas Komisija ar 25 vai 27, vai 28 komisāriem nespēs darboties un ka Eiropas Savienības darbība tiks bloķēta. Īstenībā paplašināšanās dēļ Eiropas Savienība netika bloķēta; īstenībā, un tagad varu to atklāt, dažkārt bija sarežģītāk panākt vienošanos starp dažām Eiropas Savienības dibinātājvalstīm nekā starp visām 28 dalībvalstīm.

Tādēļ domāju, ka mums visiem būtu jābūt lepniem arī par to, jo Eiropas Savienība krīzes laikā spēja palikt vienota un atvērta. Un, ja es saku “atvērta”, es to domāju jebkurā šā vārda nozīmē, tostarp atvērtību attiecībā pret pasauli. Piemēram, tad, kad pēc Dohas attīstības sarunu kārtas un Dohas tirdzniecības sarunu neizdošanās mēs virzījām proaktīvu klimata aizsardzības programmu. Un tagad mēs šajā ziņā esam virzošais spēks, jo esmu pārliecināts, ka tirdzniecība var būt viens no labākajiem veidiem kā atbalstīt izaugsmi visā pasaulē un Eiropas Savienībā. Vai kad mēs – jo tā bija Eiropas Savienības iniciatīva – devāmies pie bijušā Amerikas Savienoto Valstu prezidenta, aicinājām un pārliecinājām viņu organizēt pirmo G20 sanāksmi valstu un valdību vadītāju līmenī, jo tas bija veids, kā izmantot pasaules mēroga sadarbības pieeju un novērst atgriešanos pie nepievilcīga, nepatīkama protekcionisma. Krīzes laikā varētu rasties tāds kārdinājums. Tātad mēs spējām ne vien saglabāt Eiropas vienotību un faktiski palielināt tās dalībvalstu skaitu, bet arī atvērt to pārējai pasaulei.

Vai tagad mēs esam stiprāki vai tomēr vājāki? Zinu, ka pašlaik viskritiskāk noskaņotie cilvēki teiks, ka mēs esam vājāki. Bet vai tiešām?

Faktiski tad, kad iestājās krīze, mums nebija gandrīz nekādu instrumentu, lai uz to reaģētu. Mēs saskārāmies, kā tolaik tika teikts, ar iepriekš vēl nebijušu krīzi. Tomēr mums nebija mehānismu, lai, piemēram, atbalstītu valstis, kas bija pakļautas tiešam saistību neizpildes riskam. Tika paveikts daudz. Mēs, Komisija un dalībvalstis, kopīgi un vienmēr ar spēcīgu atbalstu no Parlamenta, radījām jaunu pārvaldības sistēmu. Tagad mums ir daudz vairāk nostiprināta pārvaldības sistēma, nekā tas bija iepriekš, tai skaitā ar iepriekš vēl nebijušām Kopienas iestāžu pilnvarām, un mēs esam darījuši visu, lai mūsu integrācijas uzmanības centrā paturētu kopienas metodi. Piemēram, tagad Komisijai ir vairāk pilnvaru eirozonas pārvaldības jomā, nekā tas bija pirms krīzes. Eiropas Centrālajai bankai tagad ir iespēja veikt tiešu uzraudzību pār bankām Eiropā, kas agrāk būtu ticis uzskatīts par neiespējamu; pirms krīzes tas būtu bijis gandrīz neiedomājami. Un es atceros, kad mēs runājām par banku savienību un es sniedzu interviju, sakot, ka mums ir nepieciešama banku savienība, es saņēmu telefona zvanus no dažām galvaspilsētām: “Kāpēc Jūs runājat par banku savienību? Līgumos par to nekas nav teikts”. Un es atbildēju: “Jā, Līgumos par to nav runas, taču mums tā ir vajadzīga, ja vēlamies sasniegt Līgumu mērķus, proti, stabilitāti un izaugsmi”. Un tagad mums ir banku savienība.

Godātie Parlamenta deputāti!

