Navigation path

Left navigation

Additional tools

Eiropas Komisija

Žozē Manuels Durau Barrozu

Eiropas Komisijas priekšsēdētājs

Uzruna par situāciju Eiropas Savienībā 2013. gadā

Eiropas Parlamenta plenārsēde / Strasbūra

2013. gada 11. septembris

Priekšsēdētāja kungs!

Godātā Padomes prezidentvalsts!

Godātie Parlamenta locekļi!

Dāmas un kungi!

Pēc astoņiem mēnešiem vēlētāji visā Eiropā vērtēs mūsu kopīgos sasniegumus pēdējo piecu gadu laikā.

Šajos piecos gados Eiropas ietekme uz iedzīvotāju ikdienas dzīvi ir bijusi lielāka nekā jebkad agrāk. Eiropa ir apspriesta kafejnīcās un populāros sarunu raidījumos visā kontinentā.

Šodien es vēlos atskatīties uz mūsu kopīgi padarīto un to, kas mums vēl jāpadara. Es vēlos izklāstīt, manuprāt, galvenās idejas patiesi eiropeiskām politiskām diskusijām, gatavojoties nākamā gada vēlēšanām.

Godātie Parlamenta locekļi!

Šajā dienā tieši pirms pieciem gadiem Amerikas Savienoto Valstu valdība pārņēma uzņēmumus “Fannie Mae” un “Freddie Mac”, izglāba AIG, un Lehman Brothers iesniedza pieteikumu par tiesisko aizsardzību bankrota gadījumā.

Šie notikumi izraisīja globālo finanšu krīzi. Tā izvērsās nepieredzētā ekonomikas krīzē un kļuva par sociālo krīzi ar dramatiskām sekām daudziem mūsu iedzīvotājiem. Šīs norises ir pasliktinājušas parāda problēmu, kas joprojām nomoka mūsu valdības. Šo norišu rezultātā ir satraucoši palielinājies bezdarbs, jo īpaši jauniešu vidū. Un šīs norises joprojām traucē mūsu mājsaimniecībām un uzņēmumiem.

Tomēr Eiropa nepadevās. Minēto piecu gadu laikā mūsu reakcija ir bijusi apņēmīga. Mēs šajā krīzē cietām kopā. Mēs aptvērām, ka mums pret to ir jācīnās kopā, un to mēs arī darījām, un turpinām darīt.

Ja palūkojamies atpakaļ un apdomājam, ko esam kopīgi paveikuši, lai krīzes laikā apvienotu Eiropu, manuprāt, varam droši apgalvot, ka pirms pieciem gadiem mēs to nebūtu uzskatījuši par iespējamu.

Mēs pamatīgi reformējam finanšu sektoru, lai iedzīvotāju uzkrājumi būtu drošībā.

Mēs esam uzlabojuši veidu, kādā valdības sadarbojas, atjauno stabilu finanšu stāvokli un modernizē savas tautsaimniecības.

Mēs esam mobilizējuši vairāk nekā 700 miljardus eiro, lai palīdzētu krīzes skartajām valstīm atvirzīties no sabrukuma robežas, un tas ir vislielākais pasākums valstu savstarpējas stabilizācijas jomā.

Es joprojām skaidri atceros savu tikšanos pagājušajā gadā ar daudzu mūsu vadošo banku galvenajiem ekonomistiem. Lielākā daļa uzskatīja, ka Grieķija pametīs eirozonu. Viņi visi bažījās, ka eirozona sadalīsies. Tagad mēs varam dot skaidru atbildi uz šīm bažām: neviens nav pametis un nav bijis spiests pamest eirozonu. Šogad Eiropas Savienība paplašinājās no 27 uz 28 dalībvalstīm. Nākamgad eirozona palielināsies no 17 uz 18 dalībvalstīm.

Būtiskākais tagad ir tas, kā mēs šo progresu izmantosim. Vai mēs to slavēsim, vai arī nopelsim? Vai mēs no tā gūsim pašapziņu, lai turpinātu iesākto, vai arī noniecināsim savu centienu rezultātus?

Godātie Parlamenta locekļi!

Es nupat atgriezos no G20 sanāksmes Sanktpēterburgā. Varu teikt, ka šogad, atšķirībā no nesenajiem gadiem, mēs – eiropieši – nesaņēmām nekādas pamācības no citām pasaules daļām par to, kā risināt krīzes situāciju. Mēs saņēmām atzinību un uzmundrinājumu.

Nevis tāpēc, ka krīze ir beigusies, jo tā nav beigusies. Mūsu Savienības izturētspēja tiks pārbaudīta arī turpmāk. Taču tas, ko mēs darām, rada pārliecību, ka mēs pārvaram krīzi, – ar nosacījumu, ka nekļūstam pašapmierināti.

Mēs risinām savas problēmas kopīgi.

Mums tās ir jārisina kopīgi.

Mūsdienu pasaulē, kurā norit ģeoekonomiskas un ģeopolitiskas tektoniskas pārmaiņas, manuprāt, tikai kopīgi – kā Eiropas Savienība – mēs varam nodrošināt saviem iedzīvotājiem to, pēc kā viņi tiecas: lai globalizācijas laikmetā būtu aizsargātas un tiktu veicinātas mūsu vērtības, mūsu intereses un mūsu labklājība.

Tāpēc tagad ir īstais laiks pacelties pāri tīri nacionāliem problēmjautājumiem un šaurām interesēm un panākt patiesu progresu Eiropas labā. Debatēs ar valstu vēlētājiem jāietver patiesa Eiropas perspektīva.

Tagad ir īstais laiks visiem tiem, kuriem rūp Eiropa, neatkarīgi no politiskās vai ideoloģiskās nostājas, neatkarīgi no izcelsmes aizstāvēt Eiropu.

