Navigation path

Left navigation

Additional tools

Eiropas Komisija

[Pārbaudīt pēc runātā teksta]

Žozē Manuels Durau Barrozu

Eiropas Komisijas priekšsēdētājs

Par Eiropu

Pārdomas par Eiropas Savienības tagadni un nākotni

Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Ž.M. Barrozu runa

Berlīnes Humbolta universitāte, 2014. gada 8. maijs

Nós estamos na Europa e é na Europa que nós nos salvamos ou nos perdemos todos1.

Eduardo Lourenço

Sirsnīgi pateicos par laipno ielūgumu apmeklēt šo dižo Vācijas un visas Eiropas institūtu — Humbolta universitāti. Esmu aizgrābts, atrazdamies tajās pašās sienās, kur savulaik Hēgelis, Makss Planks un Alberts Einšteins. Pateicos arī par sniegto iespēju Humbolta universitātē uzstāties ar šo lekciju par Eiropu. Daru to tikai tagad, jo man šķita, ka šai runai vajadzētu būt manis atstātajam mantojumam, manam novēlējumam, noslēdzoties desmit Eiropas Komisijā aizvadītajiem gadiem. Un arī tāpēc, ka man stāstīja, ka šīs universitātes studenti ir ieraduši klausīties pusotru stundu garas lekcijas. Es gan centīšos runāt nedaudz īsāk. Taču esmu drošs, ka šis ir tas brīdis un tā vieta, kur varu pavisam brīvi izstāstīt savu pieredzi un izsacīt priekšlikumus par Eiropas nākotni.

Dāmas un kungi!

Pēdējo 30 gadu laikā esmu aktīvi iesaistījies Eiropas integrācijas procesā: ne tikai pēdējos desmit gadus kā Eiropas Komisijas priekšsēdētājs, bet arī kā Portugāles ārlietu ministrs un premjerministrs. Apzinos, ka mans pienākums pirms Komisijas priekšsēdētāja pilnvaru nolikšanas ir dalīties pieredzē un domās par to, kā balstīties uz jau sasniegto un pa kādu ceļu virzīties uz nākotni.

Es izjūtu šo atbildību, nē, ne tikai atbildību, bet patiesu dedzību, tāpēc ka Eiropas ideju allaž uzlūkoju ar degsmi. Un, manuprāt, ir pienācis brīdis domāt un pieņemt lēmumus par mūsu kontinenta nākotni.

Iepriekšējos desmit gados notikušais — gan pozitīvais, gan negatīvais — ir kas grandiozs.

Pēdējo Eiropas integrācijas desmitgadi iezīmēja vēsturiski sasniegumi, piemēram, 2004. gadā aizsākusies paplašināšanās, kad Eiropas Savienībai pievienojās Viduseiropas un Austrumeiropas, kā arī Vidusjūras reģiona valstis. Taču to iezīmēja arī nepieredzētas krīzes. Vispirms — krīze sakarā ar nespēju ratificēt Konstitucionālo līgumu, kura sākās 2005. gadā un tika pārvarēta tikai ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā 2009. gadā. Tad finanšu krahs, kas sākās 2008. gadā un pārauga postošā stihiju cīņā, kuras elementi bija valsts parāda krīze, ekonomikas krīze un sociālā krīze. Tas bija nopietns pārbaudījums Eiropas Savienības stiprībai un jo īpaši mūsu vienotajai valūtai, eiro, un tā pārvarēšana prasīja ārkārtējus pasākumus, tostarp pavisam jaunus instrumentus.

Tagad, kad gatavojamies doties tālāk, mums tiek uzlikti jauni pārbaudījumi, kas izriet no nesenajiem notikumiem Ukrainā un Krievijā, — iespējams, tas ir vislielākais apdraudējums drošībai un mieram Eiropā kopš Dzelzs priekškara un Berlīnes mūra krišanas.

Diskusijas par Eiropas Savienības nākotni norisināsies pēdējā desmitgadē gūto mācību skaudrajā gaismā, un tieši tāpēc es vēlos ar savām pārdomām šo diskusiju rosināt.

Tās ir pārdomas par Eiropas Savienības tagadni un nākotni, jo esmu pārliecināts, ka Eiropas Savienības attīstība nedrīkst apstāties un ka šai attīstībai jābūt organiskai, nevis lēcienveidīgai.

Vajadzīga reforma, nevis revolūcija.

Evolūcija, nevis kontrrevolūcija.

Dāmas un kungi!

Vēstures ritums nav taisns un vienmērīgs. Tā vērpjas un griežas. Laiku pa laikam tā negaidīti uzņem ātrumu. Mēs dzīvojam brāzmainā laikā, un Eiropā un visā pasaulē gan valstis, gan citi spēki tam spēj pielāgoties tikai ar grūtībām.

Jau no paša sākuma Eiropas integrācija bija veids, kā tikt galā ar šādām pārmaiņām, veids, kā palīdzēt valstīm pielāgoties sarežģītiem vēstures līkločiem, kur viens nav karotājs.

Pēdējās desmitgades notikumi ir vēl viens pierādījums Eiropas Savienības institūtu milzīgajai pielāgošanās spējai un elastībai. To pat varētu dēvēt par „plastiskumu” — mainās forma un veidols, taču būtība paliek tā pati.

Kāda tad ir šī būtība, Eiropas projekta kodols?

Pirmajā posmā, ko varētu saukt par „Eiropu 1.0” un kas sākās pēc Otrā pasaules kara, Eiropas projekta mērķis bija sargāt mieru un labklājību brīvajā Eiropā ekonomiskās integrācijas ceļā un balstoties uz Francijas un Vācijas izlīgumu.

Pēc dzelzs priekškara un Berlīnes mūra krišanas pārprojektētā „Eiropa 2.0”, kā mēs to varētu saukt, koncentrējās uz to, lai atkalapvienotai Eiropai kļūtu pieejami atvērto tirgu un atvērtās sabiedrības labumi.

Līdz ar izeju no finansiālās un saimnieciskās krīzes un multipolāras, globalizētas pasaules rašanos iestājās trešā ES integrācijas fāze. Pienācis laiks mainīties uz augšu un veidot „Eiropu 3.0”.

Ar katru soli šajā procesā Eiropas Savienība kļuva mijiedarbīgāka un komplicētāka, katrs solis atstāja aizvien lielāku iespaidu, tāpēc ka pārbaudījumi bija smagāki, grūtāk aptverami un prasīja labāk izstrādātas sadarbības formas.

Pašreizējā trešajā posmā galvenais uzdevums ir — vai vismaz tam vajadzētu būt —nepieciešamā vara un ietekme, lai globalizācijas apstākļos pasargātu Eiropas mieru un labklājību. Finansiālā krīze skaidri parādīja, ka nav iespējams iztikt bez eirozonas pārvaldības uzlabošanas, ja vēlamies nodrošināt vienotās valūtas ilgmūžību. Var būt nepieciešami vēl citi, vairāk politiskas dabas institucionāli pasākumi. Uzdevuma sarežģītība slēpjas faktā, ka šādi pasākumi jārealizē, neapdraudot iekšējā tirgus un visas mūsu Savienības viengabalainību. „Vairāku ātrumu” ciešāka sadarbība Eiropā var kļūt par nepieciešamību, taču vienmēr un par katru cenu esam cīnījušies un cīnīsimies pret tādas Eiropas rašanos, kurā būtu pirmās un otrās šķiras valstis. Tāpēc: "jā" elastībai, "nē" noslāņotībai.

Pirms sīkāk iztirzāt šos institucionālos uzdevumus, proti, jautājumu par Eiropas varenību un ietekmi pasaulē, neaizmirsīsim, ka kopš Eiropas Kopienu dibināšanas izvirzītie galvenie mērķi — miers un drošība — nav zaudējuši aktualitāti. Nesenie notikumi to tikai apstiprina.

Miers un stabilitāte, jo pavisam reālie draudi Eiropas ekonomiskajiem pamatiem beigu beigās iedragāja mūsu pašpārliecību un noveda pie teju sirreālas un pašuzkurinātas panikas, kas apdraudēja pašu Eiropas vienotības blīvo audeklu. Iespējamā eiro sagrūšana tika uzlūkota kā Eiropas sagrūšanas sākums. Nav šaubu: ja tā būtu noticis, tas no jauna sašķeltu Eiropu, šoreiz pirmās un otrās šķiras tautsaimniecībās un līdz ar to sabiedrībās. Tāpat nav šaubu, ka ar to būtu pienācis gals vīzijai par kontinentu, kurā visi ir vienlīdzīgi un vienoti aizvien ciešākā savienībā.