Ja mēs paraugāmies uz lietām no cita skatpunkta un padomājam, kur mēs bijām pirms desmit gadiem un kur mēs esam tagad, mēs varam ar pilnu pārliecību atzīt, ka tagad Eiropas Savienība (vismaz eirozona) ir vairāk integrēta un tai ir nostiprināta kompetence, un tagad, izmantojot kopienas metodi, mūsu rīcībā ir vairāk veidu, kā risināt krīzi eirozonā. Ne tikai banku savienības pārvaldības sistēmā, bet arī likumdošanā attiecībā uz finanšu stabilitāti, finanšu nozari reglamentējošajiem noteikumiem un finanšu nozares uzraudzību.

Mēs nācām klajā ar apmēram 40 jaunu tiesību aktu projektiem, un Eiropas Parlaments tos visus apstiprināja. Un es vēlreiz vēlos pateikties, jo gandrīz visās attiecīgajās debatēs Eiropas Parlaments un Eiropas Komisija bija vienisprātis, iestājoties par vērienīgāku, nevis mazāk vērienīgu Eiropu. Un tagad varu teikt, ka mēs esam stiprāki, jo mums ir vairāk integrēta pārvaldības sistēma, jo mums ir tiesību akti finanšu tirgu ļaunprātīgas izmantošanas novēršanai, jo mums ir daudz skaidrāka uzraudzības un regulēšanas sistēma. Tādēļ domāju, ka tagad esam labāk sagatavoti gadījumam, ja nākotnē atkārtotos tādas krīzes, kādas piedzīvojām līdz šim.

Nenoliedzami var teikt, ka joprojām pastāv daudz sarežģījumu. Jā, un es pēc brīža vēl teikšu dažus vārdus attiecībā uz izaugsmes potenciālu, taču atcerēsimies, kur mēs bijām. Mēs bijām ļoti tuvu saistību neizpildei jeb, lietojot mazāk patīkamu vārdu, dažu mūsu dalībvalstu bankrotam. Un raugiet, kur mēs esam tagad! No valstīm, kurām nācās lūgt korekciju programmu piemērošanu, Portugāle un Īrija sekmīgi no šīs programmas izstājās. Īrijai tagad ir viens no augstākajiem izaugsmes rādītājiem Eiropā. Un faktiski visas pārējās, kas bija pakļautas tūlītēja sabrukuma riskam, tagad atrodas daudz stabilākā stāvoklī. Spānija, kas lūdza uzsākt programmu attiecībā uz bankām, arī ir sekmīgi uzlabojusi stāvokli. Tātad faktiski tikai divas no visām valstīm (jo mēs nedrīkstētu aizmirst arī Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis, kurās arī bija korekciju programmas, pat ja tās vēl nebija eirozonā) – tikai divas valstis vēl nav pabeigušas savas korekciju programmas.

Tagad vidējais deficīts eirozonā ir 2,5%. Tas ir daudz mazāk nekā ASV vai Japānā. Tātad stabilitātes ziņā mēs tagad atrodamies daudz labākā stāvoklī nekā iepriekš. Starp citu, eirozonai ir tirdzniecības bilances pārpalikums. Kopumā Eiropas Savienībai tagad būs preču, pakalpojumu un pirmoreiz daudzu gadu laikā – arī lauksaimniecības produktu pārpalikums.

Es to saku tādēļ, ka ļoti bieži dažos politiskā spektra spārnos tiek pausts viedoklis, ka globalizācijas dēļ mēs esam zaudētāju lomā. Tomēr tā tas nav. Dažas mūsu Savienības valstis šajā cīņā tiešām negūst uzvaru, tomēr mēs varam teikt, ka vidēji Eiropa iegūst no konkurences cīņas pasaules mērogā, proti, tirdzniecības un ieguldījumu ziņā.

Tomēr, protams, izaugsme joprojām ir pieticīga. Manuprāt, mēs nevaram apgalvot, ka krīze jau ir pilnīgi aiz muguras, jo apdraudējums saglabājas, taču mēs esam guvuši uzvaru cīņā par stabilitāti. Tagad neviens, kas rīkojas godīgi, neslēgs derības par eiro sabrukumu. Euro ir pierādījis, ka tā ir ļoti spēcīga, uzticama un tik tiešām stabila valūta. Īstenībā mūsu izaugsme joprojām ir pieticīga un katrā ziņā vēl atpaliek no gaidītā līmeņa.