Ja mēs paši to nedarīsim, mēs nevaram cerēt, ka to darīs citi.

Godātie Parlamenta locekļi!

Kopš krīzes sākuma mēs esam daudz panākuši.

Pagājušā gada uzrunā par situāciju Eiropas Savienībā es sacīju, ka “par spīti [mūsu] pūliņiem, mūsu rastie risinājumi vēl nav pārliecinājuši iedzīvotājus, tirgus vai mūsu starptautiskos partnerus.”

Gadu vēlāk fakti liecina, ka mūsu centieni ir sākuši pārliecināt. Kopumā, procentu likmju starpība samazinās. Visneaizsargātākās valstis par aizņēmumiem maksā mazāk. Rūpnieciskā ražošana palielinās. Atjaunojas tirgus uzticība. Akciju tirgu darbība ir laba. Uzņēmējdarbības perspektīvas stabili uzlabojas. Strauji pieaug patērētāju uzticība.

Mēs redzam, ka valstis, kas ir vismazāk pasargātas no krīzes un kuras tagad dara visvairāk, lai reformētu savu tautsaimniecību, sāk gūt pozitīvus rezultātus.

Spānijā kā ļoti svarīgu reformu un lielākas konkurētspējas signāls preču un pakalpojumu eksports tagad veido 33 % no IKP, kas ir vairāk nekā jebkad iepriekš kopš eiro ieviešanas brīža. Īrija kopš 2012. gada vasaras ir spējusi iegūt līdzekļus kapitāla tirgos; paredzams, ka tautsaimniecības pieaugums 2013. gadā būs pozitīvs jau trešo gadu pēc kārtas, un Īrijas rūpniecības uzņēmumi atkal pieņem darbā personālu.

Portugālē tiek prognozēts, ka ārējais tekošā konta deficīts, kas bija strukturāli negatīvs, tagad būs kopumā līdzsvarots, un pēc vairākus ceturkšņus ilgušiem zaudējumiem atkal ir vērojama izaugsme. Grieķija tikai 3 gadu laikā ir pabeigusi patiesi ievērojamas fiskālās korekcijas, atgūst konkurētspēju un pirmo reizi vairāku desmitu gadu laikā tuvojas primārajam pārpalikumam. Kipra, kas programmu uzsāka vēlāk, arī īsteno to atbilstoši plānotajam, kas ir priekšnoteikums izaugsmes atjaunošanai.

Eiropas atlabšana ir sasniedzamā attālumā.

Protams, mums ir jābūt modriem. “Viena bezdelīga un viena skaista diena pavasari nenes.” Analizējot, būsim reālisti. Nepārvērtēsim paveikto, bet arī nenovērtēsim to par zemu. Pat viens labs ceturksnis vēl nenozīmē, ka mēs esam pārdzīvojuši ekonomikas vētru. Tomēr tas pierāda, ka mēs atrodamies uz pareizā ceļa. Balstoties uz tiem skaitļiem un prognozēm, ko patlaban redzam, mums ir pamatots iemesls būt paļāvīgiem.

Tam vajadzētu stimulēt turpināt mūsu centienus. Mēs esam parādā tiem, kuriem atlabšana vēl nav sasniedzamā attālumā, kā arī tiem, kas vēl negūst labumu no pozitīvajām norisēm. Mēs esam parādā 26 miljoniem bezdarbnieku. Jo īpaši jauniešiem, kuri sagaida, ka mēs viņiem dosim cerību. Cerība un uzticība arī ir daļa no ekonomikas vienādojuma.

Godātie Parlamenta locekļi!

Mūsu pašreizējā situācija izriet no tā, ka mēs esam parādījuši apņēmību pielāgot gan mūsu politiku, gan politikas virzienus tām mācībām, kuras esam guvuši krīzes rezultātā.

Sakot „mēs”, es patiešām domāju „mēs”: tie tiešām ir bijuši kopīgi centieni.

Ikvienā solī jums – Eiropas Parlamentam – ir bijusi izšķiroša loma, pateicoties vienam no visu laiku iespaidīgākajiem rezultātiem likumdošanas darbā. Es uzskatu, ka Eiropas iedzīvotāji par to nav pietiekami informēti, un jūs esat pelnījuši lielākus nopelnus un atzinību.

Tāpēc turpināsim strādāt kopā, lai reformētu mūsu tautsaimniecību izaugsmes un nodarbinātības labā un pielāgotu mūsu institucionālo arhitektūru. Tikai tādā veidā mēs pārvarēsim arī šo krīzes posmu.

Ir daudz tādu rezultātu, ko mēs joprojām varam kopīgi panākt šā Parlamenta un šīs Komisijas sasaukuma laikā.

Pirmkārt un galvenokārt, runājot konkrēti, mēs varam izveidot banku savienību, un mums tas ir jāizdara. Tas ir pirmais un vissteidzamākais posms ceļā uz to, lai padziļinātu mūsu ekonomikas un monetāro savienību, kā izklāstīts pagājušajā rudenī iesniegtajā Komisijas plānā.

Likumdošanas process attiecībā uz vienoto uzraudzības mehānismu ir gandrīz pabeigts. Nākamais solis ir Eiropas Centrālās Bankas veikts neatkarīgs banku aktīvu novērtējums, pirms tā uzņemas savu uzraudzības lomu.

Mūsu uzmanība tagad steidzami jāpievērš vienotam noregulējuma mehānismam. Komisijas priekšlikums tika iesniegts jau jūlijā, un kopā mums ir jādara viss nepieciešamais, lai tas tiktu pieņemts vēl šā sasaukuma laikā.

Tas ir veids, kā nodrošināt, lai nodokļu maksātāji vairs nebūtu galvenie maksātāji banku bankrota gadījumā. Tas ir veids, kā panākt progresu, nošķirot banku risku un valsts parāda risku.