Tiesa, tagad ir atklājušās nesaskaņas starp ziemeļiem un dienvidiem, starp bagātajiem un nabagajiem, starp valstīm, kas ir parādā, un valstīm, kam ir parādā, starp centru un nomalēm. Tomēr mēs neesam pieļāvuši, ka tas noved pie Eiropas sadrumstalotības. Gluži pretēji, mēs stingrāk nekā jebkad agrāk nesenajā vēsturē turamies uz ceļa, kas ved pie ciešākas ekonomiskās un monetārās savienības, tajā pašā laikā nezaudējot uzticību principiem, kuri sargā Eiropas Savienības nedalāmību kopumā. Faktiski Eiropas Savienības iestāžu — sākot ar Eiropas Komisiju un beidzot ar Eiropas Centrālo banku — kompetence un pilnvaras ir nostiprinātas. Pirms dažiem gadiem, vēl pirms krīzes, nebija pat iedomājams, ka iestādes šādas pilnvaras varētu iegūt. Norises Eiropas līmenī ir iemantojušas daudz lielāku nozīmību. No ekonomikas viedokļa tās bija lielākās institucionālās pārmaiņas kopš eiro ieviešanas.

Tiem, kas apgalvo, ka runas par mieru Eiropas integrācijas sakarā pieder pagātnei, jāpalūkojas uz Ukrainu. Miers nekad nav pašsaprotams, tas nekad nav absolūti neapšaubāms. Miers jāizcīna ikreiz no jauna — paaudžu paaudzēs, visai Eiropai saliedējoties un vienoti rīkojoties plašākā reģionā un starptautiskā arēnā. Miera ideja Eiropas integrācijai ir tikpat nozīmīga kā iepriekš.

Finansiālās un ekonomiskās krīzes laikā tika apdraudēta arī labklājība, kas kopš Eiropas integrācijas aizsākumiem bijusi viens no Eiropas Savienības pievilcības avotiem. Tā bija izaugsmes modeļu krīze, kuras laikā atklājās mēģinājumi mākslīgi palielināt ekonomisko izaugsmi ar finansiālām manipulācijām, kā ASV, un saglabāt izaugsmi uz publiskā vai privātā sektora parādu rēķina, kā Eiropā.

Tagad esam atgriezušies smagā darbā, pie inovācijas un strukturālām reformām, lai stiprinātu mūsu konkurētspēju pasaulē. Vissmagāk cietušās valstis ir pārsteidzošā mērā atguvušās. Īrija, Spānija un Portugāle ir guvušas apsveicamas sekmes. Vēl šonedēļ mana dzimtene, Portugāle, paziņoja, ka gatavojas izstāties no programmas, jo tai vairs nav vajadzīga Eiropas Savienības palīdzība. Par spīti visām grūtībām, arī Grieķija un Kipra ir uz pareizā ceļa. Pretēji daudziem pareģojumiem, eirozonas dalībnieku pulks ne tikai nesaruka, bet arī tai varēja pievienoties Latvija, kas šim mērķim veltījusi ievērojamus pūliņus. Eiropas valstis atminas krīzes mācībstundu un risina parādu un makroekonomiskās nelīdzsvarotības problēmu. Tautsaimniecības piedzīvo reformas, lai gan dažās, tostarp lielākajās, ir jāpasteidzas ar to īstenošanu. Un visi šie centieni vairs nav savrupi, tie aizvien vairāk ir pieskaņoti plašākai pārrobežu politikai un ietekmēm.

Eiropa savas esības leģitimitāti var pierādīt tikai ar rezultātiem, un rezultātus iespējams gūt tikai tad, ja turpināsim aktīvi nodarboties ar inovāciju un reformām, kam jāskar gan ekonomikas struktūra, gan valsts pārvalde, darba tirgi, iekšējais tirgus, klimata un enerģētikas politika u. c. Rezultātu sasniegšana ir daļa no mūsu nepieciešamās kopības.

Protams, daudzi pielāgojumi nāca ļoti sāpīgi. Dažās valstīs pieredzējām sociālu krīzi. Tomēr svarīgi atzīmēt, ka šiem pielāgojumiem bija jānotiek jebkurā gadījumā — ar eiro vai bez tā, ar Eiropas Savienību vai bez tās. Ne eiro, ne Eiropas Savienība nebija grūtību cēlonis. Patiesībā Eiropa nebija problēmas cēlonis, Eiropa ir daļa no risinājuma.

Eiropas sociālās tirgus ekonomikas pamatā ir unikāls sociālais modelis. Lai gan katrai valstij raksturīgas savas īpatnības, kopumā mūsu labklājības valsts modelis stipri atšķiras no lielajām tautsaimniecībām un sabiedrības citviet, tiklab attīstītajās, kā jaunietekmes valstīs. Šis modelis mūsu pilsoņiem ir dārgs. Tas iemieso viņu godātās vērtības — pašatbildību apvienojumā ar paaudžu un sociālo solidaritāti. Tas dod iespēju sasniegt viņu mērķus — drošību gan vecumdienās, gan tad, kad piemeklē nelaime. Mūsu sociālo tirgus ekonomiku mēs varēsim nosargāt, tikai sadarbojoties un pielāgojoties.

Atgriežoties pie galvenā jautājuma — Eiropas integrācijas trešā posma, pie varenības un ietekmes problēmas —, mums jāapzinās: lai nosargātu mieru un labklājību Eiropā, ir vajadzīga Eiropas Savienība, kas daudz labprātāk šo ietekmi un varu demonstrē pasaulē. Krīzes laikā tika smagi iedragāta starptautiskā uzticēšanās Eiropas ietekmei pasaulē. Eiropas ekonomikas modeļa pievilcība pasaulē uz laiku mazinājās, un līdz ar to tika apšaubītas arī mūsu vērtības un autoritāte globālajā arēnā. Tagad laiks dot pretsparu un atgūt šo lomu un ietekmi. Globalizācija izvirza uzdevumus ne tikai ekonomikā, bet daudz plašākā laukā. Jāpārdomā mūsu diplomātiskā pieeja. Jāsakopo aizsardzības spējas. Ciešāk kā jebkad jāturas pie savām vērtībām.

Mainās arī pati pasaule, tiek kaldināta jauna pasaules kārtība. Mums jāizvēlas: iesaistīties šajā pārbūvē vai palaist garām nākotni. Arī te norises Ukrainas sakarā liek saprast, ka jāsaglabā modrība, ka ir absolūti nepieciešama vienotība. Vai nu Eiropa saliedēsies ciešāk un demonstrēs savu varu un ietekmi, vai zaudēs savas pastāvēšanas jēgu.

Tas nozīmē, ka ir jāstiprina Eiropas Savienības iekšējā stabilitāte.

Mums jāpārvar trīs plaisas. Pastāv pārvaldes plaisa, jo dalībvalstis saviem spēkiem vairs nespēj nodrošināt to, kas pilsoņiem vajadzīgs, bet Eiropas institūciju arsenālā vēl nepietiek rīku. Pastāv leģitimitātes plaisa, jo pilsoņi uzskata, ka lēmumi tiek pieņemti ziloņkaula tornī. Un pastāv gaidu plaisa, jo ļaudis no politiskās sistēmas gaida vairāk, nekā tā spēj sniegt. Nav automātiska mehānisma, kas liktu dalībvalstīm vienoties par instrumentiem šo plaisu pārvarēšanai Eiropas līmenī, tāpēc pirmām kārtām ir jānoskaidro, kāda tad ir mūsu gribētā kopība, un tas arī noteiks mūsu lomu pasaulē.

Stabilitāte nāks tikai tad, kas būs no jauna rasts līdzsvars kopības augstākajā līmenī.

Dāmas un kungi!

Neviens nav teicis, ka pielāgošanās būs viegla, pat tad, kad tā ir neapšaubāmi nepieciešama.

Fundamentālas pārmaiņas Eiropas valstīm nāk īpaši smagi: kā demokrātiskām valstīm tām jādomā ne tikai par to, kas darāms, bet arī par to, tas darāms. Ar vienkāršu pielāgošanos jaunajai realitātei nav gana; jātiecas pārliecinoši izmantot jaunās realitātes pavērtās izdevības un jāspēj pārliecināt arī citus, ka notiekošais nāks par labu visiem. Atminos, ka reiz kādā Eiropadomes sanāksmē viens no premjerministriem sacīja: „Mēs zinām, kas jādara. Vienīgā problēma — ja to darīsim, tad nākamajās vēlēšanās zaudēsim.”

Tomēr tas nav attaisnojums neko nedarīt un taupīt pūliņus pārliecināšanai. "Rendre possible ce qui est nécessaire" — nepieciešamo darīt iespējamu — ir atbildīgas valdības uzdevums.

