Chemin de navigation

Left navigation

Additional tools

EIROPADOMES

PRIEKŠSĒDĒTĀJS

LV

Černobio, 2012. gada 8. septembrī

(OR. en)

EUCO 162/12

PRESSE 370

PR PCE 137

Eiropadomes priekšsēdētāja
Hermaņa VAN ROMPEJA
runa
Ambrozeti forumā

SOLIDARITĀTES PĀRBAUDE

Prezidenta Napolitano viedums iedvesmo mani uz plašāku skatījumu.

Kopš 1945. gada Eiropas valstis ir strādājušas kopā.

Tas ir noticis arvien intensīvāk, nodrošinot mieru šajā pasaules daļā un labklājību mūsu iedzīvotājiem.

Ir vērts atcerēties, kāpēc šobrīd mēs koncentrējam visus pūliņus uz to, lai kopīgiem spēkiem pārvarētu ekonomikas un finanšu krīzi. Nav runa tikai par monetāriem darījumiem – uz spēles ir viss Eiropas projekts.

Ir tik daudz iemeslu, kāpēc mūsu Savienība mums ir svarīga. Bet pats galvenais ir tas, ka pagātnē eiropieši ir traģiskā ceļā pārliecinājušies, kas notiek, ja mēs ejam katrs savu ceļu, kā arī tas, ka mēs ļoti labi apzināmies – ja nākotnē gribam būt vērā ņemami pasaules norišu dalībnieki, mums jau šodien ir jāapvieno spēki.

Mūsu Savienība ir ne vien lietderīga, bet pat nepieciešama.

To saprot gan dalībvalstis, gan uzņēmējdarbības līderi, gan sabiedriskās domas veidotāji, gan visa pārējā pasaule.

Bet lielākajai daļai mūsu iedzīvotāju tas nav pašsaprotami. Arī tā ir politiska realitāte.

Tomēr finanšu krīzes iespaidā situācija mainās. Tagad mēs sākam saprast, ka euro ir pilnīgi pārvērtis Savienības raksturu. Ka tas bija pagrieziena punkts.

Līdz tam par Eiropu bieži runāja ideālistiskās, abstraktās frāzēs. Ja tās sasniegumi konkrēti ietekmēja cilvēku dzīvi, tas vienmēr bija pozitīvi.

Ja neņemam vērā sūdzēšanos par piena kvotām vai gurķiem, šī kārtība bija izdevīga visiem iesaistītajiem.

Sākoties euro krīzei, ļaudis pirmoreiz saskārās ar skarbo faktu, ka par ieguvumiem nākas arī maksāt. Piemēram, jāsedz izmaksas un jāiegulda darbs, lai finanšu krīzes laikā aizsargātu kopīgo valūtu.

Tāpat cilvēki tikai tagad saprot, ka mēs visi esam cieši saistīti un ka citā valstī notiekošais – bankas, burbuļi vai budžeti – ietekmē arī viņus.

Tas, ka uz mums gulst kopīga atbildība par Eiropas vispārējo labklājību, var būt nepatīkams atklājums cilvēkiem, kas paši savā valstī nevar atrast darbu vai ar grūtībām savelk galus.

Es nekādā ziņā nepiekrītu tiem, kas pārsteidzīgi secina, ka krīze ir iznīcinājusi Eiropas valstu savstarpējo solidaritāti. Tā nebūt nav! Krīze ir parādījusi, ko nozīmē būt Savienībai. Šis faktiski ir pats pirmais īstais solidaritātes pārbaudījums Savienības vēsturē!

Protams, pastāv spriedze un ierobežojumi, opozīcija un kritika, karikatūras un anekdotes – to visu es ļoti labi apzinos. Un tomēr. Un tomēr tiek īstenoti ļoti apjomīgi kopīgi pūliņi, kuros piedalās visas eurozonas valstis, visas ES iestādes un visi iedzīvotāji un kuru mērķis ir sakopot politisko gribu, panākt vairākumu parlamentos un rast līdzekļus un naudu tam, lai palīdzētu cits citam un kopā pārvarētu šo krīzi. Tā ir faktiska solidaritāte agrāk nepieredzētā apjomā.