Ko mēs varam darīt izaugsmes labad? Tas ir būtiski svarīgs jautājums. Un attiecībā uz to der vēl kāds atgādinājums. Es ļoti labi zinu, ka ļoti bieži Eiropas Savienības politika (konkrētāk, Eiropas Komisijas politika) ir tikusi pasniegta kā tāda, kas ir pilnīgi orientēta uz taupību. Manuprāt, ka tā ir karikatūra.

Mēs vienmēr esam uzstājuši uz vismaz trīs svarīgām lietām; tostarp runa, protams, ir par fiskālo konsolidāciju valstīs, kas saskaras ar tirgu spiedienu. Būtu pilnīgi bezatbildīgi, ja tās nevarētu intensīvāk izmantot stingras disciplīnas programmu, lai sakārtotu savas publiskās finanses, bet mēs vienmēr esam uzstājuši, ko gan daži, iespējams, nevēlas dzirdēt, ka ir nepieciešamas strukturālas reformas un konkurētspēja, jo īstenībā pat pirms krīzes mūsu izaugsme atpalika no mūsu potenciāla, tāda ir realitāte, turklāt smaga problēma bija konkurētspējas trūkums dažās mūsu valstīs, un tādēļ mums bija nepieciešamas vērienīgākas strukturālas reformas.

Tomēr mēs arī esam snieguši argumentus par labu ieguldījumiem. Es vienmēr esmu teicis, ka mums ir nepieciešami lielāka apjoma ieguldījumi – gan publiskie, gan privātie ieguldījumi. Privātie ieguldījumi būs, ja izteiktāk apliecināsim, ka mums ir konkurētspējīgas ekonomikas un ka mēs varam piesaistīt privātos ieguldījumus. Tik tiešām, tagad ar gandarījumu vēroju, ka lielākā daļa mūsu valstu (kaut arī, protams, ne vienlīdz strauji) īsteno vērienīgas strukturālas reformas, kas pirms krīzes būtu tikušas uzskatītas par pilnīgi neiespējamām.

Un, ja gribam būt godīgi vērtēšanas ziņā, īstenībā finanšu krīzes laikā visvairāk cieta tieši tās valstis, kas pirms krīzes bija zaudējušas izmaksu konkurētspējas ziņā. Bet tagad, piemēram, Spānijā, Īrijā, Portugālē un Grieķijā ir īstenotas iespaidīgas reformas.

Neatkarīgi no politiskās konsolidācijas un strukturālajām reformām mēs vienmēr esam saskatījuši nepieciešamību pēc lielāka ieguldījumu apjoma. Runa ir ne vien par privātiem, bet arī par publiskiem ieguldījumiem. Jūs droši vien atceraties debates par daudzgadu finanšu sistēmu (DFS). Priekšsēdētājs Šulcs to noteikti atceras. Mēs kopā bijām daudzās sanāksmēs un lūdzām dalībvalstis darīt vairāk ieguldījumu ziņā; vissvarīgākais mūsu rīcībā esošais Eiropas mēroga instruments attiecībā uz ieguldījumiem, ir daudzgadu finanšu shēma, kas ir apmēram viens triljons eiro.

Tātad, iemesls tam, ka nebija vērienīgāku ieguldījumu, bija nevis tas, ka šai Komisijai vai šim Parlamentam būtu trūcis vēriena. Iemesls bija iebildumi, kas izskanēja dažās galvaspilsētās. Tā ir realitāte. Mēs esam par pamatīgiem ieguldījumiem, kas ir orientēti uz izaugsmi. Ne tikai DFS ietvaros. Atcerēsimies priekšlikumus, kurus izvirzīju, piemēram, šeit, jūsu priekšā savās runās par stāvokli Savienībā. EIB pamatkapitāla palielinājumu, kas beigu beigās tika saskaņots. Projektu obligācijas, kurām dalībvalstis ir piekritušas, lai gan pagaidām tikai izmēģinājuma posmam. Mūsu radītās iespējas MVU saņemt kredītus, kā arī aizdevumus no EIB un struktūrfondu līdzekļus no mūsu budžeta. Diemžēl tikai divas valstis vēlējās iet šajā virzienā.

