Chemin de navigation

Left navigation

Additional tools

Eiropas Komisija

INFORMATĪVS PAZIŅOJUMS

Briselē, 2013. gada 25. oktobrī

KLP reformas galveno elementu skaidrojums

Komisija, Padome un Eiropas Parlaments (EP) ir panākuši politisku vienošanos par kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) reformu. Šis projekts vēl oficiāli jāapstiprina Padomei un EP kā vienošanās 1. lasījumā. Vienošanās par galvenajiem elementiem tika panākta 26. jūnija trialogā, pēdējie aktuālie jautājumi (saistībā ar daudzgadu finanšu shēmas paketi) tika atrisināti 24. septembrī. Vienošanās, kuras pamatā ir Komisijas 2011. gada oktobra priekšlikumi (sk. IP/11/1181 un MEMO/11/685) ir saistīta ar četrām Eiropas Parlamenta un Padomes galvenajām regulām kopējās lauksaimniecības politikas jomā: i) par tiešajiem maksājumiem, ii) par vienoto tirgus kopīgo organizāciju (TKO), iii) par lauku attīstību un iv) horizontālo regulu par KLP finansēšanu, pārvaldību un uzraudzību. Komisija pašlaik gatavo visus saistītos deleģētos un īstenošanas aktus, lai jaunie noteikumi varētu stāties spēkā nākamgad vai – attiecībā uz lielāko daļu jauno pasākumu tiešo maksājumu jomā – no 2015. gada janvāra. Tiek apspriesta iespēja 2014. gadam ieviest īpašus „pārejas noteikumus”, ko Padome un EP varētu apstiprināt līdz gada beigām.

Politiskās vienošanās galvenos elementus var apkopot šādi.

1. Tiešie maksājumi

Lai pārietu uz taisnīgāku palīdzības sadali, KLP tiešo maksājumu sistēmā vairs nepiemēros principu, ka piešķīrumi dalībvalstij un attiecīgi katram šīs dalībvalsts lauksaimniekam pamatojas uz vēsturiskām atsaucēm. Tādējādi maksājumi kļūs saprotamāki un tiks panākta patiesa konverģence ne tikai starp dalībvalstīm, bet arī dalībvalstīs. Turklāt, ieviešot ekoloģisko maksājumu (proti, 30 % no valstij piešķirtajiem līdzekļiem tiek sadalīti tiem, kas izmanto konkrētas ilgtspējīgas lauksaimniecības metodes), tiks panākts, ka ievērojamu subsīdiju daļu turpmāk izlietos, lai lauksaimniekus atalgotu par preču ražošanu videi nekaitīgā veidā. Visi maksājumi joprojām būs atkarīgi no tā, vai tiek ievēroti atsevišķi noteikumi par vidi un citi noteikumi [sk. par savstarpējo atbilstību 4. punktā “Horizontālais regulējums”].

Pamatmaksājumu shēma. Dalībvalstis līdz pat 70 % no tām piešķirto tiešo maksājumu kopapjoma atvēlēs jaunajai pamatmaksājumu shēmai — izņemot līdzekļus, kas paredzēti papildmaksājumiem (papildmaksājumi jaunajiem lauksaimniekiem un citas iespējas, piemēram, papildmaksājumi mazāk labvēlīgiem apgabaliem, pārdales maksājums) un “saistītiem” maksājumiem. Salīdzinoši vienkāršākās, vienotās likmes vienotā platībmaksājuma shēmas (SAPS) darbība attiecīgajās 12 ES dalībvalstīs (ES12) tiks pagarināta līdz 2020. gadam.

Ārējā konverģence. Tiešo maksājumu finansējuma sadalījums pa dalībvalstīm tiks pakāpeniski pielāgots, lai vidējais maksājums par hektāru dalībvalstīs nebūtu tik krasi atšķirīgs. Tas nozīmēs, ka tām dalībvalstīm, kurās vidējais maksājums (kas izteikts eiro par hektāru) tagad ir mazāks nekā 90 % no ES vidējā, šo finansējumu pakāpeniski palielinās (līdz 1/3 no starpības starp pašreizējo summu un 90 % no ES vidējās summas). Turklāt tiek garantēts, ka līdz 2019. gadam visās dalībvalstīs tiks panākts minimālais līmenis. Atbilstoši tiks koriģētas summas citām dalībvalstīm, kuras saņem vairāk par vidējo.