Skaitļi runā paši par sevi – mēs esam atvēlējuši simtiem miljardus euro finansiālam atbalstam.

Šo kopīgo politisko apņēmību nekādā ziņā nevajadzētu novērtēt par zemu.

Protams, sēžot pie Eiropadomes sarunu galda vai eurozonas samitos, kur tiek pieņemti smagi lēmumi par glābšanu vai budžeta noteikumiem, es nevaru ieskatīties katra sarunu dalībnieka domās un rīcības motīvos.

Tomēr viena lieta tādās sarunās ir pilnīgi skaidra.

Mūsu darba mērķis nebūt nav tikai euro izdzīvošana un stabilitāte. Nē, mūsu darba mērķis ir euro uzplaukums, visas Eiropas uzplaukums. Mūsu darba mērķis ir nosargāt Savienības dibinātāju mantojumu un nodrošināt labāku nākotni nākamajai paaudzei.

Šeit, Ambrozeti forumā, es vēlos paskaidrot dažus konkrētus iemeslus, kuru dēļ esmu pārliecināts, ka mums tas izdosies. Šādi iemesli ir trīs.

Pirmkārt, ES vadītāji ir panākuši galīgu izpratni par svarīgu krīzes aspektu – tās sistēmisko raksturu.

Šobrīd viņi visi atzīst, ka krīze nav tikai atsevišķu valstu problēmu summa, bet gan to izraisījušas nepilnības ekonomiskās un monetārās savienības kopējā uzbūvē. Mēs, eiropieši, bijām izveidojuši kopīgu valūtu, bet mums nebija līdzekļu, kā to aizsargāt. Mēs galvenokārt paļāvāmies uz noteikumiem, bet mums nebija instrumentu, ar kuriem šos noteikumus piemērot vai ar kuriem pārvarēt krīzi. Mēs krasi padziļinājām savu ekonomisko un finansiālo savstarpējo atkarību, neizdarot visus vajadzīgos politiskos secinājumus. Protams, pēdējo divu gadu laikā esam novērsuši daļu no uzkrītošākajām nepilnībām. Bet tagad mums jāpāriet nākamajā līmenī.

Svarīga pārmaiņa dažos pēdējos mēnešos – es teiktu, ka tas notika no marta līdz jūnijam – ir tā, ka ir radusies apņēmība ķerties šim jautājumam klāt līdz pašiem pamatiem. Visi eurozonas vadītāji tagad atklāti apspriež problēmas, neviens jautājums nav tabu. Darbs ir steidzams, bet tas jāpadara kārtīgi. Sasteigti risinājumi nederēs. Visi vadītāji atzīst arī to, ka mēs nevaram atrisināt īstermiņa problēmas, nepievēršoties ilgāka termiņa uzdevumiem. Patiesi, ja vēlamies, lai investori pirktu valsts obligācijas ar desmit gadu termiņu, mums viņiem jāparāda, kādu eurozonu mēs vēlētos redzēt pēc desmit gadiem ... Un, ja vēlamies, lai cilvēki atbalstītu lēmumus, kas nozīmē daudziem prasīt uz laiku no kaut kā atteikties, pieņemt grūtības un izmaksas, mums viņi ir jāpārliecina, ka šīs pūles nav veltīgas, ka pēc tam viss ies uz labo pusi. Par mums spriedīs pēc mūsu darba rezultātiem.

Tātad mums ir iespēja pabeigt iesāktu jaunceltni. Uzņemties šo darbu ir mūsu pienākums vēstures priekšā.

Tieši šā iemesla dēļ eurozonas vadītāji man lūdza uzņemties pārdomu grupas vadību. Sākotnējās idejas jau esmu izklāstījis pirmajā ziņojumā, ar ko ciešā sadarbībā ar Komisijas, Eurogrupas un Centrālās bankas priekšsēdētājiem nācu klajā jūnijā, un tagad esam uzsākuši šo pārdomu nākamo posmu. Par to es plašāk izteikšos pēc brīža.