Vai, piemēram, mūsu ierosināto programmu jaunatnei “Garantija jauniešiem”, ko dalībvalstis atbalstīja. Tomēr tagad Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas gadījumā tikai divas valstis ir piekritušas izveidot speciālu programmu jauniešu nodarbinātībai.

Tādēļ, mani godātie kolēģi, teikšu skaidri: mēs esam par ieguldījumiem. Es novēlu jaunajai Komisijai un manam draugam un kolēģim Žanam Klodam Junkeram sekmes un dalībvalstu atbalstu vērienīgākai ieguldījumu programmai nākamajiem gadiem. Esmu pārliecināts, ka tagad tas ir iespējams, esmu pārliecināts, ka izpratne par šo tēmu ir daudz labāka. Tomēr vēlreiz jāsaka, ka tā ir daļa no vispusīgas stratēģijas, kurā apvienota fiskālā konsolidācija un strukturālās reformas un ieguldījumi, un, protams, visi pasākumi, kurus esam veikuši banku savienības jomā un attiecībā uz finanšu regulējumu stabilitātes veicināšanai.

Un es to saku tik enerģiski, jo domāju, ka tagad būtu kļūda pēc visa, ko esam paveikuši, padoties, mazināt izlēmību, atstāt strukturālo reformu ceļu. Uzskatu, ka jau esam paveikuši daļu no šā darba: kopumā stabilitāte ir panākta, ir arī izaugsme, pat ja tā ir lēnāka nekā mēs to vēlētos, bet tagad mums ir nepieciešama izlēmība pabeigt reformas, lai būtu ilgtspējīga izaugsme, nevis ar pārmērīgiem publiskiem vai privātiem parādiem darbināta izaugsme – jo šāda izaugsme ir mākslīga, tā ir iedomāta izaugsme, par kuru mēs pēcāk agri vai vēlu maksātu augstu cenu - bet ilgtspējīga izaugsme, par ko es esmu pārliecināts, ka tā ir iespējama, ja turpināsim īstenot drosmīgās reformas un stiprināsim Eiropas Savienības pārvaldību.

Tagad manā rīcībā nav tik daudz laika, lai aplūkotu visas pārējās politikas, kuras šo gadu gaitā esam izstrādājuši. Tomēr atļaujiet man tikai izcelt dažas no tām, jo domāju, ka tās pašlaik ir ļoti nozīmīgas lēmumu pieņemšanai, un domāju, ka tās ir svarīgas.

Esmu īpaši lepns par to, ka tā bija Komisija manā pirmajā pilnvaru laikā, kas 2007. gadā izvirzīja visvērienīgāko programmu par klimata aizsardzību pasaulē. Un mēs šīs klimata programmas jomā joprojām esam vadošie pasaulē.

Tik tiešām, mēs spējām klimata programmu apvienot ar enerģijas drošības programmu, un es to saku tādēļ, ka šonedēļ Briselē notiks svarīga apspriede valstu un valdību vadītāju līmenī, un es ceru, ka Eiropas Savienība saglabās savu vadošo lomu – protams, ne izolēti, bet kopā ar citiem, jo mēs esam atbildīgi par mūsu planētu. Un viens no lielajiem šo gadu sasniegumiem katrā ziņā bija tas, ka Eiropas Savienība spēja spert ļoti svarīgus un drosmīgus soļus cīņā pret klimata pārmaiņām.

Cits, manuprāt, teicams sasniegums ir tas, ka – neatkarīgi no visiem ierobežojumiem mūsu finansiālās situācijas dēļ – bija iespējams DFS ietvaros piešķirt par 30 % vairāk līdzekļu pētniecības un inovācijas programmai “Apvārsnis 2020”. Domāju, ka tagad mums pastāv lieliska iespēja darīt vairāk šajā jomā, kā arī kulturas jomā – ar mūsu programmu “Radošā Eiropa”.

