Navigation path

Left navigation

Additional tools

Eiropas Komisijas - Faktu lapa

Jautājumi un atbildes par Eiropas Komisijas paziņojumu "Parīzes protokols — klimata pārmaiņu apkarošanas plāns pēc 2020. gada"

Briselē, 25 februāris 2015

1. Kāds ir paziņojuma mērķis?

Paziņojumā izklāstīts ES redzējums par caurskatāmu, dinamisku un juridiski saistošu ANO nolīgumu par klimata pārmaiņām, kura mērķis ir nepieļaut, ka globālā sasilšana sasniedz bīstami augstu līmeni. Pašlaik norisinās starptautiskas sarunas, ko paredzēts noslēgt ANO klimata konferencē Parīzē 2015. gada decembrī.

2014. gada oktobra Eiropas galotņu sanāksmē pieņemtie lēmumi šajā paziņojumā iestrādāti kā emisiju samazinājuma mērķis (t. s. iecerētais valsts noteiktais ieguldījums jeb Intended Nationally Determined Contribution, INDC), ko ES nodomājusi nospraust jaunā nolīguma kontekstā.

2. Kā šis paziņojums saskan ar šodien izziņoto Eiropas Enerģētikas savienības stratēģiju?

Šis paziņojums ir viens no stūrakmeņiem, lai varētu īstenot Ž. K. Junkera vadītās Komisijas prioritāti – veidot noturīgu Enerģētikas savienību, kas piekopj tālredzīgu klimata pārmaiņu politiku.

2014. gada oktobrī ES līderi vienojās gan par to, ka ES līdz 2030. gadam jāpanāk siltumnīcefekta gāzu samazinājums par vismaz 40 %, gan par vairākiem citiem 2030. gada politikas satvara būtiskākajiem elementiem. Satvara nolūks ir padarīt Eiropas Savienības ekonomiku un energosistēmu konkurētspējīgāku, vairot enerģētisko drošību un ilgtspēju; tāpat tajā nosprausts mērķis līdz 2030. gadam panākt, ka atjaunojamās enerģijas īpatsvars un energoekonomija sasniedz 27 %. Gatavojot juridisko satvaru laikam pēc 2020. gada, tiks pārskatīta arī ES emisiju kvotu tirdzniecības sistēma.

Klimata pārmaiņu iegrožošana nav iespējama bez attiecīgas starptautiskās politikas. ES rada aptuveni 10 % no visām pasaules emisijām, un šis rādītājs nākamajā desmitgadē saruks vēl vairāk. 2011. gada ANO Klimata pārmaiņu konvencijas 196 puses vienojās jaunu, visām pusēm piemērojamu nolīgumu izstrādāt līdz 2015. gada beigām, t.i., līdz klimata pārmaiņu konferencei Parīzē. Šajā paziņojumā ir izklāstīti priekšlikumi par to, kādiem vajadzētu būt šāda nolīguma galvenajiem elementiem.

3. Kāpēc vajadzīgs jauns klimata nolīgums?

Starptautiskā sabiedrība ir atzinusi zinātniskos pierādījumus tam, ka gada vidējais temperatūras pieaugums pasaulē nedrīkst sasniegt 2°C (3,6°F) salīdzinājumā ar pirmsrūpniecības laikmetu, citādi klimata pārmaiņas sasniegs bīstamu līmeni. Tomēr līdzšinējie starptautiskie pasākumi nav pietiekami: prognozē, ka Zemes vidējā virsmas temperatūra 2100. gadā būs par 3,7°C-4,8°C lielāka nekā 1850.-1900. gadā, savukārt pašlaik temperatūras pieaugums sasniedzis jau 0,85°C.