Bet pirms tam es vēlētos uzsvērt otro iemeslu, kura dēļ esmu pārliecināts, ka mēs pārvarēsim krīzi – tas ir fakts, ka dalībvalstis veic vērienīgas ekonomikas reformas un tās dod rezultātus. Nav runa tikai par pagātnes pārmērību izlīdzināšanu, bet arī par pielāgošanos pasaulei, kurā konkurence kļūst arvien asāka. Savā ziņā tā ir atbildības pārbaude. Šīs strukturālās reformas ir būtiskas mūsu valstu ekonomikas nākotnei, tās ir vajadzīgas, lai nodrošinātu izaugsmi un radītu darbavietas. Un šis darbs ir jāpadara – neatkarīgi no tā, vai euro būs vai nebūs, vai ES pastāvēs vai nē.

Mēs redzam konkrētus panākumus. Eurozonas tautsaimniecības, kas piedzīvo spiedienu, šobrīd atgūst konkurētspēju, un mēs samazinām kaitīgo nelīdzsvarotību eurozonā. Parunāsim, piemēram, par tirdzniecību. Spānijas lielais tekošā konta deficīts – pirms krīzes tas bija sasniedzis 10 procentus – ir gandrīz novērsts. Šobrīd Spānijas eksports uz citām eurozonas valstīm pat pārsniedz importu. Portugāle tekošā konta deficītu ir samazinājusi par divām trešdaļām, un Grieķijas eksporta rādītāju pieaugums ir straujākais visā Savienībā.

Arī strukturālo reformu jomā panākumi ir vērā ņemami. Spānija un Portugāle ir uzlabojušas savu darba tirgu efektivitāti, un šis panākums jau ir samazinājis darbaspēka izmaksas un laika gaitā sniegs ieguldījumu darbavietu radīšanā.

Īrijas panākumi visās jomās ir tik labi, ka no jūlija Dublina ir atgriezusies starptautiskajos obligāciju tirgos, piesaistot vērā ņemamas investīcijas no ASV.

Pasaules uzmanība ir pievērsta arī Itālijai un iespaidīgajām reformām, ko Itālijas valdība premjerministra Monti vadībā veic, lai valsts atkal varētu ieņemt tai pienākošos vietu starp Eiropas vadošajām tautsaimniecībām – un arī, kā uzsvēra prezidents Napolitano, atkal nonākt Eiropas integrācijas pašā centrā, kur tā ir atradusies, kopš tika parakstīts Romas līgums, kas bija Savienības dibināšanas pamatā.

Itālija pilnībā reorganizē savu ekonomiku – likvidē monopolus, izskauž birokrātiju, vēršas pret personiskām interesēm un cītīgi strādā, lai radītu darbavietas. Tā arī turpina jau iepriekš sākto fiskālo konsolidāciju.

Šis ir ilgstošs un kopīgs darbs, kurā iesaistīta valdība, uzņēmēji un Itālijas tauta. Tāpēc tas notiek taisnīguma garā.

Atskatoties uz jau panākto, uz apņēmību vienu pēc otras pārvarēt visas problēmas, uz drosmi, ar kādu itāļi uzņemas šo darbu, man rodas pārliecība, ka šie pūliņi, kas jāīsteno neatlaidīgi, giorno dopo giorno, vainagosies ar panākumiem.

Reformas atmaksājas. To apliecina dauzi piemēri.

Bet, lai pieņemtu lēmumus par reformām un lai tās dotu rezultātus, ir vajadzīgs laiks. Vajadzīgs laiks, pirms to rezultāti kļūst redzami rādītājos, un vēl jo vairāk – pirms tās ietekmē reālo ekonomiku. Es jau pieminēju pirmās pazīmes, kas liecina par rezultātiem, un tām sekos vēl citas.

Un tā esmu nonācis pie trešā punktā, pie trešā iemesla, kas dod man pārliecību par izdošanos – kamēr šīs reformas nav pabeigtas, Eiropa ir gatava palīdzēt, kad tas nepieciešams.

Lielās riska prēmijas dažās valstīs ne vienmēr ir pamatotas un var neatbilst svarīgākajiem ekonomikas rādītājiem un reformu centieniem – šāds formulējums faktiski pat ir ļoti maigs. Pat vēsturiski zemās procentu likmes dažās valstīs ir pārlieku zemas!