Par spīti ekonomikas un finanšu krīzei Eiropas mērogā dažās jomās tomēr bija iespējams palielināt ieguldījumus.

Esmu ļoti lepns arī par to, ka neatkarīgi no sarežģītās situācijas budžeta jomā mēs vienmēr varējām iesaistīties ar palīdzību attīstības jomā un kaimiņattiecību politikā.

Ikreiz, kad pasaulē notika kāda liela traģēdija – vai tas bija cunami Indonēzijā vai pašreizējā ebolas krīze, Sīrijas bēgļu krīze vai Darfūra, mēs allaž reaģējām vieni no pirmajiem. Un, domāju, mums, eiropiešiem, būtu jābūt lepniem arī par to, ka attīstības jomā joprojām esam – kopā ar mūsu dalībvalstīm – vissvarīgais palīdzības sniedzējs pasaulē. Tas ļoti lielā mērā atbilst mūsu vērtībām, un esmu priecīgs, ka par spīti visām krīzēm mēs neatstājām novārtā mūsu saistības attīstības sadarbības jomā.

Iepriekš jau nedaudz runāju par tirdzniecību. Manuprāt, ir ļoti svarīgi uzturēt spēkā vērienīgu tirdzniecības programmu – par atvērtu Eiropu, par brīvu un godīgu tirdzniecību. Komisija ir noslēgusi rekordskaitu nolīgumu – ne tikai ar Dienvidkoreju, Singapūru, Centrālameriku – pirmo reģionu, ar ko panākta šāda vienošanās, Peru, Ekvadoru, pavisam nesen ar Kanādu, Rietumāfriku, Austrumāfriku un Dienvidāfriku. Un es varētu minēt vēl dažus citus nolīgumus, attiecībā uz kuriem ir sasniegts progress, piemēram, ar Japānu, ASV, kā arī ieguldījumu nolīgumu ar Ķīnu.

Tātad mēs esam vissvarīgākais tirdzniecības bloks pasaulē. Mēs esam vislielākā ekonomika pasaulē.

Un es to saku, jo zinu, ka tagad ir modē paust pesimismu, gausties par Eiropas projektu, ko es saucu par smalki intelektuālo pesimismu. Tomēr esmu pārliecināts, ka mūsu pieredze ir iespaidīga un ka kopā mēs esam daudz stiprāki un mēs varam labāk aizsargāt mūsu intereses un vērtības.

Godātie kolēģi – es jūs saucu par kolēģiem, jo esmu pārliecināts, ka, lai arī mēs dažkārt esam asi diskutējuši, taču mēs esam bijuši kolēģi šajā lieliskajā Eiropas projektā – domāju, ka politiskā ziņā mums no tā būtu jāmācās dažas lietas.

Viena no tām: mēs esam apliecinājuši lielu izturību. Manuprāt, varam apgalvot, ka integrācijas spēki ir stiprāki nekā dezintegrācijas spēki. Tāda ir bijusi mana cieša pārliecība, pat ļoti dramatiskajos brīžos, kad man nācās vērsties pie dažām dalībvalstīm – pie bagātākajām valstīm ar aicinājumu izrādīt lielāku solidaritāti un pie nabadzīgākajām valstīm ar aicinājumu izrādīt lielāku atbildību.

Dažkārt mēs to darījām ļoti diskrēti, tas tiesa. Iespējams, Eiropas Komisija ir vairāk diskrēta nekā citi. Es nevēlējos, lai krīzes viskritiskākajos brīžos Komisija pievienotos dažādajām disonējošajām balsīm. Jo tolaik situācija tirgus reakcijas ziņā bija ārkārtīgi delikāta. Tomēr varu apgalvot ar pilnu pārliecību, ka mēs darījām visu, ko varējām darīt ar esošajiem instrumentiem, lai novērstu eirozonas sadrumstalotību un Eiropas Savienības šķelšanos. Un man ļoti bieži nācās aicināt kolēģus Eiropadomē –valstu un valdību vadītājus – apliecināt atbalstu Eiropas atbildības ētikai.

