Navigation path

Left navigation

Additional tools

Bieži uzdotie jautājumi par kopējo lauksaimniecības politiku (KLP) un lauksaimniecību Eiropā

European Commission - MEMO/13/631   28/06/2013

Other available languages: EN FR DE DA ES NL IT SV PT FI EL CS ET HU LT MT PL SK SL BG RO HR

Eiropas Komisija

MEMO

Briselē, 2013. gada 26. jūnijā

Bieži uzdotie jautājumi par kopējo lauksaimniecības politiku (KLP) un lauksaimniecību Eiropā

Īsumā par Eiropas lauksaimniecību

Cik lielu daļu Eiropas Savienībā aizņem lauki?

Lauki veido vairāk nekā 77 % no ES teritorijas (no tiem 47 % ir lauksaimniecības zeme, bet pārējie 30 % ir meži). Laukos dzīvo apmēram puse ES iedzīvotāju (lauksaimnieki un pārējie lauku iedzīvotāji).

Cik lauksaimnieku ir Eiropas Savienībā?

ES strādā 12 miljoni pilnslodzes lauksaimnieku. Kopumā ņemot, lauksaimniecība un lauksaimniecības pārtikas ražošanas nozare, kura apgādes ziņā ir ļoti atkarīga no lauksaimniecības, veido 6 % no ES IKP, minētajās nozarēs strādā 15 miljoni uzņēmumu un tiek nodrošināti 46 miljoni darbavietu.

Kādi saimniecību veidi pastāv ES?

Saimniecību veidi ir ļoti dažādi, un tie aptver intensīvo, tradicionālo un bioloģisko lauksaimniecību. Kopš ES pievienojušās Centrālās un Austrumeiropas valstis, lauksaimniecība ir kļuvusi vēl daudzveidīgāka.

Ģimenes saimniecības, kuras tiek nodotas no paaudzes paaudzē, ir tipiska parādība.

Eiropā ir 12 miljoni lauksaimnieku, vienas saimniecības vidējā platība ir 15 hektāri (salīdzinājumam jāmin, ka ASV ir 2 miljoni lauksaimnieku un vienas saimniecības vidējā platība ir 180 hektāri).

Vai ES atbalsta kādu konkrētu Eiropas lauksaimniecības modeli?

Jā. Kopējās lauksaimniecības politikas mērķis ir atbalstīt tādu lauksaimniecību, kas garantē pārtikas nodrošinājumu (klimata pārmaiņu apstākļos) un veicina visu Eiropas lauku teritoriju ilgtspējīgu un līdzsvarotu attīstību, arī tādos reģionos, kuros ražošanas apstākļi nav labvēlīgi.

Šādai lauksaimniecībai ir vairākas funkcijas. Tai jāreaģē uz iedzīvotāju bažām, kas saistītas ar pārtiku (pieejamība, cenas, daudzveidība, kvalitāte un nekaitīgums), jāaizsargā vide un jānodrošina iztika lauksaimniekiem.

Tajā pašā laikā jāsaglabā lauku kopienas un ainavas kā vērtīga Eiropas kultūras mantojuma daļa.

Ņemot vērā 2013. gada jūnijā panākto politisko vienošanos, no 2014. gada kopējā lauksaimniecības politikā tiks vairāk ņemta vērā Eiropas valstu lauksaimniecības dažādība.

Kur atrodami statistikas dati par ES lauksaimniecību?

Dati atrodami mūsu vietnes sadaļā par statistiku un EUROSTAT tīmekļa vietnē.

Īsumā par KLP

Kas ir KLP?

Kopējā lauksaimniecības politika palīdz Eiropas lauksaimniekiem apgādāt ar pārtiku 500 miljonus iedzīvotāju. Tās galvenie mērķi ir nodrošināt pienācīgu dzīves līmeni lauksaimniekiem un garantēt patērētājiem stabilu apgādi ar nekaitīgiem pārtikas produktiem par pieņemamu cenu.

Kopš ieviešanas 1962. gadā KLP ir ļoti mainījusies un mainās joprojām. 2013. gada jūnija reformai ir trīs prioritāri virzieni:

  1. garantēt pārtikas ražošanas nozares dzīvotspēju;

  2. nodrošināt dabas resursu ilgtspējīgu apsaimniekošanu;

  3. veicināt līdzsvarotu lauku teritoriju attīstību visā ES.

Kas pārvalda KLP?

