Chemin de navigation

Left navigation

Additional tools

SPEECH/11/607

Žozē Manuels Durao Barrozu

Eiropas Komisijas priekšsēdētājs

Eiropas atjaunošana – uzruna par situāciju Eiropas Savienībā – 2011. gads

Eiropas Parlaments

Strasbūra, 2011. gada 28. septembris

Priekšsēdētāj!

Cienījamie parlamentārieši!

Ministra kungs!

Mums jābūt godīgiem un nepārprotami skaidriem, analizējot situāciju Eiropas Savienībā.

Mēs saskaramies ar, manuprāt, vislielāko izaicinājumu mūsu Savienības vēsturē.

Mēs piedzīvojam finanšu, ekonomikas un sociālo krīzi. Bet tā ir arī uzticības krīze. Trūkst uzticības mūsu vadītājiem kopumā, Eiropai, mūsu spējai rast risinājumus.

Šīs krīzes iemesli ir skaidri zināmi: Eiropa nav reaģējusi uz konkurētspējas problēmām. Vairākas dalībvalstis ļāvās kārdinājumam dzīvot pāri saviem līdzekļiem. Finanšu tirgos ir izplatījusies bezatbildīga un nepieņemama uzvedība. Mēs neesam risinājuši atšķirības savu dalībvalstu starpā, jo īpaši eirozonā.

Šo situāciju ir vēl saasinājušas fundamentālas pārbīdes pasaules kārtībā un globalizācijas ietekme.

Tā rezultātā mūsu sabiedrībā ir radušās dziļas bažas, daudzus pilsoņus ir pārņēmušas bailes par nākotni. Valstīm ir radies kārdinājums noslēgties sevī, pat nacionālisma tendences.

Populistiskas reakcijas apšauba Savienības lielākos sasniegumus – eiro, vienoto tirgu, pat iedzīvotāju brīvu pārvietošanos.

Es uzskatu, ka valsu parāda krīze šobrīd vispirmām kārtām ir politiska uzticības krīze. Mūsu pilsoņi, kā arī ārpasaule mūs vēro. Viņi jautā, vai mēs esam patiesa Savienība? Vai mums patiešām ir griba atbalstīt vienoto valūtu?

Vai mazāk aizsargātajām dalībvalstīm ir vajadzīgā apņēmība īstenot nepieciešamās reformas?

Vai bagātākās dalībvalstis patiesi ir gatavas izrādīt solidaritāti?

Vai Eiropa patiesi spēj radīt izaugsmi un darbavietas?

Šodien vēlos jums sacīt:

Jā, situācija ir smaga, bet šai krīzei ir risinājumi.

Eiropai ir nākotne.

Tad, ja mēs atjaunosim uzticību, bet uzticības atjaunošanai ir nepieciešama stabilitāte un izaugsme, taču arī politiskā griba un politiskā līderība.

Mums ir kopīgi jāpiedāvā mūsu pilsoņiem Eiropas atjaunošana.

Mums ir jāpanāk tas, kas ierakstīts Berlīnes deklarācijā, ko Komisija, Parlaments, Eiropadome parakstīja Romas Līgumu 50. gadadienā – «Wir leben heute miteinander, wie es nie zuvor möglich war. Wir Bürgerinnen und Bürger der Europäischen Union sind zu unserem Glück vereint.» “Tagad mēs dzīvojam kopā – tā, kā vēl nekad agrāk neesam varējuši. Mums – Eiropas Savienības pilsoņiem – ir tā laime būt vienotiem.” Šīs deklarācijas vārdiem ir svars. Šī griba ik dienu jāiedzīvina drosmē rīkoties.

Mēs varam gūt panākumus kopā ar mūsu iestādēm, nevis darbojoties pret tām.

Tagad daži uzsver vajadzību pēc stabilitātes. Citi uzstāj uz vajadzību pēc izaugsmes.

Es uzskatu, ka mums vajag gan vienu, gan otru.

Daži akcentē disciplīnu. Citi – solidaritāti.

Mums vajag gan vienu, gan otru.

Pakāpenisku un daļēju risinājumu laiks ir pagājis. Mums nepieciešama apņēmība īstenot visaptverošus risinājumus. Nepieciešami tālejošāki mērķi Eiropai.

Es tiešām uzskatu, ka šis mūsu vēsturē ir izšķirīgs mirklis. Mirklis, kurā, ja mēs neturpināsim integrāciju, mēs riskējam radīt fragmentāciju.

Tāpēc tas ir politiskās gribas jautājums, tas ir pārbaudījums visai mūsu paaudzei.

Es saku, ka ir iespējams izkļūt no šīs krīzes. Tas ir ne tikai iespējams, tas ir nepieciešams. Politiskās līderības loma ir padarīt nepieciešamo iespējamu.

Cienījamie parlamentārieši!

Ļaujiet man sākt ar Grieķiju. Grieķija ir un būs eirozonas dalībvalsts. Grieķijai ir jāīsteno savas saistības pilnībā un savlaicīgi. Savukārt citas eirozonas dalībvalstis ir apsolījušas atbalstīt Grieķiju un viena otru. Kā tika minēts 21. jūlija Eirozonas augstākā līmeņa sanāksmē: “Mēs esam apņēmības pilni turpināt sniegt atbalstu programmās iesaistītajām valstīm, līdz tās būs atguvušas piekļuvi tirgum, ar nosacījumu, ka tās sekmīgi īsteno minētās programmas.”