Jaunākajā zinātniskajā klimata novērtējumā, ko sagatavojusi Klimata pārmaiņu starpvaldību padome (IPCC), norādīts, ka laika sprīdis, kurā vēl var pagūt panākt, ka temperatūras kāpums nesasniedz 2°C, ir ierobežots un strauji sarūk. Lai iegrožotu temperatūras kāpumu, visām valstīm ir ievērojami un pastāvīgi jāsamazina siltumnīcefekta gāzu emisijas. Kavēšanās izmaksās dārgāk, radīs lielākus tehnoloģiskos sarežģījumus un ierobežos pieejamās iespējas efektīvi samazināt emisijas un sagatavoties klimata pārmaiņu ietekmei.

1994. gadā stājās spēkā ANO Vispārējā konvencija par klimata pārmaiņām (UNFCCC), kurai pievienojušās gandrīz visas pasaules valstis (konvencijai ir 196 puses, ieskaitot ES) un kuras galvenais uzdevums ir novērst bīstamu antropogēnu ietekmi uz globālo klimata sistēmu. Pirmais nozīmīgais solis bija Kioto protokols, tomēr tam pievienojās tikai 39 industrializētās valstis un jau no sākuma bija zināms, ka ar to vien problēmu atrisināt neizdosies. Kopenhāgenas konferences pēcposmā līdz 2014. gadam vairāk nekā 90 pasaules valstis — gan attīstītās, gan jaunattīstības valstis — brīvprātīgi apņēmās līdz 2020. gadam samazināt emisijas. Tomēr ar to vien nepietiek, lai sasniegtu kopīgi izvirzīto mērķi — nepieļaut, ka temperatūras pieaugums sasniedz 2°C.

Tāpēc 2011. gadā UNFCCC uzsāka sarunas par jaunu, juridiski saistošu nolīgumu, kam pievienotos visas konvencijas puses un kas dotu iespēju pasaulei sasniegt mērķi — nepieļaut, ka temperatūras pieaugums sasniedz 2°C. Gaidāms, ka nolīgumu noslēgs Parīzē 2015. gada decembrī un ka tas stāsies spēkā 2020. gadā.

ES uzskata, ka jaunajā protokolā jānosaka juridiski saistošas emisiju samazināšanas saistības. Tas dos nepārprotamu signālu valdībām, tirgiem un sabiedrībai, ka protokola puses ir apņēmušās cīnīties ar klimata pārmaiņām. Tas skaidri paustu puses politisko gribu izpildīt saistības, dotu nepieciešamo skaidrību gan publiskajam, gan privātajam sektoram un ļautu turēties pie iecerētā arī tad, ja valstī notiek politiskas pārmaiņas. Tas panākams tikai ar jaunu nolīgumu, kas piemērojams visām pusēm.

4. Kādi ir paziņojuma būtiskākie punkti?

Paziņojuma būtiskākie punkti ir šādi.