Iekšējā konverģence. Tām dalībvalstīm, kurās maksājumi pašlaik atkarīgi no vēsturiskām atsaucēm, ir jāpanāk tādi pamatmaksājumi par hektāru, kas ir salīdzinoši līdzvērtīgāki. Iespējami vairāki risinājumi: dalībvalstis var izšķirties par valsts mēroga vai reģionālu pieeju (pamatojoties uz administratīviem vai agronomijas kritērijiem); līdz 2019. gadam panākt reģionālo vai valsts mēroga likmi vai lauku saimniecībām, kas saņem mazāk par 90% no vidējā maksājuma valstī vai reģionā, nodrošināt maksājuma pakāpenisku pieaugumu (par trešdaļu no starpības starp viņu pašreizējo likmi un 90 % no vidējās likmes valstī vai reģionā) — papildus garantējot, ka ikviens saņemamais maksājums līdz 2019. gadam sasniedz vismaz 60 % no vidējā maksājuma valstī vai reģionā (ja vien dalībvalstis nenolemj ierobežot pienākošos maksājumu vērtības samazinājumu). Proporcionāli pielāgos maksājumus lauksaimniekiem, kas saņem vairāk par vidējo likmi valstī vai reģionā. Dalībvalstīm būs iespēja “zaudējumiem” noteikt robežvērtību — 30 %.

Dalībvalstīm ir arī tiesības ieviest pārdalošu maksājumu par pirmajiem hektāriem, proti, tās var paņemt līdz 30 % no tām piešķirtajiem līdzekļiem un tos pārdalīt lauksaimniekiem par to pirmajiem 30 hektāriem (vai platību, kas nepārsniedz vidējo saimniecību lielumu valstī tad, ja šis lielums pārsniedz 30 hektārus). Šādi varēs ievērojami pārdalīt līdzekļus.

Maksājumu samazinājums lielām saimniecībām. Panākta vienošanās par maksājumu obligātu samazinājumu individuālām lauku saimniecībām, ja šāds maksājums pārsniedz 150 000 eiro. Praksē tas nozīmē, ka atbalsta summas, ko atsevišķa lauku saimniecība saņem kā pamatmaksājumu un kas pārsniedz 150 000 eiro, tiks samazinātas vismaz par 5 %. Lai ņemtu vērā nodarbinātību, pirms aprēķina veikšanas drīkst atskaitīt algu izmaksas. Šo samazinājumu nav nepieciešams attiecināt uz tām dalībvalstīm, kuras izmanto pārdales maksājumu, kur tiek ieturēti vismaz 5 % no valstij piešķirtajiem līdzekļiem, lai subsidētu katras saimniecības pirmos hektārus. N.B.! Šādi “ietaupītie” līdzekļi paliek attiecīgajā dalībvalstī vai reģionā un tiek pieskaitīti attiecīgajam lauku attīstības piešķīrumam, un tos drīkst izmantot bez jebkādām līdzfinansējuma prasībām. Dalībvalstīm ir iespēja arī noteikt 300 000 eiro maksimālo apmēru summām, ko var saņemt atsevišķs lauksaimnieks, arī ņemot vērā ar algām saistītās izmaksas.

Jaunie lauksaimnieki. Lai nodrošinātu paaudžu nomaiņu, pamatmaksājums jaunpienācējiem — jaunajiem lauksaimniekiem (kam nav vairāk par 40 gadiem) — būtu jāpapildina ar papildmaksājumu, kas ilgst ne vairāk kā piecus gadus (saistībā ar darbības uzsākšanu). Šim atbalstam drīkst izlietot līdz 2 % no dalībvalstij iedalītā finansējuma, un šis nosacījums ir saistošs visām dalībvalstīm. Tas papildina citus pasākumus, kas pieejami jaunajiem lauksaimniekiem lauku attīstības programmās.

Mazo lauksaimnieku shēma. Tā dalībvalstīm nav obligāta. Katrs lauksaimnieks, kurš pieprasa atbalstu, var izlemt piedalīties mazo lauksaimnieku atbalsta shēmā un tādējādi saņemt ikgadēju maksājumu, ko dalībvalsts parasti nosaka robežās no 500 līdz 1250 eiro neatkarīgi no saimniecības lieluma. Dalībvalstis var izvēlēties dažādas šā ikgadējā maksājuma aprēķināšanas metodes, tostarp arī to, ka lauksaimnieki vienkārši saņem to, ko viņi varētu saņemt citādi. Tas būs milzīgs vienkāršojums attiecīgajiem lauksaimniekiem un valsts pārvaldei. Dalībniekiem nepiemēros savstarpējās atbilstības pārbaudes un sodus par šo prasību neizpildi, un viņiem būs atbrīvojums no ekoloģiskā komponenta prasībām. (Ietekmes novērtējums parādīja, ka apmēram trešdaļai saimniecību, kuras piesakās uz KLP finansējumu, platība ir 3 hektāri vai mazāk — taču tas veido tikai 3 % no ES27 kopējās lauksaimniecības platības.) Mazo lauksaimnieku atbalstīšanai kopumā nedrīkst iztērēt vairāk par 10 % no valstij piešķirtā apjoma, izņemot gadījumu, ja dalībvalsts izvēlas nodrošināt, ka mazie lauksaimnieki saņem to, kas viņiem pienāktos bez šīs shēmas. Būs arī lauku attīstības finansējums mazo lauksaimnieku konsultēšanai saimnieciskās attīstības jautājumos un pārstrukturēšanas dotācijas reģioniem, kuros ir daudz šādu mazu saimniecību.