Tas ir pārbaudījums ne tikai Eiropas Savienībai. Valdības visā pasaulē sastopas ar šādu grūtību dažādām izpausmēm. No jauna apliecinājies, ka demokrātija ir pats labākais, pats stabilākais veids, kā šīs grūtības pārvarēt. Tajā pašā laikā demokrātija vairāk nekā jebkura cita sistēma prasa valsts pārvaldīšanas mākslu un drosmīgu vadību.

Pretstatā dažviet izplatītajam uzskatam, Eiropas integrācijas iepriekšējos posmus allaž virzījusi ne tikai politiskā elite, bet arī tautas masas.

Tie, kas sanāca kopā pēc kara šausmām, bija pretošanās kustības, arodbiedrības un uzņēmēji. Tie bija jaunie vācieši un francūži, kas 20. gs. 50. gados alka pārvarēt garīgās un arī reālās robežas. Tie bija grieķi, portugāļi un spāņi, kas 20. gs 70. gados atsvabinājās no diktatūras, lai kļūtu par Eiropas daļu, kas redzēja toreizējā režīma nespēju un nevēlēšanos pielāgoties, kamēr pasaule griezās bez viņiem. Tie bija viduseiropieši un austrumeiropieši 20. gs 80. un 90. gados, no „Solidarność” Polijā līdz Samta revolūcijai Prāgā, no Baltijas valstu neatkarības kustībām līdz ungāriem, kas pirmie atvēra dzelzs priekškaru. Viņiem demokrātijas atjaunošana lielā mērā nozīmēja to pašu, ko piederība Eiropas Savienībai. Manas paaudzes ļaudis to juta Portugālē, to pašu juta vēlākas paaudzes Eiropas austrumos un vidienē. Viņi zināja, ka, Vāclava Hāvela vārdiem runājot, „Eiropa ir mūsu dzimteņu dzimtene”.

1951. gadā uzstādamies Londonā, Konrāds Adenauers aprakstīja, kā sabiedrības izpratne par to, cik daudz likts uz spēles, padarīja Vāciju par tik pārliecinātu darītāju Eiropas integrācijas sākumposmā: „Mūsu dzinulis nav tikai bailes no boļševisma,” viņš sacīja, „bet arī apziņa [..], ka mūslaiku problēmas — miera saglabāšanu un brīvības aizstāvību — var atrisināt tikai lielākā kopienā. Šai pārliecībai pievienojas plašas tautas masas Vācijā. [..] Šajā sakarā es vēlos norādīt, ka 1950. gada 26. jūlijā Vācijas Bundestāgs pauda vienprātīgu atbalstu Eiropas Federācijas izveidei.”

Mūsu dienās plašs politisko spēku un sabiedrības atbalsts ir tik svarīgs kā vēl nekad. Mums vajadzīgs impulss, lai virzītos tālāk. Mēs nevaram — un nedrīkstam — piespiedu kārtā mainīt sabiedrības viedokli. Tomēr mēs varam mēģināt kaldināt nepieciešamo vienprātību. Tas ir jautājums par politisko virsvadību. Virsvadība nozīmē uzņemties atbildību. Virsvadība nenozīmē sekošanu populārām vai populistiskām tendencēm. Eiropas Savienība vairs nav tāda, kāda bijusi. Tā ir pāraugusi, it sevišķi ar Lisabonas līgumu, vēl pilnīgākā demokrātiskā pārvaldības sistēmā, kas cilvēku dzīvi iespaido daudz vairāk nekā tās priekšteces. Mēs tik tiešām esam izveidojuši aizvien ciešāku savienību, kas agrāk šķita teju nepiepildāms sapnis.

Rezultātā birokrātiska, tehnokrātiska un diplomātiska apspriešana vairs neder. Pat samiti ir sevi izsmēluši. Mums nepieciešamas jaunas debates, jauns dialogs, lai dotos uz priekšu, lai nacionālajā un pārnacionālajā līmenī raisītu patiesu atbildību par Eiropas projekta nākotni.

Tas ir arī problēmas kodols: politikas saturiskā un organizatoriskā dimensija var pastāvēt tikai tad, ja valda vienprātība par kopību un to, kā pie tās nonākt.

Eiropas projekta sui generis nepabeigtība atspoguļojas nemitīgajā līgumu apcerēšanā, kas debatēs dominē jau kopš Māstrihtas laikiem. Vēlāk finansiālā un saimnieciskā krīze no jauna uzjundīja vairākus ar līgumiem saistītus jautājumus. Jautājumam par Eiropas konstitucionālo iekārtojumu neļauj iegulties atvilktnē.

Manuprāt, nav pat iespējams sniegt galīgu atbildi, it sevišķi pašlaik.

Tie, kam tuvāka ir ultraintegrācijas paradigma, nevar ignorēt to, ka lielais vairums cilvēku nevēlas uztvert Eiropas vienību kā nacionālās valsts noliegumu. Tie, kuri raugās no tīri valstiska vai starpvaldību skatpunkta, nevar atstāt bez ievērības to, ka nacionālo valstu spēkos vairs nav sniegt pilsoņiem to, ko tie gaida. Censties apzināt konceptuālu Eiropas integrācijas galapunktu — vienā vai otrā virzienā — ir bezjēdzīgi.

Jēgpilns ceļš ir pavisam cits. Katrā Eiropas integrācijas posmā par pamatu bija mērķa apziņa, skaidra izpratne par to, kāpēc Eiropa nepieciešama. Iesākumā vienmēr bijusi politiskā griba, un tikai vēlāk tai seko mērķa sasniegšanas līdzekļi — līgumi un institūcijas.

Tāpēc tagad, pirms sākam apspriest tehniskus sīkumus par vēl vienu līgumu, mums jāatbild uz jautājumu: kāda veida kopība starp valstu galvaspilsētām un Briseli ir vajadzīga, nepieciešama, neizbēgama? Par ko, mūsuprāt, ir jālemj kopīgi, lai nāk kas nākdams? Kāds ir mūsu Savienības visu atbalstītais, nospraustais un kopīgais mērķis? Kādā mērā esam gatavi neatsaucami un bez atrunām savienot savus likteņus? Īsi sakot, kāda ir mūsu vīzija?

Krīze bija signāls, ka pienācis gals „vārdos neizteiktajam konsensam”, Eiropas integrācijas šķietami intuitīvajai dabai. Tagad konsensu vajag paust skaļi. Tagad ir laiks sarīkot politisku un sabiedrisku apspriešanu par to, kādu kopību Eiropas Savienībā mēs vēlamies, cik tālu un cik dziļi mēs vēlamies integrēties, kurš un kādu mērķu labad vēlas piedalīties.

Dāmas un kungi!

Es vēlētos izklāstīt, kādam politiskajam procesam, principiem un sfērām, manuprāt, ir jābūt mūsu vienprātības veidošanas centienu centrā.

1978. gada aprīlī Rojs Dženkinss, toreizējais Eiropas Komisijas priekšsēdētājs, bija nonācis situācijā, kas man pēc vairākām desmitgadēm šķiet gauži pazīstama.

"Kopienas ekonomika," viņš sacīja, "ir jautājums par darba vietām un panīkstošo rūpniecību, monetāro stabilitāti, reģionālo politiku, enerģētiku. Ar to ir jānodarbojas politiķiem, nevis birokrātiem."

Šķietami viņš tikai atkārtoja visiem jau zināmo, taču secinājums bija interesants: "Lai gan daži ir citās domās, Kopienas institūcijas ir rūpīgi izveidotas un laika gaitā pieslīpētas tā, lai būtu iespējams uzsākt diskusiju un to atrisināt gan tehniskā, gan politiskā līmenī. Tās nav ideālas. [..] Tomēr lēmumu pieņemšanas mehānisms pastāv."

Patiešām, ļoti bieži ir radies un vēl aizvien rodas kārdinājums diskusijas par "lēmumu pieņemšanas mehānismu" likt pirmajā vietā, bet novārtā atstāt to, ko Rojs Dženkinss sauca par "politiķiem risināmiem jautājumiem".

Pārlieku bieži Eiropas debates par politiku izvēršas par debatēm par institucionālo vai konstitucionālo kārtību. Pārmērīga aizraušanās ar politikas organizatoriskajiem aspektiem ir novirzījusi uzmanību no politikas satura un politiskā procesa. Tā vietā, lai lēmumus pieņemtu, mēs diskutējam par to, un kam lēmumi jāpieņem.

Tāpat kā Dženkinss pirms 40 gadiem, vēlos atrunāt no šādas prakses.