Tāpat arī lielās riska prēmijas var negatīvi ietekmēt visas eurozonas stabilitāti kopumā. Tādiem gadījumiem mūsu rīcībā ir instrumenti un skaidra politiska griba darīt vairāk. Jūnijā eurozonas vadītāji apliecināja, ka ir gatavi elastīgi un efektīvi izmantot esošos instrumentus. Tajā pašā sanāksmē mēs arī krietni pavirzījāmies uz priekšu banku savienības izveidē. Nupat, pirms divām dienām Eiropas Centrālā banka nāca klajā ar sistēmu, saskaņā ar kuru var veikt konkrētus pasākumus, ja dalībvalstis izpilda pielāgošanās centienus.

Tātad mūsu darbs norit vienlaikus trijās frontēs – īstermiņa darbības finansiālās stabilitātes nosargāšanai, ilgtermiņa nākotnes redzējums par ekonomisko un monetāro savienību, nopietnas reformas ikvienā valstī –, un šā darba rezultātā euro izzušana kļūs neiespējama. Tāpat visiem Eiropas vadītājiem un iestādēm ir kopīga apņemšanās, ka jānodrošina eurozonas integritāte. Kamēr Grieķija vēlēsies saglabāt euro, tās partneri turpinās pilnībā atbalstīt tās centienus.

Es jau pieminēju sistēmiskās pārdomas, kas šobrīd norit attiecībā uz ekonomiskās un monetārās savienības nākotni. Ziņojumā, ar ko nācu klajā jūnijā, ir izklāstīts nākotnes redzējums par patiesu ekonomisko un monetāro savienību un par to, kā šo savienību padarīt stipru un stabilu.

Eurozonas vadītāji mani ir pilnvarojuši, balstoties uz šo ziņojumu, izstrādāt detalizētu ceļvedi šajā nolūkā veicamajam darbam, paredzot arī konkrētus termiņus. Kopā ar Komisijas, Centrālās bankas un Eurogrupas priekšsēdētājiem mēs ar to strādājam, un līdz gada beigām iesniegsim to Eiropadomei.

Šā darba pamatā ir četri moduļi:

pirmkārt, banku savienība – lai novērstu to, ka nodokļu maksātājiem sistemātiski jāmaksā par banku neizdarībām;

otrkārt, fiskālā savienība – lai novērstu pārmērīgu deficītu, tostarp izmantojot centralizētāku izpildi un vairāk piemērojot solidaritātes mehānismus;

treškārt, ekonomiskā savienība – lai kopīgiem spēkiem uzlabotu eurozonas kopējo konkurētspēju, gan iekšēji, gan ārēji;

un visbeidzot, ciešāka politiskā savienība – lai nodrošinātu, ka šo pasākumu pamatā ir spēcīgāka demokrātiskā leģitimitāte un atbildība.

Šie četri moduļi ir savā starpā nesaraujami saistīti. Tie pastiprina cits citu, un visi četri ir nepieciešami, lai ekonomiskā un monetārā savienība kļūtu pa īstam stabila un droša. Ceļš uz šo mērķi prasīs laiku, un tas katrā ziņā būs pakāpenisks process. Bet, lai nodrošinātu, ka mērķi sasniegsim, mums jāsāk rīkoties jau tūlīt.

Daži komentētāji izsakās tā, it kā mūsu priekšā būtu izvēle starp galējībām – vai nu sašķelties, vai nekavējoties kļūt par federāciju. Viņiem nav taisnība. Ne jau tā darbojas Eiropa. Ne jau, taisot revolūciju, mēs pārvarēsim šo krīzi, bet gan reformu un evolūcijas ceļā. Mēs neesam valsts, mēs esam Savienība – un mums ir jākļūst par stiprāku Savienību.

Mūsu uzdevums tagad ir formulēt saturu un noteikt secīgus posmus. Vispirms ir jāpanāk izpratne par būtību, un tad varam prātot par procesiem, juridiskajiem instrumentiem un iestādēm.

Šajā posmā es gribētu īpaši uzsvērt vienu elementu – banku savienību.