Brīvprātīgs saistītais atbalsts. Lai saglabātu pašreizējo ražošanas līmeni sektoros vai reģionos, kuros atsevišķi lauksaimniecības veidi vai sektori saskaras ar grūtībām, bet kuriem ir būtiska ekonomiska un/vai sociāla, un/vai ekoloģiska nozīme, dalībvalstīm būs iespēja paredzēt ierobežotas summas “saistīto” maksājumu veidā, t. i., maksājumus, kas saistīti ar konkrētu ražojumu. Tas būs ierobežots līdz maksimums 8 % no valstij atvēlētā finansējuma vai līdz 13 %, ja pašreizējais saistītā atbalsta līmenis dalībvalstī ir augstāks par 5 %. Komisija var apstiprināt augstāku likmi tad, ja tā ir pamatota. Pastāv iespēja paredzēt papildu „saistīto” atbalstu (līdz 2 %) par proteīnaugiem.

Platības ar dabas ierobežojumiem un mazāk labvēlīgi apgabali. Dalībvalstis (vai reģioni) var piešķirt papildu maksājumu platībām ar dabas ierobežojumiem (tie definēti lauku attīstības noteikumos) līdz 5 % apmērā no valstij atvēlētā finansējuma. Tas nav obligāti un neietekmē platību ar dabas ierobežojumiem un mazāk labvēlīgo apgabalu iespējas, kas pieejamas saskaņā ar lauku attīstības regulas noteikumiem.

Ekoloģiskais komponents. Papildus pamatmaksājuma/SAPS shēmai katra saimniecība saņems maksājumu par hektāru, kas deklarēts pamatmaksājuma saņemšanas nolūkā, ja tā ievēros noteiktu saimniekošanas praksi, kas nāk par labu klimatam un videi. Lai par to samaksātu, dalībvalstis izmantos 30 % no valstij atvēlētā finansējuma. Tas ir obligāti, un par ekoloģiskajam komponentam izvirzīto prasību neievērošanu piemēros samazinājumus un prasīs samaksāt sodanaudu, kuras apjoms atsevišķos gadījumos var pārsniegt ekoloģiskā maksājuma apmēru. Pirmajā un otrajā gadā sodanauda par ekoloģiskā komponenta neievērošanu nedrīkst pārsniegt 0 %, trešajā gadā — 20%, bet, sākot ar ceturto gadu, maksimālais sods būs 25%. Protams, ekoloģiskais maksājums tiks piešķirts tikai tām platībām, kas atbilst attiecīgajiem nosacījumiem (proti, ir tiesības pretendēt uz pamatmaksājumu shēmu vai SAPS, ievērotas ekoloģiskā komponenta prasības).

Platības, kurās notiek bioloģiskā ražošana, kas ir ražošanas sistēma ar atzītu labvēlīgu ietekmi uz vidi, uzskatāmas par tādām, kas atbilst nosacījumiem ekoloģiskā komponenta maksājuma saņemšanai bez papildu prasībām.

Trīs paredzētie pamatprakses komponenti ir šādi:

  1. pastāvīgo zālāju uzturēšana;

  2. kultūru dažādošana (ja lauksaimnieka aramzemes platība pārsniedz 10 ha, ir jāaudzē vismaz divas kultūras, ja aramzemes platība pārsniedz 30 ha, ir jāaudzē vismaz trīs kultūras. Visvairāk audzētā kultūra drīkst aizņemt ne vairāk par 75 % aramzemes, bet divas galvenās kultūras ne vairāk par 95 % aramzemes);

  3. “ekoloģiskā mērķa platības” uzturēšana uz vismaz 5 % saimniecības aramzemes vairumā saimniecību, kuru aramzemes platība pārsniedz 15 ha, t. i., laukmales, dzīvžogi, koki, papuves, ainaviski elementi, biotopi, buferjoslas, apmežota platība. No 2017. gada, pēc tam, kad Komisija būs nākusi klajā ar ziņojumu, un ja tiks iesniegts attiecīgs likumdošanas priekšlikums, šī prasība var pieaugt līdz 7 % no saimniecības aramzemes.

Ekoloģiskā ekvivalence. Lai izvairītos no to lauksaimnieku “sodīšanas”, kuri jau gādā par dabas aizsardzību un ilgtspēju, vienošanās paredz ekoloģiskās ekvivalences sistēmu, saskaņā ar kuru jau iedibināta videi labvēlīga prakse nozīmē, ka pamatprasības ir uzskatāmas par izpildītām. Piemēram, agrovides shēmas var ietvert par ekvivalentu atzītu praksi. Jaunajā regulējumā iekļauts šāds ekvivalentu pasākumu saraksts. Lai nepieļautu šādu pasākumu (un vispār jebkuru agrovides shēmu) “divkāršu finansēšanu”, maksājumos no lauku attīstības programmām jāņem vērā ekoloģiskuma pamatprasības [sk. sadaļu par lauku attīstību turpinājumā].