Pirms likumdošanas priekšlikumu sagatavošanas Eiropas Komisija sadarbojas ar attiecīgiem tirgus dalībniekiem (galvenokārt izmantojot padomdevēju grupu starpniecību). Lēmumus par Komisijas ierosināto tiesību aktu priekšlikumiem pieņem ES 27 dalībvalstu lauksaimniecības ministru padome kopīgi ar Eiropas Parlamentu.

KLP ikdienas pārvaldība ir dalībvalstu ziņā. Izdevumu uzraudzībā svarīga loma ir arī ES Revīzijas palātai.

Kā izlieto budžetu?

Ar KLP budžetu sedz trīs veidu izdevumus.

  1. Ienākumu atbalsts lauksaimniekiem un atbalsts par ilgtspējīgas lauksaimniecības metožu izmantošanu. Lauksaimniekiem pārskaita tiešos maksājumus ar nosacījumu, ka tie ievēro stingros Eiropas standartus attiecībā uz pārtikas nekaitīgumu, vides aizsardzību, dzīvnieku veselību un labturību. Šos maksājumus pilnībā finansē ES, un tie veido 70 % no KLP budžeta. 2013. gada jūnija reformā paredzēts, ka 30 % tiešo maksājumu būs saistīti ar to, vai lauksaimnieks izmanto ilgtspējīgas lauksaimniecības metodes, kas labvēlīgi ietekmē augsnes kvalitāti, bioloģisko daudzveidību un vidi kopumā, piemēram, runa ir par kultūru dažādošanu, ilggadīgo zālāju uzturēšanu vai ekoloģisku platību saglabāšanu saimniecībās.

  2. Tirgus atbalsta pasākumi. Šos pasākumus veic, piemēram, tad, kad sliktu laikapstākļu dēļ tirgus zaudē stabilitāti. Šie maksājumi veido mazāk nekā 10 % no KLP budžeta.

  3. Lauku attīstības pasākumi. Šos pasākumus veic, lai palīdzētu lauksaimniekiem modernizēt savas saimniecības, kļūt konkurētspējīgākiem, nekaitējot videi, dažādot lauksaimnieciskās un ar lauksaimniecību nesaistītas darbības un nodrošināt lauku kopienu dzīvotspēju. Šos maksājumus daļēji finansē dalībvalstis, un tie veido apmēram 20 % no KLP budžeta.

Šie trīs atbalsta veidi ir savstarpēji cieši saistīti, tāpēc tie ir jāpārvalda konsekventā veidā. Piemēram, tiešie maksājumi nodrošina lauksaimniekiem pastāvīgus ienākumus un atalgojumu par sabiedrisku labumu sniegšanu vides ziņā. Līdzīgā veidā lauku attīstības pasākumi atvieglo saimniecību modernizāciju un veicina saimniecisko darbību dažādošanu laukos.

Kas lemj par KLP budžeta apjomu?

Budžeta apjomu katru gadu nosaka ES Padome un Eiropas Parlaments. Lai uzraudzītu ilgtermiņa izdevumus, šos izdevumus paredz daudzgadu finanšu plānā. KLP summas ir ierakstītas daudzgadu plāna 2. pozīcijā („Ilgtspējīga izaugsme — dabas resursi”). Daudzgadu plāna 2. pozīcijā ir noteikts KLP 1. pīlāra (tiešais atbalsts un tirgus pasākumi) maksimālais budžeta apjoms. Turklāt no 2. pozīcijā noteiktās kopējās summas tiek finansēti arī KLP 2. pīlāra iekļautie lauku attīstības pasākumi. Spēkā esošais finanšu plāns attiecas uz 2007.–2013. gada periodu, savukārt nākamais finanšu plāns attieksies uz 2014.–2020. gada periodu.

Vai visiem lauksaimniekiem tiek nodrošināti vienādi noteikumi?

Ņemot vērā kopējās lauksaimniecības politikas attīstību un vēsturisko atsauces datu izmantošanu, atbalsta līmenis var ļoti atšķirties atkarībā no lauku saimniecības, dalībvalsts vai reģiona. 2013. gada pieņemtās reformas viens no galvenajiem mērķiem ir 2014.–2020. gada periodā mazināt atbalsta līmeņa atšķirības starp dalībvalstīm, starp reģioniem un starp lauksaimniekiem. Tādā veidā KLP jākļūst taisnīgākai.

