Navigation path

Left navigation

Additional tools

Speech Kāpēc mums tagad ir vajadzīgas Eiropas Savienotās Valstis

European Commission - SPEECH/12/796   08/11/2012

Other available languages: EN FR DE DA ES NL IT SV PT FI EL CS ET HU LT MT PL SK SL BG RO

Eiropas Komisijas

Viviāna Redinga

Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietniece, ES tiesiskuma, pamattiesību un pilsonības komisāre

Speech Kāpēc mums tagad ir vajadzīgas Eiropas Savienotās Valstis

Runa un diskusija Pasavas universitātē, Pasavas universitātes Eiropas tiesību centrā / Passau

8 novembris 2012

,,Ja mēs nopietni gribam panākt stabilu budžeta politiku ilgtermiņā, tad mums vajadzīgs Eiropas Parlamenta priekšā atbildīgs Eiropas finanšu ministrs ar skaidrām pilnvarām attiecībā pret dalībvalstīm. Kredītreitingu aģentūru patvaļība to noteikti nevar aizstāt!”

,,Māstrihtā gribēja mūs pārliecināt par to, ka varam neatgriezeniski dibināt Monetāro savienību un ieviest jaunu pasaules mēroga valūtu, vienlaikus neradot Eiropas Savienotās Valstis. Tie bija maldi, un šie Māstrihtas maldi šodien jākoriģē, ja arī turpmāk vēlamies dzīvot stabilā, ekonomiski plaukstošā Eiropā.”

,,Šodien es galvenokārt saskatu risku tajā apstāklī, ka gan Eiropas Stabilizācijas mehānisms (ESM), gan fiskālais pakts ir improvizētas konstrukcijas ārpus Eiropas līgumiem. Ņemot vērā krīzi, tas citādi laikam nebija iespējams, vajadzīga bija ātra rīcība. Tomēr no demokrātiski parlamentārā viedokļa tas nevar un nedrīkst būt ilgtermiņa risinājums.”

,,Šādu Eiropas līmeņa lēmumu gadījumā arī demokrātiskajai kontrolei jābūt Eiropas līmenī, proti, līdzvērtīgā līmenī. Tāpēc es iestājos par to, lai vidējā termiņā gan fiskālo paktu, gan ESM iekļautu Eiropas līgumos un tādējādi pakļautu Eiropas Parlamenta kontrolei.”

,,Pēc mana uzskata būtu vēlams, ka komisāra iepriekšēja ievēlēšana par Eiropas Parlamenta locekli kļūtu par normu nākotnē. Tas vēl vairāk pastiprinātu Eiropas valdības demokrātisko leģitimitāti.”

,,Pēc rūpīgām pārdomām esmu nonākusi pie uzskata, ka jēdziens ,,Eiropas Savienotās Valstis” ir vislabāk piemērots, lai gūtu plašu piekrišanu, kā arī, lai precīzi aprakstītu Eiropas Savienības galīgo stāvokli, ko cenšamies panākt. "

,,Eiropā mums ir vajadzīga sistēma ar divām parlamenta palātām – līdzīgi kā Amerikas Savienotajās Valstīs. Kādu dienu mums varbūt būs pat vajadzīgs tieši ievēlēts Eiropas Komisijas priekšsēdētājs.”

,,Pēc mana uzskata Eiropas Savienotās Valstis ir pareizā vīzija, lai pārvarētu pašreizējo krīzi, bet galvenokārt, lai novērstu Māstrihtas līguma deficītus. Jo, galu galā, es kā Eiropas kristīgā demokrāte nevaru pieļaut, ka manu nākotnes vīziju diktē britu eiroskeptiķi.”

Godātais priekšsēdētāja kungs!
Dārgie Pasavas universitātes studenti!
Godātais deputāta kungs, mīļo Manfrēd!
Godātie profesori!
Cienījamās dāmas un kungi!

Esmu ļoti priecīga, esot šodien pie Jums Pasavas universitātē. Pasavā esmu pirmo reizi, un man jāsaka, ka esmu iespaidota – moderna universitāte tieši Innas upes krastā, Austrija ir tieši acu priekšā, tuvumā daudzi alus dārzi, un tas viss pavisam netālu no Čehijas – kā es vēlētos vēlreiz būt studente!

Tagad es arī labi saprotu, kāpēc mums Briselē ir tik daudz Pasavas universitātes absolventu, kuri, būdami juristi vai ekonomisti, ar lielu godkāri un enerģiju strādā, lai turpinātu celt Eiropu. Šeit Pasavā – vietā, kur sastopas trīs valstu robežas – gandrīz nav citas izvēles kā kļūt par eiropieti! Kā luksemburgiete es varu to ļoti labi apjaust. Manā dzimtenē robežas ir ikdienas pieredze. Un tādējādi luksemburgieši praktiski katru dienu izjūt Eiropu. Ne par velti Šengenas Līgums par personu brīvu pārvietošanos Eiropā tika parakstīts 1985. gadā pie mums Luksemburgā – uz kuģa uz Mozeles, tieši pie Luksemburgas, Francijas un Vācijas robežas. Tāpēc šeit pie Jums, skaistajā, trīs upju aptecētajā Pasavā es nedaudz jūtos kā savās mājās.

Par to, ka šodien esmu šeit Pasavā, es vispirms pateicos Eiropas Parlamenta deputāta Manfrēda Vēbera ielūgumam, ar kuru es Briselē un Strasbūrā cieši sadarbojos Eiropas tieslietu un iekšlietu politikas jautājumos. Iepriekšējos mēnešos mēs abi esam kopīgi iestājušies par to, lai stiprinātu Šengenas Līgumā paredzēto ceļošanas brīvību Eiropā. 48 % Eiropas pilsoņu tiesības uz brīvu pārvietošanos un brīvu dzīvesvietas izvēli Eiropas Savienībā ir svarīgākās pilsoņu tiesības. Tāpēc mēs nedrīkstam pieļaut, ka krīzes laikos populistisku iemeslu dēļ tiek mēģināts atkal ierīkot robežbarjeras Eiropas iekšienē!

Vēlos pateikties arī Pasavas universitātes Eiropas tiesību centram (CEP), kas ir šodienas pasākuma līdzorganizētājs. Tā kā es kā ES Tiesiskuma komisāre atbildu arī par Savienības pilsonību, esmu jo īpaši gandarīta, ka Eiropas tiesību centrs vairāk nekā desmit gadus sniedz atbalstu tā dēvētajam ,,Savienības pilsoņu centram”. Šis Savienības pilsoņu centrs šeit reģionā ir partneris, pie kā regulāri vēršas iedzīvotāji, ja viņiem ir ikdienas problēmas pārrobežu jautājumos. Vai zobārsts no Pasavas var izveidot zobārstniecības praksi Innas otrajā – Austrijas – pusē? Vai darba ņēmējai no Ungārijas, kura dzīvo Lejasbavārijā, ir tiesības saņemt Vācijas bezdarbnieka pabalstu? Vai Pasavas students, kuram ir Vācijas pilsonība un kurš dzīvo Innas otrajā – Austrijas – pusē, savā dzīvesvietā drīkst piedalīties Eiropas Parlamenta vēlēšanās? Tie visi ir jautājumi, saistībā ar kuriem pilsoņi šeit, Eiropas tiesību centrā, saņem pirmo bezmaksas juridisko padomu. Tas ir ļoti konkrēts devums Eiropai un arī ieguldījums Pasavas universitātes labajā slavā – pirmām kārtām tad, ja pieredze, kas gūta šajā darbā tuvā saskarē ar pilsoņiem, pēc tam tieši ieplūst zinātniskajā izglītībā un pētniecībā, kā tas priekšzīmīgā veidā notiek Pasavas universitātē.