Finansiālā disciplīna. Neatkarīgi no atsevišķa lēmuma 2014. budžeta gadam panākta vienošanās, ka jebkādiem turpmākiem ikgadējo tiešo maksājumu samazinājumiem finanšu disciplīnas dēļ (t.i., tad, ja maksājumu aplēses ir augstākas par 1. pīlāram pieejamo budžetu) piemērojama robežvērtība 2000 eiro. Citiem vārdiem sakot, samazināšana NESKARTU pirmos 2000 eiro no katra lauksaimnieka tiešajiem maksājumiem. Tas arī sekmēs tirgus krīzes uzkrājumu vajadzības gadījumiem [sk. horizontālo regulu].

Līdzekļu pārvietošana pīlāru starpā: Dalībvalstīm būs iespēja pārvietot līdz 15 % no sava finansējuma tiešajiem maksājumiem (1. pīlārs) uz savu finansējumu lauku attīstībai. Uz šīm summām neattieksies līdzfinansējuma prasība. Dalībvalstīm būs arī iespēja pārvietot līdz 15 % no sava finansējuma lauku attīstībai uz savu finansējumu tiešajiem maksājumiem. Tām dalībvalstīm, kuras saņem mazāk nekā 90 % no ES vidējiem tiešajiem maksājumiem, būs iespēja šādi pārvietot līdz 25 % lauku attīstības finansējuma.

“Aktīvie lauksaimnieki”. Lai novērstu vairākas regulējuma nepilnības, kuru dēļ tiešos maksājumus ir varējuši pieprasīt daži uzņēmumi, kuru galvenā uzņēmējdarbība nav lauksaimniecība, reformā ir stingrāk definēts, kas ir aktīvs lauksaimnieks. Dalībvalstīm būs obligāti jāievēro izstrādātais to profesionālas uzņēmējdarbības veidu saraksts, par kuriem nedrīkst saņemt tiešos maksājumus (piemēram, lidostas, dzelzceļa uzņēmumi, ūdenssaimniecību pakalpojumi, ar nekustamo īpašumu saistīti pakalpojumi, stacionāri sporta un atpūtas laukumi), izņemot gadījumu, ja konkrētais uzņēmums spēj pierādīt, ka tas patiesi nodarbojas ar lauksaimniecību. Dalībvalstis drīkstēs minēto sarakstu papildināt, tajā iekļaujot arī citus uzņēmējdarbības veidus.

Atbalsttiesīgie hektāri. Noteikumos paredzēts, ka 2015. gads tiks noteikts par jaunu atskaites gadu platībai, kas dod tiesības uz maksājumu piešķīrumu, taču, lai izvairītos no nepamatota labuma gūšanas, būs saikne ar 2013. gada tiešo maksājumu sistēmas izmantotājiem. Dalībvalstīm, kur ievērojami pieaug deklarētā atbalsttiesīgā platība, ir atļauts ierobežot 2015. gadā veicamo maksājumu apjomu.

2. Tirgus pārvaldības mehānismi

Piena kvotas tiks atceltas 2015. gadā, un reformā paredzēts izbeigt arī cukura kvotu režīmu no 2017. gada 30. septembra, apstiprinot 2005. gada cukura reformā pausto, ka tiks noteikts beigu datums kvotu režīmam, nozarei dodot papildu laiku, lai pielāgotos. Tādējādi ES ražotāju konkurētspēja uzlabosies gan vietējā, gan pasaules tirgū (ES eksportu ierobežo PTO noteikumi par kvotām). Tas nozarei pavērs izredzes strādāt ilgtermiņā. Pietiekamas piegādes ES vietējos tirgos par pieņemamām cenām nāks par labu arī cukura galīgajiem patērētājiem un tiem patērētājiem, kas ir apgādes ķēdes vidusdaļā. Lai papildus gādātu par drošību, pastāvēs standarta noteikumi par līgumiem starp cukurfabrikām un audzētājiem. Laikposmā pēc kvotu atcelšanas joprojām varēs saņemt atbalstu baltā cukura privātai uzglabāšanai. Vairums jaunattīstības valstu joprojām varēs izmantot neierobežotu beznodokļu piekļuvi ES tirgum.

Attiecībā uz vīna ražošanu vienošanās ņem vērā 2006. gada vīna reformas lēmumu 2015. gada beigās atcelt vīnogulāju stādīšanas tiesību sistēmu un no 2016. gada ieviest atļauju sistēmu jaunu vīnogulāju stādīšanai, kā to pērnā gada decembrī ieteikusi Augsta līmeņa darba grupa vīna ražošanas jautājumos (sk. IP/13/1378). Pieaugums tiks ierobežots līdz 1 % gadā.