  • Paziņojumā, balstoties uz ES vadītāju 2014. gada oktobra Eiropas galotņu sanāksmē pieņemto lēmumu, ir ierosināti ES emisiju samazināšanas mērķrādītāji, kas iestrādājami jaunajā, globālajā klimata pārmaiņu nolīgumā. Mērķrādītājs ir izvirzīts saskaņā ar prasībām par informāciju, par kurām vienojās Limas konferencē. ES līdz 2015. gada marta beigām būs gatava UNFCCC sekretariātam paziņot par savu plānoto emisiju samazinājumu.
  • Paziņojumā visas valstis aicinātas vēl krietni pirms Parīzes konferences paziņot par savu ierosināto emisiju samazinājuma mērķrādītāju periodā no 2020. līdz 2025./2030. gadam. Jo īpaši Ķīnai, ASV un citām G20 valstīm to vajadzētu spēt izdarīt līdz 2015. gada I ceturkšņa beigām.
  • Paziņojumā izklāstīts ES redzējums par caurskatāmu, dinamisku un juridiski saistošu nolīgumu, kas paredz taisnīgas un vērienīgas saistības visām pusēm, ņemot vērā ģeopolitiskās situācijas attīstību. Saskaņā ar zinātnes atziņām ar šādām saistībām, kopā ņemtām, vajadzētu panākt, ka līdz 2050. gadam globālās emisijas samazinās vismaz par 60 % salīdzinājumā ar 2010. gada līmeni.
  • Paziņojumā ierosināts, ka 2015. gada nolīguma vēlamā forma būtu UNFCCC pievienots protokols, kas stājas spēkā, tiklīdz to ratificējušas valstis, kuru kopējās emisijas sasniedz 40 Gt CO2 ekvivalenta. Tas ir līdzvērtīgi aptuveni 80 % no globālajām emisijām 2010. gadā. ES, Ķīnai un ASV vajadzētu rādīt priekšzīmi politiskā aspektā un pievienoties protokolam pēc iespējas drīzāk.
  • Saskaņā ar jauno protokolu valstis ne tikai uzņemsies saistības samazināt emisijas, bet tām vajadzētu arī iesaistīties klimata jomas finansēšanā, tehnoloģiju izstrādē un nodošanā, kā arī spēju pilnveidošanā.
  • Lai valstis varētu panākt pret klimata pārmaiņām noturīgu un ilgstpējīgu attīstību, protokolā jānostiprina pušu saistības īstenot pielāgošanās pasākumus, sadarboties un gādāt par to, ka tiek efektīvi un lietpratīgi izmantotas stratēģijas, kuru mērķis ir samazināt emisijas un pielāgoties klimata pārmaiņu nelabvēlīgajām sekām.
  • Paziņojumā uzsvērts, ka protokolā jāparedz: siltumnīcefekta gāzu emisijas jāsamazina visās nozarēs un sektoros, tostarp aviācijā un kuģniecībā, un tas attiecas arī uz fluorētajām gāzēm. Līdz 2016. gada beigām šajās jomās jāsāk darboties Starptautiskajai Civilās aviācijas organizācijai (ICAO), Starptautiskajai Jūrniecības organizācijai (IMO) un Monreālas protokolam.
  • Paziņojumā izcelts, kā gan ES politika citās jomās — tirdzniecībā, zinātniskajā pētniecībā, tehnoloģiju izstrādē un inovācijā —, gan ekonomiskā un attīstības sadarbība var balstīt un stiprināt ES starptautisko klimata politiku.
  • Paziņojumam ir pievienots Klimata diplomātijas rīcībplāns, kura mērķis ir pirms Parīzes konferences pastiprināt ES ietekmi un apvienoties ar citām apņēmīgām trešām valstīm.

5. Kālab valstīm jāiesaistās un kādā veidā?

Jaunajā protokolā ir jāatspoguļo gan tas, kā mainījusies valstu atbildība pasaules ekonomikas kontekstā, gan mūsdienu ģeopolitiskā realitāte un valstu iespējas.

2014. gada novembrī Ķīna un ASV — valstis, kas emitē visvairāk SEG, — sekoja ES priekšzīmei un izziņoja savus mērķrādītājus periodam pēc 2020. gada. Tomēr tie aptver tikai pusi no pašreizējām globālajām emisijām. Lai jaunais protokols būtu efektīvs, tam jābūt ar pēc iespējas plašāku ģeogrāfisko tvērumu un pēc iespējas lielāku vērienu. Valstīm, kas rada visvairāk emisiju un kam ir vislielākās iespējas tās samazināt, būtu arī visvairāk jādara, tomēr ir svarīgi, lai visas valstis iesaistītos procesā un būtu gatavas dot savu artavu. Katras puses devumam jābūt krietni vērienīgākam un apjomīgākam par puses pašreizējām saistībām. Tam būtu jāparāda, ka vienlaikus tiek sasniegts zems emisiju līmenis kā tāds un laika gaitā samazinās emisijas pret IKP (t.i., uzlabojas emisiju intensitāte).