Tāpēc es izveidoju Grieķijas jautājuma darba grupu.

Mēs esam nupat uzsākuši rīcības plānu, kura pamatā ir divi galvenie pīlāri:

  • aptuveni 100 dzīvotspējīgi un augstas kvalitātes projekti, ieguldot līdzekļus visos Grieķijas reģionos, lai pēc iespējas labāk izmantotu atlikušo piešķīrumu Grieķijai saskaņā ar struktūrfondiem, un

  • spēcīgs dzinulis samazināt birokrātiskās procedūras attiecībā uz Eiropas līdzfinansētiem projektiem.

Grieķijai no struktūrfondiem joprojām ir pieejami 15 miljardi eiro. No šiem līdzekļiem ar steidzamu tehniskās palīdzības programmu Grieķijas valsts pārvaldei tiktu atbalstīta Grieķijas ekonomika.

Programma 500 miljonu eiro apmērā, lai garantētu Eiropas Investīciju bankas aizdevumus Grieķijas MVU, jau tiek īstenota.

Komisija arī apsver plašāku garantiju mehānismu, lai palīdzētu bankām atkal piešķirt aizdevumus reālajai ekonomikai.

Tas viss ir liels atbalsts Grieķijas cīņai, un Grieķijai būs jāsniedz konkrēti rezultāti. Tai ir jāpārstāj izmantot kaitējošu praksi un jāatturas no savtīgām interesēm.

Tomēr mums skaidri jāapzinās — šis nav sprints, bet gan maratons.

Uzdevums izveidot stabilu un atbildīgu Savienību nav saistīts tikai ar Grieķiju.

Mūsu ekonomikas izredzes ir ļoti sarežģītas. Mēs saskaramies ar pasaules līmenī notiekošās risku pārvērtēšanas negatīvo ietekmi. Tāpēc tā ir mūsu atbildība atjaunot pārliecību un uzticību eiro un mūsu Savienībai kopumā.

Mēs to varam paveikt, parādot, ka spējam pieņemt visus lēmumus, kas vajadzīgi, lai uzturētu kopēju valūtu un integrētu tautsaimniecību konkurētspējīgā, ietverošā un resursus lietderīgi izmantojošā veidā. Šajā nolūkā mums ir jārīkojas īstermiņā, vidējā termiņā un ilgtermiņā.

Pirmais solis ir ātri konkretizēt veidu, kā mēs reaģējam uz valstu parāda krīzi.

Tam būs vajadzīgi spēcīgāki mehānismi krīzes risināšanai. Mums ir jāpiešķir eiro ticama ietekme un efektīva aizsardzība.

Mums par pamatu jāizmanto Eiropas Finanšu stabilitātes mehānisms (EFSM) un gaidāmais Eiropas Stabilitātes mehānisms.

EFSM ir nekavējoties jāpadara spēcīgāks un elastīgāks. Komisija to ierosināja jau janvārī. Eirozonas valstu un valdību vadītāji par to vienojās 21. jūlijā. Tikai tad, kad jūs būsit ratificējuši EFSM, tas spēs:

  • izmantot preventīvu intervenci;

  • iejaukties, lai atbalstītu banku rekapitalizāciju;

  • iejaukties sekundārajos tirgos, lai palīdzētu izvairīties no kaitīgās ietekmes.

Tiklīdz EFSM būs ratificēts, mums ir pēc iespējas efektīvāk jāizmanto tā finansējums. Komisija strādā pie attiecīgajiem risinājumiem.

Turklāt mums vajadzētu darīt visu iespējamo, lai paātrinātu ESM stāšanos spēkā.

Protams, mēs ticam, ka Eiropas Centrālā banka, pilnībā ievērojot Līgumu, darīs visu nepieciešamo, lai nodrošinātu eirozonas integritāti un tās finanšu stabilitāti.

Tomēr mēs nedrīkstam apstāties. Mums ir jāpadziļina ekonomiskā koordinācija un integrācija, jo īpaši eirozonā.

Tas ir tikpat nozīmīgs politisks, cik ekonomisks uzdevums.

Šodien jūs balsosiet par tā saukto “sešu pasākumu kopumu”, ko mēs jums un Padomei iesniedzām pirms gada. Ar to tiek reformēts Stabilitātes un izaugsmes pakts un paplašināta makroekonomikas nelīdzsvarotības uzraudzība. Mēs esam gandrīz atgriezušies pie Komisijas sākotnēji izvirzītā priekšlikuma. Jums ir bijusi izšķirīga loma, saglabājot šo priekšlikumu mērķu vērienīgumu, un es jums pateicos par to un izsaku savu gandarījumu.

Šie tiesību akti dos mums daudz stingrākus izpildes nodrošināšanas mehānismus. Mēs tagad varam apspriest dalībvalstu budžeta plānus pirms valstu lēmumu pieņemšanas. Šis disciplīnas un integrācijas apvienojums ir atslēga uz eirozonas nākotni. Tikai ar spēcīgāku integrāciju un disciplīnu ir iespējama patiesi uzticama eirozona.