Dāmas un kungi!

Manas šodienas uzstāšanās tēma ir Eiropas Savienotās Valstis. Eiropas Savienotās Valstis – tā ir spēcīga, godkārīga un, protams, pretrunīga mūsu kontinenta nākotnes vīzija. Esmu pārliecināta, ka mēs vēlāk intensīvi strīdēsimies par manu tēzi, proti, ka mums tagad, lai rastu izeju no finanšu un parādu krīzes, ir jāiet ceļš uz Eiropas Savienotajām Valstīm. Būšu priecīga par šo diskusiju ar Jums. Jo, pēc mana uzskata, šajās krīzes dienās ir svarīgāk nekā jebkad, ka mēs atklāti un godīgi apmaināmies ar viedokļiem par to, kādu alternatīvu priekšā Eiropa šodien atrodas. Jā, alternatīvas pastāv vienmēr, un demokrātiski ievēlēti politiķi atbild par to, lai skaidri un viennozīmīgi nosauktu un izskaidrotu šīs alternatīvas. Tāpēc, lai pilsoņiem būtu skaidras izvēles iespējas – Bundestāga vēlēšanās, federālās zemes parlamentu vēlēšanās. Un Eiropas Parlamenta vēlēšanās 2014. gadā.

Vispirms vēlos Jums izskaidrot, kur ir radies jēdziens ,,Eiropas Savienotās Valstis” un ko tas nozīmē. Pēc tam vēlos runāt par to, kāpēc pēdējos 20 gados politiķi no šā jēdziena ir apmēram tāpat izvairījušies kā velns, kas bēg no svētā ūdens. Un, visbeidzot, es vēlos izskaidrot iemeslus, kāpēc Eiropas Savienotās Valstis šodien pēkšņi atkal ir politiskajā dienas kārtībā.

Vispirms šis jautājums: Kur tad viņa ir radusies, šī vīzija par Eiropas Savienotajām Valstīm, un ko viņa nozīmē?

Ir daudz slavenu personību, kuras vēstures gaitā ir runājušas vai sapņojušas par Eiropas Savienotajām Valstīm. Šo personību loks sniedzas no Džordža Vašingtona, Napoleona Bonaparta un Džuzepes Madzīni līdz pat Rihardam Kaudenhovam-Kalergi. Taču nav šaubu, ka skaidrāko, konkrētāko vīziju formulēja franču rakstnieks Viktors Igo.

Šo vīziju var izprast tikai uz Eiropas 19. gadsimta vēsturē valdošo juku fona, kuras Viktors Igo personiski piedzīvoja, proti, vairāki kari starp Franciju un Vāciju, Igo piespiedu trimda britu Normandijas salās pret Napoleonu III vērstās pretestības dēļ, Vācijas īstenotā Elzasas Lotringas aneksija pēc 1870./1871. gada kara un, visbeidzot, Igo līdzdalība jaunās Trešās Francijas Republikas grūtajā sākumposmā. Saprotams, ka Viktors Igo šajā laikā ilgojās pēc miera un demokrātijas Eiropas kontinentā. Tāpēc Parīzes miera kongresā 19. gadsimta vidū viņš formulēja savu vīziju par Eiropas Savienotajām Valstīm šādi:

,,Pienāks diena, kad ieroči jums no rokām kritīs! Pienāks diena, kad karš starp Parīzi un Londonu, starp Pēterburgu un Berlīni, starp Vīni un Turīnu liksies tikpat absurds kā karš starp Ruānu un Amjēnu, starp Bostonu un Filadelfiju. Pienāks diena, kad jūs, Francija, Krievija, Itālija, Anglija, Vācija, visas kontinenta tautas, nezaudējot savas brīnišķīgās individualitātes īpašās iezīmes, apvienosieties augstāka līmeņa kopienā un dibināsiet Eiropas tautu lielo brālību …

Pienāks diena, kad nebūs citu kaujas lauku kā tirgi, kas atveras tirdzniecībai, un gars, kas atveras idejām. Pienāks diena, kad lodes un bumbas tiks aizstātas ar vēlētāju balsīm, ar tautu vispārējām vēlēšanu tiesībām, ar lēmumiem, kurus pieņems liels, suverēns senāts, kas Eiropai būs tas pats, kas ir Parlaments Anglijā un Nacionālā sapulce Francijā. Pienāks diena, kad lielgabalus izstādīs muzejos un cilvēki brīnīsies, kas gan tas varētu būt. Pienāks diena, kad divas milzīgas grupas, Amerikas Savienotās Valstis un Eiropas Savienotās Valstis, viena otrai pretim, sarokosies pāri jūrai un apmainīsies ar saviem ražojumiem, savu tirdzniecību, savu rūpniecību, savu mākslu un savām idejām. […] Un līdz šai dienai nepaies 400 gadi, jo mēs dzīvojam ātri mainīgā laikā.”

Skaidri redzams, ka Igo vīzija par Eiropas Savienotajām Valstīm vispirms bija miera vīzija. Un vienlaikus tā bija demokrātiska vīzija, kā liecina viņa agrīnie priekšstati par vispārējām vēlēšanu tiesībām un lielu Eiropas parlamentu. Visbeidzot, Igo ļoti skaidri nosauc pamatuzdevumu, kas dziļi sakņojas Eiropas vēsturē, kas līdz pat šodienai ir raksturīgs katrai diskusijai par ciešāku Eiropas integrāciju un kas man personīgi ir ļoti svarīgs, proti, Eiropas tautām jāapvienojas augstāka līmeņa kopienā, lielā brālībā, nezaudējot savas īpašās iezīmes un savu brīnišķīgo individualitāti. ,,Vienoti daudzveidībā” – šī Eiropas devīze, kas 2003. gadā tika īpaši iekļauta ES Konstitūcijas līgumā, tātad ir sastopama jau Viktora Igo idejās.

Tas, ka Igo vēlējās Eiropai tādu konstitūcijas struktūru, kāda toreiz jau pastāvēja Atlantijas okeāna otrā pusē, ir pilnīgi saprotams. Jo kopā ar Šveici Amerikas Savienotās Valstis 19. gadsimta vidū bija vienīgā pasaules valsts, kas bija vispirms konfederatīva un vēlāk federatīva struktūra, kura apvienoja sākotnēji suverēnas un gana atšķirīgas atsevišķas valstis starp Menu un Luiziānu. Turklāt kopā ar Šveici Amerikas Savienotās Valstis bija vienīgā nostiprinājusies demokrātija pasaulē. Demokrātiskā pacifista Igo skatījumā Amerikas Savienotās Valstis tātad bija ideāli piemērotas kā modelis viņa utopiskajam priekšstatam par nākotnē apvienotu Eiropu.