6. Kā jaunais nolīgums var palīdzēt mobilizēt klimata finansējumu?

Lai pārietu uz ekonomiku, kas rada zemas emisijas un ir noturīga pret klimata pārmaiņām, būs pamatos jāmaina investīciju modeļi. Liela nozīme būs publiskajam un privātajam finansējumam. Protokolā jāparedz satvars, kā kāpināt investīcijas jaunā protokola pušu programmās un projektos, kas veltīti emisiju samazināšanai un klimatnoturības vairošanai. Piemēram, visas jaunā protokola puses varētu apņemties stiprināt t.s. "labvēlīgo vidi", lai veicinātu investīcijas zemu emisiju un klimatnoturīgās tehnoloģijās. Lai sekmīgi piesaistītu klimata finansējumu, ir nepieciešams radīt vietējām īpatnībām pielāgotus nosacījumus juridiskajā, organizatoriskajā, fiskālajā, informatīvajā un politiskajā plāksnē. Jaunā protokola pusēm arīdzan vajadzētu apņemties klimata apsvērumus iestrādāt savā rīcībpolitikā, attīstības stratēģijās un investīcijās, lai lietderīgi izmantotu sinerģiju starp attīstībai un klimatam piešķirto finansējumu. Tas, cik lielu finansējumu prasīs klimata pārmaiņu mazināšana un pielāgošanās pēc 2020. gada, kļūs skaidrāks pēc tam, kad būs publicētas ziņas par vairumu INDC un valstu pielāgošanās plāniem.  

7. Vai ES arī turpmāk atbalstīs pasākumus klimata jomā jaunattīstības valstīs?

Jā, ES ir apņēmusies arī turpmāk atbalstīt jaunattīstības valstis. ES ir izveidojusi visdažādākos finansēšanas instrumentus, lai apmierinātu dažādu valstu un sektoru vajadzību pēc finansējuma. Vismazāk attīstītajām un mazaizsargātākajām valstīm arī turpmāk būs preferenciāla piekļuve dotāciju finansējumam, piemēram, ar ES Pasaules Klimata pārmaiņu alianses starpniecību vai izmantojot ES sadarbības programmas ar konkrētām valstīm un reģioniem. Papildus dotācijām ES atvieglo aizņēmumu saņemšanu un privāto investīciju piesaistīšanu, izmantojot reģionālos ieguldījumu mehānismus. Kopš 2007. gada, pateicoties šiem mehānismiem, dotācijas aptuveni 1 mljrd. eiro apmērā ir papildinātas ar publiskā sektora aizdevumiem vairāk nekā 6 mljrd. eiro apmērā, un tas nozīmē, ka kopējais finansējums vairāk nekā 120 ar klimatu saistītiem projektiem jaunattīstības valstīs ir sasniedzis vairāk nekā 25 mljrd. eiro. Bez tam daudzas ES dalībvalstis atbalsta jaunattīstības valstis, īstenojot ļoti nozīmīgas divpusējās sadarbības programmas un piedaloties daudzpusējos fondos (piemēram, Klimata pārmaiņu mazināšanas fondā un Pasaules Vides fondā). Tikai 2013. gadā vien ES un tās dalībvalstis kopā piešķīra dotācijas un aizdevumus aptuveni 9,5 mljrd. eiro (aptuveni 12 mljrd. ASV dolāru) apmērā klimata pasākumu atbalstam jaunattīstības valstīs.

8. Kāds ir emisiju samazināšanas ieceru sagatavošanas un apkopošanas process?

Iecerētos valsts noteiktos ieguldījumus (INDC) sagatavos katra UNFCCC puse, gluži kā to jau izdarījusi ES un tās dalībvalstis. Prasības par to, kāda informācija jāsniedz, lai skaidri, pārredzami un saprotami izklāstītu iecerētos mērķus, tika noteiktas "Limas aicinājumā uz rīcību klimata jomā", par ko vienojās klimata konferencē Peru 2014. gada decembrī.