Cienījamie parlamentārieši!

Šie ir svarīgi soļi uz priekšu, bet mums ir jāiet vēl tālāk. Monetārā savienība mums ir jāpilnveido ar ekonomisku savienību. Mums ir jāizpilda Māstrihtas uzdevumi.

Bija iluzori domāt, ka mums varētu būt kopēja valūta un vienotais tirgus ar nacionālām pieejām ekonomikas un budžeta politikai. Neļausimies citai ilūzijai – ka mēs varam izmantot kopējo valūtu un vienoto tirgu ar starpvaldību pieeju.

Lai eirozona būtu uzticama, mums ir nepieciešama patiesa Kopienas pieeja, un to es nesaku tikai federālistiem, to es saku tirgiem. Mums ir reāli jāintegrē eirozona, monetārā savienība mums ir jāpapildina ar reālu ekonomisku savienību. Vai šo patieso Kopienas pieeju ir iespējams ieviest tagad? Turpmāko nedēļu laikā Komisija turpinās sešu pasākumu kopuma aizsākto un iesniegs priekšlikumu vienotam, saskanīgam regulējumam, lai padziļinātu ekonomikas koordināciju un integrāciju, jo īpaši eirozonā. Tas tiks paveikts veidā, kas nodrošina saderību starp eirozonu un Savienību kopumā. Ir skaidrs, ka mēs nevēlamies, lai eirozona grautu to, kas ir panākts ar vienoto tirgu un mūsu četrām brīvībām.

Vienlaikus mēs varam apvienot lēmumu pieņemšanu, lai uzlabotu savu konkurētspēju. To varētu būt iespējams paveikt, integrējot Euro Plus paktu šajā regulējumā, pilnībā ievērojot valstu īstenošanas kompetenci.

Lai viss minētais darbotos, mums vairāk kā jebkad agrāk ir nepieciešama neatkarīga Komisijas iestāde, ierosinātie un izvērtētie pasākumi, kas veicami dalībvalstīm. Būsim atklāti — valdības vienas pašas to paveikt nespēj. Tāpat to nav iespējams paveikt ar starpvaldību sarunām.

Patiesi, ievērojot Kopienas kompetenci, Komisija ir Savienības ekonomiskā valdība, šim nolūkam mums noteikti nav vajadzības pēc jaunām iestādēm.

Ir iemesls, kāpēc ar Līgumiem tika izveidotas pārnacionālas iestādes. Ir iemesls, kāpēc tika izveidota Eiropas Komisija, Eiropas Centrālā banka, Eiropas Savienības Tiesa. Komisija garantē taisnīgumu. Turklāt Komisiju, kura, protams, strādā partnerībā ar dalībvalstīm, ievēl šis Parlaments un Komisija ir atbildīga Parlamentam, kas ir gan eirozonas, gan Eiropas Savienības tieši vēlēts.

Cienījamie parlamentārieši!

Ir pienācis laiks, lai eirozonai būtu arī vienota ārējā pārstāvība. Šajā nolūkā Komisija saskaņā ar Līgumu iesniegs savus priekšlikumus.

Uz šāda pamata un ar kopīgu pieeju veidota stabila un atbildīga Savienība arī ļaus dalībvalstīm pilnībā izmantot lielāka tirgus priekšrocības valsts parādzīmju emitēšanai.

Tiklīdz eirozona būs pilnībā nodrošināta ar instrumentiem, kas vajadzīgi, lai panāktu gan integrāciju, gan disciplīnu, kopēja parādzīmju emitēšana tiks uzskatīta par dabisku un visiem izdevīgu soli. Ar nosacījumu, ka šādas eiroobligācijas būs “stabilitātes obligācijas” – obligācijas, kas ir izveidotas tā, lai atalgotu tos, kuri ievēro noteikumus, un atturētu tos, kuri šos noteikumus neievēro. Kā jau es šeit esmu sacījis, Komisija nākamo nedēļu laikā iesniegs risinājumu variantus par šādām “stabilitātes obligācijām”.

Dažus no šiem risinājumiem var ieviest pašreizējā Līguma ietvaros, bet attiecībā uz īstām “eiroobligācijām” būtu jāmaina Līgums. Un tas ir svarīgi, jo, godātie parlamentārieši, pastāvošā Lisabonas līguma ietvaros mēs varam daudz paveikt. Nav attaisnojuma to nedarīt un nedarīt tieši tagad.

Tomēr, iespējams, būs jāapsver tālākas pārmaiņas Līgumā.

Es arī īpaši gribu minēt vienprātības ierobežojumu. Mūsu kopējo centienu tempu nevar noteikt lēnākais. Šobrīd mums ir Savienība, kurā lēnākais nosaka visu pārējo dalībvalstu darba tempu. Šāda situācija nav dzīvotspējīga arī no tirgu viedokļa, tāpēc mums ir jāatrisina šī lēmumu pieņemšanas problēma. Protams, dalībvalstij ir tiesības nepiekrist kādiem lēmumiem. Tas ir valstu suverenitātes jautājums. Taču dalībvalstij nav tiesību bloķēt citu dalībvalstu virzību, jo arī citām valstīm ir sava suverenitāte, un ja tās vēlas virzīties uz priekšu, tām jābūt šai iespējai.