Igo sākotnēji pacifistiskā un demokrātiskā motivācija ir izskaidrojums tam, kāpēc viņa ideja par Eiropas Savienotajām Valstīm piedzīvoja īpaši lielu politisku izplatību pēc Eiropas šausmīgās pieredzes Pirmajā pasaules karā un vēl lielākā mērā – pēc Eiropas katastrofas Otrajā pasaules karā.

Vai patiesi var izbrīnīt fakts, ka jau 1942. gadā Itālijas pretestības kustības dalībnieks Altjero Spinelli – vēlāk viens no Eiropas Kopienu dibinātājiem – savā Ventotenes manifestā pretstatīja toreizējai kara un totalitārisma pieredzei vīziju par demokrātiskām Eiropas Savienotajām Valstīm, kurām būtu jāaptver pat – nozīmīgi, ņemot vērā, ka bija 1942. gads! – demokrātiska un no nacistiem atbrīvota Vācija? Vai ir tik pārsteidzoši, ka vācu kristīgais demokrāts Konrāds Adenauers pēc kara, nacistu diktatūras un gestapo ieslodzījuma atklāti centās panākt, ka jaunā Vācijas Federatīvā Republika kļūst par daļu no Eiropas Savienotajām Valstīm, ko viņš savās atmiņās nosauca par ,,labāko un ilgstošāko garantiju Vācijas rietumu kaimiņiem”? Vai ir pārsteidzoši, ka luksemburgietis Jozefs Behs, kurš no 1940. līdz 1945. gadam bija ārlietu ministrs toreiz nacistu okupētās lielhercogistes trimdas valdībā, savu Eiropas ideju atvasināja tieši no vīzijas par Eiropas Savienotajām Valstīm, kā viņš uzsvēra savā runā par godu Kārļa Lielā balvas saņemšanai 1960. gadā?

Tomēr īpaši nozīmīga bija Lielbritānijas premjerministra Vinstona Čērčila slavenā Cīrihes runa. Čērčils 1946. gadā Cīrihes universitātē pavisam atklāti runāja par toreizējo Eiropas stāvokli, proti, tas ir kontinents, kas pēc pēdējā šausmīgā kara brāļu starpā bija sagrauts un kuram tagad bija tikai viena iespēja, lai atkal nodrošinātu saviem pilsoņiem mieru, drošību, brīvību un pārticību: ,,We must build a kind of United States of Europe (Mums jāizveido sava veida Eiropas Savienotās Valstis)”, tā Čērčils vērsās pie Eiropas valdībām. Šo Eiropas Savienoto Valstu pamatā pēc Čērčila uzskata bija jābūt principam, ka mazas valstis būtu tikpat svarīgas kā lielas – tas ir punkts, kurā es kā luksemburgiete izņēmuma kārtā esmu pilnībā vienisprātis ar britu Eiropas vīziju. Čērčils jau toreiz pareizi uzskatīja, ka pirmais, obligātais solis ceļā uz Eiropas ģimenes samierināšanos bija partnerība starp Franciju un Vāciju. Starp citu, pašai Lielbritānijai pēc viņa domām nebija jābūt par Eiropas Savienoto Valstu daļu. Jo, galu galā, Lielbritānijai toreiz bija pašai sava, visu pasauli aptveroša Nāciju Sadraudzība. ,,Let Europe arise! (Lai Eiropa plaukst!)”, ar šo dedzīgo uzsaukumu Čērčils pabeidza savu Cīrihes runu.

Tagad varētu teikt: nu labi, tas viss notika tiešās pēckara paaudzes laikā. Bet vai šai paaudzei nebija drīz jāatzīst, ka no idejas par Eiropas Savienotajām Valstīm nekas nesanāks? Vai vēlākais 1954. gada 30. augustā tas nekļuva skaidrs arī visdedzīgākajiem Eiropas federālistiem? Kā zināms, Francijas Nacionālā sapulce toreiz noraidīja līgumu par Eiropas aizsardzības savienību. Tādējādi vairs nevarēja ratificēt arī vienlaikus izstrādāto līgumu par Eiropas politisko kopienu – šis līgums pirmais konstitūcijas dokuments par politiski apvienotu Eiropu un ir ļoti ieteicams lasīšanai. Vēlākais šajā brīdī, tā varētu domāt, pēckara politiķu paaudzei taču bija jāaizmirst vērienīgie sapņi par Eiropas Savienotajām Valstīm.

Tomēr tas tā nebija. Tikai dažus gadus vēlāk, proti, 1957. gadā, tika uzsākts jauns mēģinājums. Ar Romas līgumiem tika dibinātas Eiropas Ekonomikas kopiena un Eiropas Atomenerģijas kopiena. Protams, toreiz viss sākumā šķita kā tīra ekonomiska un tehniska sadarbība, kā ,,funkcionālās integrācijas apvienība, kas dibināta konkrētam mērķim (Zweckverband funktionaler Integration)”, kā to nosauca vācu jurists Hanss Pēters Ipsens. Pēc sliktās 1954. gada pieredzes apzināti tika atlikta malā sadarbība politiskākos jautājumos. Tomēr EEK dibinātājvalstis bija cieši apņēmušās, balstoties uz ekonomisko apvienību kopējā tirgū, pakāpeniski radīt tik spēcīgu faktisko kopību, ka sākotnēji ierobežotā integrācija neizbēgami novestu pie turpmākas, politiskas integrācijas. Un šāds domino efekts pēc Romas līgumu dibinātāju domām tieši novestu pie federāla valdības formāta un tādējādi pie Eiropas Savienotajām Valstīm.

Tā uzskatīja, piemēram, pirmais Komisijas priekšsēdētājs Valters Halšteins, kad viņš savā grāmatā ar izteiksmīgo nosaukumu ,,Nepabeigtā federālā valsts” aprakstīja savus priekšstatus par Eiropas Kopienu stāvokli. Tā uzskatīja arī abas lielās Vācijas partijas. Mērķis panākt ,,Eiropas Savienotās Valstis” bija skaidri noteikts CDU partijas programmā līdz 1992. gadam. SPD jau 1925. gadā bija iekļāvusi šo prasību savā Heidelbergas programmā, kas bija spēkā līdz 1959. gadam.

Arī Eiropas partijās vīzija palika populāra. Tā, piemēram, Žaks Santērs, tolaik kristīgos demokrātus pārstāvošais Luksemburgas premjerministrs un pirms tam Eiropas Tautas partijas priekšsēdētājs, 1988. gada 8. novembrī paziņoja:

,,Mēs, kristīgie demokrāti Eiropas Tautas partijā, gribam, ka Eiropas Kopiena kļūst par Eiropas Savienotajām Valstīm.”