Vienotās tirgus kopīgās organizācijas citu izmaiņu mērķis ir ES lauksaimniecību vairāk orientēt uz tirgu, jo pasaules tirgos ir pieaugusi konkurence, tajā pašā laikā nodrošinot efektīvu drošības tīklu (kopā ar tiešajiem maksājumiem un lauku attīstības politikā paredzētajām riska pārvaldības metodēm) lauksaimniekiem ārējas nestabilitātes apstākļos. Pastāvošās valsts intervences un privātās uzglabāšanas atbalsta sistēmas ir pārskatītas, lai padarītu tās elastīgākas un efektīvākas, piemēram, ir ieviesti tehniski pielāgojumi liellopu gaļai un piena produktiem. Piena produktiem šīs izmaiņas — par 1 mēnesi paildzināts iepirkšanas periods, automātisks konkurss tādiem sviesta un vājpiena intervences iepirkumiem, kuri pārsniedz kvantitatīvus ierobežojumus, līdz 50 000 tonnām palielināts ierobežojums sviestam, privātas glabāšanas iespēja vājpiena pulverim un atsevišķu veidu ACVN/AĢIN sieram — papildina 2012. gadā pieņemtā piena pakete, kas ir iekļauta Regulā un vairo lauksaimnieku ietekmi sarunās.

Turklāt visās nozarēs tiek ieviestas jaunas drošības klauzulas, kas ļaus Komisijai veikt ārkārtas pasākumus, reaģējot uz vispārējiem tirgus traucējumiem — tādus, kā baktērijas E. coli izraisītās krīzes laikā 2011. gada maijā un jūnijā. Šos pasākumus finansēs no krīzes rezervēm, kuras veidos, ik gadu samazinot tiešos maksājumus. Līdzekļus, ko neizmantos krīzes novēršanas pasākumiem, lauksaimniekiem izmaksās nākamajā gadā. Ja tirgū ir smaga krīze, Komisija var arī atļaut ražotāju organizācijām vai citām nozares organizācijām veikt zināmus pagaidu pasākumus kolektīvi, ievērojot īpašas drošības prasības (piemēram, izņemšana no tirgus vai glabāšana pie privātiem operatoriem), lai stabilizētu attiecīgo nozari.

Programmas skolu apgādei ar augļiem un skolu apgādei ar pienu tiks paplašinātas, un gada budžets skolu apgādei ar augļiem ir palielināts no 90 miljoniem eiro gadā līdz 150 miljoniem eiro gadā.

Lai uzlabotu lauksaimnieku darījumspēju pārtikas apritē, Komisija lūkos izveidot labāku nozaru organizāciju ar dažām nelielām atkāpēm no ES konkurenci regulējošajiem tiesību aktiem. Noteikumi, kas attiecas uz ražotāju organizāciju un starpnozaru organizāciju atzīšanu, tagad aptvers visas nozares, un turpmāk būs iespējams šādas ražotāju organizācijas nodibināt no finansējuma lauku attīstībai (sk. tālāk). Turklāt ar zināmiem noteikumiem un atrunām ir paredzēta iespēja lauksaimniekiem kolektīvi risināt sarunas par olīveļļas, liellopu gaļas, graudaugu un atsevišķu citu laukaugu piegādi. Komisija sagatavos vadlīnijas par varbūtējiem jautājumiem, kas saistīti ar konkurences tiesībām. Tāda šķiņķa ražotāji, kuram tiek nodrošināta ģeogrāfiskās izcelsmes norādes vai cilmes vietas nosaukuma aizsardzība, ar zināmiem noteikumiem drīkst kontrolēt preces piegādi tirgum.

Vienkāršošanas interesēs un lai vairāk orientētos uz tirgu, vairākas mazākas un reti lietotas shēmas tiek atmestas (atbalsts vājpiena vai vājpiena pulvera izmantošanai dzīvnieku barības un kazeīna ražošanā, saistītais atbalsts par zīdtārpiņiem).