Mūsu gatavība paredzēt Līguma grozījumus nedrīkstētu būt šodien nepieciešamo reformu kavēšanas veids vai aizbildinājums, bet es uzskatu, ka šāda ilgtermiņa perspektīva stiprinās mūsu šodienas lēmumu ticamību.

Stabila un atbildīga Savienība nozīmē ātri pabeigt darbu pie jaunas finanšu sektora regulējuma sistēmas. Mums ir vajadzīgas pienācīgi kapitalizētas, atbildīgas bankas, kas sniedz aizdevumus reālajai ekonomikai.

Daudz ir runāts par dažu mūsu banku iespējamo neaizsargātību. Eiropas bankas pēdējā gada laikā ir būtiski pastiprinājušas savas kapitāla pozīcijas. Tagad tās piesaista kapitālu, lai novērstu atlikušos trūkumus, kas tika konstatēti vasarā stresa pārbaudēs. Tas ir vajadzīgs, lai ierobežotu finanšu tirgu satricinājumu radīto negatīvo ietekmi uz reālo ekonomiku un darbavietām.

Pēdējo trīs gadu laikā mēs esam izstrādājuši jaunu finanšu regulējuma sistēmu.

Atcerēsimies, ka mēs jau esam ierosinājuši 29 tiesību aktus. Jūs jau esat pieņēmuši vairākus no tiem, tostarp par neatkarīgu uzraudzības iestāžu radīšanu, kuras jau darbojas. Tagad ir svarīgi apstiprināt mūsu priekšlikumus ar jauniem noteikumiem par:

  • atvasinātiem instrumentiem;

  • nesegto īso pārdošanu un kredītsaistību neizpildes mijmaiņu;

  • taisnīgu atalgojumu banku darbiniekiem.

Šie priekšlikumi ir sagatavoti, Padomei un Parlamentam tie ir jāpieņem. Komisija atlikušos priekšlikumus iesniegs līdz šā gada beigām, proti, noteikumus par:

  • kredītreitinga aģentūrām;

  • banku jautājuma risināšanu;

  • finanšu jomas darbinieku personīgo atbildību.

Līdz ar to mēs būsim pirmie G-20 ietvaros, kas būs izpildījuši savu apņemšanos pasaules līmenī censties panākt finanšu regulējumu.

Cienījamie parlamentārieši!

Pēdējo trīs gadu laikā dalībvalstis — patiesībā nodokļu maksātāji — finanšu nozarei ir piešķīrušas atbalstu un garantijas 4,6 triljonu eiro apmērā. Finanšu nozarei ir laiks dot sabiedrībai atpakaļ savu ieguldījumu. Tāpēc es ar lielu lepnumu varu teikt, ka šodien Komisija pieņēma priekšlikumu par Finanšu pakalpojumu nodokli. Šodien es jums nododu ļoti svarīgu likumdošanas tekstu, kas tā īstenošanas gadījumā nestu ieņēmumus vairāk nekā 55 miljardu eiro apmērā gadā. Daži jautā: “Kāpēc?” Tāpēc, ka tas ir jautājums par taisnīgumu. Ja mūsu zemnieki, strādnieki, ja visas tautsaimniecības nozares no rūpniecības līdz lauksaimniecībai un pakalpojumiem maksā savu daļu sabiedrībai, tad arī banku sektoram ir jādod šāds ieguldījums sabiedrībā.

Un ja mums vajadzīga fiskālā konsolidācija — kas mums tiešām ir vajadzīga — un ja mums ir nepieciešami papildu ieņēmumi, jautājums ir, kur šos ieņēmumus rast? Vai mēs domājam uzlikt lielākus nodokļus darbaspēkam? Vai mēs domājam uzlikt lielākus nodokļus patēriņam? Manuprāt, ir taisnīgi uzlikt nodokļus finanšu darījumiem, no kuriem dažās mūsu dalībvalstīs netiek maksāts samērīgs ieguldījums sabiedrības labā.

Ne tikai finanšu iestādēm būtu jādod taisnīgs ieguldījums. Mēs nevaram atļauties izlikties neredzam nodokļu nemaksāšanu. Tāpēc ir laiks pieņemt mūsu priekšlikumus par ietaupījumu nodokli Eiropas Savienībā. Es turklāt aicinu dalībvalstis beidzot piešķirt Komisijai pilnvaras, ko mēs esam lūguši, lai pārrunātu nodokļu nolīgumus visas Eiropas Savienības vārdā ar trešām valstīm.

Cienījamie parlamentārieši!

Ar stabilitāti un atbildību vien nepietiek. Mums ir nepieciešama stabilitāte, bet mums ir nepieciešama arī izaugsme. Mums ir nepieciešama atbildība, bet mums ir nepieciešama arī solidaritāte.

Ekonomika var būt stipra tikai tad, ja tā rada izaugsmi un darbavietas. Tāpēc mums ir jāatraisa savas ekonomikas, jo īpaši reālās ekonomikas, enerģija.

Prognozes šodien liecina par izteiktu palēninājumu.