Nav šaubu, ka kopā ar Luksemburgas kristīgajiem demokrātiem spēcīgākais šīs vīzijas atbalstītājs bija Vācijas kanclers Helmūts Kols. Savā pirms dažām nedēļām iznākušajā Kola biogrāfijā Hanss Pēters Švarcs ļoti plastiski apraksta, cik apņēmības pilns bija Kols šajā jautājumā. Sarunas par Māstrihtas līgumu viņam pilnībā noritēja Eiropas Savienoto Valstu zīmē. Ja vairums politiķu savu uzmanību veltīja vienīgi valdību konferencei par Ekonomisko un monetāro savienību un Eiropas Centrālās bankas statūtiem, tad Kols atkārtoti mudināja panākt tālejošu progresu vienlaikus notiekošajā valdību konferencē par Politisko savienību. Kolam abas valdību konferences bija vienādi svarīgas. Monetārā savienība un Politiskā savienība viņam bija vienas medaļas divas puses.

Neilgi pēc Māstrihtas līguma parakstīšanas Kols CDU federālās valdes priekšā 1991. gada 31. maijā pasludināja ,,Eiropas Savienotās Valstis” par neatgriezenisku mērķi – kaut arī ar jauno līgumu beigu beigās tika panākta tikai Monetārā savienība un vēl netika panākta Politiskā savienība, kā to Kols bija cerējis. 1992. gada 3. aprīlī Kols godināja Māstrihtas līgumu vienā runā pat šādi (es citēju):

,,Māstrihtā mēs ielikām pamatu Eiropas Savienības pabeigšanai. Līgums par Eiropas Savienību ievada jaunu, izšķirošu posmu Eiropas apvienošanas darbā; nedaudzos gados šā posma rezultāts būs tas, par ko pēc pēdējā kara sapņoja modernās Eiropas dibinātāji, proti – Eiropas Savienotās Valstis.”

Skaidrāk to nevarēja pateikt – Māstrihtā bija sperts liels solis ceļā uz kopēju Eiropas valūtu. Nu mēs atradāmies nākošā loģiskā soļa priekšā, pirms Politiskās savienības, kas novestu pie Eiropas Savienotajām Valstīm.

Tomēr šis pieņēmums neapstiprinājās. Drīzāk bija tā, ka neilgi pēc tam sapnis par Eiropas Savienotajām Valstīm pazuda no dienas kārtības. Var konstatēt, ka pēc 1993. gada šis jēdziens praktiski vairs netika izmantots. Pat Helmūts Kols to vairs nedarīja.

Kādi bija iemesli šai nostājas maiņai? Galvenais iemesls bija īpašais kompromiss, par kuru dalībvalstis 1991. gadā Māstrihtā bija vienojušās attiecībā uz Monetārās savienības uzbūvi. Sarunu beigās dalībvalstis vienojās par Monetārās savienības izveidi bez vienlaicīgas politiskās apvienošanās. Šajā apstāklī var saskatīt Helmūta Kola vēlmju neīstenošanos, taču tas attiecas arī uz daudziem Eiropas politiķiem tieši no Beniluksa valstīm, kuri bija iestājušies par vienlaicīgu Politisko savienību. Māstrihtā virsroku guva cita koncepcija. Tika izveidota neatkarīga Eiropas Centrālā banka. Taču Eiropas ekonomiskā valdība netika radīta. Blakus ietekmīgajam ECB prezidentam netika iecelts Eiropas finanšu ministrs, bet gan 17 valstu finanšu ministri. Pastāv kopīga Eiropas valūta, bet nav vērā ņemama, kopīga Eiropas budžeta, ko varētu izmantot saimnieciski politiskos nolūkos.

Šī asimetriskā Māstrihtas arhitektūra bija divu politisku virzienu vēsturiskās sastapšanās rezultāts. No vienas puses, tas bija neoliberālisms, kas 1990. gadu sākumā bija ,,modē” visā pasaulē un kura idejām sekoja daudzi Eiropas valstu un valdību vadītāji. Neoliberālai domāšanai asimetriskā Māstrihtas konstrukcija bija patiešām ideāla. Jo šīs konstrukcijas rezultātā tirgi bija spēcīgi un politika – vāja. Vienoto valūtu būtu iespējams stabilizēt, vienīgi pateicoties līgumā noteiktajai tirgu disciplīnai. Ekonomiska vai fiskāla regulēšana Eiropas līmenī saskaņā ar neoliberāliem uzskatiem varētu izraisīt tikai kaitīgus traucējumus tirgū. Tas, ka dalībvalstis pašas joprojām īstenoja patstāvīgu un atšķirīgu ekonomikas, budžeta, nodokļu un sociālo politiku, neoliberāļu izpratnē nebija trūkums, bet gan patiess Māstrihtas sasniegums. Jo tādējādi politiskie lēmumi šajās politikas jomās bija jāpieņem starp valstīm pastāvošās ,,sistēmu sacensības” režīmā.

Toreiz valdošā neoliberālā doktrīna Māstrihtā saskārās ar to politiķu uzskatiem, kuri principā bija skeptiski pret pilnvaru nodošanu Monetārās savienības iekšienē un kuri, starp citu, iespēju robežās uzstāja uz valstisko suverenitāti. Tā, piemēram, Lielbritānijas delegācija Māstrihtas sarunās uzstāja, ka vārds ,,federāls” tiek izsvītrots no līguma noteikumu projekta par Politisko savienību. Eiropas Savienoto Valstu atbalstītājiem tā bija smaga sakāve.

Tātad neoliberālisma un nacionāli valstiskās suverenitātes doktrīnu vēsturiskā sastapšanās ir iemesls tam, ka Māstrihtā neizveidoja Eiropas Savienotās Valstis, bet gan tikai nepabeigtu Savienību. Vācijā punktu šai attīstībai 1993. gadā pielika Konstitucionālās tiesas ,,Māstrihtas spriedums”. Jo Konstitucionālā tiesa viennozīmīgi uzsvēra, ka dalībvalstis arī pēc Māstrihtas līguma paliek ,,Līgumu saimnieki” un ka Vācija vajadzības gadījumā varētu pat izstāties no Monetārās savienības. Gan neoliberālisma, gan suverenitātes doktrīnas piekritējiem tas bija īsts triumfs. ,,Atvadas no supervalsts. Eiropas Savienoto Valstu nebūs”, tā liberāli konservatīvais vācu filozofs Hermanis Libbe 1994. gadā kādā polemiskā rakstā rezumēja savus secinājumus par Māstrihtas līgumu.

Helmūts Kols, starp citu, esot to visu uztvēris ar lielām skumjām. Viņa biogrāfs Hanss Pēters Švarcs pauž, ka pēc Konstitucionālās tiesas Māstrihtas sprieduma Kols atklātībā vairs neesot izmantojis jēdzienu ,,Eiropas Savienotās Valstis”. Tomēr kādā CDU valdes sanāksmē 1994. gadā viņš esot vēlreiz piebildis, ka gadu desmitiem viņš pret šo jēdzienu esot izjutis ,,mīlestību”.