Iztirzājot grūtos uzdevumus, kas mūs gaida Eiropas integrācijas trešajā posmā, jānoskaidro, pirmkārt, kāds ir nepieciešamais politiskais process, otrkārt, kāds ir nepieciešamais politikas saturs, un, treškārt, kāda ir nepieciešamā politiskā organizācija, lai realizētu pirmo un otro. Tieši šādā secībā.

Tātad debatēm par Eiropas nākotni pirmkārt un galvenokārt jābūt debatēm par politisko procesu un politikas saturu, nevis par institūcijām un līgumiem. Jārunā par to, ko vēlamies veikt kopā un kāpēc. Ja par to nebūs vienprātības, mēs varam bezgalīgi diskutēt par subsidiaritātes un izņēmuma klauzulām, tā arī nerazdami pārliecinošus vai visiem pieņemamus risinājumus. Mums katram atsevišķi un visiem kopā ir jānolemj, ko vēlamies darīt kopā, ko nevajadzētu darīt kopā un ko nevēlamies darīt kopā.

Lēmumu pieņemšanas mehānismi Eiropas Savienībā gadu gaitā ir ievērojami mainījušies — ne tikai kopš Dženkinsa laikiem, bet arī manā laikā. Ja salīdzinām ar laiku pirms 20 gadiem, pārmaiņas ir pārsteidzošas.

Es runāju ne tikai par kompetences jomām, bet galvenokārt par lēmumu pieņemšanas veidu un dinamiku. Kopš 1987. gada esmu piedalījies Padomes sanāksmēs, no 1992. līdz 1995. gadam — Eiropadomes sanāksmēs. Varu apliecināt, ka šīs atšķirības ir ļoti būtiskas. Dažos gadījumos pati institūciju kultūra ir fundamentāli mainījusies.

20. gs. 90. gadu sākumā Eiropas Kopienas centrā bija Padome. Tiesa gan, Komisijai bija iniciatīvas tiesības, taču lēmējvara lielākoties piederēja dalībvalstīm. Kopš tā laika mūsu sistēma un pats process ir neatsaucami mainījušies.

Pats svarīgākais — ir augusi Eiropas Parlamenta vara, tā vairs nav tīri konsultatīva asambleja, bet neapejams likumdevējs, lai gan pats Parlaments bieži vien nevar izšķirties, vai tam ir tribūna vai lēmēja loma. Kārdinājumu izvirzīt prasības, neprātojot par to izpildāmību, t. i., neņemt pietiekami vērā dažu lēmumu pieņemšanai nepieciešamo politisko klimatu, vēl ne visi Eiropas Parlamenta locekļi ir pilnībā pārvarējuši. Novērots, ka dažam vairāk tīk protestēt vai nostāties opozīcijā „isteblišmentam”, nevis darboties tā, lai kopā ar citām institūcijām sasniegtu pragmatiskus rezultātus. Iespējams, viens no iemesliem ir tas, ka Parlamentam nav savu iniciatīvas tiesību. Tomēr jāatzīst, ka visā visumā Parlamenta pienesums bijis konstruktīvs. Iepriekšējos desmit gados Parlaments gan ir spēlējis uz augstām likmēm, taču saskaņā ar spēles noteikumiem — sākot ar Eiropas Savienības budžeta pieņemšanu un beidzot ar banku savienības izveidi.

Arī attiecības starp dalībvalstīm ir ļoti mainījušās, jo dinamika starp 28 dalībvalstīm ir pavisam citāda nekā starp 12 valstīm, piemēram, 1992. vai 1994. gadā. Pretstatā „mītam par Briseli”, tas nav tik daudz jautājums par valsts lielumu un varenību, bet gan par redzējumu un iecerēm. Varu salīdzināt, kā darbs Eiropadomē notika 1992. vai 1994. gadā, kad pavisam bija 12 dalībvalstis un sanāksmēs piedalījās ārlietu ministri, un kā tas norit šodien. Vēl atminos, kā šajās sanāksmēs piedalījās Helmūts Kols, Fransuā Miterāns vai Felipe Gonsaless. Tāpēc man ir skaidri redzamas atšķirības starp Eiropadomes dinamiku tolaik un tagad.

Ir valdības, kas pie sarunu galda nostājas aizstāvības pozīcijā, ir valdības, kam ir kāds viens sasāpējis jautājums, ir valdības, kas neizrāda degsmi nevienā lietā. Tikai daži līderi nāk ar visaptverošu vīziju, ar vispusīgu pieeju. Viņi izjūt atbildību par Eiropu. Tomēr ne visi izjūt vienlīdz lielu atbildību. Un tieši šī atbildības izjūta dod priekšrocības politiskajā procesā, kāds tas ir Eiropas Savienībā.

Līdzīgā kārtā krietni mainījies arī smaguma centrs Padomes pusē. Savulaik līgumu koncepcija paredzēja, ka Vispārējo lietu padome, kurā ietilpst ārlietu ministri, ir Padomes politiskā virsotne. Tagad šo funkciju pilnībā pārņēmusi Eiropadome. Eiropa ir kļuvusi par „Chefsache” (augstākajos ešelonos risināmu uzdevumu). Struktūra, kurā sanāk kopā valstu galvas — Eiropadome —, aizvien lielāku svaru ieguva jau pirms Lisabonas līguma, ar kura pieņemšanu tā kļuva stabilāka un darbspējīgāka, lielā mērā pateicoties pastāvīgā priekšsēdētāja amata izveidei. Tiesa, zināmā mērā tās dinamisko dabu var saistīt ar ekonomikas un finansiālās krīzes specifiku, t. i., nepieciešamību bez kavēšanās atrast finansiālos līdzekļus, ko piešķirt var tikai dalībvalstis. Laika gaitā rosība var aprimt. Valstu un valdību vadītājiem būs jārunā ne tikai savas valsts, bet visas Eiropas vārdā.

Smaguma centra pārvirze no Padomes uz Eiropadomi tomēr ir radījusi zināmu atpalicību īstenošanas plāksnē. Piemēram, sākotnējie, tīri voluntārie un atkārtotie pieprasījumi katras jaunas norises sakarā sasaukt Eiropadomi vai eirozonas samitu noveda pie augstākā līmeņa sanāksmju virknes. Tam bija tā priekšrocība, ka valstu līderi izjuta spiedienu pieņemt lēmumus. Tomēr tas deldēja šādu galotņu sanāksmju vērtību un saasināja iespaidu, ka lēmumi allaž ir pavāji, bet to izpilde – gausa, jo bieži vien valstu un valdību vadītāju pieņemtie lēmumi valstu līmenī netika pilnībā izpildīti. Spiediena bija pārpārēm, bet precizitātes pietrūka.

Šādā situācijā Komisija ir neatsverams un nostiprinājies satekpunkts. Visā krīzes laikā tā lika lietā savas iniciatīvas tiesības. Un Komisijas talants uz iniciatīvu — ja varu tā sacīt —, kuras sēklu iesēja Valters Halšteins un kuru briedināja Žaks Delors, negāja mazumā un ļāva nākt klajā ar izšķirīgām koncepcijām: sākot ar EFSM, EFSI un vēlāk ESM izveidi, kas balstījās uz Komisijas priekšlikumiem, un beidzot ar banku savienību2; sākot ar iniciatīvu radīt projektu obligācijas un beidzot ar Komisijas likumdošanas priekšlikumiem par ekonomiskās pārvaldes reformām, tostarp jaunu stabilitātes un izaugsmes paktu. Realizēdama savas iniciatīvas tiesības, Komisija allaž palikusi uzticīga patiesi eiropeiskai pieejai.

Interesantā kārtā pats labākais piemērs neaizstājamajai Komisijas lomai ir starpvaldību fiskālais līgums. Pie sarunu galda Komisija bija neatsverams zināšanu un radošu juridisko paņēmienu avots. Galu galā pat šādā situācijā — starpvaldību sarunu kontekstā — tieši Komisija ķērās pie darba, kad bija nepieciešams garantēt pasākumu nelokāmu īstenošanu. Komisijas mērķis ir panākt rezultātus, tāpēc tā ne vienmēr var gozēties slavas saulē, tomēr to nevajadzētu jaukt ar Komisijas lomas balēšanu. Tas ir vienīgais veidojums Savienībā, kur horizontālais redzējums — dalībvalstu stāvokļu dažādības apzināšanās — saplūst ar vertikālo izpratni, tas ir, zinātību par to, kā strādā Eiropas politika.