Tomēr vērā ņemama izaugsme Eiropā nav neiespējams sapnis. Tā neradīsies pati no sevis. Taču mēs varam radīt apstākļus, lai atjaunotu izaugsmi. Mēs esam to panākuši iepriekš. Mums tas ir jāpaveic atkal, un mēs to varam.

Neapšaubāmi, mums vairs nav daudz iespēju jauniem fiskāliem stimuliem.

Tomēr tas nenozīmē, ka mēs nevaram darīt vairāk, lai veicinātu izaugsmi.

Pirmkārt, tiem, kam ir pieejamas fiskālās iespējas, tās ir jāizskata, bet – ilgtspējīgā veidā.

Otrkārt, visām dalībvalstīm ir jāveicina strukturālās reformas, lai mēs spētu palielināt konkurētspēju pasaulē un stimulēt izaugsmi.

Kopā mēs varam un mums ir jāizmanto vienotā tirgus potenciāls, jāizmanto visi tirdzniecības sniegtie labumi un jāmobilizē ieguldījumi Savienības līmenī.

Sāksim ar vienoto tirgu.

Pakalpojumu direktīvas pilnīga īstenošana vien saskaņā ar mūsu aplēsēm varētu ekonomiskajos ieguvumos radīt līdz pat 140 miljardiem eiro.

Tomēr šodien, divus gadus pēc īstenošanas termiņa beigām, vairākas dalībvalstis joprojām nav pieņēmušas nepieciešamos tiesību aktus.

Līdz ar to mēs palaižam garām ieguvumus, ko Eiropai dotu pakalpojumu sektora patiesa liberalizācija.

Taču mēs varam paveikt vēl vairāk.

Mums jāpieņem tie akti, kas ir ierosināti. Eiropas Komisija ir pieņēmusi Vienotā tirgus aktu. Gatavas ir vairākas būtiskas iniciatīvas.

Mēs gandrīz esam panākuši Eiropas patenta izveidi, kas varētu samazināt aizsardzības izmaksas līdz 20 % no pašreizējām izmaksām. Es paļaujos uz to, ka šis process tiks pabeigts līdz šā gada beigām.

Turklāt attiecībā uz Vienotā tirgus aktu mums būtu jāapsver paātrināta likumdošanas procedūra. Patiesībā paātrināta likumdošanas procedūra mums būtu jāizmanto arī attiecībā uz vairākām citām jomām, jo šie ir laiki, kas prasa neatliekamu rīcību. Tas ļaus mums reaģēt uz šiem ārkārtas apstākļiem.

Izaugsme nākotnē arvien vairāk būs atkarīga no informācijas tehnoloģiju izmantošanas. Mums ir nepieciešams digitālais vienotais tirgus, kurš ikvienam eiropietim dos labumu aptuveni 1500 eiro apmērā gadā – no e-komercijas iespēju izmantošanas līdz mobilo sakaru viesabonēšanas maksu likvidēšanai.

Palielinot platjoslas pakalpojumu izplatību par 10 %, tas dotu mums no 1 % līdz 1,5 % papildu ikgadējas izaugsmes.

Konkurētspējīgā pasaulē mums ir jābūt arī labi izglītotiem un ar iemaņām, kas atbilst jaunajiem izaicinājumiem. Mums ir jārada inovācijas. Mums ir jārīkojas ilgtspējīgi.

Mēs jau esam iesnieguši sīki izstrādātus priekšlikumus par inovāciju, resursu efektivitāti un to, kā mēs varam nostiprināt savu rūpniecības bāzi.

Mūsdienīga rūpniecības politika ir saistīta ar ieguldījumiem pētniecībā un inovācijā.

Mums ir jāpalielina mūsu centieni veicināt riska kapitāla izmantošanu, lai finansētu jaunus, inovatīvus uzņēmumus visā Eiropā.

Ilgtspējīgas darbavietas radīsies tad, ja mēs pievērsīsimies inovācijai un jaunām tehnoloģijām, tostarp zaļajām tehnoloģijām. Mums ir jāsaskata, ka "zaļš" un izaugsme iet roku rokā.

Piemēram, atjaunojamo enerģijas avotu sektors Eiropas Savienībā pēdējo piecu gadu laikā jau ir radījis 300 000 darbavietu. Globālais zaļo tehnoloģiju tirgus nākamo desmit gadu laikā trīskāršosies.

Mums ir jāvērš sava rīcība uz tām jomām, kurās tai ir reāla ietekme. Nākotnes izaugsme nozīmē, ka mums aktīvi jātiecas īstenot arī mūsu gudra regulējuma darba kārtību, kas Eiropas uzņēmumiem, jo īpaši MVU, ļaus ietaupīt 38 miljardus eiro. Bet dalībvalstīm arī ir jādara sava daļa darba administratīvā sloga samazināšanā.

Taču mums nepieciešami arī ieguldījumi. Šīs reformas ir svarīgas, bet ir vajadzīgi arī zināmi Eiropas līmeņa ieguldījumi.

Izaugsmes un solidaritātes Savienībai ir vajadzīgas mūsdienīgas, savstarpēji savienotas infrastruktūras.