Ir izrādījies, ka bankas un valstu uzraudzības iestādes nespēj stāties pretī sistēmiskiem riskiem integrētā finanšu tirgū. Spiediens, ko tas dažās valstīs radīja uz publiskajām finansēm, ir apdraudējis visas eurozonas stabilitāti kopumā. Lai izrautos no apburtā loka, kas izveidojies starp krīzi banku sektorā un krīzi, kas skar valstu parādus eurozonā, mums vajadzīgi labāki profilaktiski pasākumi.

Šajā brīdī es vēlētos novērst kādu pārpratumu – mēs nekādā gadījumā neaicinām izveidot savienību bankām, bet gan tādu savienību, kura ļautu labāk pārvaldīt riskus, kas ir saistīti ar šo trauslo un vienlaikus ietekmīgo nozari, kurai ir tieksme rīkoties bezatbildīgi.

Tas nozīmētu izveidot eurozonas banku uzraudzības sistēmu, kurai būtu pakļautas visas bankas, kā arī visā eurozonā darbojošos garantiju klientu noguldījumiem un pārvalstisku mehānismu grūtībās nonākušu finanšu iestāžu restrukturēšanai un noregulējumam, paredzot kopīgu līdzekļu avotu, bet nodrošinot, lai radītais slogs uz iedzīvotājiem būtu pēc iespējas mazāks.

Šie divi elementi – kopīga uzraudzība un kopīgs noregulējums – nevar pastāvēt viens bez otra. Piemēram, kā gan ar banku grūtībām saistītie riski var palikt valstu iestāžu ziņā, ja tās vairs nav atbildīgas par uzraudzību un nav situācijas noteicējas?

Tāpēc mums ātri jārīkojas banku uzraudzības jomā, bet ir vajadzīgs arī skaidrs grafiks, kurā paredzēti attiecīgi secīgi soļi ceļā uz to, lai izveidotu kopīgu noregulējumu un noguldījumu garantiju shēmu. Eiropas Komisija gatavojas nākt klajā ar priekšlikumiem par vienotas Eiropas banku uzraudzības iestādes izveidi, un tas šajā virzienā būs pirmais solis, kurš nav mazsvarīgs.

Šādā veidā mēs cītīgi strādājam ar ilgtermiņa plānu, vienlaikus ik dienas pievēršoties arī krīzes tūlītējo seku risināšanai.

Un es uzsveru – tas nekādā gadījumā nav jautājums tikai par to, kā tehniski atrisināt problēmu, tas tikpat daudz – un pat vairāk – ir darbs, kas prasa politisku pārliecību. Runa ir par izvēli – kādā Eiropā mēs vēlamies dzīvot. Ieklausieties visos viedokļos, kas šobrīd izskan Eiropas valstīs debatēs par euro. Aiz akronīmiem un žargona – EFSI, SMP, OMT un tā tālāk – varam sadzirdēt, ka tiek runāts par to, kas ir taisnīgi, par atbildību, par solidaritāti, par to, vai gribam vai negribam būt par daļu no plašākas Eiropas kopienas, kas pārsniedz pašu valsts robežas.

Vadītājiem ir jābūt uzstājīgiem un jāaizstāv savs viedoklis. Piemēram, par nodarbinātību, kas vēlētājiem ir vistuvāk pie sirds – Eiropa nav drauds nodarbinātībai, nē, Eiropa ir darbavietu avots!

Tas pats attiecas uz daudzām citām jomām. Savienība nav problēma, Savienība ir daļa no problēmas risinājuma.

Pirms brīža es minēju mūsu Savienības solidaritātes pirmo pārbaudi. Es esmu pārliecināts, ka mēs šo pārbaudījumu izturēsim.

Mēs izturēsim arī atbildības pārbaudījumu. Es esmu pārliecināts, ka spēki, kas vieno Eiropu, ir stiprāki nekā tie, kas mūs šķeļ.

Mūsu lielākais spēks ir īpašajā struktūrā, ko veido mūsu sabiedrības. To satur miera, ekonomikas progresa, sociālā taisnīguma un cilvēka cieņas saites. Mēs lepojamies, ka varam būt tās daļa. Tas ir mūsu vēstījums mūsu iedzīvotājiem un visai pasaulei gan šodien, gan nākotnē.


Side Bar

Mon compte

Gérez vos recherches et notifications par email


Aidez-nous à améliorer ce site