3. Lauku attīstība

Lauku attīstības politikā saglabās tās pašreizējo, auglīgo pamatideju: dalībvalstis un reģioni turpinās izstrādāt savas vairākgadu programmas, pamatojoties uz visdažādākajiem pasākumiem, kas ir pieejami ES līmenī, un atbilstīgi vajadzībām pašu lauku teritorijās. Šīs programmas līdzfinansēs no valstīm piešķirtā finansējuma, līdzfinansējuma summas un likmes nosakot saistībā ar daudzgadu finanšu shēmu. Jaunie otro pīlāru regulējošie noteikumi nodrošina elastīgāku pieeju nekā pašreizējā. Pasākumus vairs neklasificēs ES līmenī pa “asīm”, kas saistītas ar minimālajām prasībām, kuras tām izvirzītas izdevumu jomā. Gluži otrādi, dalībvalstīm un reģioniem, pamatojoties uz rūpīgu analīzi, būs jālemj par pasākumiem, kas izmantojami, (un to izpildes metodēm), lai sasniegtu mērķus, kas noteikti attiecībā uz sešām vispārīgām “prioritātēm” un pašu noteiktajām “prioritārajām jomām” (apakšprioritātēm). Šīs sešas prioritātes attieksies uz atbalstu zināšanu nodošanai un inovācijai; uz visu lauksaimniecības veidu konkurētspējas nostiprināšanu un mežu ilgtspējīgu apsaimniekošanu; uz pārtikas apgādes ķēdes organizācijas sekmēšanu, aptverot apstrādi un tirdzniecību, un riska pārvaldību; uz ekosistēmu atjaunošanu, saglabāšanu un nostiprināšanu; uz resursu efektīvas izmantošanas sekmēšanu un pasākumiem, lai veicinātu pāreju uz ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni; uz sociālās iekļautības, nabadzības mazināšanas sekmēšanu un saimniecisko attīstību lauku apvidos. Principā dalībvalstīm vismaz 30 % sava lauku attīstībai atvēlētā finansējuma, kas nāk no ES budžeta, būs jāatvēl pasākumiem, kas saistīti ar teritorijas apsaimniekošanu un cīņu pret klimata pārmaiņām, un vismaz 5 % sava lauku attīstībai atvēlētā finansējuma, kas nāk no ES budžeta, būs jāatvēl pieejai “Leader”. [Minētie 30 % tiks ieguldīti šādos pasākumos: investīcijas fiziskajos aktīvos (tikai vides aizsardzības un ar klimatu saistītas investīcijas); visi ar mežsaimniecību saistītie pasākumi; agrovide un klimats; bioloģiskā lauksaimniecība; maksājumi tīklam “Natura 2000” (bet ne maksājumi atbilstīgi Ūdens pamatdirektīvai); un maksājumi teritorijām, kurās ir dabas vai citi īpaši ierobežojumi.]

Lauku attīstības politikas īstenojumu cieši saskaņos ar politiku citās jomās, izmantojot vienotu stratēģisku satvaru ES līmenī un partnerības nolīgumus valstu līmenī, kas aptver visu atbalstu no Eiropas strukturālajiem un ieguldījumu fondiem (vienotā stratēģiskā satvara (VSS) fondiem) (ELFLA, ERAF, Kohēzijas fonda, ESF un EJZF) attiecīgajā dalībvalstī.

Valstīm piešķirtie līdzekļi. Pamatregulā ir paredzēts dalībvalstīm piešķirt lauku attīstības finansējumu, bet ar iespēju šī finansējuma summu koriģēt, izdodot deleģēto aktu, ja tas ir vajadzīgs tehnisku iemeslu dēļ vai paredzēts likumdošanas aktā.

Līdzfinansējuma likmes. ES līdzfinansējuma maksimālā likme lielākajai daļai maksājumu būs 85 % mazāk attīstītajos reģionos, nomaļajos reģionos un mazajās Egejas jūras salās, 75 % pārejas reģionos, 63 % citos pārejas reģionos un 53 % citos reģionos. Tomēr šīs likmes var būt augstākas pasākumiem, kuri atbalsta zināšanu nodošanu, sadarbību un ražotāju grupu un organizāciju izveidi, jauno lauksaimnieku darbības sākšanas dotācijām, kā arī “Leader” projektiem un dažādu pasākumu izdevumiem, kas saistīti ar vidi un klimata pārmaiņām.

Jaunajā periodā dalībvalstis un/vai reģioni arī varēs izstrādāt tematiskas apakšprogrammas, kurās īpašu uzmanību varēs pievērst tādiem jautājumiem kā jaunie lauksaimnieki, mazās saimniecības, kalnu apgabali, sievietes lauku apvidos, klimata pārmaiņu seku mazināšana un pielāgošanās tām, bioloģiskā daudzveidība un īsās [pārtikas] piegādes ķēdes. Augstākas atbalsta likmes dažos gadījumos piemēros šīm apakšprogrammām.

Vienkāršotajos pasākumos paturēs pašreizējā periodā pieejamo pasākumu pozitīvās iezīmes. Šie pasākumi cita starpā attieksies uz šādām tēmām.

  1. Inovācija: šo svarīgo tēmu (t.i., Eiropas inovācijas partnerības projekts par labu lauksaimniecības ražīgumam un ilgtspējai — “EIP”) atbalstīs ar visdažādākajiem lauku attīstības pasākumiem, tādiem kā “zināšanu pārnese”, “sadarbība” un “ieguldījumi fiziskajos aktīvos”. EIP veicinās resursu efektīvu izmantošanu, ražīgumu un centienus attīstīt tādu lauksaimniecību un mežsaimniecību, kuras oglekļa dioksīda emisijas ir zemas, kura nekaitē klimatam un kuru neietekmē klimata pārmaiņas. Šo mērķi būtu jāsasniedz, arī palielinot sadarbību starp lauksaimniecību un pētniecību, lai paātrinātu tehnoloģiju nodošanu lauksaimniekiem.