Lai pilnībā izprastu, kas pa šo laiku ir noticis, jāpalūkojas arī uz to, kā notiekošajam seko līdzi plašsaziņas līdzekļi. Tagad notiekošā atspoguļojums ir daudz dziļāks, ātrāks, vispusīgāks un arī kritiskāks. Vairs nav nekādas bijības pret galotņu sanāksmēm un to vadītājiem. Sekmes mēra rezultātos, ļoti bieži — tūlītējos rezultātos. Ja rezultāti neiztur izpluinīšanu plašsaziņas līdzekļos, tie izkūst kā pērnais sniegs, kā jau krīzes laikā pāris reižu gadījies, turklāt ļoti publiski. Tas arī zināmā mērā izskaidro "stostīšanos", krīzes pretpasākumu saraustīto raksturu.

Šis ir viens no iemesliem, kāpēc bieži vien mēdz sacīt, ka Eiropas Savienības ēka drīzāk ir vienas vienīgas sastatnes. Izskatās, ka ēka nemitīgi tiek celta un remontēta, taču sastatnes bieži vien slēpj celtnes patieso „skaistumu”.

Es pat sacītu, ka Eiropas projekta būtība ir tāda, ka Eiropa „nekad nav gatava”. Tiem, kas raizējas par saskanības un simetrijas trūkumu, drīzāk vajadzētu pieņemt šādu arhitektonisku koncepciju: jaunas funkcijas prasa radīt jaunas formas un konstrukcijas. Eiropas Savienībā "l'esprit de système" parasti pārāk labi nedarbojas.

Varētu sacīt, ka integrācijas process ir izturējis laika pārbaudi un krīžu spriedzi tieši tāpēc, ka allaž ir pastāvējis pienākums sasniegt rezultātu, un šis pienākums tiek pildīts. Pārvaldības mākslu esam pilnveidojuši tiktāl, ka tagad spējam plašā vienprātībā vienoties par lēmumiem. Esam pieredzējuši un arī tagad redzam, cik izšķirīga nozīme ir virsvadībai.

Jo tikai tāda virsvadība, kas tiecas pēc konsensa, dod iespēju izvairīties no sadrumstalotības.

Tāpēc allaž esmu gādājis par to, lai manā vadībā Komisija par lēmumiem uzņemtos kolektīvu atbildību. Komisijas priekšsēdētājs ir koleģialitātes garants, un tas palīdz izvairīties no pašpietiekamības mentalitātes un tuneļa redzes. Teju vienmēr darbs sākas ar pārliecinošiem, taču atšķirīgiem viedokļiem un reālām debatēm. Tomēr gandrīz visus lēmumus šajos 10 gados galu galā pieņem vienprātīgi. Politiska izpildinstitūcija nav pamazināts parlaments. Un Komisijai kā izpildinstitūcijai ir jāuzņemas atbildība par iniciatīvām, ko tā kolektīvi uzskata par nepieciešamām. Tāpēc saskaņā ar līgumiem lēmumu pieņemšana Komisijā ir koleģiāla, nevis individuāla. 28 locekļu kolēģija ir spējīga darboties. Galu galā, tas ir arī jautājums par patiesu Kopienas kultūru un institūcijas prasmīgu vadību.

Pirmās manis vadītās Komisijas pilnvaru termiņa sākums teju sakrita ar lielāko Eiropas Savienības paplašināšanos 2004. gadā, un kopš tā laika allaž esmu skaidri apzinājies, ka nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut sadrumstalotību pēc ģeogrāfiskiem, ideoloģiskiem vai kādiem citiem principiem. Esmu cieši pārliecināts — lai gan ir svarīgi atzīt Komisijas politisko raksturu, tikpat svarīgi ir nepieļaut Komisijas partejiskumu.

Komisijai ir ne tikai politiskas, bet arī administratīvas un, kā mēdzu sacīt, "kvazijuridiskas" funkcijas. Lēmumu pieņemšanas līmenī ir nepieciešama liela gudrība un nosvērtība, lai nezustu uzticēšanās Komisijai visās tās dažādajās lomās un netiktu apdraudēta Komisijas dienestu neatkarība un profesionalitāte.

Iepriekšējos divdesmit gados Eiropas Savienība ir sasniegusi daudz lielāku politisko un institucionālo briedumu. Pateicoties politiskajiem pamatiem, esam izcīnījušies cauri krīzei. Tomēr ir jānostiprina līdz šim iemantotais, lai tas pastāvētu arī nākotnē.

Tagad ir jārunā par to, kā nostiprināt sasniegto un virzīties uz priekšu. Bez šīs diskusijas nav iespējams nospraust turpmāk veicamos darbus: izaugsmi un nodarbinātību, pateicoties iekšējā tirgus un vienotās valūtas pilnveidošanai, tirdzniecības, enerģētikas un klimata, zinātnes un inovācijas, rūpniecības un digitālās ekonomikas politikas noslīpēšanai; mums jāpanāk brīvība un drošība, pateicoties kopējai ārpolitikai un drošības politikai, kopējai tieslietu un iekšlietu politikai; mums jāpanāk sociālā labklājība, pateicoties kopīgiem pūliņiem izglītībā, kultūrā un jaunatnes lietās un kopīgiem meklējumiem demogrāfisko jautājumu un sociālā nodrošinājuma sistēmu problēmu risināšanai.

Dāmas un kungi!

Lēmumu pieņemšanas mehānisms pastāv, tomēr jāatzīst, ka Eiropas politikai piemīt vairāki darbības traucējumi, kas liedz šo mehānismu pilnvērtīgi izmantot.

Eiropas demokrātijai tā ir reāla problēma.

Eiropas politikā vērojama vairīšanās no atbildības, un to nevar izlabot ar kādiem institucionāliem pārgrozījumiem vien.

Eiropas leģitimitāte allaž cieš, ja demokrātiski lēmumu pieņēmēji atsakās atzīt, aizstāvēt un atbalstīt paši savus kopīgos lēmumus.

Pārāk bieži uz politisko polemiku raugās kā uz sistēmiskiem trūkumiem. Tā vietā, lai runātu par lietu — vai ir kāds labāks risinājums spuldžu vai olīveļļas pudeļu jautājumā? —, strīdīgu iznākumu pasniedz kā defektīvās „Briseles sistēmas” neizbēgami absurdu rezultātu, lai gan patiesībā arī nacionālā līmenī šādas diskusijas un to rezultāti daudz neatšķirtos vai pat būtu tādi paši. Veselības aizsardzības, preču standartu, darba ņēmēju tiesību, vides aizsardzības vai transporta drošības regulējums nenāk no „Briseles centra” vien, tā saknes ir sabiedrībā notiekošās diskusijas un pilsoņu prasījumi meklēt problēmu risinājumus. Regulatīvo iniciatīvu aizsākums nav Brisele, bet gan sabiedrības, uzņēmēju vai strādājošo intereses, publiskas debates un politiskie procesi. Piemēram, doma par spuldžu vai olīveļļas pudeļu regulējumu nāca no dalībvalstīm. Spuldžu regulējums ir ieviests, jo energoefektivitāte ir saprātīga pieeja. Toties iniciatīva par olīveļļas pudeļu regulējumu ir apturēta, jo, mūsuprāt, tas nav Eiropas līmenī risināms jautājums.

Pastāv arī asimetrija starp nacionālās politikas un Eiropas politikas dialektiku. Nacionālā līmenī darbojas pozīcijas un opozīcijas pretstats, kas nozīmē, ka katrā jautājumā kāda partija allaž balsos „par”, bet kāda — „pret”. Turpretī Eiropas līmenī šāda loģika nedarbojas, tāpēc nav nevienas partijas, kas allaž būtu „par” visu, kas Eiropas līmenī tiek darīts. No Komisijas, kas līgumos iecerēta kā Eiropas vispārējo interešu aizstāve, allaž tiek gaidīts, ka tā iestāsies par kopīgi pieņemtajiem kolektīvajiem lēmumiem. Tomēr pārlieku bieži Komisijai nav reāla atbalsta no sistēmas, kur ikviens cits var atļauties būt nedaudz pozīcijā un nedaudz opozīcijā.

Tas nozīmē, ka pastāv „kognitīva disonanse” starp politiskajiem procesiem nacionālajā un Eiropas līmenī, un tas savukārt noved pie teju šizofrēniskas politiskās uzvedības. Eiropas līmenī nacionālie politiķi izvirza daudz lielākas prasības nekā pašu mājās, un tiem nav jāuzņemas atbildība par šādu priekšlikumu pieņemšanu un izpildi. Kārdinājumi un izdevības izvairīties no atbildības ir ļoti daudzveidīgi. No pieredzes varu sacīt, ka ļoti bieži tā pati partija savā galvaspilsētā saka vienu, bet Eiropas Parlamentā Strasbūrā – ne tikai ko citu, bet ko gluži pretēju.

Galu galā, gan nacionālajā, gan Eiropas līmenī strādājošie politiķi politiskās sekas izjūt tieši nacionālajās vēlēšanās. Neviens nesaņem pēc nopelniem Eiropas mērogā, atsaistīti no norisēm dalībvalstu līmenī.