Es personiski izjutu šo noskaņojumu toreiz Eiropas Tautas partijā, Eiropas kristīgi demokrātisko partiju apvienībā. Apmēram vienlaikus ar sarunām par Māstrihtas līgumu bija sākušās sarunas par Itālijas labēji konservatīvās partijas Forza Italia un britu konservatīvās partijas Tories uzņemšanu Eiropas Tautas partijā. Mērķis bija padarīt Eiropas Tautas partiju uz ilgu laiku par lielāko frakciju Eiropas Parlamentā. Taču šim varas politikas mērķim bija augsta cena, proti, Eiropas Tautas partijai savukārt bija jāpiekrīt tam, ka no partijas statūtiem izsvītro federālas, uz kristietību balstītas Eiropas mērķi un vīziju par Eiropas Savienotajām Valstīm. Es vēl skaidri atceros toreizējās diskusijas, kuru gaitā sadūrās kristīgi demokrātiskā pārliecība un varas politiskais aprēķins. Kopā ar kristīgo demokrātu grupu no Beļģijas, Nīderlandes un Luksemburgas es toreiz balsoju pret šo Eiropas Tautas partijas jauno orientāciju. Kopā ar domubiedriem mēs toreiz uzrakstījām Atēnu kristīgi demokrātisko deklarāciju. Taču mēs piedzīvojām sakāvi. Varas politika bija svarīgāka nekā Eiropas vienotības dibinātāju izmantotie jēdzieni.

Šī Māstrihtas pieredze ir izskaidrojums tam, kāpēc ikviens, kurš toreiz bija šo procesu dalībnieks – un tā joprojām ir ievērojama šodien aktīvās politiķu paaudzes daļa –, savu vīziju par Eiropas nākotni apraksta šādā rezignētā veidā: ,,Jaunībā es sapņoju par Eiropas Savienotajām Valstīm. Šodien es zinu, ka tas vienkārši nav iespējams, mums jābūt reālistiem.” Šī rezignētā nostāja kļuva vēl izteiktāka, kad 2005. gadā referendumos Francijā un Nīderlandē neveiksmi cieta Eiropas Konstitūcijas līgums – pēdējais mēģinājums vismaz daļēji pārveidot Māstrihtā radīto Eiropas Savienību par Politisko savienību. Tas notika par spīti tam, ka 18 valstis bija sekmīgi ratificējušas šo līgumu; starp citu, divas no tām – Luksemburga un Spānija – to arī izdarīja referendumos. ,,Māstrihtai vajadzēja būt mūsu Konstitūcijai”, nopūtās Luksemburgas premjerministrs Žans Klods Junkers 2001. gadā par godu Māstrihtas līguma 10. gadadienai.

Ja pilsoņi mums politiķiem šodien jautā: ,,Kas notiks ar Eiropu?” vai ,,Uz kurieni virzās Eiropas vienotības process?”, tad mēs parasti atbildam izvairīgi. ,,Mēs negribam supervalsti”, tas lielākoties ir pirmais teikums – aiz tīrām bailēm, ka neoliberāļi, valstiskās suverenitātes doktrīnas piekritēji vai Vācijas Konstitucionālā tiesa varētu mūs pārprast. Tad saruna parasti turpinās šādi: ,,Ziniet, Eiropas Savienība ir konstrukcija pati par sevi.” ,,Mēs negribam Eiropas Federāciju, bet gan konfederatīvu vai federatīvu konstrukciju” vai ,,Nacionālo valstu apvienību.”

Uz ilggadējas pieredzes pamata man ir liela sapratne par šādām valodnieciskām ,,pērlēm”, pat ja valsts tiesību eksperti droši vien plūktu matus no izmisuma. Man jāatdzīst, ka iepriekšējos gados es pati bieži esmu meklējusi izeju, izmantojot šādas frāzes. Taču pēdējā laikā es sastopos ar to, ka pilsoņi aizvien biežāk kritizē šādu reakciju kā ,,muldēšanu” un nav pārliecināti. Jo, kā man nesen kāds rakstīja pa e-pastu pēc tikšanās ar vietējiem iedzīvotājiem Austrijā: ,,Kā mēs pilsoņi varam identificēties ar šo, Jūsu tik ļoti slavināto Eiropas projektu, ja netiek godīgi pateikts, kurā virzienā tas attīstās? Ja Jūs arī turpmāk definēsiet Eiropu tik tehnokrātiski un sarežģīti, tad nebrīnieties, ka mēs uzskatām Jūs par tehnokrātiem!” Dāmas un kungi! Nav gluži tā, ka šim pilsonim nebūtu taisnības. Viņam pat ir taisnība.

Un tāpēc ir pienācis laiks, neraugoties uz Māstrihtas traumatisko pieredzi, šodien atkal aktualizēt jēdzienu ,,Eiropas Savienotās Valstis”. Jau pāris mēnešus jēdziens ,,Eiropas Savienotās Valstis” piedzīvo īstu atdzimšanu. Uz krīzes fona daudzi vadošie visu partiju politiķi pēkšņi ļoti uzsvērti izsakās par labu Eiropas Savienoto Valstu izveidei, sākot ar kristīgajiem demokrātiem kā, piemēram, Vācijas darba ministre Urzula fon der Laijena un mans kolēģis Komisijā Ginters Otingers, sociāldemokrātiem kā, piemēram, Austrijas agrākais kanclers Alfrēds Gūzenbauers, un liberāļiem kā, piemēram, Vācijas ārlietu ministrs Gido Vestervelle, līdz pat Danielam Konam-Benditam, retoriski apdāvinātajam Eiropas zaļo frakcijas priekšsēdētājam. Francijas uzņēmēju federācija MEDEF pagājušajā gadā uzsāka pat īstu kampaņu par Eiropas Savienotajām Valstīm. Un Jums droši vien ir zināms, ka arī es kopš šā gada sākuma vairākās runās un avīžu rakstos esmu viennozīmīgi izteikusies par labu Eiropas Savienoto Valstu federālajai vīzijai. Protams, šāda rīcība ne vienmēr paliek bez iebildumiem. Piemēram, Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs Martins Šulcs un CDU frakcijas priekšsēdētājs Vācijas Bundestāgā, Folkers Kauders, publiski brīdina, ka, ņemot vērā slikto pagātnes pieredzi, Eiropas Savienotās Valstis nebūtu atkal jāpasludina par politisko mērķi. Tas ir leģitīmi. Tomēr tas nemaina faktu, ka šodien šis jēdziens un diskusija par to atkal ir dienas kārtībā. Un tas ir labi.

Iemesls tam, protams, ir pašreizējā finanšu un valsts parādu krīze. Krīžu laikos Eiropa vienmēr ir radusi spēku jauniem integrācijas ,,lēcieniem”. Esmu pārliecināta, ka tas arī šoreiz tā būs un ka Eiropa var kļūt spēcīgāka pēc pašreizējās krīzes pārvarēšanas. Šā brīža krīzei ir īpaša nozīme attiecībā uz koncepciju par federālu Eiropu. Jo šī krīze uzskatāmi apliecina, ka Monetārās savienības asimetriskā uzbūve, kas tika radīta Māstrihtā neoliberāļu un valstiskās suverenitātes piekritēju kopīgās rīcības rezultātā, nav ilgstoši dzīvotspējīga.

Dāmas un kungi!