Tas ir veids, kā novērst vienu no krīzes vissatraucošākajiem un nepieņemamākajiem rezultātiem – Eiropas finanšu sektora un kredīta tirgu palielināto sadrumstalotību un pat netiešu atkārtotu nacionalizēšanu.

Tas ir arī veids, kā palīdzēt atjaunot parasto aizdevumu kārtību ekonomikai, jo īpaši MVU. Par spīti piekāpīgajai monetārajai politikai aizdevumu plūsma ekonomikā visā eirozonā vēl joprojām nav pietiekama. Tas ir jārisina apņēmīgi.

Galu galā tas viss ir saistīts ar vienu aspektu – izaugsmi, kas ir nepieciešama, lai atrisinātu šābrīža visneatliekamāko problēmu: bezdarbu. Pašreizējais bezdarba līmenis ir ekonomiski neilgtspējīgs, politiski nekorekts un sociāli nepieņemams. Līdz ar to mēs visi Komisijā - un es priecājos, ka visi mani komisāri šodien ir kopā ar mani, – vēlamies intensīvi sadarboties ar jums un ar dalībvalstīm, lai īstenotu pēc iespējas lielāku mūsu izaugsmes darba programmas daļu; mēs mobilizējam visus instrumentus, bet mums, protams, jābūt atklātiem – ne visi instrumenti ir Eiropas līmenī, daži no tiem ir valstu līmenī. Es vēlos koncentrēt uzmanību uz lēmumu īstenošanu attiecībā uz jauniešu nodarbinātību un reālās ekonomikas finansēšanu. Mums ir jāizvairās no tā, ka atlabšana notiek, bet darbavietas nerodas.

Tāpēc Eiropai ir jāpaātrina strukturālo reformu temps. Mūsu konkrētām valstīm adresētajos ieteikumos ir izklāstīts, kas dalībvalstīm šajā saistībā ir jādara.

ES līmenī – jo ir darbi, ko var paveikt valstu līmenī, un darbi, ko var paveikt Eiropas līmenī, – uzmanība būtu jākoncentrē uz jautājumiem, kas ir visbūtiskākie reālajai ekonomikai: vienotā tirgus potenciāla izmantošanu pilnā apmērā jābūt pirmajā vietā.

Mums ir labi funkcionējošs vienotais preču tirgus, un mēs redzam tā sniegtās ekonomiskās priekšrocības. Mums tā pati formula ir jāattiecina uz citām jomām: piemēram, mobilitāti, komunikācijām, enerģētiku, finansēm un e-komerciju. Mums ir jānovērš šķēršļi, kas bremzē dinamiskus uzņēmumus un cilvēkus. Mums ir jāpabeidz Eiropas infrastruktūras savienošana.

Es vēlos paziņot, ka šodien mēs oficiāli pieņemsim priekšlikumu, ar kuru tiks sekmēta vienota tirgus izveide telekomunikāciju jomā. Iedzīvotāji zina, ka Eiropa ir ievērojami samazinājusi viņu izdevumus par viesabonēšanu. Mūsu priekšlikums stiprinās garantijas un pazeminās cenas patērētājiem, un dos jaunas iespējas uzņēmumiem. Mēs zinām, ka nākotnē tirdzniecība arvien vairāk noritēs digitālajā vidē. Vai tas nav paradokss, ka mums ir iekšējais tirgus precēm, bet attiecībā uz digitālo tirgu mums ir 28 nacionālie tirgi? Kā mēs varam izmantot visas nākotnes sniegtās iespējas, ko paver digitālā ekonomika, ja mēs nepabeidzam šā iekšējā tirgus izveidi?

Tas pats pamatojums attiecas uz plašāko digitālo programmu: tā risina reālas problēmas un uzlabo iedzīvotāju ikdienas dzīvi. Eiropas nākotnes rūpniecības bāzes spēks ir atkarīgs no tā, cik labi savstarpēji savienoti ir iedzīvotāji un uzņēmumi. Pareizi apvienojot digitālo programmu ar datu aizsardzību un privātuma aizsardzību, mūsu Eiropas modelis stiprina iedzīvotāju uzticību. Gan attiecībā uz iekšējām, gan ārējām norisēm Eiropas Komisijai īpaši svarīgi ir pieņemt ierosinātos tiesību aktus par datu aizsardzību.

Vienotais tirgus ir nozīmīga konkurētspējas un nodarbinātības svira. Pieņemot visus atlikušos priekšlikumus saskaņā ar I un II Vienotā tirgus aktu un īstenojot Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu dažu nākamo mēnešu laikā, mēs liksim pamatus labklājībai turpmākajos gados.

Mēs arī pielāgojamies dinamiskām pārvērtībām globālā mērogā, tāpēc mums ir jārosina šis novatoriskais dinamisms Eiropas mērogā. Šā iemesla dēļ mums ir arī vairāk jāiegulda inovācijā, tehnoloģijās un zinātnes lomā. Es ļoti paļaujos, ka zinātne, cilvēka prāta spējas un radoša sabiedrība spēj risināt savas problēmas. Pasaule strauji mainās. Esmu pārliecināts, ka daudzi risinājumi gan Eiropā, gan ārpus tās radīsies jaunu zinātnes pētījumu, jaunu tehnoloģiju rezultātā. Es vēlos, lai Eiropai šajos centienos būtu vadošā loma pasaulē. Šā iemesla dēļ mēs – Parlaments un Komisija – diskusijās par ES budžetu esam piešķīruši tik lielu prioritāti pamatprogrammai “Apvārsnis 2020”.

Šā iemesla dēļ mēs izmantojam ES budžetu, lai ieguldītu prasmēs, izglītībā un arodapmācībā, padarot dinamiskāku un atbalstot talantu. Šā iemesla dēļ mēs esam atbalstījuši Erasmus Plus.