Beigu beigās problēma ir šāda: vairākas valstis vēlētos redzēt Eiropu pēc sava tēla un līdzības, tikai lielāku, un, kad ne visi atbalsta to ierosinājumus, apgalvo, ka „Eiropai” ir problēma. Daudzas dalībvalstis cer vai tīko, ka Eiropa ar laiku būs pašu lielāka versija — tomēr tā nekad nenotiks.

Līdzīgā kārtā daudzi politiķi labprāt gribētu līdz sīkumiem regulēt pašiem aktuālākos jautājumus, bet, kad citi rīkojas līdzīgi, viņi saņem nopēlumu par nepamatotu jaukšanos. Nekas nav mūsu Savienībai kaitējis vairāk kā caurkritušo tendence savās neveiksmēs vainot Eiropas trūkumus, nevis pašu nespēju savām idejām iegūt vairākuma atbalstu. Tas savukārt noved pie skarbās dilemmas, kas caurvij visu diskusiju par Eiropas nākotni: kad ļaudīm nepatīk pašu valstī pieņemts lēmums, viņi parasti izbalso lēmuma pieņēmēju; kad ļaudīm nepatīk Eiropas līmenī pieņemts lēmums, viņi drīzāk vēršas pret pašu Eiropu.

Šis politiskais jautājums ir jārisina pirmām kārtām. Ja kāds man uzdod jautājumu: "Kas tad ir reālā problēma?", varu atbildēt: "It's the politics, stupid!"

Nacionālā valstī leģitimitātes jautājums principā ir atrisināts. Politiskas domstarpības parasti neapdraud pašu politikas organizatorisko iekārtojumu, pašu politisko sistēmu. Toties Eiropas Savienībā leģitimitāte vēl aizvien ir atkarīga no tā, vai izdodas sasniegt konkrētus rezultātus. Ar to var izskaidrot, kāpēc atbalsta trūkums nacionālajām institūcijām vai politiskajām partijām parasti nekļūst par draudu nācijas vienotībai, turpretī atbalsta trūkums Savienības institūcijām var apdraudēt pašu Eiropas integrāciju. Faktiski visiem politiskiem projektiem ir nepieciešams kaut kāds pastāvīga atbalsta minimums, tiešs vai netiešs. Globalizācijas laikmetā cilvēkiem bažas jeb "Angst" raisa viņu pašu priekšstati par institūcijām un eliti, bet Eiropas Savienību nesen skārusi vēl viena problēma: sastapdamies ar aizvien skaļāk paustu eiroskepticismu un pat eirofobiju, daži nebūt ne margināli politiski spēki populistu argumentus pārņem, nevis atspēko. Manuprāt, politiskajiem spēkiem un politiskajām figūrām visā spektrā no centriski labējiem līdz centriski kreisajiem ir jāpamet iesēdētie ierakumi un gan nacionālā, gan Eiropas līmenī jāaizstāv pozitīva programma Eiropai.

Nekāda līgumu grozīšana, nekāda institucionālā inženierija Eiropā nevar aizstāt politisko gribu. Mani uzmundrina tas, ka šī ideja sāk iesakņoties. Kā reiz sacīja Frīdrihs Helderlīns: „Wo die Gefahr ist, wächst das Rettende auch.”

Šādas politiskās nepilnības jānovērš visupirms, lai stiprinātu gan Eiropas leģitimitāti, gan lietderību.

Lai stāvokli labotu, Eiropas projektam ir vajadzīga virsvadība, rīcība un saimnieka apziņa, kas caurauž dalībvalstu visu politisko un sabiedrisko struktūru. Mums jāsaprot, ka Eiropas politika vairs nav ārpolitika, Eiropas politika tagad mūsu dalībvalstīs ir iekšpolitika.

Mums jāveido jaunas sadarbīgas attiecības, „Kooperationsverhältnis”, starp Savienību, tās institūcijām un dalībvalstīm. Ar „sadarbīgām attiecībām” es apzīmēju principu, kad institūcijas un dalībvalstis neaprobežojas ar līgumos, īpaši LES 4. pantā, jau paredzēto lojālo sadarbību un strādā tā, lai panāktu dažādos līmeņos pieņemtu lēmumu pēc iespējas lielāku saderību.

Pārlieku ieilgusi situācija, kad vismaz Briseles aprindas gaida, ka ES institūcijas allaž centīsies darīt vairāk, nekā līgumi atļauj, kamēr dalībvalstis ir gatavas spirināties pretī, lai institūcijas darītu mazāk. Šādas bērnišķīgas spēles ir jāizbeidz.

Prātīgi jāizmanto pilnvaras, kas ir dažādiem mūsu Savienības politiskajiem spēkiem un līmeņiem — vietējā, reģionālā, valsts un Eiropas mērogā. Pilnvaras, kuras visā to plašumā un ierobežotībā respektē visi.

Lai pārietu no sāncensības uz sadarbību starp Savienības institūcijām un starp Eiropas institūcijām un dalībvalstīm, ir jānostiprina politisko partiju loma Eiropas līmenī, jāsaliedē politiskās intereses, jāstrukturē politiskās prioritātes un viscaur jānodrošina politiska saskanība.

Tāpēc vēlēšanu dinamika, kam par ierosu kalpoja tas, ka politiskās partijas Komisijas priekšsēdētāja amatam izvirzīja savas „lokomotīves”, var būt solis pareizajā virzienā.

Lai gan nav noliedzama pašreizējā procesa ierobežotība, manuprāt, ar to tomēr var stiprināt šo vēlēšanu eiropeisko būtību. Tādējādi var palīdzēt partijām — tām, kas tam ir gatavas, — pakāpeniski veidot Eiropas publisko sfēru. Šķiet dīvaini — bet varbūt arī nē –, ka politiskie spēki, kuri allaž nievīgi apgalvojuši, ka Eiropas līmenī nepastāv demokrātiska atbildība vēlētāju priekšā, tagad noraida jaunos pasākumus, kas taču īpaši paredzēti šādas atbildības stiprināšanai. Pats par sevi saprotams, ka Eiropas Savienības leģitimitāte nav iespējama bez nacionālās demokrātijas, taču nebūtu pareizi kavēt īstas Eiropas demokrātijas attīstību. Protams, sistēma vēl ir tikai tapšanas stadijā, taču mēģinājumi tai likt šķēršļus mūs tikai kavētu.

Pēcvēlēšanu periodā jānonāk pie skaidrības ne tikai par personībām, bet arī par politiskajām prioritātēm, un ne tikai katras institūcijas iekšienē, bet arī institūciju starpā. Tas nozīmē, ka vajadzīga vienošanās starp Parlamentu, Padomi un Komisiju par jaunās leģislatūras prioritātēm, gan pozitīvām, gan negatīvām. Pēc tam varētu noslēgt arī jaunu starpiestāžu līgumu par labāku regulējumu, lai ierobežotu pārmērīgu administratīvo slogu.

Pretējā gadījumā nekad neizdosies panākt pārliecinošu un pamatotu vienošanos par to, kādās lietās Savienībai jāiesaistās ar visu sparu un kādās labāk pastāvēt nomaļus.

Dāmas un kungi!

Uz tieši šādiem pamatiem var paveikt ko vairāk kā tikai absolūti neizbēgamus un minimālus pielāgojumus Savienības pašreizējā satvarā.

Man šķiet, ka paredzamā nākotnē Eiropa nepiedzīvos savu „Filadelfiju”, jaunas konstitūcijas tapšanu no nulles. Savienības attīstības ceļš arī turpmāk būs „nerimtīgas reformas”, nevis „permanentā revolūcija”.

Lai šādas nerimtīgas reformas būtu sekmīgas un nevienā posmā nenovirzītos no vispārējās vīzijas, manuprāt, ir jāievēro vairāki principi.

Pirmkārt, lai kāda būtu Savienības turpmākā attīstība, tās pamatā jābūt esošajiem līgumiem un Kopienas metodei, jo aiziešana no šī satvara novestu pie sadrumstalotības, struktūru pārklāšanās un beigu beigās pie nesaskanības un nesekmīguma.

Otrkārt, pirms var veidot ko jaunu, ir jāsakārto jau esošais, jāizskauž samezglojumi un pretrunas līgumos un starp līgumiem un citiem instrumentiem. Būtībā tas nozīmē, ka starpvaldību instrumenti, kā Eiropas Stabilitātes mehānisms un fiskālais nolīgums, ir pēc iespējas drīzāk jāiestrādā līgumos.

Treškārt, jauniem starpvaldību risinājumiem var būt tikai ārkārtas un pārejas raksturs, lai nerastos problēmas ar atbildību un saskanību.