Nākamajai daudzgadu finanšu shēmai mēs esam ierosinājuši radīt instrumentu Eiropas savienošanai enerģētikas, transporta un digitālajā jomā.

Šī inovatīvā daļa mūsu daudzgadu finanšu shēmas priekšlikumā ir jāskata kopā ar citu ļoti svarīgu inovatīvu ideju: projektu obligācijām.

Turpmākajās nedēļās Komisija publicēs savus priekšlikumus par ES projektu obligācijām. Mēs arī ierosinām izmēģinājuma projektus, lai dotu finansējumu izaugsmei. To ir iespējams īstenot pat pirms daudzgadu finanšu shēmas pieņemšanas. Šādi mēs varam jau tagad ieplānot dažus no lielākajiem ieguldījumiem infrastruktūrā, kas Eiropai ir nepieciešami.

Savienībai un tās dalībvalstīm būtu steidzami jāapsver, kā ļaut pašu politikas virzītajai bankai – Eiropas Investīciju bankai – darīt vairāk, iespējams, krietni vairāk, lai finansētu ilgtermiņa ieguldījumus.

Lai to paveiktu, mums ir jāizpēta veidi, kā pastiprināt EIB resursus un kapitāla bāzi, lai tā varētu sniegt aizdevumus reālajai ekonomikai.

2000. gadā Eiropā bija pieejams riska kapitāls 22 miljardu eiro apmērā. 2010. gadā – vairs tikai 3 miljardi eiro. Ja mēs vēlamies veicināt uzņēmējdarbību, mums ir jāapvērš šī tendence, un šis kapitāls jāvirza tieši uz MVU.

Mēs varam arī no struktūrfondiem panākt lielāku izaugsmi, palielinot apgūšanas kapacitāti, un izmantot struktūrfondus makroekonomiskās darbības rezultātu atbalstam. Tie ir būtiski inovācijai, apmācībai un nodarbinātībai, kā arī MVU.

Es arī vēlētos aicināt šo Parlamentu līdz gada beigām pieņemt priekšlikumus, kurus mēs ierosinājām augustā, lai palielinātu līdzfinansējuma likmes tām valstīm, kuras piedalās palīdzības programmās. Tas šo valstu tautsaimniecībā iepludinās vitāli svarīgu finansējumu, vienlaikus samazinot spiedienu uz valstu budžetiem.

Cienījamie parlamentārieši!

Reformās mūsu darba tirgos, publiskajās finansēs un pensiju sistēmās ir jāiegulda visu sabiedrības daļu būtiskas pūles.

Mēs visi zinām, ka šīs pārmaiņas ir vajadzīgas, lai reformētu mūsu sociālo tirgus ekonomiku un saglabātu mūsu sociālo modeli. Tomēr ir ļoti būtiski, ka mēs saglabājam savas vērtības – taisnīgumu, integrāciju un solidaritāti.

Pašreiz mums ir jādod konkrētas cerības katram piektajam jaunietim, kas nespēj atrast darbu. Dažās valstīs jauniešu stāvoklis ir vienkārši dramatisks. Es vēlos aicināt uzņēmumus pielikt īpašas pūles, lai jauniešiem nodrošinātu prakses un mācekļa vietas. Tās var atbalstīt no Eiropas Sociālā fonda.

Panākot uzņēmumu, sociālo partneru, valstu iestāžu un Savienības līmeņa iesaistīšanos "Jauniešu iespēju iniciatīvā", mēs spēsim panākt pārmaiņas. Es uzskatu, ka šis ir vissteidzamākais sociālais jautājums. Ir jārod atbilde uz situāciju, ka jaunieši nevar atrast darbu. Daudz labāk ir nodrošināt mācekļa vietas un prakses vietas, nekā tad, ja jaunieši savu rūgtumu pauž ielās un zaudē uzticību Savienībai kā tādai.

Mums ir daudz straujāk jāīsteno vissteidzamākās no Izaugsmes un nodarbinātības plāna “Eiropa 2020” daļām. Komisija savos konkrētai valstij paredzētajos ieteikumos nākamajam gadam pievērsīsies jauniešu situācijai ikvienā dalībvalstī.

Es uzskatu, ka mums ir jādod savai nākotnei iespēja.

Patlaban mums ir jārīkojas arī, lai palīdzētu 80 miljoniem eiropiešu, kurus apdraud nabadzība. Tas nozīmē, ka Padomei beidzot ir jāapstiprina mūsu priekšlikums par to, lai garantētu programmu pārtikas piegādēm vistrūcīgākajām personām. Es izsaku paldies šim Parlamentam par politisko atbalstu, ko tas ir sniedzis mūsu ierosinātajam risinājumam.

Cienījamie parlamentārieši!

Pirms piecdesmit gadiem 12 valstis Eiropā apvienojās, lai parakstītu Sociālo hartu. Tas bija tieši pirms 50 gadiem, oktobrī. Šobrīd šo hartu ir parakstījušas 47 valstis, tostarp visas mūsu dalībvalstis.