Pašreizējā situācija konkrētajā dalībvalstī vai reģionā, kas līdz 2004. gadam jau bija ES sastāvā, ir skaidrojama ar to, ka saņemtā atbalsta summa sākotnēji bija atkarīga no vairākiem faktoriem — no atbalsta, kādu konkrētā saimniecība saņēma atsauces periodā no 2000. līdz 2002. gadam, no apsaimniekotās zemes platības un no tā, kādu atbalsta modeli bija izvēlējusies katra konkrēta dalībvalsts. Rezultātā, piemēram, viens lauksaimnieks var saņemt atbalstu, kura apjoms ir 50 eiro par hektāru, savukārt viņa kaimiņš var saņemt 1000 eiro par hektāru attiecībā uz zemes gabalu, kura agronomiskais raksturojums ir tāds pats kā pirmā lauksaimnieka zemes gabalam.

Kopš 2003. gada reformas „vecās” dalībvalstis var pārdalīt lauksaimniekiem paredzēto tiešo atbalstu, maksājumus veicot individuāli, reģionālā mērogā vai šos abus kritērijus kombinējot. Reģionālos vai jauktos modeļus var izmantot, lai novērstu konstatētiunetaisnību. No 15 dalībvalstīm tikai Vācija bija pilnībā atteikusies no vēsturisko atsauces datu izmantošanas.

Savukārt valstīs, kas kopš 2004. gada ir pievienojušās ES, tiešie maksājumi balstās uz fiksētu summu par hektāru, kura ir vienāda visiem šo dalībvalstu lauksaimniekiem.

Komisija kopš 1999. gada ir vairākas reizes ierosinājusi maksimālā apjoma ierobežojumu noteikšanu tiešajam atbalstam, lai tas tiktu sadalīts godīgāk. Tomēr vairākas dalībvalstis šo priekšlikumu ir noraidījušas.

Eiropas Savienības mērogā pūliņi tiks veltīti arī tam, lai konverģences rezultātā mazinātu lauksaimniekiem piešķirtā tiešā atbalsta līmeņa atšķirības dalībvalstīs. KLP budžets tiks sadalīts tā, lai līdz 2019. gadam neviena dalībvalsts nesaņemtu mazāk par 75 % no Kopienas vidējā rādītāja1. Vienas dalībvalsts vai pat viena reģiona robežās starp saimniecībām tiks mazinātas atbalsta līmeņa atšķirības: atbalsts par hektāru nedrīkstēs būt mazāks par 60 % no vidējā izmaksāto atbalstu apjoma līdz 2019. gadam viena administratīvā vai agronomiskā apgabala robežās. Dalībvalstis lielāku atbalstu varēs piešķirt par saimniecības „pirmajiem hektāriem” tā, lai vairāk palīdzētu mazām un vidējām struktūrām. Jaunajām dalībvalstīm SAPS (vienotā platībmaksājuma shēmas) darbību varēs pagarināt līdz 2020. gadam.

Vai KLP sekmē Eiropas lauksaimniecības modernizāciju?

Jā. Tajā ir daudzas iniciatīvas, kas stimulē modernizāciju, palīdzot lauksaimniekiem uzlabot saimniecības, pārstrādāt un pārdot produkciju, ražot augstas kvalitātes pārtiku ar ilgtspējīgākām, videi nekaitīgākām metodēm. No 2014. gada KLP kontekstā ir pieejami jauni pasākumi, kuru mērķis ir vienkāršot kolektīvos ieguldījumus, veicināt attīstību mazajās saimniecībās un, izmantojot Eiropas Inovāciju partnerību lauksaimniecības jomā, rosināt agronomisko zināšanu apmaiņu starp lauksaimniekiem.

Vai KLP notiek krāpšanās?

Saskaņā ar Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) datiem laikposmā no 2006. gada līdz 2010. gadam krāpšanās gadījumi veidoja vidēji 0,02 % no KLP budžeta. Pēdējos gados ES ir pastiprinājusi budžeta pārbaudes.

Vai kāds pārbauda, vai KLP mērķi tiek sasniegti?

Jā. KLP efektivitāte tiek rūpīgi vērtēta. Pirms tiesību aktu priekšlikuma sagatavošanas Komisija vienmēr konsultējas ar ieinteresētajām personām un iedzīvotājiem, ka arī veic ietekmes novērtējumu. Tā arī regulāri pasūta neatkarīgu ekspertu pētījumus par KLP dažādo instrumentu sniegumu un to, kā tos varētu uzlabot.

Kāpēc vajadzīgi tiešie maksājumi?