Ceturtkārt, Savienībai allaž jātiecas uz attīstību kā 28 dalībvalstu veselumam. Ja nevar iztikt bez ciešākas integrācijas citos veidojumos, piemēram, starp esošajām un nākamajām eirozonas dalībvalstīm, tai jābūt atvērtai visiem, kas vēlas piedalīties. Vēlamais paņēmiens ciešākai integrācijai dalībvalstu grupas starpā ir līgumos paredzētā ciešākā sadarbība.

Piektkārt, tālākai Savienības attīstībai ir jābalstās uz skaidru posmu sadalījumu un secību, un nākamie gājieni jāizdara, vispirms izmantojot visas iespējas, ko piedāvā līgumi to pašreizējā veidolā, un neķeroties pie līgumos neparedzētiem līdzekļiem; tas nozīmē, ka grozīt līgumus vajag tikai tad, ja tie neparedz iespēju pieņemt sekundāros tiesību aktus.

Sestkārt, attīstības tempu nedrīkst diktēt atturīgākie dalībnieki. Eiropas temps nedrīkst būt lēnāko soļotāju temps.

Un, septītkārt, ja tiek uzskatīts, ka ir radusies nepieciešamība grozīt līgumus, jautājums ir pamatīgi jāapspriež un jāpārcilā, tostarp publiskajā telpā, pirms par to sāk sarunas un to iesniedz ratificēšanai.

Nav noliedzams, ka pašlaik īpaši sarežģīts uzdevums ir attiecības starp vienoto valūtu, eirozonu un ES kā kopumu. Taču es uzskatu, ka šajā sakarā jāvadās pēc līgumu loģikas.

Saskaņā ar līgumiem vienotā valūta ir domāta visām dalībvalstīm, izņemot valstis, kas no pievienošanās vienotajai valūtai atteikušās pavisam. Tāda ir tikai viena dalībvalsts — Apvienotā Karaliste.

Pat Dānijas situāciju labāk raksturot kā „iespējamu pievienošanos”, nevis paliekošu atteikšanos. Visas pārējās dalībvalstis ir apņēmušās pievienoties eiro. Tas prasīs laiku un katrā ziņā daudz rūpīgākus priekšdarbus nekā iepriekš.

Tomēr būtu kļūda ļaut, lai konverģences loģika pārtop diverģences struktūrā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pieredze ar krīzes pretpasākumiem liecina — diskusijās ierakumu līnija nebūt nestiepjas starp pašreizējām un nākamajām eirozonas valstīm. Sākot ar paktu „Euro plus” un beidzot ar Fiskālo paktu, sākot ar vienoto uzraudzības mehānismu un beidzot ar vienoto noregulējuma mehānismu, kad vien 17 vai 18 valstis iesaistās vērienīgākā projektā, teju visas pārējās pievienojas un dod savu artavu. Centrtieces spēki izrādījušies spēcīgāki par centrbēdzes spēkiem.

Dažu lolotie sapņi par Savienības pārdibināšanu, veidojot šaurāku un mazāku eirozonu nekā 28 dalībvalstu ES, neizriet no sistēmiskajiem trūkumiem vai 28 dalībvalstu nepietiekamā potenciāla. Tā izpaužas nostaļģija pēc omulīgāka iekārtojuma, pēc atgriešanās pie (kļūdaini par tādiem uzskatītajiem) komfortablākiem apstākļiem, ko sniedz mazāka, vienkāršāka un šķietami saskanīgāka savienība tuvākā sadraudzībā. Taču laiks nestāv uz vietas un vēsture rit savu gaitu. Radot pretišķību starp centru jeb Kerneuropa un perifēriju, lai kas tie kuro reizi būtu, vājākas kļūs abas puses.

Domājams, šis ir īstais brīdis izteikties par Eiropas Savienības un Apvienotās Karalistes attiecībām. Esmu nelokāmi pārliecināts, ka Eiropa ar Apvienoto Karalisti ir spēcīgāka un ka Apvienotā Karaliste ir spēcīgāka Eiropas Savienības sastāvā nekā savrupībā. Tomēr atzīstu, ka vēsturisku, ģeopolitisku un ekonomisku iemeslu dēļ Apvienoto Karalisti var uzskatīt par īpašu gadījumu. Tomēr tieši tāpēc būtu nepareizi Apvienotajai Karalistei domātu izņēmumu padarīt par likumu visiem pārējiem. Mēs spējam un mums jāspēj rast veidus, kā ievērot Apvienotās Karalistes īpašo situāciju, ciktāl tas neapdraud Savienības vienotību kā tādu.

Tomēr šo īpašo situāciju nedrīkst sajaukt ar vispārējo stāvokli Savienībā pat tad, ja dažbrīd arī citas valdības ir nonākušas līdzīgā stāvoklī.

Dāmas un kungi!

Pamatojoties uz šiem principiem, var redzēt, ka izceļas vairākas politikas jomas, kurās nākamajos gados sevišķi nepieciešamas debates, rīcība un lēmumi par konkrētiem institucionāliem uzlabojumiem: (1) ekonomiskās un monetārās savienības padziļināšana saskaņā ar Komisijas plānu; (2) lietpratīgāka Savienības ārējā pārstāvība; (3) Savienības vērtības un pilsoniskās apziņas stiprināšana; (4) labāks darbu dalījums regulējuma jomā; (5) nepieciešamība pilnīgot mūsu politisko savienību.

Runājot par ekonomiskās un monetārās savienības padziļināšanu, īpaši par šo jautājumu sagatavotais Komisijas „Plāns padziļinātas un patiesas ekonomikas un monetārās savienības izveidei” kā vīzija nav zaudējis aktualitāti. Pietiekams vērienīgums tajā apvienojas ar pienācīgu pakāpeniskumu. Vispirms pilnā mērā jāīsteno ekonomikas pārvaldības reformas. Kad tas ir izdarīts, jāapsver fiskālās kapacitātes pakāpeniska pilnveidošana eirozonas līmenī, ko papildinātu lielāka nodokļu politikas un darba tirgu koordinācija. Šādām norisēm, kuru dēļ beigu beigās būs nepieciešams grozīt līgumu, jānotiek gaisotnē, kur valda pienācīga demokrātiska leģitimitāte un atbildība. "Fiskāli federatīvākai" pieejai eirozonā jāaptver ne tikai tās dalībvalstis, kas pašlaik pievienojušās vienotajai valūtai. Tai jābūt atvērtai visām gaidāmajām un potenciālajām eirozonas dalībniecēm, tajā jāievēro vienotā tirgus viengabalainības princips un Savienības kā kopuma īstenotā politika.

Lietpratīgāka ārējā pārstāvība nozīmē, ka ir nepieciešama sadarbīga pienākumu sadale starp Savienības un dalībvalstu amatpersonām. Te par paraugu varētu ņemt Eiropadomes priekšsēdētāja un Komisijas priekšsēdētāja līdzšinējo labo sadarbību. Augstajam pārstāvim/Komisijas priekšsēdētāja vietniekam ir vajadzīgi lietpratīgi, politiski iecelti vietnieki no Komisijas un Padomes. Lisabonas līgumā paredzētās kopīgās ārējās pārstāvības potenciāls ir jāizmanto pilnībā. Ārpolitikas kombinācija ar iekšpolitikas ārējiem aspektiem nostiprina Savienības ietekmi pasaulē, kā arī ļauj samērīgāk sadalīt pūliņus starp Savienību un tās dalībvalstīm. Izšķirīgi svarīgi ir spert pirmo soli — virzīties uz saliedētāku drošības un aizsardzības politiku. Jāpiezīmē, ka tas nozīmē arī panākt saskanīgāku eirozonas ārējo pārstāvību starptautiskajās finanšu iestādēs.

Savienības vērtību un pilsoniskās apziņas stiprināšana nozīmē, ka pilnā mērā jāievēro un jāievieš tiesiskums un Savienības nodrošinātās tiesības, garantijas un brīvības. Jākonsolidē tādi instrumenti kā pamattiesību ievērošanas pārbaude likumdošanas priekšlikumu ietekmes novērtējumos un Komisijas „tiesiskuma sargāšanas satvars”. Pret Savienības sniegto tiesību, jo īpaši pārvietošanās brīvības, ļaunprātīgu izmantošanu var un drīkst cīnīties, izmantojot sekundāros tiesību aktus, nevis apšaubot pašu principu.