  2. Zināšanas — "zināšanās balstīta lauksaimniecība": lauku saimniecību konsultāciju pakalpojumu nostiprināšanas pasākumi (saistīti arī ar klimata pārmaiņu seku mazināšanu un pielāgošanos tām, ekoloģiskām problēmām un saimniecisko attīstību un apmācību).

  3. Lauku saimniecību pārstrukturēšana, ieguldījumi, modernizēšana: dotācijas joprojām pieejamas un dažkārt ar augstākām atbalsta likmēm, ja tās atbilst EIP vai kopīgo projektu satvaram.

  4. Jaunie lauksaimnieki: kombinēti pasākumi var būt, piemēram, dotācijas (līdz 70 000 eiro) saimnieciskās darbības uzsākšanai, ieguldījumi fiziskajos aktīvos, apmācības un konsultāciju pakalpojumi.

  5. Mazie lauksaimnieki: atbalsts uzņēmējdarbības sākšanai līdz 15 000 eiro vienai mazajai saimniecībai.

  6. Riska pārvaldības instrumentu kopums: apdrošināšana un kopfondi — ražas apdrošināšana un apdrošināšana pret laikapstākļiem un dzīvnieku slimībām [šobrīd pieejami atbilstīgi 68. pantam 1. pīlārā] —, to darbības joma ir paplašināta, aptverot ienākumu stabilizāciju (kas pieļautu izmaksas līdz 70 % no zaudējumiem), ja ienākumi nokrītas par 30 %.

  7. Ražotāju grupas vai organizācijas: atbalsts grupu vai organizāciju izveidei uz uzņēmējdarbības plāna pamata, bet tikai grupām, kas definētas kā MVU.

  8. Maksājumi par labu pasākumiem, kas saistīti ar agrovidi vai klimatu: koplīgumi, piekļuve attiecīgai apmācībai/informācijai un lielāks elastīgums tad, ja tiek paplašināti sākotnējie līgumi.

  9. Bioloģiskā lauksaimniecība: jauns atsevišķs pasākums pamanāmības uzlabošanai.

  10. Mežsaimniecība: atbalsta nostiprināšana un racionalizēšana, izmantojot dotācijas un ikgadējos maksājumus.

  11. Kalnu apgabali: kalnu apgabalos un lauksaimniecības zemēs uz ziemeļiem no 62. paralēles atbalsta apjoms var būt līdz 450 eiro par hektāru (250 eiro par hektāru vietā).

  12. Apvidi, kuros ir specifiski dabas apstākļu noteikti vai cita veida ierobežojumi: vēlākais no 2018. gada jauna robežu noteikšana apvidiem, kuros ir dabas ierobežojumi, pēc 8 biofizikāliem kritērijiem; dalībvalstīm paliek iespēja vides saudzēšanas vai uzlabošanas nolūkos līdz 10 % no savām lauksaimniecības platībām noteikt par tādām, kurās ir specifiski ierobežojumi.

  13. Sadarbība: paplašinātas iespējas atbalstīt tehnoloģisko, ekoloģisko un komerciālo sadarbību (piemēram, izmēģinājuma projektus, kopīgus projektus par labu videi, īsās piegādes ķēdes, vietējo tirgu attīstību).

  14. Ar lauksaimniecību nesaistīta darbība: dotācijas mikrouzņēmumu un mazo uzņēmumu izveidei un attīstībai.

  15. Pamatpakalpojumi un ciematu atjaunošana: ieguldījumi platjoslas infrastruktūrā un atjaunīgajā enerģijā var būt vērienīgāki par patlaban sniegto nelielo finansējumu darbības pārvietošanai un/vai ēku pārveidošanai.

  16. “LEADER”: tādu darbību akcentēšana, kuru mērķis ir informēšana un cita veida sagatavošanās stratēģiju izstrādei; lielāka elastība, piesaistot līdzekļus no citiem fondiem vietējās teritorijās, t. i., lauku un pilsētas sadarbībā; N.B! “Leader” tagad kalpos par kopēju pieeju vietējai attīstībai, ko vietējā sabiedrība īsteno, izmantojot šādus ESI fondus: ERAF, ESF, ELFLA un EJZF.

4. Horizontālais regulējums

Pārbaudes: prasības kontroles jomā pazeminās reģionos, kur iepriekšējās pārbaudes uzrādījušas labus rezultātus, t. i., tur, kur noteikumus kārtīgi ievēro. Taču reģionos, kuros ir problēmas, pārbaudes nāksies pastiprināt.