Un šā iemesla dēļ vēlāk šoruden mēs iesniegsim papildu priekšlikumus par tādu rūpniecības politiku, kas atbilst 21. gadsimtam. Mēs mobilizējam atbalstu MVU, jo mēs esam pārliecināti, ka spēcīga, dinamiska rūpniecības bāze ir nepieciešama spēcīgai Eiropas ekonomikai.

Mūsu 20-20-20 mērķi ne tikai apkaro klimata pārmaiņas, bet arī ir ievirzījuši mūsu ekonomiku ceļā uz “zaļu” izaugsmi un resursu efektivitāti, izmaksu samazināšanu un darbavietu radīšanu.

Līdz šā gada beigām mēs sniegsim konkrētus priekšlikumus mūsu enerģētikas un klimata politikas satvaram 2030. gadam. Mēs turpināsim veidot starptautisko darba kārtību, līdz 2015. gadam ar mūsu partneriem sīkāk izstrādājot vispusīgu, juridiski saistošu pasaules klimata nolīgumu. Eiropa viena pati nespēj apkarot klimata pārmaiņas. Godīgi runājot, mums ir nepieciešama citu līdzdalība. Vienlaikus mēs turpināsim darbu pie enerģijas cenu ietekmes uz konkurētspēju un sociālo kohēziju.

Visi šie izaugsmes virzītājspēki ir daļa no mūsu “Eiropa 2020” darba kārtības, un tās pilnīga un ātra īstenošana ir steidzamāka kā jebkad agrāk. Atsevišķos gadījumos mums ir jāpārsniedz 2020. gada darba kārtība.

Tas nozīmē, ka mums arī jāīsteno aktīva un uzstājīga tirdzniecības darba kārtība. Tas nozīmē veidot ciešākas saiknes starp mums un augošiem trešo valstu tirgiem un garantēt mūsu vietu globālajā piegāžu ķēdē. Pretēji uzskatam, saskaņā ar kuru liela daļa mūsu iedzīvotāju domā, ka mēs ciešam zaudējumus pasaules tirdzniecībā, mums ir ievērojams un augošs tirdzniecības bilances pārpalikums vairāk nekā 300 miljardu eiro apmērā gadā preču, pakalpojumu un lauksaimniecības jomā. Mums tas ir jāizmanto kā pamats. Arī tam turpmāko mēnešu laikā būs nepieciešama visa mūsu uzmanība, jo īpaši attiecībā uz Transatlantisko tirdzniecības un ieguldījumu partnerību ar ASV un sarunām ar Kanādu un Japānu.

Papildus visam iepriekšminētajam mums ir jāuzlabo sava darbība daudzgadu finanšu shēmas, Eiropas budžeta īstenošanā. ES budžets ir vispraktiskākā svira, kas ir mūsu rīcībā, lai atbalstītu ieguldījumus. Dažos mūsu reģionos Eiropas Savienības budžets ir vienīgais veids, kā iegūt publiskos ieguldījumus, jo tiem nav līdzekļu avotu valsts līmenī.

Gan Eiropas Parlaments, gan Komisija vēlējās iegūt vairāk resursu. Mēs šajā cīņā esam piedalījušies kopīgi. Bet pat šādā situācijā viena gada ES budžets nozīmē vairāk naudas šodienas cenās nekā viss Māršala plāns kopā kādreiz. Ļaujiet mums nodrošināt to, ka programmas var sākt darboties 2014. gada 1. janvārī, ka rezultāti ir reāli jūtami un ka mēs izmantojam novatoriska finansējuma sniegtās iespējas, ko dod jau uzsāktie instrumenti, EIB līdzekļi un projektu obligācijas.

Mums ir jāizpilda saistības, ko uzņēmāmies jūlijā. Komisija, no savas puses, uzdevumu izpildīs. Mēs, piemēram, vēl šomēnes iesniegsim otro budžeta grozījumu 2013. gadam. Mēs nevaram izšķiest laiku, tāpēc es iesaku nekavēt šo grozījumu. Es jo īpaši aicinu dalībvalstis nevilcināties.

Es nevaru vien beigt uzsvērt – iedzīvotājus nevarēs pārliecināt ar retoriku un solījumiem vien, bet tikai ar kopīgu sasniegumu konkrētu kopumu. Mums ir jāparāda tās daudzās jomas, kurās Eiropa ir iedzīvotāju labā atrisinājusi problēmas. Eiropa nav problēmu cēlonis, Eiropa ir daļa no risinājuma.

Šodienas vēstulē Eiropas Parlamenta priekšsēdētājam, kuru esat saņēmuši arī jūs, es vēl plašāk apskatu mūsu darāmos darbus. Es tagad sīkāk neiztirzāšu programmu nākamajam gadam.

Mana uzskats šodien ir skaidrs – kopīgi mums līdz vēlēšanām ir jāpanāk vēl daudz. Šis nav brīdis, kad mest plinti krūmos, bet gan laiks uzrotīt piedurknes.

Godātie Parlamenta locekļi!

Nekas no minētā nav viegli izdarāms. Šis ir sarežģīts posms, īsta izturības pārbaude Eiropas Savienībai. Pastāvīgu un dziļu reformu ceļš ir gan grūts, gan neizbēgams. Nešaubīsimies, atgriešanās pie ierastās kārtības nav iespējama. Daži uzskata, ka pēc šā posma, viss atkal būs tāpat kā iepriekš. Viņi alojas, šī krīze ir atšķirīga. Šī ir nevis cikliska, bet gan strukturāla krīze. Mēs neatgriezīsimies pie vecās ierastās kārtības. Mums ir jāveido jauna ierastā kārtība. Mēs dzīvojam vēstures transformējošā laikposmā. Mums tas ir jāizprot, nevis tikai jāapgalvo. Tomēr mums ir jāapzinās visas no tā izrietošās sekas, tostarp mūsu prāta stāvoklī, un tas, kā mēs reaģējam uz problēmām.