Kā lai notic tam, ka tirgus disciplīna un juridiski noteikumi arī turpmāk vieni paši nodrošinās stabilus valsts budžetus? Pēc pēdējos 20 gados piedzīvotā, ka nedz tirgus, nedz visstingrākie juridiskie noteikumi nevar iedarbīgi novērst pārmērīgu valsts parādu uzkrāšanas politiku visās dalībvalstīs – Vācija te diemžēl ilgi bija īpaši bēdīgs piemērs. Ja mēs nopietni gribam panākt stabilu budžeta politiku ilgtermiņā, tad vajadzīgs Eiropas Parlamenta priekšā atbildīgs Eiropas finanšu ministrs ar skaidrām pilnvarām attiecībā pret dalībvalstīm. Kredītreitingu aģentūru patvaļība to noteikti nevar aizstāt!

Kā lai nopietni tic tam, ka mēs varam īstenot uz izaugsmi orientētu Eiropas ekonomikas politiku, ja Eiropas Savienības rīcībā nav budžeta līdzekļu pieminēšanas vērtā apmērā? Šobrīd mēs Eiropā intensīvi strīdamies par to, vai ES līmenī kopīgo finanšu līdzekļu veidā Briselē būtu jāizmanto 1 % no Eiropas iekšzemes kopprodukta vai 1,05 % – un tad esam izbrīnīti, ka mums Eiropā ir vairāk grūtību nekā ASV, kad gribam mūsu kontinentā mobilizēt izaugsmi veicinošos spēkus. Bet Vašingtonā ASV rīcībā ir federāls budžets, kas veido apmēram 35 % no ASV iekšzemes kopprodukta!

Dāmas un kungi!

Vai patiešām ir tik pārsteidzoši, ka Amerikas Savienotajās Valstīs šobrīd nepastāv uzticības krīze attiecībā uz ASV dolāru, kaut arī viņu parādu līmenis ir augstāks nekā vairumā Eiropas valstu un budžeta deficīts ir ievērojami lielāks nekā eirozonas valstīs un kaut arī vairāki ASV reģioni pēdējos gados bija spiesti pasludināt maksātnespēju? Nē, tas nav tik pārsteidzoši. Jo, atšķirībā no Eiropas, Amerikas Savienotajās Valstīs neviens nešaubās par to, ka ASV turpinās pastāvēt kā federācija – par spīti visām ekonomiskajām un fiskālajām grūtībām. Neviens nešaubās, ka Minesota paliks ASV sastāvdaļa – kaut arī Minesota 2011. gada jūlijā bija spiesta pasludināt savu maksātnespēju. ASV dolāra kurss pat nepakustējās uz šīs ziņas fona – lai gan Minesotas ekonomiskā nozīme Amerikas Savienotajās Valstīs ir apmēram salīdzināma ar Grieķijas ekonomisko nozīmi Eiropas Savienībā.

Māstrihtā gribēja mūs pārliecināt par to, ka mēs varam neatgriezeniski dibināt Monetāro savienību un ieviest jaunu pasaules mēroga valūtu, vienlaikus neradot Eiropas Savienotās Valstis. Tie bija maldi, un šie Māstrihtas maldi šodien jākoriģē, ja arī turpmāk vēlamies dzīvot stabilā, ekonomiski plaukstošā Eiropā. Un ir labi, ka valstu un valdību vadītāji vairumā dalībvalstu šobrīd tam piekrīt. 2010. gadā ir sācies process, kura rezultāts būs pamatīga Eiropas Monetārās savienības pārbūve. Balstoties uz ES iestāžu priekšsēdētāju ziņojumu, Eiropadome šajās dienās strādā pie četriem jauniem integrācijas posmiem, proti:

  • pie Eiropas banku savienības ar Eiropas banku centrālu uzraudzību;

  • pie Eiropas fiskālās savienības, kas aptver, no vienas puses, spēcīgākus valsts budžeta kontroles mehānismus un, no otras puses, Eiropas finansējuma iespēju attīstīšanu;

  • pie Eiropas ekonomiskās savienības, kuras ietvaros vairāk nekā līdz šim tiek pieņemti kopīgi lēmumi ekonomikas, nodokļu un sociālās politikas jomā;

  • un, visbeidzot, pie Politiskās savienības.

Šis process sniedz iespējas, bet tas arī nozīmē risku. Nav šaubu, ka tagad pastāv iespēja panākt to, kas 1991. gadā Māstrihtā tika nokavēts – tātad politiski pabeigt nepabeigto Savienību. Taču vienlaikus pastāv risks, ka mēs atkal aprobežosimies tikai ar dažām reformām ekonomikas un fiskālās politikas jomā, un lielais mērķis – pārliecinoša, spēcīga, demokrātiska Politiskā savienība – atkal tiks atstāts novārtā. Dažās galvaspilsētās šajās dienās ir vērojamas tendences, kas pēc mana uzskata ir iemesls nopietnām bažām.

Ļaujiet man to skaidri pateikt: iepriekšējos trīs gados ir veikts ievērības cienīgs darbs, lai stabilizētu mūsu Monetāro savienību. Jaunais Eiropas Stabilizācijas mehānisms (ESM), ar kuru var aktivizēt līdz pat 500 miljardiem eiro, lai vajadzības gadījumā stabilizētu eirozonas valstis, ir vēsturisks sasniegums. Tas pats attiecas arī uz Eiropas fiskālo paktu, uz kura pamata 25 Eiropas valstis ir ticami apņēmušās nodrošināt stabilas valsts finanses un ieviest valsts parādsaistību ierobežojumus jeb tā dēvētās ,,parāda bremzes”. Nenovērtējama nozīme ir arī Eiropas Centrālās bankas rīcībai, lai nodrošinātu, ka mūsu Eiropas valūta paliek stabila arī nākotnē. Taču būsim godīgi – tie visi, bez šaubām, ir svarīgi krīzes apkarošanas pasākumi. Ar tiem var iegūt laiku, taču tie noteikti nevar aizstāt Māstrihtas ļodzīgās konstrukcijas ilgstošu stabilizāciju.

Šodien es galvenokārt saskatu risku tajā apstāklī, ka gan Eiropas Stabilizācijas mehānisms (ESM), gan fiskālais pakts ir improvizētas konstrukcijas ārpus Eiropas līgumiem. Ņemot vērā krīzi, tas citādi laikam nebija iespējams, vajadzīga bija ātra rīcība. Tomēr no demokrātiski parlamentārā viedokļa tas nevar un nedrīkst būt ilgtermiņa risinājums. Šajā saistībā Eiropas līmenī nākotnē tiks pieņemti ārkārtīgi svarīgi lēmumi par ekonomikas politikas, finanšu politikas un sociālās politikas orientāciju atsevišķās eirozonas valstīs. Šādi lēmumi jāpakļauj efektīvai un demokrātiskai ikdienas kontrolei. Pēc manas pārliecības tas nav paveicams starpvaldību sanāksmēs, kurās piedalās dalībvalstu ministri un valsts sekretāri, kurus individuāli mazdrusciņ uzrauga 17 valstu parlamenti. Šādu Eiropas līmeņa lēmumu gadījumā arī demokrātiskajai kontrolei jābūt Eiropas līmenī, proti, līdzvērtīgā līmenī. Tāpēc es iestājos par to, lai vidējā termiņā gan fiskālo paktu, gan ESM iekļautu Eiropas līgumos un tādējādi pakļautu Eiropas Parlamenta kontrolei.