Lauksaimnieku konsultāciju dienests: to jautājumu saraksts, kuros dalībvalstīm būs pienākums konsultēt lauksaimniekus, ir paplašināts, lai papildus savstarpējās atbilstības prasībai aptvertu zaļos tiešos maksājumus, nosacījumus, kas regulē tiešajiem maksājumiem atbilstīgas zemes uzturēšanu, ūdens pamatdirektīvu un pesticīdu ilgtspējīgas lietošanas direktīvu, kā arī atsevišķus lauku attīstības pasākumus.

Savstarpējā atbilstība: visi tiešie maksājumi, atsevišķi maksājumi, kas paredzēti lauku attīstībai, un atsevišķi maksājumi, kas paredzēti vīnogulāju audzēšanai, joprojām būs atkarīgi no vairākām likumiskām prasībām, kas ir saistītas ar spēkā esošajām normām, kas regulē vidi, klimata pārmaiņas, labu lauksaimniecības zemju stāvokli, cilvēku, dzīvnieku un augu veselības standartus un dzīvnieku labturību. Saraksts ir vienkāršots, lai izslēgtu noteikumus, kas neparedz skaidrus un pārbaudāmus pienākumus lauksaimniekiem. Vienošanās apstiprina, ka ūdens pamatdirektīva un pesticīdu ilgtspējīgas lietošanas direktīva tiks iekļautas savstarpējās atbilstības sistēmā, kolīdz būs skaidrs, ka tās pareizi piemēro visās dalībvalstīs un ka lauksaimnieku pienākumi ir skaidri definēti.

Krīzes rezerve: Piemērojot finanšu disciplīnu, katru gadu izveidos krīzes rezervi 400 miljonu eiro apmērā (2011. gada cenās). Ja šo naudu neizmantos krīzes novēršanai, to nākamajā gadā izmaksās lauksaimniekiem kā tiešos maksājumus.

Pārredzamība: dalībvalstīm būs pienākums garantēt pilnīgu caurskatāmību visiem atbalsta saņēmējiem, izņemot tās saimniecības, kas ir atbilstīgas un iekļaujas mazo lauksaimnieku atbalsta shēmā šajā dalībvalstī. Tāpēc šīm saimniecībām, dati tiks sniegti, nenorādot nosaukumu vai adresi. Šī prakse pilnībā atbilst Tiesas 2010. gada oktobra nolēmumam, kurā minēts, ka spēkā esošajos noteikumos nav ievēroti privātpersonu datu aizsardzības noteikumi.

KLP uzraudzība un izvērtēšana: Līdz 2018. gada beigām Komisija sagatavos pirmo ziņojumu (pēc tam šādu ziņojumu sagatavos reizi 4 gados) par to, kā KLP īsteno tās galvenos mērķus, t.i., ilgtspējīga pārtikas ražošana, dabas resursu ilgtspējīga apsaimniekošana un līdzsvarota teritoriālā attīstība.

5. Citi elementi

Izlīdzināšana: attiecībā uz turpmāko īstenošanu ir paredzēti vairāki pasākumi, kas ir saistīti ar Vienotās TKO regulu, bet tie vispirms ir jāapstiprina atbilstīgi 43. panta 3. punktam un 43. panta 2. punktam.

Pārejas noteikumi: Mērķis ir panākt, lai visas jaunās regulas stātos spēkā 2014. gada 1. janvārī un Komisija varētu sākt darbu pie šo Padomes regulu izpildes noteikumiem. Tomēr, ņemot vērā nepieciešamo sagatavošanos, jau tagad ir skaidrs, ka dalībvalstu maksājumu aģentūrām nav pietiekami daudz laika, lai veiktu pārvaldību un kontroli, kas ir vajadzīga jaunajā tiešo maksājumu sistēmā, kuru ieviesīs līdz nākamā gada sākumam (kad vienotās administratīvās kontroles sistēmas (IAKS) veidlapas nosūtīs lauksaimniekiem). Līdz ar to Komisija nākusi klajā ar atsevišķu priekšlikumu, kurā paredzēts pārejas gads tiešajiem maksājumiem 2014. gadā. Citiem vārdiem sakot, jaunos elementus, tādus kā ekoloģizācija un papildu atbalsts jaunajiem lauksaimniekiem, piemēros tikai no 2015. gada. Tāpat dalībvalstis ir aicinātas strādāt pie savām daudzgadu lauku attīstības programmām, kas būtu jāapstiprina nākamā gada sākumā. Tomēr attiecībā uz atsevišķiem ikgadējiem elementiem, tādiem kā agrovides maksājumi, ir jāpiemēro pārejas noteikumi, lai netiktu pārtraukta šāda veida shēma.

Plašāka informācija

Dokumenti un informācija par KLP reformas priekšlikumu atrodami šādā adresē:

http://ec.europa.eu/agriculture/cap-post-2013/index_en.htm

IP/13/613

MEMO/13/631


Side Bar

Mon compte

Gérez vos recherches et notifications par email


Aidez-nous à améliorer ce site