Lai Eiropā garantētu šīs pamatvērtības, es uzskatu, ka mums ir jāuzlabo sociālā dialoga kvalitāte Eiropas līmenī. Eiropas atjaunošana var gūt panākumus tikai tad, ja savu ieguldījumu dod un atbildību uzņemas visi sociālie partneri — arodbiedrības, darba ņēmēji, uzņēmumi un pilsoniskā sabiedrība kopumā.

Mums jāatceras, ka Eiropa ir pilsoņu Eiropa. Kā pilsoņi mēs visi esam ieguvēji Eiropā. Mēs iegūstam Eiropas identitāti un pilsonību, kas papildina mūsu katra valsts pilsonību. Eiropas pilsonība sniedz tiesību un iespēju kopumu. Iespēju brīvi šķērsot robežas, mācīties un strādāt ārzemēs. Tomēr mums visiem ir jāiestājas par šīm tiesībām un iespējām, tās jāsaglabā un jāattīsta. Tieši tā, kā Komisija pašreiz rīkojas ar saviem priekšlikumiem attiecībā uz Šengenu. Mēs necietīsim, ka tiek samazinātas mūsu pilsoņu tiesības. Mēs aizstāvēsim pārvietošanās brīvību un visas citas brīvības, ko paredz Savienība.

Godātie parlamentārieši!

Komisijas darbība, protams, skar vēl arī daudzas citas jomas. Šīs uzrunas ietvaros es tās visas neminēšu, bet tās ir ietvertas manā Parlamenta priekšsēdētājam nosūtītajā vēstulē, ko jūs visi esat saņēmuši.

Tomēr, pirms es beidzu, es vēlētos pieskarties Eiropas Savienības ārējai atbildībai. Es vēlos atvērtu Eiropu, kas iesaistās pasaules norisēs.

Eiropas rīcība pasaules mērogā ir ne tikai labākā garantija mūsu pilsoņu interešu un vērtību aizsardzībai, bet arī nepieciešama pasaulei. Šodien ir modē runāt par G-2.

Es nedomāju, ka pasaule vēlas, lai tiktu izveidota G-2. Tā nav pat abu attiecīgo valstu interesēs. Mēs no Aukstā kara atceramies, kādu saspīlējumu radīja bipolaritāte. Es ticu, ka Eiropa ir vajadzīga vairāk kā nekad agrāk, ja vēlamies taisnīgu un atvērtu pasauli.

Es uzskatu, ka nemitīgu pārmaiņu procesā esošā pasaulē, kādā mēs dzīvojam, ir nepieciešama Eiropa, kas uzņemas savus pienākumus. Ietekmīga Eiropa, kurā saliedētas 27 valstis, bet drīz jau 28, kad mums pievienosies Horvātija. Tāda Eiropa, kas joprojām uzņemas pionieres lomu, sākot no tirdzniecības līdz klimata pārmaiņu mazināšanai, un kas ir gatava turpmākajiem lielajiem notikumiem – no Durbanas līdz Rio +20. Un Eiropai šajos jautājumos ir jāsaglabā līderes loma.

Pievērsīsim uzmanību mūsu kaimiņiem dienvidos. Arābu pavasaris ir nesis dziļas pārmaiņas, kurām būs būtiska ietekme ne tikai uz šīm nācijām, bet arī uz mums Eiropā. Tāpēc Eiropai jābūt lepnai. Mēs bijām pirmie, kas atbalstīja tunisiešus, ēģiptiešus un lībiešus, kuri vēlējās demokrātiju un brīvību. Tieši tāpēc Eiropa atbalsta šos leģitīmos centienus, jo īpaši izmantojot mūsu Partnerattiecības demokrātijai un kopīgam uzplaukumam.

Arābu pavasaris, es tā ceru, vieš arī jaunas cerības par mieru visā šajā reģionā, par Palestīnas valsti, kas dzīvotu mierā ar Izraēlas valsti, kā to vēlētos Eiropa.

Taču pievērsīsim uzmanību arī mūsu kaimiņiem austrumos. Šo piektdien es Varšavā piedalīšos Austrumu partnerības samitā. Es turp došos ar mērķi veicināt vēl ciešākas politiskās attiecības un ekonomisko integrāciju starp mums un šā reģiona partnervalstīm. Eiropas Savienībai ir unikāla spēja radīt pārmaiņas. Tas iedvesmo daudzus jo daudzus visā pasaulē, un, ja šīs valstis īsteno dziļas reformas, mēs varam tām palīdzēt un varam tās ciešāk iesaistīt gan no politiskā viedokļa, gan veicināt ciešāku ekonomisko integrāciju.

Visbeidzot, nepametīsim tos, kuri ir visgrūtākajos apstākļos, un panāksim, ka tiek izpildītas mūsu apņemšanās saistībā ar Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanu.

Tomēr būsim reāli domājoši un atzīsim, ka, lai Eiropa varētu pilnvērtīgi ietekmēt procesus pasaulē, ja Eiropa tiešām vēlas būt spēks, ar ko rēķinās, mums ir jāstiprina Kopējā ārpolitika un drošības politika. Tai ir jābūt ticamai. Ja vēlamies, lai ar mums pasaulē rēķinās, šai politikai ir jābalstās kopējā drošības un aizsardzības dimensijā.