Tomēr viens no secinājumiem, ko es no tā izdarīju, bija: ja arī eventuāli izdevās pieņemt lēmumu, dažkārt tas bija ārkārtīgi sāpīgs un sarežģīts process. Un tas prasīja laiku. Mēs arī esam teikuši, un domāju, ka tam varam piekrist mēs visi: demokrātija ir lēnāka nekā tirgi.

Komisija un, esmu pārliecināts, arī šis Parlaments, būtu vēlējusies, lai lēmumi būtu drosmīgāki, vispusīgāki, ātrāki. Taču mēs esam demokrātisku valstu savienība, mēs neesam “supervalsts”. Un mums ir jāievēro jutīga reakcija dažādos jautājumos.

Viens no secinājumiem, ko izdaru par pieredzi šajos desmit gados, ir tāds, ka ir nepieciešama sadarbība starp iestādēm. Zinu, ka dažkārt populārāk ir izvirzīt nereālas idejas un kritizēt citus. Tomēr esmu cieši pārliecināts, ka mums ir jāiesaistās sadarbībā ar dažādām iestādēm un ka risinājums nav valstu pretnostatīšana Eiropas Savienībai. Gluži pretēji – mums ir jāapliecina mūsu valstīm, ka tās ir stiprākas, ja tās ir daļa no Eiropas Savienības. Ka mēs nevājinām to nacionālo identitāti, bet gluži pretēji – mēs lūdzam tās dalīties savā suverenitātē, lai tās varētu labāk projicēt savas intereses visā pasaulē. Esmu cieši pārliecināts par to.

Un es to jums saku tagad, kad pēc dažam dienām došos projām: mana vienīgā interese ir, lai šie secinājumi tiktu ņemti vērā, lai mēs nākotnē neatkārtotu kļūdas. Vienlaikus, manuprāt, mēs varam teikt, ka mēs savus mērķus varam sasniegt ar sadarbību, nevis ar konfrontāciju.

Pašlaik es gatavojos šo izaicinājumu pilno un interesanto amatu nodot savam labam draugam Žanam Klodam Junkeram, tādēļ vēlos savā un visu kolēģu komisāru vārdā novēlēt jaunajai Komisijai sekmes, atgādināt, ka viņiem būs risināmi lieli uzdevumi, un apliecināt, ka viņi var rēķināties ar mūsu atbalstu. Un esmu pārliecināts, ka arī šis Parlaments viņiem sniegs savu atbalstu.

Jo, priekšsēdētāja kungs, mūsu attiecības ne vienmēr bija perfektas. Bet domāju – piekritīsit, ka mēs spējām izveidot ražīgas attiecības starp Parlamentu un Komisiju.

Esmu bijis šajā Parlamenta vairāk nekā 100 reizes. Neviens cits Komisijas sastāvs nav tik bieži bijis pārstāvēts Parlamentā kā abi manas Komisijas sastāvi. Mēs izveidojām šo sadarbību, un esmu ļoti pateicīgs par to, ka šis Parlaments – dažkārt ar ļoti stingrām prasībām – vienmēr atbalstīja kopienas metodi un vienmēr atbalstīja kopienas iestādes. Esmu pārliecināts, ka tas ir ļoti svarīgi Eiropas nākotnei.

Godātie Eiropas projekta kolēģi!

Veids, kā risināt problēmas, kas pastāv pie mums, Eiropā, nav revolūcija un vēl mazāk kontrrevolūcija. Tas ir kompromiss, tās ir reformas. Evolūcija un reformas. Mums ir jāīsteno reformas, lai pielāgotos jaunajiem uzdevumiem, bet nevis iesaistoties sadursmēs starp iestādēm un arī ne sadursmēs ar mūsu dalībvalstīm. Un esmu pārliecināts, ka, balstoties uz šo ideju par stipru sadarbību un Eiropas kopīgo interešu prioritāti, mans kolēģis un draugs Žans Klods Junkers un viņa jaunā Komisija gūs panākumus, protams, ar atbalstu, ko, esmu pārliecināts, jūs viņiem sniegsit.