Visās pusēm savi INDC jāiesniedz krietni pirms Parīzes konferences. ES sagaida, ka visas G20 valstis, citas lielās tautsaimniecības un citas valstis ar attiecīgām iespējām par savu iecerēto ieguldījumu paziņos līdz 2015. gada I ceturkšņa beigām.

ES INDC ir pievienots paziņojumam; tajā izklāstīts ES emisiju samazinājuma mērķrādītājs INDC formātā un atbilstīgi saskaņotajām prasībām. ES būs gatava savu INDC iesniegt līdz 2015. gada marta beigām.

UNFCCC ir izveidojusi īpašu portālu, kurā puses var iesniegt savus INDC, ko pēc tam publicēs UNFCCC tīmekļa vietnē. Kā tika uzdots Limas konferencē, UNFCCC līdz 2015. gada 1. novembrim sagatavos apkopoto ziņojumu par to, kāda būs pušu ierosinātā ieguldījuma (par ko tās paziņojušas līdz 2015. gada 1. oktobrim) kopējā ietekme.

9. Kāds būs ES devums jaunajā nolīgumā?

ES iecere 2015. gada Parīzes nolīguma kontekstā ir saistošs, visu tautsaimniecību caurvijošs emisiju samazinājums — "vismaz 40 %" no siltumnīcefekta gāzu emisijām līdz 2030. gadam. Lai sasniegtu šo kopējo mērķrādītāju, ES emisiju kvotu tirdzniecības sistēmā (ES ETS) ietilpstošajām nozarēm un sektoriem līdz 2030. gadam būs jāsamazina emisijas par 43 % salīdzinājumā ar 2005. gadu. Emisijas ES ETS neietilpstošās nozarēs būs jāsamazina par 30 % salīdzinājumā ar 2005. gada līmeni. Šis "vismaz 40 %" mērķrādītājs ir vērienīgs un taisnīgs, tas atbilst nospraustajam kursam — līdz 2050. gadam rentabli samazināt emisijas par vismaz 80 %.

10. Kas notiks tad, ja ar Parīzes konferencē apstiprināto kopus emisiju samazinājumu nepietiks, lai nepieļautu, ka temperatūras kāpums sasniedz 2˚C?

Ja Parīzē nospraustās kopējās saistības izrādīsies nepietiekamas, lai saskaņā ar zinātnes atziņām nepieļautu, ka temperatūras kāpums sasniedz 2˚C, jaunajam protokolam un Parīzē pieņemtajiem lēmumiem jābūt tādiem, lai nodrošinātu, ka pasaule pēc iespējas drīzāk nonāk uz pareizā ceļa.

Pirmkārt, ir ļoti būtiski, lai nolīgums būtu dinamisks un tajā būtu paredzēts, ka klimata pārmaiņu mazināšanas saistības tiek regulāri izvērtētas un pēc vajadzības palielinātas, paturot prātā ilgtermiņa mērķi un jaunākās zinātnes atziņas. Ja globālie kopīgie pūliņi izrādās nepietiekami, šis piecgadējais process dotu pusēm stimulu esošās saistības izvērst plašāk nākamajos periodos. Piecgadējais izvērtēšanas process, kas sāksies 2020. gadā, vairotu pušu klimata pārmaiņu mazināšanas saistību caurskatāmību, skaidrību un saprotamību, ņemot vērā to, kā tās palīdz sasniegt mērķi — panākt, ka temperatūras kāpums nesasniedz 2°C. Izvērtēšanas procesa gaitā puses varētu izskaidrot, kā tām veicies ar klimata pārmaiņu mazināšanas saistību izpildi un kāpēc tās uzskata, ka rīkojas taisnīgi un vērienīgi. Procesa gaitā vajadzētu ņemt vērā to, kā mainījušās katras valsts iespējas, atbildība un vietējie apstākļi.