Kas attiecas uz regulatīvā darba sadalījumu, sākumā jāatzīst, ka Savienības dalībvalstīs regulējums nebūt nav mazāks nekā pašā Savienībā. Lai gan nav noliedzams, ka dažos gadījumos var novērot „institucionālu pārcentību”, nedrīkst aizmirst, ka Savienības regulējuma patiesais motīvs ir nepieciešamība panākt saskanību starp 28 dalībvalstu sīko pašmāju regulējumu. Tas nozīmē, ka jautājums, kā būt lielai lielās lietās un mazākai mazākās lietās, nav tik daudz labo vai slikto darbu saraksts, bet gan jautājums par konkrētu iniciatīvu intensitāti un iejaukšanās pakāpi. To vislabāk risināt ar jaunu starpiestāžu nolīgumu par labāku likumdošanu, kas Komisijas jau piekoptās normatīvās atbilstības pārbaudes, ietekmes novērtējumus un birokrātiskuma slāpēšanas pasākumus attiecinātu uz visu leģislatīvo procesu. Beigu beigās tas nozīmē arī periodisku izvērtējumu par to, cik liela ir politiskā vienprātība par politikas prioritātēm, un te derētu ieviest „turpināmības klauzulas” vai principu par „leģislatīvā procesa pārtraukšanu”, kad tiek pārvēlēts Eiropas Parlaments.

Kas attiecas uz nepieciešamību pilnīgot politisko savienību un vairot demokrātisko leģitimitāti, kam jābūt t.s. Eiropas 3.0 pamatā, tas darāms, balstoties uz Kopienas metodi, jo tas ir mehānisms, kas nodrošina līdzsvaru, atsvaru un vienlīdzību starp institūcijām un dalībvalstīm, un līdz ar to ir pats labākais pamats lielākai supranacionālai demokrātijai. Šādu supranacionālu demokrātiju nedrīkst veidot kā dažādlīmeņu veto tiesību struktūru, tai drīzāk jābūt sistēmai, kur atbildību uzņemas tajā līmenī, kurā lēmumus pieņem izpildvara. Ja lēmumus pieņem Eiropas līmeņa izpildvara, piemēram, Komisija, tad par demokrātisko leģitimitāti un atbildību sabiedrības priekšā ir jāgādā Eiropas likumdevējiem, t. i., Eiropas Parlamentam un Padomei, ciktāl tā pilda likumdevēja funkcijas. Savukārt valstu parlamentu uzdevums ir nodrošināt dalībvalstu līmenī pieņemtu lēmumu leģitimitāti un atbildību sabiedrības priekšā, un te ietilpst arī dalībvalstu darbība Padomē. Attiecībām starp valstu parlamentiem un Eiropas Parlamentu arī jābūt nozīmīgai daļai no "Kooperationsverhältnis", kuras dedzīgs aizstāvis esmu.

Saskaņā ar tieši šādu loģiku būtu jānoris tālākai attīstībai virzienā uz reformētu Komisiju, kas darbotos kā Savienības izpildvara, tostarp kā Savienības Kase. Tā būtu atbildīga divpalātu likumdevēja priekšā (abas palātas būtu Eiropas Parlaments un Padome). Lai nodrošinātu pareizo līdzsvaru starp Komisiju kā politiski veidotu struktūru un Komisiju kā funkcionāli neatkarīgu struktūru, pašreizējā negatīvā neuzticības izteikšanas sistēma būtu jāaizstāj ar konstruktīvu neuzticības izteikšanas mehānismu, kas nozīmē, ka Eiropas Komisija krīt tikai tad, ja Eiropas Parlamenta absolūtais vairākums izvirza citu kandidātu Eiropas Komisijas priekšsēdētāja amatam.

Visbeidzot, lai nodrošinātu pilnīgu saskanību un sadarbspēju starp dažādajām izpildvaras funkcijām Savienības līmenī, kā arī to demokrātisko leģitimitāti un atbildību, var domāt par vēl citiem jauninājumiem. Vidējā termiņā Komisijas priekšsēdētāja vietnieka, kurš atbild par ekonomiskajām un monetārajām lietām un eiro, amatu varētu apvienot ar Eirogrupas priekšsēdētāja amatu. Nav šaubu, ka tālākā nākotnē būs jāapsver vēl radikālāki risinājumi, piemēram, Eiropas Komisijas priekšsēdētāja amata apvienošana ar Eiropadomes priekšsēdētāja amatu.

Eiropas integrācijas iespējamā turpmākā gaita, sevišķi eirozonā, liek domāt par šādas apvienošanas lietderību, jo tas nostiprinās Eiropas Savienības politiskās sistēmas saskanību un pamanāmību gan Eiropas iekšienē, gan aiz tās robežām. Iespējami ir arī pārejas posmi un pagaidu risinājumi. Tomēr svarīgi atcerēties, ka šāda institucionāla attīstība var būt sekmīga tikai tad, ja vispirms tiek sasniegts progress politiskajā procesā un saskanība politiskajā saturā.

Vēlreiz: "It's the politics, stupid!"

No politikas atkarīgs, vai tas būs vai nebūs iespējams, un tikai tad seko institucionālās norises, un nevis otrādi.

Dāmas un kungi, nobeigumā vēlos sacīt:

Eiropas integrācija allaž būs pakāpenisks process. Mēs to zinājām jau no paša sākuma: "L’Europe ne se fera pas d’un coup, ni dans une construction d’ensemble", kā sacīts Šūmana deklarācijā.

Šāda pragmatiska pieeja nekad nav bijusi pretrunā darbam, lai īstenotu vīziju. Mūsu ieceri, mūsu sapni — to, ko vācu filozofs Sloterdaiks dēvēja par "nomoda sapni".

Šis vēl arvien ir pats plašredzīgākais projekts nesenā vēsturē. Tam piemīt pārsteidzošs spriegums un pievilcība, līdz šim nepieredzēta elastība, bet tikai tad, ja īstenojas daži nosacījumi: virsvadība ir viennozīmīga, sadarbība sasniedz jaunu brieduma pakāpi un Eiropas politika dodas pilnā gaitā uz priekšu.

Tādas ir likmes gaidāmajās Eiropas vēlēšanās. Tas ir pats piemērotākais brīdis, lai sargātu līdz šim sasniegto, lai panāktu vienprātību par darāmo, lai izsacītos par Eiropu, kāda tā patiešām ir, un aizstāvētu vīziju par to, kāda tā varētu būt.

Šo vēlēšanu nozīmi nav iespējams pārvērtēt!

Desmit gados Eiropas Komisijas priekšgalā esmu tiecies stiprināt pragmatiskas, saskanīgas un izturīgas Eiropas Savienības pamatus. Lai gan Eiropas Savienība ne vienmēr rīkojusies tik vērienīgi, kā sākumā iecerēts, es uzskatu, ka Komisijai ir bijusi un arī turpmāk būs neatsverama loma.

Esam strādājuši, lai saglabātu Eiropas vienotību, lai turētu tās durvis atvērtas un darītu pamatīgāku tās ēku. Pamatīgāku, jo dalībvalstu ekonomikas kļūst aizvien konkurētspējīgākas pasaulē. Pamatīgāku, jo Eiropas līmenī mūsu ekonomiskā un finansiālā pārvaldība ir krietni nostiprināta.

Nākotnē ir vēl daudz darāmā. Jāturpina vienreizīgs projekts. Vajadzīgs projekts. Projekts, ar ko varam lepoties.

Man tika dota reta izdevība — nestāvēt malā brīdī, kad mūs piemeklēja teju paši lielākie apdraudējumi Eiropas Savienības vēsturē, — un rets gods — iespēja rosināt reformas, balstoties uz šo pieredzi. Tomēr patiesā alga visiem, kas lietas labā strādājuši, pienāksies nevis par darba aizsākšanu, bet gan par tā izdarīšanu.

Turpināsim darbu.

Sāksim "la réforme de tous les jours".

Turpināsim darbu ar dienišķo drosmi, ar to, ko viens no maniem priekšgājējiem, Fransuā Ksavjē Ortolī, nosauca par "le courage de chaque jour".

Visi tie, kas, tāpat kā es — un, cerams, jūs — deg par šo ideju, visi, kam Eiropa dārga — darīsim to ar mērķi panākt, lai ikviens Eiropā var dzīvot labā sabiedrībā. Jo, galu galā, stāsts nav par jēdzieniem, par cipariem, par ekonomiku, stāsts ir par vērtībām. Es ticu, ka Eiropa iestājas tieši par šīm vērtībām — par mieru, par brīvību, par solidaritāti.

Pateicos par uzmanību!

1 :

Mēs esam Eiropā, un Eiropā atradīsim glābiņu vai pazušanu.

2 :

Komisijas paziņojums " Rīcība stabilitātei, izaugsmei un nodarbinātībai", 2012. gada 30. maijs.


Side Bar

My account

Manage your searches and email notifications


Help us improve our website