Jo Eiropas Savienība ir vērtību savienība. Šajās pēdējās dienās man nācās tikties ar daudziem žurnālistiem, un viņi man jautāja: “Kas bija Jūsu visemocionālākais brīdis? Kurš brīdis Jums visvairāk patika?” Man tādu bija daudz, un, godīgi sakot, man bija arī ļoti sarežģīti brīži. Taču viens no maniem visemocionālākajiem brīžiem bija tad, kad kopā ar Martinu Šulcu un Eiropadomes priekšsēdētāju Hermani Van Rompeju Eiropas Savienības vārdā saņēmām Nobela Miera prēmiju.

Domāju, ka tas bija spēcīgs atgādinājums, ko saņēmām no visas pasaules sabiedrības, ka mēs pasaulē esam nozīmīgi, ka mūsu veikums ir ļoti svarīgs. Ka vērtības, uz kurām pirmsākumos tika balstīta mūsu Savienība, proti, miers, joprojām ir mūsu būtiskā vērtība. Un ka mums par tām ir jācīnās.

Šajā brīdī es tik tiešām vēlos būt kopā ar cilvēkiem dažādajās iestādēs, tostarp šajā Parlamentā, kas ir strādājuši vienotas, atvērtas un stiprākas Eiropas labā. Un tagad, kad kopā ar kolēģiem Komisijā atstājam amatu, varu jums teikt, ka mēs neesam sasnieguši visu, ko mēs varējām vai visu, ko mēs būtu vēlējušies būt sasnieguši, taču domāju, ka mēs esam strādājuši ar pareizu apziņu, Eiropas Savienības vispārējās intereses nostādot augstāk par atsevišķām interesēm. Un esmu pārliecināts, ka tagad pastāv apstākļi, lai turpinātu strādāt ar mērķi – par vienotu, atvērtu un stiprāku Eiropu!

Pateicos par uzmanību!

Auf Wiedersehen, goodbye, au revoir, adeus!

Muito obrigado, thank you very much!

Pēc vairāku Parlamenta deputātu uzstāšanās Komisijas priekšsēdētājs Barrozu vēl izteica šādas noslēguma piezīmes:

Godātais priekšsēdētāj!

Es gribētu reaģēt uz dažiem jautājumiem, kuriem pieskārās runātāji pirms manis. Vispirms – manā uzskatā pierādījums tam, ka mēs, tas ir, Komisija, kuru man bija tas gods vadīt, esam uz pareizā ceļa, ir tas, ka kritika nāk no abiem zāles galējiem spārniem. Turklāt bieži tā skan vienādi, proti, kategoriski atsakoties atzīt grūtības un milzīgos izaicinājumus, ar kuriem mums bija jāsaskaras, un nepiedāvājot nekādus konstruktīvus risinājumus.

Realitāte ir tāda, ka mēs piedzīvojām droši vien vissmagāko ekonomikas un finanšu krīzi – katrā ziņā vissmagāko kopš Eiropas integrācijas pirmsākumiem –, un realitāte ir tāda, ka tā nebija ne Eiropas Savienība, ne Eiropa, kas radīja šo krīzi. Daži suverēnisti, kā viņi paši sevi sauc, to nesaprot vai negrib saprast. Ne jau Eiropa radīja pārmērīgus privātā sektora parādus un finanšu nozares atbildības trūkumu. Tieši pretēji – tas viss notika, valstīm īstenojot pārraudzību vai drīzāk – tās trūkuma rezultātā. Tieši Eiropa ir radusi risinājumus. Tagad mums ir regulējuma un uzraudzības sistēma, kas ir viena no vērienīgākajām, ja ne pati vērienīgākā pasaulē. Tāpēc apgalvojums, ka Eiropai iet sliktāk Eiropas Savienības dēļ, ir nepatiess, un tā ir pilnīga cieņas un loģiskās domāšanas trūkuma izpausme. Tā nebija Eiropa, kas izraisīja finanšu krīzi. Krīzes saknes bija ASV. Nenoliedzami, Eiropā bija savas vājās vietas, bet Eiropas Savienība tās risināja. Eiropas Savienība nebija cēlonis, un es uzskatu, ka visiem, kam sirdī ir Eiropas ideāls – gan kreisajiem, gan labējiem, gan centristiem –, ir jābūt drosmei to skaidri pateikt, jo pretējā gadījumā mēs tikai padarīsim stiprāku galēji kreiso vai galēji labējo populismu.