Otrkārt, Parīzē jālemj par procesu, kura sākums paredzēts 2016. gadā un kura gaitā, pirmkārt, tiek apzinātas jomas ar lielu klimata pārmaiņu mazināšanas potenciālu un, otrkārt, starptautiskās sadarbības ietvaros, piemēram, ar Klimata pārmaiņu mazināšanas fonda palīdzību, tiek izmantotas līdz šim novārtā atstātas izdevības.

Treškārt, līdztekus valdību darbam vajadzētu kāpināt pašvaldību, nevalstiskā un privātā sektora iesaistīšanos. Gan ANO ģenerālsekretāra organizētajā Klimata pārmaiņu galotņu sanāksmē 2014. gada septembrī, gan Limas klimata pārmaiņu konferencē tika aizsāktas daudzas šādas iniciatīvas.

11. Kā mēs zināsim, vai valstis pilda tām nospraustos uzdevumus?

Vienīgais veids, kā iedibināt tik nepieciešamo uzticēšanos jaunajam protokolam, ir gādāt par to, ka tajā ir iestrādāta stingra pārredzamības un atskaitīšanās sistēma. Sistēmai jāietver visām pusēm kopīgi un juridiski saistoši noteikumi par monitoringu, ziņošanu un verifikāciju (MZV) un atskaitīšanos un attiecīgais atbilstības nodrošināšanas process.

Kopīgs MZV un atskaitīšanās satvars nodrošina saistību godprātīgu izpildi, jo dod pusēm iespēju pārredzami un konsekventi parādīt, ka tās pilda savas saistības un ka to paziņotie rezultāti ir pareizi. Tas arī ļaus pusēm noskaidrot, kāds ir kopējais progress, un sniegs informāciju, kas nepieciešama, lai veidotu efektīvu iekšējo klimata pārmaiņu mazināšanas politiku. Atbilstības process veicinās un atvieglos saistību savlaicīgu un efektīvu īstenošanu, vairos uzticību tam, ka visas puses dod savu artavu, un nodrošinās tiesisko noteiktību un paredzamību. Bez šāda procesa neiztikt, ja patiešām vēlamies sasniegt mērķi — nepieļaut, ka temperatūras kāpums sasniedz 2°C.

12. Cik nozīmīgs jaunajā klimata pārmaiņu nolīgumā ir pielāgošanās aspekts?

Lai gan vērienīga emisiju samazināšana ir ārkārtīgi nepieciešama, tikpat svarīgi ir individuāli un kolektīvi pasākumi, lai sagatavotos un pielāgotos klimata pārmaiņu nelabvēlīgajai ietekmei. Tāpēc pielāgošanās būs viens no jaunā protokola pamatelementiem. Jaunajā protokolā jāatspoguļo visu valstu apņemšanās īstenot pasākumus, kas atvieglo pienācīgu pielāgošanos, integrēt pielāgošanos attiecīgajos valsts un reģionālajos plānošanas procesos un sadarboties, lai panāktu klimatnoturīgu un ilgtspējīgu attīstību.

Lai varētu izvērtēt, kā pusēm sokas ar konvencijas mērķu sasniegšanu, ar protokolu ir jāuzlabo ziņošana par pielāgošanās efektivitāti un klimatnoturības veidošanas gaitā gūto pieredzi. Ar protokolu ir jāpalielina palīdzība tiem reģioniem un valstīm, kuras sevišķi apdraud klimata pārmaiņu negatīvā ietekme, tostarp jāsniedz finansiālais un tehniskais atbalsts un jāpalīdz uzlabot to darbībspēja.

13. Kādas ir izredzes, ka izdosties noslēgt globālu nolīgumu?

Izredzes ir labas. Viens no grūtākajiem uzdevumiem ir tas, ka protokolam daudzus gadus ir jākalpo izvirzītajam mērķim. Tālab tam jābūt vērienīgam, stingram, dinamiskam un tādam, lai tiešām varētu panākt, ka temperatūras kāpums nesasniedz 2°C.