Tiešie maksājumi palīdz saglabāt lauksaimniecību visā ES teritorijā, lauksaimniekiem kaut minimāli garantējot pastāvīgus ienākumus. Šie maksājumi nodrošina saimniecību izdzīvošanu ilgākā laika periodā un tās aizsargā no cenu svārstībām. ES līmenī tiešie maksājumi veido vidēji 30 % no lauksaimniecības ienākumiem. Taču šajos pēdējos gados (krīzes periodu laikā) tiešie maksājumi veidoja vairāk nekā 60 % no lauksaimniecības ienākumiem, piemērām, Zviedrijā, Īrijā un Dānijā 2008./2009. gada krīzes laikā.

Turklāt tiešie maksājumi nodrošina lauksaimniekiem atalgojumu par tādiem viņu darba aspektiem, kuri tirgū netiek ņemti vērā, bet kuri tomēr sniedz būtiskus sabiedriskos labumus visiem Eiropas iedzīvotājiem. 2013. gadā pieņemtajā reformā ir paredzēts, ka 30 % no tiešā atbalsta maksājumiem tiks pārskaitīti lauksaimniekiem, kas ievēro efektīvas lauksaimniecības metodes, lai saglabātu bioloģisko daudzveidību, augsnes kvalitāti un vidi kopumā. Piemēram, runa ir par kultūru dažādošanu, ilggadīgo zālāju uzturēšanu vai ekoloģisku platību saglabāšanu lauku saimniecībās.

Turklāt pilnībā tiešie maksājumi tiek veikti tikai tad, ja lauksaimnieki ievēro stingras prasības attiecībā uz vides aizsardzību, pārtikas nekaitīgumu, augu un dzīvnieku veselību un dzīvnieku labturību un kopumā zemes platības uztur ražošanai piemērotā stāvoklī. Visu šo kritēriju kopumu sauc par „savstarpējās atbilstības sistēmu”. Ja attiecīgie noteikumi netiek ievēroti, pārskaitījumi var būt apturēti un lauksaimniekam var uzlikt sodu.

Kā darbojas lauksaimniecības tirgi?

KLP gādā par to, lai lauksaimnieku ražošana būtu pielāgota tirgus signāliem, un nodrošina arī mehānismus („drošības tīklus”), kas nepieļauj to, ka ekonomiskas, ar veselību vai laikapstākļiem saistītas krīzes iznīcina veselas ražošanas nozares. Runa galvenokārt ir par tādiem mehānismiem kā valsts intervence (valsts intervences aģentūras iepērk tirgū lieko produkciju) un atbalsts privātai uzglabāšanai (lai stabilizētu tirgus).

2013. gada jūnijā pieņemto lēmumu kontekstā šie mehānismi tika modernizēti. Ņemot vērā to, ka krīzes notiek biežāk un tās ir nopietnākas nekā agrāk, tika paredzēta īpaša rezerve, lai finansētu tādu krīžu novēršanu, kas traucē tirgus normālu darbību, kā arī tika izveidots pastiprināts mehānisms ārkārtas situācijām. Turklāt tika ieviesti palīdzības pasākumi, lai veicinātu kopējo fondu un apdrošināšanas mehānismu izveidi un palīdzētu lauksaimniekiem labāk sagatavoties krīzēm.

Visbeidzot, tika ieviesti jauni mehānismi, lai rosinātu lauksaimniekus pašiem organizēties nozaru un starpnozaru organizācijās. Turklāt Komisija ir uzsākusi pārtikas piegādes ķēdē izveidoto attiecību pārraudzību, lai tādējādi mudinātu dažādus tirgus dalībniekus uzlabot produktu cenu un komercprakses pārredzamību.

Vai KLP palīdz jauniem cilvēkiem kļūt par lauksaimniekiem ?

Eiropā ir arvien mazāk lauksaimnieku, jo darbs laukos ir smags, turklāt ieguldījumu apjoms, kas vajadzīgs saimniecības nodibināšanai, ir ļoti liels. Patlaban Eiropā 4,5 miljoniem lauksaimnieku ir vairāk nekā 65 gadi (30 % lauksaimnieku), tikai 6 % lauksaimnieku ir mazāk nekā 35 gadi. Lauksaimnieka amatam jākļūst pievilcīgākam, un jauniem cilvēkiem ir vajadzīga palīdzība, lai tajā nostiprinātos.