Sen pagājuši ir tie laiki, kad daži varēja iebilst pret Eiropas aizsardzības sistēmas ideju, baidoties, kas tas varētu kaitēt NATO. Jūs jau zināt, ka šodien tieši amerikāņi paši mums prasa darīt vairāk kā eiropiešiem. Pasaule ir mainījusies, un tā turpina piedzīvot fundamentālas pārmaiņas. Vai mēs tiešām vēlamies, lai ar mums pasaulē rēķinās?

Tāpēc tieši tagad, kad aizsardzības budžeti ir nonākuši zem spiediena, mums ir kopīgi jādara vairāk ar visiem mūsu rīcībā esošajiem līdzekļiem.

Komisija šajā jautājumā uzņemas savu daļu atbildības, turpinot darbu virzībā uz aizsardzības vienoto tirgu un liekot lietā tai Līgumā piešķirtās pilnvaras, lai attīstītu Eiropas aizsardzības rūpniecisko bāzi.

Cienījamie parlamentārieši!

Nebūsim naivi! Pasaule piedzīvo pārmaiņas, un, ja Eiropas vēlas nopietnu lomu pasaulē un aizstāvēt savu pilsoņu tiesības, mums ir nepieciešama politikas dimensija un aizsardzības dimensija, lai spētu ietekmēt pasaules nākotni.

Cienījamie parlamentārieši!

Mūsu pilnvaru termiņš beidzas 2014. gadā — tad būs pagājis tieši simt gadu no Pirmā pasaules kara sākuma Eiropā, drūma perioda, kuram sekoja Otrais pasaules karš, kas bija viena no traģiskākajām lappusēm Eiropas un pasaules vēsturē. Domāju, ka šodien varam teikt, ka tādas šausmas Eiropā nav iedomājamas. Lielā mērā tāpēc, ka mums ir Eiropas Savienība, un tāpēc, ka, pateicoties Eiropas redzējumam, ekonomiskās un politiskās integrācijas ceļā mēs esam nodrošinājusi mieru Eiropā. Tāpēc mēs nevaram ļaut apdraudēt šo milzu sasniegumu. Mēs to esam saņēmuši mantojumā no iepriekšējām paaudzēm. Mūsu paaudze nedrīkst apdraudēt šo mantojumu. Skaidri jāapzinās, ka tad, ja sāksim sadrumstalot Eiropu, ja regresēsim jomās, kurās panākti Eiropas lielākie sasniegumi, nav šaubu, ka var sadrupt arī mūsu mērķis.

Kā jau teicu, pašreizējā krīze savā dziļākajā būtībā ir politiska problēma. Tā ir pārbaudījums mūsu vēlmei sadzīvot kopā. Tāpēc mums ir jāpadziļina Eiropas Savienība. Tāpēc mēs izveidojām kopīgas iestādes. Tāpēc ir jānodrošina Eiropas interešu ievērošana.

Realitāte šobrīd ir tāda, ka ar starpvaldību sadarbību nepietiek, lai izvestu Eiropu no šīs krīzes un dotu Eiropai nākotni. Tieši otrādi — starpvaldību risinājumi draud novest pie renacionalizācijas un fragmentācijas. Zināma veida starpvaldību pieeja var nozīmēt, ka tā Eiropa, kādu mēs vēlamies, iet bojā.

Neaizmirsīsim, ka lēmumi, ko mēs tagad pieņemsim vai nepieņemsim, noteiks mūsu nākotni. Gribu šeit pateikt, ka mani aizskar, ja es redzu, ka daži citās pasaules malās ar savu devu paternālisma mums, eiropiešiem, saka, kas mums būtu jādara. Es tiešām uzskatu, ka mums ir problēmas, par ļoti nopietnas problēmas, bet es arī uzskatu, ka mums nav nevienam jāatvainojas par mūsu demokrātiju. Mums nav nevienam jāatvainojas par mūsu sociālās tirgus ekonomikas modeli. Tāpēc es uzskatu, ka mums ir jāprasa mūsu iestādēm, bet arī dalībvalstīm un Parīzei, Berlīnei, Atēnām, Lisabonai, Dublinai celt lepnumu par to, ka esam eiropieši, celt pašcieņu un teikt mūsu partneriem: “Paldies par jūsu padomiem, taču mēs kopīgiem spēkiem esam spējīgi pārvarēt šo krīzi.” Es lepojos būt eiropietis.

Un lepnumu būt eiropietim neveido tikai mūsu dižā kultūra, mūsu civilizācija un viss, ko esam devuši pasaulei. Tas nav lepnums tikai par pagātni, bet lepnums arī par mūsu nākotni. Šī ir tā paļāvība, kas mums savā vidū jāatjauno. Es ticu, ka tas ir iespējams.

Daži saka — tas ir grūti, tas nav iespējams. Te es gribētu atgādināt, ko savulaik teica dižs cilvēks, dižs afrikānis Nelsons Mandela: “Vienmēr šķiet, ka tas nav iespējams, kamēr tas nav izdarīts. Tad ķersimies pie darba.” Mēs varam atjaunot mūsu Eiropu, un mēs to varam paveikt ar savu paļāvību.

Paldies par uzmanību!


Side Bar

Mon compte

Gérez vos recherches et notifications par email


Aidez-nous à améliorer ce site