ES ir pārliecināta, ka jaunais protokols ievērojami nostiprinās un paplašinās starptautiskos kopējos pasākumus, ar kuriem paredzēts iegrožot klimata pārmaiņas. Pēdējo 12 mēnešu laikā visā pasaulē gan sabiedrības, gan politiķu vidū vērojama aizvien stingrāka apņēmība enerģiski rīkoties klimata pārmaiņu jomā. ES valstu un valdību vadītāji oktobrī vienojās par "vismaz 40 %" samazināt ES siltumnīcefekta gāzu emisijas, savus mērķrādītājus ir paziņojušas arī ASV un Ķīna – viss liecina, ka pasaule ir nobriedusi risinājumam. Limas klimata konferences dalībnieki Klimata pārmaiņu mazināšanas fondam, ar kura starpniecību palīdzēs jaunattīstības valstīm, solīja piešķirt vairāk par 10 mljrd. ASV dolāru, un gandrīz pusi līdzekļu nodrošinās ES dalībvalstis.

Pats svarīgākais ir tas, ka IPCC piektajā novērtējuma ziņojumā secināts, ka mērķi — panākt, ka temperatūras kāpums nesasniedz 2°C — vēl aizvien ir iespējams sasniegt, ja visa pasaule steigšus un ar vērienu vienosies kopīgai rīcībai.

Lai noslēgtu reālu vienošanos, stingra politiskā griba jāpauž visām pusēm, tostarp G20 valstīm un citām valstīm ar augstiem un vidējiem ieņēmumiem.

14. Kādi ir nākamie soļi?

Š.g. 6. marta sanāksmē ar šo paziņojumu iepazīsies ES vides ministri. Nākamajās nedēļās ES pabeigs sagatavot informāciju par savu plānoto devumu jaunajā klimata nolīgumā, un to paredzēts iesniegt UNFCCC līdz marta beigām.

Nākamajos mēnešos ES prioritātes būs šādas: izvērst intensīvu dialogu un sadarbību ar partnervalstīm; mudināt G20 valstis un citas tautsaimniecības ar augstiem un vidējiem ienākumiem rādīt priekšzīmi un laikus sagatavot informāciju par to pietiekami vērienīgu devumu, īpaši Lielāko tautsaimniecību foruma, G20 un G7 kontekstā.

Eiropas Komisija pašlaik apsver iespēju pirms Parīzes konferences rīkot īpašu starptautisku konferenci, lai veicinātu savstarpēju izpratni par INDC un to, vai izvirzītie kolektīvi risināmie uzdevumi ir pietiekami vērienīgi.

15. Kas būs ieguvējs?

Ja izdosies klimata pārmaiņas iegrožot, pirms tās sasniedz bīstamu līmeni, ieguvējas būs gan visas pasaules valstis, gan to iedzīvotāji. Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes piektajā novērtējuma ziņojumā izklāstīts, cik nelabvēlīgas sekas radīs nespēja risināt klimata pārmaiņu jautājumu.

Nolīgums ne tikai palīdzēs iegrožot klimata pārmaiņas, bet arī sniegs ES konkrētus ekonomiskus un vidiskus ieguvumus, tostarp šādus:

- lielāka enerģētiskā drošība, jo īpaši tāpēc, ka samazināsies fosilā kurināmā izmantošana un imports;

- lielāka energoefektivitāte, nekā spēj nodrošināt pašlaik piekoptā politika, un tas savukārt palīdzēs samazināt izmaksas, radīt darbavietas un uzlabot konkurētspēju;

- mazāks gaisa piesārņojums, kas nāks par labu cilvēka veselībai;

- mazāks bezdarbs, jo gaidāms, ka jaunās, augošās nozares pavērs izdevības tādos sektoros kā inženierzinātnes, izejvielu ražošana, transporta iekārtas, būvniecība un komercpakalpojumi.

MEMO/15/4487

Sabiedrībai:


Side Bar