Lai panāktu iepriekš minēto un lauksaimniecībā veicinātu paaudžu nomaiņu, KLP ir paredzēti atbalsta mehānismi darbības uzsākšanai. Ar 2013. gada reformu tiek ieviests jauna veida atbalsts jauniem lauksaimniekiem, kuriem ir paredzēta tiešo maksājumu piemaksa 25 % apmērā pirmajos piecos darbības uzsākšanas gados.

Lauku attīstība

Kas ir lauku attīstība?

KLP kontekstā lauku attīstības mērķis ir gādāt par lauku dzīvotspēju, atbalstot programmas attiecībā uz investīcijām, modernizāciju un lauksaimnieciskajām un ar lauksaimniecību nesaistītām darbībām laukos.

Kas pārvalda lauku attīstību?

Dalībvalstis pašas izvēlas pasākumus, kas ir vislabāk piemēroti to īpašajām vajadzībām, un pašas pārvalda savas programmas. ES sedz daļu šo izmaksu („līdzfinansējums”).

Cik izmaksā lauku attīstība? No kurienes tiek saņemta nauda?

KLP budžets laikposmam no 2014. gada līdz 2020. gadam visām 28 ES dalībvalstīm kopā ir 95 miljardi eiro (pašreizējās cenās).

Šie līdzekļi tiek saņemti no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA).

Kā šos līdzekļus izlieto?

No 2014. gada Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai (ELFLA) tiek iekļauts jaunajā kopējā stratēģiskajā plānā kopā ar Eiropas Reģionālās attīstības fondu (ERAF), Eiropas Sociālo fondu (ESF), Kohēzijas fondu (F) un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu (EJZF), lai sasniegtu stratēģijas „Eiropa 2020” mērķus (ilgtspējīgu, viedu un iekļaujošu izaugsmi).

Ar lauku attīstības budžetu drīkst finansēt lauksaimnieciskas un ar lauksaimniecību nesaistītas darbības, kuras balstās uz sešām šādām prioritātēm:

  1. stimulēt zināšanu nodošanu un inovācijas;

  2. uzlabot konkurētspēju;

  3. veicināt pārtikas aprites organizāciju un riska pārvaldību;

  4. atjaunot, saglabāt un nostiprināt ekosistēmas;

  5. veicināt resursu efektīvu izmantošanu un pāreju uz ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni;

  6. veicināt sociālo iekļautību, izskaust nabadzību un stimulēt ekonomisko attīstību laukos.

Dalībvalstis vai reģioni varēs sagatavot apakšprogrammas, kuru ietvaros tiks saņemts lielāks atbalsta apjoms, lai reaģētu uz to konkrēto nozaru vajadzībām, kas saskārušās ar specifiskām situācijām, kā arī lai reaģētu uz jauno lauksaimnieku, mazo saimniecību, kalnu reģionu un īsu piegādes ķēžu vajadzībām.

Vai lauku attīstības programmas var pielāgot dažādiem reģioniem?

Katra dalībvalsts izstrādā valsts stratēģiju lauku attīstībai. Reģionālajā līmenī var izstrādāt un īstenot īpašas programmas.

Kāda ir atšķirība starp KLP lauku attīstības pasākumiem un reģionu politikas pasākumiem?

Reģionu politikas mērķis ir galvenokārt palīdzēt visnabadzīgākajiem ES reģioniem, savukārt lauku attīstības programmas attiecas uz visām Savienības lauku teritorijām.

Lauku attīstības pasākumi palīdz ne vien lauksaimniekiem, bet arī citiem iedzīvotājiem, kas piedalās lauku ekonomikā, piemēram, mežu īpašniekiem, laukstrādniekiem, nelieliem uzņēmumiem, MVU, vietējām apvienībām utt.

Kas ir „Leader”?

„Leader” ir programma, kuras mērķis ir stiprināt lauku ekonomiku, rosinot vietējos iedzīvotājus rīkoties vietējā līmenī (no lejas uz augšu), nevis tiem uzspiežot jau gatavus risinājumus (no augšas uz leju). Saskaņā ar spēkā esošajiem noteikumiem ES dalībvalstīm ir vismaz 5 % no sava lauku attīstībai paredzētā budžeta ir jāiegulda „Leader” projektu finansēšanā.

Kā lauku attīstība palīdz aizsargāt vidi?

Visās lauku attīstības programmās ir jāiekļauj pasākumi, kas vērsti uz lauku teritoriju dabas resursu un ainavu aizsardzību un uzlabošanu.