,,No taxation without representation (Nav pārstāvniecības, nav nodokļu)”, tas ir svarīgs demokrātisks princips. Veidojot nākotnes Eiropu, mums būtu ļoti nopietni jāizturas pret šo principu. Ciešākai Eiropas integrācijai, radot patiesu Ekonomisko un monetāro savienību, būs nepieciešams, ka ļoti delikāti lēmumi nākotnē tiek pieņemti Eiropas līmenī. Šos lēmumus nedrīkst pieņemt tikai ,,trijotnes”, ko veido neatkarīgi finanšu eksperti! Ja Īrija savu valsts finanšu neatliekamās konsolidācijas interesēs tiek norīkota pirmo reizi savā vēsturē iekasēt maksājumus par iedzīvotāju apgādi ar ūdeni, tad šādam lēmumam būtu jābūt ne tikai objektīvi pareizam, bet arī demokrātiski leģitimitētam Eiropas Parlamentā. Tas pats attiecas uz Briseles priekšrakstiem par privatizāciju Grieķijā, algu indeksāciju Luksemburgā vai par laulāto pāru ienākuma nodokļa sadalīšanu Vācijā, kas šogad jau tika izskatīta ,,Eiropas semestra” ietvaros. Par to, vai šādi priekšraksti ir pareizi vai nē, pēc mana uzskata ir jādiskutē Eiropas Parlamentā – ar atbildības sajūtu un pavisam atklāti.

Tam visam ir vajadzīgas Eiropas Savienības reformas, kas sniedzas daudz tālāk par Monetārās savienības darbības kārtību. Ir vajadzīga pamatīga esošās Eiropas Savienības politiska un demokrātiska padziļināšana. Diskusiju dokumentos, kas pašreiz cirkulē Eiropas galvaspilsētās, šis jautājums tiek izskatīts diemžēl vēl ļoti bikli, dažreiz zem virsraksta ,,Politiskā savienība”. Es domāju, ka šajā punktā mums jābūt daudz, daudz vērienīgākiem, ja negribam atkārtot Māstrihtas kļūdas. Mums vajadzīga skaidra, vērienīga vīzija par mūsu kontinenta nākotni, par spēcīgu un demokrātisku Eiropu, kas ir ļoti daudz vairāk nekā tikai liels tirgus un stabila valūta.

Savā septembra runā par stāvokli Savienībā Komisijas priekšsēdētājs Barrozu aicināja nebaidīties no vārdiem un jēdzieniem šajā diskusijā par Eiropas politisko nākotni, bet gan skaidri un drosmīgi formulēt mūsu vīziju. Pēc manām domām skaidri izteikumi ir īpaši svarīgi, ja gribam rast pilsoņu piekrišanu šai vīzijai.

Ļaujiet to demonstrēt ar vienu piemēru. Jūs visi jau sen esat pieraduši, ka Briselē atrodošos izpildvaru sauc par Eiropas Komisiju. Taču padomājiet, lūdzu, kā tas skan pilsoņu ausīs? Briselē, tur lemj komisāri – jau no paša sākuma tas izklausās pēc tehnokrātijas un birokrātijas un nevis pēc politiskiem, demokrātiski leģitimitētiem lēmumiem. Vai tad jābrīnās, ka kādas pašvaldības vadītājs Bavārijā nespēj sajūsmināties par šīs ,,konkurences komisijas” lēmumiem, kas nāk no Briseles? Šā gada sākumā Vācijas kanclere Angela Merkele aicināja no Eiropas Komisijas izveidot Eiropas valdību. Pēc mana uzskata šī jēdziena maiņa ir pareiza, pat vairāk – tā jau sen bija vajadzīga. Eiropas Komisija taču jau sen vairs nav nevēlētu ekspertu un tehnokrātu iestāde. Tieši otrādi – ik pa pieciem gadiem to ievēl Eiropas Parlamenta tieši ievēlētie locekļi, ņemot vērā Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātus. Pirms kāds komisārs tiek iecelts, viņam jāiztur trīs stundu ilga ,,uzklausīšana” Eiropas Parlamenta komitejā, kas atbild par komisāra konkrēto darbības jomu. Šajā uzklausīšanā ārkārtīgi rūpīgi pārbauda ne tikai profesionālās zināšanas, bet arī ar vērtībām saistītos uzskatus un politisko orientāciju. Un slikta snieguma gadījumā Eiropas Parlaments nevilcinās un bez žēlastības liek komisāra amata kandidātam ,,izkrist”, kā Manfrēds Vēbers to noteikti var apstiprināt. Ja šo procedūru salīdzina ar līdzīgām procedūrām valstu līmenī, tad secināms, ka Eiropas Komisijas locekļi savā amatā nonāk uz demokrātiskākas procedūras pamata nekā jebkurš Vācijas federālās valdības vai federālās zemes valdības ministrs, kuru ieceļ bez jebkādas parlamenta līdzdalības. Papildus jāsaka, ka daudzi komisāri pirms stāšanās amatā bija ievēlēti par Eiropas Parlamenta locekļiem. Mani pašu Luksemburgas pilsoņi jau piecreiz pēc kārtas ir ievēlējuši Eiropas Parlamentā. Un pēc mana uzskata būtu vēlams, ka komisāra iepriekšēja ievēlēšana par Eiropas Parlamenta locekli kļūtu par normu nākotnē. Tas vēl vairāk pastiprinātu Eiropas valdības demokrātisko leģitimitāti.

Aprakstot politiski apvienotās Eiropas vēlamo struktūru, būsim tikpat drosmīgi kā Vācijas kanclere. Federāla Eiropa – to var saukt par Eiropas Šveici, Eiropas Federatīvo Republiku vai Eiropas Savienotajām Valstīm. Pēc rūpīgām pārdomām esmu nonākusi pie uzskata, ka šis pēdējais jēdziens ir vislabāk piemērots, lai rastu plašu atbalstu, kā arī, lai precīzi aprakstītu Eiropas Savienības galīgo stāvokli, ko cenšamies panākt.

,,Eiropas Šveice” kā nākotnes vīzija – tas, neraugoties uz manām lielajām personiskajām simpātijām pret tradīcijām bagāto Alpu republiku, nebūtu labs salīdzinājums vienotajai Eiropai. Jo vienotā Eiropa noteikti nebūs neitrāla ,,nišas valsts”, bet gan globāla politiska dalībniece, pat pasaules lielvara. Neaizmirsīsim arī, ka Šveices valsts nosaukums vēl šodien ir konfederācija, „Confoederatio”, kaut arī tā jau sen ir nostiprināta federāla valsts. Eiropas nākotnes pamatā esoša Šveice vīzija tātad izraisītu drīzāk vēl lielāku jucekli ar valsts tiesību jēdzieniem, nevis sekmētu skaidrību.

,,Eiropas Federatīvā Republika” – varu iedomāties, ka šeit Vācijā daži varētu būt sajūsmā par šo modeli. Protams, nākotnes federālā Eiropa var daudz ko ,,aizņemties” no sekmīgā Vācijas federālisma un tas arī būtu jādara. Taču atļaujiet man kā Jūsu kaimiņienei no Luksemburgas šo iebildi: radot iespaidu, ka ar vāciešu rakstura palīdzību vēlreiz jāuzlabo pasaule (kaut arī tikai valsts tiesību jomā), šī pieeja citās ES valstīs negūs piekrišanu.