Pirmie rezultāti liecina, ka tas ir iespējams.

Un mēs visi no pieredzes zinām, ka tas ir nepieciešams.

Šajā brīdī, ņemot vērā trauslo atlabšanu, manuprāt, lielākais negatīvais risks ir politisks: stabilitātes un apņēmības trūkums. Pēdējo gadu laikā mēs esam pieredzējuši, ka jebkas, kas liek apšaubīt valdību apņemšanos veikt reformas, tiek nekavējoties sodīts. Pozitīvi ir tas, ka spēcīgiem un pārliecinošiem lēmumiem ir būtiska un tūlītēja ietekme.

Šajā krīzes posmā valdību uzdevums ir nodrošināt tirgiem joprojām trūkstošo noteiktību un paredzamību.

Protams, jūs visi zināt Justusu Lipsiusu. Justusa Lipsiusa vārdā ir nosaukta Padomes ēka Briselē. Justuss Lipsiuss bija ļoti ietekmīgs 16. gadsimta zinātnieks, humānists, kurš sarakstīja ļoti nozīmīgu grāmatu ar nosaukumu "De Constantia".

Viņš rakstīja: “Pastāvība ir prāta stāvoklis un nesatricināms spēks, ko ārēji vai nejauši gadījumi nedz pacilā, nedz nomāc.” Tikai “prāta spēks” – viņš apgalvoja –, kas balstīts uz “spriestspēju un veselo saprātu”, var palīdzēt cilvēkam pārdzīvot mulsinošus un satraucošus laikus.

Es ceru, ka šajos sarežģītajos laikos mēs visi, tostarp valdību pārstāvji, kas tiekas Justusa Lipsiusa ēkā, parādīsim šādu apņēmību, šādu neatlaidību, kad būs jāīsteno pieņemtie lēmumi. Jo viens no mūsu problēmjautājumiem ir nodrošināt konsekvenci – nevis tikai pieņemt lēmumus, bet pēc tam spēt tos arī reāli īstenot.

Godātie Parlamenta locekļi!

Ir tikai dabiski, ka dažu pēdējo gadu laikā mūsu centieni pārvarēt ekonomikas krīzi ir aizēnojuši visu pārējo.

Tomēr mūsu Eiropas idejai ir jābūt krietni plašākai par ekonomiku vien. Mēs esam krietni vairāk nekā tikai tirgus. Eiropas ideāls skar Eiropas sabiedrības pašus pamatus. Tas ir saistīts ar vērtībām, un es uzsveru šo vārdu: vērtības. Tā pamatā ir stingra ticība politiskiem, sociāliem un ekonomikas standartiem, kas ir nostiprināti mūsu sociālajā tirgus ekonomikā.

Mūsdienu pasaulē ES līmenis ir nepieciešams, lai aizsargātu šīs vērtības un standartus un veicinātu pilsoņu tiesības: no patērētāju aizsardzības līdz darba tiesībām, no sieviešu tiesībām līdz minoritāšu tiesību ievērošanai, no vides standartiem līdz datu aizsardzībai un privātumam.

Neatkarīgi no tā, vai aizstāvam savas intereses starptautiskās tirdzniecības jomā, nodrošinām enerģijas piegādes vai atjaunojam iedzīvotāju izpratni par godīgumu, apkarojot krāpšanos ar nodokļiem un nodokļu nemaksāšanu, tikai rīkojoties kā Savienība, mēs varam gūt savai nozīmei atbilstošus panākumus pasaules arēnā.

Neatkarīgi no tā, vai cenšamies panākt ietekmi saistībā ar attīstības vai humāno palīdzību, ko sniedzam jaunattīstības valstīm, pārvaldām savas kopējās ārējās robežas vai cenšamies Eiropā izstrādāt spēcīgu drošības un aizsardzības politiku, tikai ar lielāku integrāciju mēs patiešām varam sasniegt savus mērķus.

Par to nav šaubu. Mūsu iekšējā saskaņotība un starptautiskā nozīmība ir cieši saistītas. Mūsu ekonomiskā pievilcība un politiskais svars ir būtībā savienoti.

Vai kāds visā nopietnībā uzskata, ka tad, ja eiro būtu sabrucis, mēs vai mūsu dalībvalstis starptautiski vēl būtu saglabājuši jebkādu ticamību?

Vai visi joprojām apzinās, ka paplašināšanās ir bijusi veiksmīga tajā ziņā, ka ir dziedējusi vēstures dziļās rētas, izveidojusi demokrātiskas valstis tur, kur neviens to neuzskatīja par iespējamu? Un to, ka kaimiņattiecību politika bija un joprojām ir labākais veids, kā nodrošināt drošību un labklājību reģionos, kas Eiropai ir vitāli svarīgi? Kā mums klātos bez visa minētā?

Šodien tādas valstis kā Ukraina vairāk kā jebkad agrāk cenšas panākt ciešākas attiecības ar Eiropas Savienību, jo tās piesaista mūsu ekonomikas un sociālais modelis. Mēs nevaram šīm valstīm uzgriezt muguru. Mēs nevaram akceptēt jebkādus mēģinājumus iegrožot šo valstu pašu suverēno izvēli. Brīvā griba un brīvā piekrišana ir jāievēro. Šie principi ir arī mūsu Austrumu partnerības pamatā, ko mēs vēlamies virzīt tālāk augstākā līmeņa sanāksmes laikā Viļņā.