Daži no jums, kā es to šodien šeit dzirdēju, teica, ka populismam šobrīd ir daudz lielāks spēks un ka par to ir atbildīga Eiropas Savienība. Cienītās dāmas, godātie kungi, tā nav tiesa. Populisms, ksenofobija – tās nepārprotami ir parādības, kas pastāv arī ārpus Eiropas Savienības. Paskatieties, kas notika Šveicē attiecībā uz imigrantiem! Paskatieties, kas notika Norvēģijā, kad viens terorists nogalināja tik daudzus jauniešus, jo bija pret multikulturālu Eiropu! Paskatieties uz Tea Party ASV! Vai tas, ka Amerikā ir tāda Tea Party, ir Eiropas vaina?

Ir jāatzīst, ka šobrīd visā pasaulē ir vērojams agresīvs populisms. Dažreiz tam ir kreiso argumenti, dažreiz labējo argumenti un dažreiz ir grūti tos nošķirt, tāpēc teikt, ka to ir radījusi Eiropas Savienība, liecina par loģiskās domāšanas un politiskā godīguma trūkumu. Mūsu kā eiropiešu uzdevums ir parādīt, ka Eiropa neizraisīja ne krīzi, ne arī dalībvalstu valsts parādu pieaugumu. Eiropa neko daudz nevar iesākt, ja, piemēram, kāda dalībvalsts sagroza savus budžeta datus. Eiropai nekas cits neatlika kā rast risinājumu. Otrajā Komisijas sasaukumā, kuru es vadīju, pirmā iniciatīva bija lūgums dalībvalstīm piešķirt mums lielākas pilnvaras valstu statistikas datu uzraudzības jomā, jo pirmajā manis vadītajā sasaukumā šis lūgums tika noraidīts. Un ne jau Grieķija to noraidīja, bet gan lielās dalībvalstis, kuras negribēja uzticēt Eiropas Savienībai vairāk pilnvaru. Tāpēc, ja patiešām vēlamies par šo diskutēt, būsim precīzi un godprātīgi no intelektuālā viedokļa un stingri politiskajā ziņā.

Tāpēc, cienītās dāmas un godātie kungi, ar pilnu pārliecību vēlos jums teikt, lūk, ko. Komanda, kuru man bija tas gods vadīt, strādāja ar milzīgu pašaizliedzību un lielu rūpību, Eiropas intereses vienmēr liekot pirmajā vietā. Tā kā mēs šeit pārstāvam dažādus politiskos spēkus, kuriem tomēr galvenā prioritāte vienmēr ir Eiropas kopējais labums, vēlos uzsvērt: manā Komisijas sasaukumā nebija ne ETP, ne sociālistu, ne liberāļu. Bija cilvēki, kas strādāja Eiropas labā. Es esmu piederīgs Eiropas Tautas partijai un ar to lepojos, taču kā Komisijas priekšsēdētājam mana partija ir Eiropa, un tā ir viena no lietām, kuru vēlējos jums pateikt, īpaši lielajiem proeiropeisko kreiso un centriski labējo spēkiem.  Protams, ir jāļauj izteikt atšķirīgus viedokļus, bet šīs atšķirības nedrīkst vājināt proeiropeiskos spēkus. Nedrīkst ekstrēmi labējiem un ekstrēmi kreisajiem vairs dot nekādus iemeslus berzēt rokas. Jāpanāk, ka proeiropeiskie spēki apvienojas. Jāpanāk, ka tie saņemas drosmi aizstāvēt Eiropu. Jāpanāk, ka tie šādi rīkojas arī katrā galvaspilsētā, ne tikai šeit, Strasbūrā. Jāpanāk, ka mums ir šī lielā koalīcija, kas ir par Eiropu, jo es ticu, ka mums ir gana enerģijas uzvarēt gan šodienas, gan nākotnes cīņās.

Paldies jums!


Side Bar