Rezultātā paliek tikai jēdziens ,,Eiropas Savienotās Valstis”. Tātad atgriežamies pie Viktora Igo.

,,Eiropas Savienotās Valstis” – šajā jēdzienā ietvertais apvienošanās mērķis atspoguļo – atbilstoši Viktoram Igo – domu par mieru; šī doma vēl aizvien raksturo Eiropas apvienošanas procesu, kā mums atgādina Nobela Miera prēmijas piešķiršana Eiropas Savienībai pirms pāris dienām. Mūsu kontinentam nāk par labu nekad neaizmirst savas briesmīgās vēstures mācību.

,,Eiropas Savienotās Valstis” – daudzskaitlis skaidri pauž to, ka runa nav par centralizētu valsti vai supervalsti, bet gan par federālu veidojumu, kura ietvaros daudzas atsevišķas valstis dibina jaunu federāciju un kurā tiek apzināti saglabāta atsevišķo valstu daudzveidība un to individualitāte, kā to pamatoti uzsvēra Viktors Igo.

Visbeidzot, ,,Eiropas Savienotās Valstis” – šis vārds skaidri norāda, ka mēs gan cenšamies panākt ar ASV salīdzināmu, demokrātiski federālu konstitūcijas formātu, tomēr mēs gribam to darīt Eiropas vēstures, mūsu vērtību un mūsu kontinenta īpašās daudzveidības specifiskajā kontekstā. Jā, Eiropā mums ir vajadzīga sistēma ar divām parlamenta palātām – līdzīgi kā Amerikas Savienotajās Valstīs. Kādu dienu mums varbūt būs pat vajadzīgs tieši ievēlēts Eiropas Komisijas priekšsēdētājs, kā to ierosinājis Vācijas finanšu ministrs Volfgangs Šoible un Eiropas Tautas partija nesen ierakstījusi savā partijas programmā. ASV prezidenta priekšvēlēšanu kampaņa pēdējās nedēļās mums atkal ir uzskatāmi apliecinājusi, kādu mobilizējošu ietekmi uz visu kontinentu var izraisīt šāda izšķiršanās par vienu personu. Tomēr tam ir nepieciešama politiķu gatavība un spēja iesaistīties tiešā dialogā ar pilsoņiem kādā iedzīvotāju sapulcē arī attālākajā Ohaio nostūrī. Eiropā laikam tikai daudzvalodīgiem kandidātiem būs izredzes šādā tiešā priekšvēlēšanu kampaņā.

Eiropas Savienotās Valstis – šis jēdziens ļauj mums eiropiešiem arī ļoti skaidri uzsvērt tos punktus, kas mūs atšķir no ASV, un kāpēc mēs gribam Eiropā pārņemt ASV Konstitūcijas struktūru un nevis katru reālās Konstitūcijas aspektu. Tā, piemēram, mūsu vēsturiskās pieredzes dēļ mums Eiropā bieži vien ir atšķirīga izpratne par vērtībām un pamattiesībām nekā ASV, kā apliecina fakts, ka saskaņā ar ES Pamattiesību hartu mēs noraidām nāvessodu un skaidri uzsveram datu aizsardzības pamattiesības. Eiropā mums ir arī cita izpratne par attiecību starp tirgu un valsti, jo mēs nevēlamies Eiropā tīru tirgus ekonomiku, bet gan sociālu tirgus ekonomiku – kaut arī Amerikas Savienotās Valstis Obamas vadībā vismaz veselības aprūpes jomā attīstās Eiropas virzienā. Un, protams, Eiropā mums ir pavisam cita vēsturiskā pieredze ar mūsu kultūru un valodu daudzveidību – pat, ja nevajadzētu aizmirst, ka arī Amerikas Savienotajās Valstīs šodien 16 % iedzīvotājiem spāņu valoda ir dzimtā valoda un šī tendence pieaug.

Dāmas un kungi!

Ar šo es tuvojos noslēgumam. Jā, pēc mana uzskata Eiropas Savienotās Valstis ir pareizā vīzija, lai pārvarētu pašreizējo krīzi, bet galvenokārt, lai novērstu Māstrihtas līguma deficītus. Jo, galu galā, es kā Eiropas kristīgā demokrāte nevaru pieļaut, ka manu nākotnes vīziju diktē britu eiroskeptiķi! Ar interesi es arī uztveru, ka saskaņā ar laikraksta ,,Die Welt” aptauju 43 % Vācijas iedzīvotāju jau šodien izsakās par Eiropas Savienotajām Valstīm – tātad laikā, kad īsta diskusija vēl nemaz nav uzsākta. Tas patiesi nav slikts izejas punkts.

Es, protams, zinu, ka mēs nespēsim īstenot Eiropas Savienotās Valstis jau rīt. Šim nolūkam mums noteikti būs vajadzīgi jauni līgumi un Vācijā acīmredzot arī Konstitūcijas grozījumi – šajā jautājumā mēs varam paļauties uz Konstitucionālo tiesu! Šajā saistībā mums būs arī jāsniedz atbilde uz jautājumu, vai visas ES valstis vai tikai eirozonas valstis uzdrošināsies doties ceļā uz Eiropas federālo nākotni. Stratēģiski izšķiroša nozīme šeit būs Lielbritānijas pozīcijai, pat ja Vinstons Čērčils jau 1946. gadā savā Cīrihes runā padarīja skaidru Lielbritānijas pozīciju saistībā ar Eiropas Savienotajām Valstīm. ,,We will be for, but not with it (Mēs būsim par to, bet nevis kopā ar to)“, tā var rezumēt Lielbritānijas pozīciju, kas acīmredzot arī vēl šodien ir spēkā.

Tomēr es uzskatu, ka mums nebūs jāgaida 400 gadi līdz Eiropas Savienotajām Valstīm, kā to domāja Viktors Igo. Divi Pasaules kari, 60 gadu pieredze saistībā ar Eiropas integrāciju un, galu galā, pašreizējā krīze ir ievērojami paātrinājuši attīstību. Balstoties uz pēdējos astoņos gadsimtos notikušo finanšu krīžu sīku analīzi, ekonomisti Kenets Rogofs un Karmena Reinharte savā grāmatā ,,Šoreiz ir citādi” prognozē pat šādu attīstību:

,,Krīzes iespaidā radīsies dinamika, kuru mēs šodien vēl nespējam iedomāties – Eiropas Savienotās Valstis beigās varētu kļūt par realitāti daudz ātrāk nekā vairākums cilvēku domā.”

Cienījamās dāmas un kungi! Esmu pilnīgi pārliecināta, ka studentiem, kuri atrodas šajā telpā, katrā ziņā ir labas iespējas piedzīvot Eiropas Savienotās Valstis.

Pateicos par Jūsu uzmanību un būšu priecīga tagad diskutēt ar Jums.


Side Bar

My account

Manage your searches and email notifications


Help us improve our website