Vai visi joprojām atceras, cik ļoti Eiropa pēdējā gadsimta laikā ir cietusi savos karos un ka Eiropas integrācija bija pareizais risinājums?

Nākamgad būs pagājis gadsimts kopš Pirmā Pasaules kara sākuma – kara, kas plosīja Eiropu no Sarajevas līdz Sommai. Mēs nekad nedrīkstam mieru uzskatīt par pašsaprotamu. Mums ir jāatceras, ka tieši Eiropas dēļ bijušie ienaidnieki tagad sēž pie viena galda un strādā kopā. Pat Serbija un Kosova tagad spēj panākt vienošanos ar ES starpniecību tikai tāpēc, ka tām tika piedāvāta Eiropas perspektīva.

Pagājušā gada Nobela Miera prēmija mums atgādināja par šo vēsturisko sasniegumu – ka Eiropa ir miera projekts.

Mums pašiem vajadzētu to vairāk apzināties. Dažkārt es domāju, ka mums nevajadzētu kaunēties būt lepniem. Nevis augstprātīgiem, bet lepnākiem. Mums būtu jāraugās nākotnē, bet jāsaglabā pagātnē gūtā gudrība.

Ļaujiet man teikt visiem tiem, kuri līksmo par Eiropas grūtībām un kuri vēlas atcelt mūsu integrāciju un atgriezties izolācijā: dalītā Eiropa pirms integrācijas, karš, tranšejas nav tas, ko cilvēki vēlas un ir pelnījuši. Eiropas kontinents savā vēsturē nekad nav piedzīvojis tik ilgu miera periodu kā no Eiropas Kopienas izveidošanas brīža. Mūsu pienākums ir to saglabāt un padziļināt.

Godātie Parlamenta locekļi!

Ņemot vērā tieši mūsu vērtības, mēs risinām nepanesamo situāciju Sīrijā, kas pēdējo mēnešu laikā tik smagi ir pārbaudījusi pasaules sirdsapziņu. Eiropas Savienība ir bijusi starptautiskās palīdzības pasākumu vadībā, mobilizējot gandrīz 1,5 miljardus eiro, no kuriem 850 miljoni eiro tiek sniegti tieši no ES budžeta. Komisija darīs visu iespējamo, lai palīdzētu Sīrijas iedzīvotājiem un bēgļiem kaimiņvalstīs.

Mēs nesen bijām liecinieki norisēm, kurus mēs uzskatījām par sen izskaustiem. Ķīmisko ieroču izmantošana ir briesmīga rīcība, kas ir pelnījusi skaidru nosodījumu un stingru atbildi. Starptautiskā kopiena ar ANO tās centrā ir kolektīvi atbildīga par sankciju piemērošanu par šīm darbībām un šā konflikta izbeigšanu. Priekšlikums nodot kontroli pār Sīrijas ķīmiskajiem ieročiem ir potenciāli pozitīvs notikums. Sīrijas režīmam tagad ir jāparāda, ka šis priekšlikums nekavējoties tiks īstenots. Eiropā mēs uzskatām, ka galu galā tikai ar politisku risinājumu būs iespējams panākt ilgstošu mieru, ko Sīrijas iedzīvotāji ir pelnījuši.

Godātie Parlamenta locekļi!

Ir cilvēki, kuri apgalvo, ka vājāka Eiropa padarītu viņu valsti spēcīgāku, ka Eiropa ir slogs, un viņiem labāk klātos bez tās.

Mana atbilde ir skaidra – mums visiem ir nepieciešama Eiropa, kas ir vienota, spēcīga un atvērta.

Visā Eiropā notiekošajās debatēs izšķirošais jautājums ir: vai mēs vēlamies uzlabot Eiropu vai arī atteikties no tās?

Mana atbilde ir skaidra – iesaistīsimies!

Ja jums nepatīk tāda Eiropa, kāda tā ir patlaban: uzlabojiet to!

Atrodiet veidus, kā to padarīt spēcīgāku gan iekšēji, gan starptautiski, un es būšu jūsu nelokāmākais piekritējs. Atrodiet veidus, kas nodrošina daudzveidību, neradot diskrimināciju, un es jūs pilnībā atbalstīšu.

Tomēr nenovērsieties no tās.

Es atzīstu – kā jebkuri cilvēces centieni ES nav ideāla.

Piemēram, strīdi par darba dalīšanu starp valstu un Eiropas līmeņiem nekad netiks pārliecinoši izbeigti.

Es augstu vērtēju subsidiaritāti. Manā uztverē subsidiaritāte nav tehnisks jēdziens. Tas ir demokrātijas pamatprincips. Arvien ciešākai savienībai starp Eiropas iedzīvotājiem ir vajadzīgs, lai lēmumi tiktu pieņemti pēc iespējas atklātāk un pēc iespējas tuvāk iedzīvotājiem.

Nebūt ne visiem jautājumiem ir nepieciešams Eiropas līmeņa risinājums. Eiropai uzmanība ir jāvērš uz tām jomām, kurās tā var dot vislielāko pievienoto vērtību. Ja šādas pievienotās vērtības nav, tai nevajadzētu iejaukties. ES ir jābūt “lielai lielās lietās un mazākai mazākās lietās” – un to mēs pagātnē, iespējams, esam dažkārt piemirsuši. ES ir jāparāda, ka tā spēj noteikt gan pozitīvas, gan negatīvas prioritātes. Kā jebkurai valdībai mums ir īpaši jārūpējas par mūsu regulējuma kvalitāti un kvantitāti, apzinoties, ka saskaņā ar Monteskjē teikto “les lois inutiles affaiblissent les lois nécessaires”. [“Bezjēdzīgi likumi laupa spēku nepieciešamiem likumiem”]

Tomēr, godātie Parlamenta locekļi, pastāv ļoti nozīmīgas jomas, kurās Eiropai ir jāpanāk lielāka integrācija, lielāka vienotība. Jomas, kurās tikai spēcīga Eiropa var panākt rezultātus.

Es uzskatu, ka mūsu politiskajam apvārsnim ir jābūt politiskai savienībai, kā es to uzsvēru pagājušā gada uzrunā par situāciju Savienībā. Šī nav tikai dedzīga eiropieša prasība. Tas ir nepieciešamais ceļš uz priekšu, lai nostiprinātu mūsu progresu un nodrošinātu nākotni.

Galu galā mūsu politikas, proti, ekonomikas un monetārās savienības, uzticamība ir atkarīga no tās pamatā esošās politiskās un institucionālās koncepcijas ticamības.

Tāpēc Komisijas Plānā padziļinātas un patiesas ekonomikas un monetārās savienības izveidei ir izklāstītas ne tikai ekonomiskās un monetārās iezīmes, bet arī vajadzības, iespējas un ierobežojumi saistībā ar mūsu institucionālās struktūras padziļināšanu vidējā termiņā un ilgtermiņā. Komisija turpinās darbu pie minētā plāna īstenošanas soli pa solim, visus posmus pēc kārtas.

Atbilstoši pagājušajā gadā paziņotajam es apstiprinu nodomu pirms Eiropas vēlēšanām izklāstīt papildu idejas par mūsu Savienības nākotni un to, kā labāk konsolidēt un padziļināt kopienas metodi un kopienas pieeju ilgākā termiņā. Tādā veidā šīs idejas varēs apspriest patiesi eiropeiskās debatēs. Ar tām tiks izvirzīti principi un ievirzes, kas ir nepieciešami patiesai politiskai savienībai.

Godātie Parlamenta locekļi!

Mēs varam risināt mūsu laikmeta uzdevumus tikai tad, ja stiprinām vienprātību par mūsu pamatmērķiem.

Politiskā ziņā mūs nedrīkst sašķelt atšķirības starp eirozonu un tām valstīm, kas atrodas ārpus tās, starp centru un perifēriju, starp ziemeļiem un dienvidiem, starp austrumiem un rietumiem. Eiropas Savienībai jāturpina būt visu dalībnieku kopīgam projektam, vienlīdzīgu dalībnieku kopienai.

Ekonomiskā ziņā Eiropa vienmēr ir bijusi veids, kā izlīdzināt atšķirības starp valstīm, reģioniem un iedzīvotājiem. Un tā tam jāpaliek. Mēs nevaram darīt dalībvalstu darbu to vietā. Atbildība joprojām ir dalībvalstīm. Tomēr mēs varam papildināt to ar Eiropas atbildību un Eiropas solidaritāti, un mums tas ir jādara.

Šā iemesla dēļ sociālās dimensijas stiprināšana kopā ar mūsu sociālajiem partneriem ir turpmāko mēnešu prioritāte. Komisija publicēs savu paziņojumu par ekonomikas un monetārās savienības sociālo dimensiju 2. oktobrī. Solidaritāte ir galvenais elements dalībai Eiropā, un ar to varam lepoties.

Eiropas Savienības izveides pamatā no tās pirmsākumiem līdz pat jaunākajiem paplašināšanās procesa posmiem ir tās vērtību, piemēram, tiesiskuma, garantēšana.

Pagājušā gada uzrunā par situāciju Savienībā laikā, kad mūsu pašu dalībvalstīs pastāvēja problēmas saistībā ar tiesiskuma ievērošanu, es pievērsos vajadzībai izveidot saikni starp politisko pārliecināšanu un mērķorientētām pārkāpuma procedūrām, no vienas puses, un – kā es to dēvēju – Līguma 7. pantā paredzēto “kodolsprādziena iespēju”, proti, dalībvalstu tiesību apturēšanu.

Pieredze ir apstiprinājusi Komisijas kā neatkarīgas un objektīvas šķīrējtiesneses noderīgumu. Mums vajadzētu nostiprināt šo pieredzi ar vispārīgāka satvara palīdzību. Tā pamatā vajadzētu būt dalībvalstu vienlīdzības principam, to aktivizētu tikai tādās situācijās, kurās pastāv nopietns, sistēmisks apdraudējums tiesiskumam, un tā darbību izraisītu iepriekš definēti kritēriji.

Komisija izstrādās paziņojumu par šo jautājumu. Manuprāt, šīs debates ir būtiskas mūsu idejai par Eiropu.

Tas nenozīmē, ka tiek iegrožota valstu suverenitāte vai demokrātija. Tomēr mums ir vajadzīgs spēcīgs Eiropas mehānisms, lai ietekmētu situāciju, kad uz spēles ir likti kopīgie pamatprincipi.

Pastāv dažas neapstrīdamas vērtības, kuras ES un tās dalībvalstīm vienmēr ir un būs jāaizstāv.

Godātie Parlamenta locekļi!

Polarizācija, kas radās krīzes rezultātā, rada risku mums visiem, kā arī mūsu projektam, Eiropas projektam.

Mēs kā likumīgi Eiropas Savienības politiskie pārstāvji varam mainīt notikumu gaitu. Jūs kā Eiropas tieši ievēlētie demokrātiskie pārstāvji būsiet politisko debašu priekšplānā. Jautājums, ko vēlos uzdot, ir: kurš priekšstats par Eiropu tiks piedāvāts vēlētājiem? Vaļsirdīgais variants, vai arī kariķētais variants? Mīti vai fakti? Godīgais, saprātīgais variants vai radikālais, populistiskais variants? Tā ir nozīmīga atšķirība.

Es zinu, ka daži cilvēki apgalvos, ka krīzē un grūtībās ir vainojama Eiropa.

Mēs varam atgādināt iedzīvotājiem, ka šī krīze neradās Eiropā. Tās pamatā bija valstu valdību slikta publisko finanšu pārvaldība un bezatbildīga rīcība finanšu tirgos.

Mēs varam paskaidrot, kā Eiropa ir strādājusi, lai novērstu šo krīzi, ko mēs būtu zaudējuši, ja mums nebūtu izdevies pasargāt vienoto tirgu, jo tas tika apdraudēts, un kopīgo valūtu, jo daži cilvēki prognozēja eiro pastāvēšanas beigas. Ja mēs nebūtu koordinējuši atlabšanas centienus un nodarbinātības iniciatīvas.

Dažs labs apgalvos, ka Eiropa piespiež valdības samazināt izdevumus.

Mēs varam atgādināt vēlētājiem, ka kontrole pār valdības parādu tika zaudēta jau pirms krīzes, nevis Eiropas dēļ, bet gan par spīti Eiropai. Mēs varam piebilst, ka mūsu sabiedrības visneaizsargātākie locekļi un mūsu bērni bargi samaksās, ja mēs tagad zaudēsim neatlaidību. Patiesībā valstis gan eirozonā, gan ārpus tās, gan Eiropā, gan ārpus Eiropas pieliek pūles, lai iegrožotu savas ļoti noslogotās publiskās finanses.

Daži rīkos kampaņas, apgalvojot, ka mēs mazāk aizsargātām valstīm esam devuši pārāk daudz naudas. Citi apgalvos, ka mēs esam devuši pārāk maz naudas neaizsargātām valstīm.

Tomēr ikviens no mums var paskaidrot, ko mēs darījām un kāpēc tā rīkojāmies: pastāv tieša saikne starp vienas valsts aizdevumiem un citas valsts bankām, starp vienas valsts ieguldījumiem un citas valsts uzņēmumiem, starp vienas valsts darba ņēmējiem un citas valsts uzņēmumiem. Šāda veida savstarpēja atkarība nozīmē, ka darbojas tikai Eiropas līmeņa risinājumi.

Tomēr es cilvēkiem saku – atrodoties vienā laivā, mēs nevaram teikt: “Tavs laivas gals grimst.” Mēs atradāmies vienā laivā, kamēr viss bija labi, un mēs atrodamies vienā laivā arī grūtību brīžos.

Daži cilvēki varētu rīkot kampaņu, apgalvojot, ka Eiropa ir sagrābusi pārāk daudz varas. Citi apgalvos, ka Eiropa vienmēr dara pārāk maz un pārāk vēlu. Interesanti ir tas, ka dažkārt tie paši cilvēki apgalvo, ka Eiropa nedara pietiekami daudz, un vienlaikus nedod Eiropai vairāk iespēju darīt to, kas tai jādara.

Mēs tomēr varam paskaidrot, ka dalībvalstis Eiropai ir uzticējušas uzdevumus un kompetenci. Eiropas Savienība nav svešzemju vara. Tā ir Eiropas iestāžu un dalībvalstu demokrātisku lēmumu rezultāts.

Vienlaikus mums ir jāatzīst, ka dažās jomās Eiropai joprojām trūkst pilnvaru darīt to, ko no tās prasa. Šo faktu nereti pārāk viegli aizmirst tie – un tādu ir daudz–, kuriem vienmēr patīk panākumus piedēvēt valstīm, bet neveiksmes – Eiropai. Galu galā viss, kas mums ir un kā mums trūkst, ir demokrātiskas lēmumu pieņemšanas rezultāts. Manuprāt, mums vajadzētu cilvēkiem par to atgādināt.

Dāmas un kungi!

Priekšsēdētāja kungs!

Godātie Parlamenta locekļi!

Es ceru, ka Eiropas Parlaments uzņemsies veikt šos uzdevumus visu savu ideālu garā un ar tik lielu reālismu un apņēmību, cik to prasa pašreizējā situācija.

Argumenti ir pausti.

Fakti ir izklāstīti.

Darba kārtība ir izvirzīta.

Pēc astoņiem mēnešiem vēlētāji pieņems lēmumu.

Tagad ir mūsu ziņā aizstāvēt Eiropu.

Mēs to varam paveikt, nākamo astoņu mēnešu laikā pabeidzot pēc iespējas vairāk darbu. Mums joprojām ir daudz darāmā.

Jāpieņem un jāīsteno Eiropas budžets, daudzgadu finanšu shēma. Tas ir izšķiroši svarīgi ieguldījumiem reģionos visā Eiropā. Tas ir nepieciešams mūsu pirmajai prioritātei – apkarot bezdarbu, jo īpaši jauniešu bezdarbu.

Jāattīsta un jāievieš banku savienība. Tas ir izšķiroši svarīgi, lai risinātu finansējuma problēmu uzņēmumiem un MVU.

Šīs ir mūsu konkrētās prioritātes: nodarbinātība un izaugsme.

Mūsu darbs nav pabeigts. Tas ir sasniedzis izšķirošo posmu.

Jo, godātie Parlamenta locekļi, vēlēšanas nebūs saistītas tikai ar Eiropas Parlamentu, nedz ar Eiropas Komisiju, Padomi vai kādu konkrētu personību.

Vēlēšanas būs par Eiropu.

Mēs tiksim vērtēti kopā.

Tāpēc strādāsim kopā – Eiropas labā.

Ar degsmi un apņēmību.

Neaizmirsīsim, ka pirms simts gadiem Eiropa akli iesaistījās 1914. gada kara katastrofā.

Nākamgad, 2014. gadā, es ceru, ka Eiropa izkļūs no krīzes un virzīsies uz tādu Eiropu, kurā valda lielāka vienotība, kas ir spēcīgāka un atklātāka.

Paldies par uzmanību.


Side Bar

My account

Manage your searches and email notifications


Help us improve our website