Ar budžetu paredzēts finansēt dabas ainavu aizsardzības un saglabāšanas pasākumus, kā arī klimata pārmaiņu apkarošanas pasākumus, proti:

  1. ūdens kvalitātes saglabāšanu,

  2. ilgtspējīgu zemes apsaimniekošanu,

  3. koku stādīšanu eroziju un plūdu novēršanai.

Kāpēc vajadzīga KLP?

Kāpēc ir vajadzīga „kopēja” lauksaimniecības politika, kuru īsteno ES līmenī?

Lauksaimniecība ir nozare, kas atšķirībā no daudzām citām jomām, kurām piemēro valsts politiku, tiek finansēta gandrīz pilnībā Eiropas līmenī. Nozarei, kura mums garantē pārtikas nodrošinājumu un kurai ir galvenā loma dabas resursu izmantošanā un lauku teritoriju ekonomiskajā attīstībā, ir vajadzīga valsts līmeņa politika.

Runa ir par visu dalībvalstu kopīgiem mērķiem, kurus nevar sasniegt bez attiecīgā finanšu atbalsta lauksaimniecības nozarei un lauku apgabaliem.

Tāpēc ir vajadzīgi pasākumi ES līmenī, lai nodrošinātu taisnīgus apstākļus un noteiktu vienotus mērķus, principus un noteikumus. Turklāt ar kopēju lauksaimniecības politiku budžeta līdzekļi tiek izmantoti efektīvāk nekā tad, ja pastāvētu tikai valsts līmenī pieņemtā politika.

Bez jautājumiem attiecībā uz vienoto tirgu starptautiskajā līmenī ir jārisina vairāki citi jautājumi — dalībvalstu un reģionu kohēzija un tādas vides problēmas un pasaules mēroga problēmas kā klimata pārmaiņas, ūdens resursu apsaimniekošana, bioloģiskā daudzveidība, pārtikas un dzīvnieku barības nekaitīgums, dzīvnieku veselība un labturība, augu veselība, sabiedrības veselība un patērētāju interešu aizsardzība.

Kāpēc lauksaimniekiem vajadzīgs valsts līmeņa atbalsts?

Pretēji dažās valstīs populārajam uzskatam, lauksaimniecība nebūt nav „vista, kas dēj zelta olas”. Lauksaimnieku ieguldījumus laika un naudas ziņā nepārtraukti apdraud daudzi faktori, kas saistīti ar ekonomisko situāciju, sanitārajiem apsvērumiem un laikapstākļiem. Lauksaimniecībai vajadzīgi lieli cilvēkresursi un naudas ieguldījumi, kuri atmaksājas tikai pēc vairākiem mēnešiem vai pat gadiem un kuri nemitīgi tiek pakļauti dažādiem riskiem.

Ienākumu atbalsts, ko saņem lauksaimnieki, palīdz nodrošināt pārtikas produktu ražošanu visā ES teritorijā un lauksaimniekiem garantē atalgojumu par tādiem sabiedriskajiem labumiem, kas netiek novērtēts tirgū: vides aizsardzība, dzīvnieku labturība, pārtikas nekaitīgums un augsta kvalitāte u.c.

Šie „sabiedriskie labumi” ir vēl jo svarīgāki tāpēc, ka spēkā esošie Eiropas Savienības standarti ir vieni no visstingrākajiem pasaulē. Līdz ar to pārtikas ražošana Eiropā izmaksā vairāk nekā valstīs, kurās standarti ir mazāk stingri.

Bez valsts finansiālā atbalsta Eiropas lauksaimnieki nespētu vienlaikus konkurēt ar citu pasaules valstu lauksaimniekiem un reaģēt uz Eiropas iedzīvotāju īpašām prasībām. Turklāt klimata pārmaiņu ietekme kļūst aizvien acīmredzamāka un tas nozīmē, ka ilgtspējīgas lauksaimniecības izmaksas tikai pieaugs.

Cik KLP izmaksā?

Cik KLP izmaksā nodokļu maksātājam?

Katrs ES pilsonis par KLP maksā vidēji 30 centus dienā. 2011. gadā KLP veidoja 43 % no ES gada budžeta jeb 58 miljardus eiro. Kopš 1984. gada KLP daļa budžetā visu laiku samazinās (1984. gadā — 72 %), savukārt lauksaimnieku skaits pēc ES paplašināšanās kopš 1992. gada ir divkāršojies.

Patiesībā KLP izdevumi veido mazāk nekā 1 % no visu ES dalībvalstīs publiskajiem izdevumiem, kopumā ņemot. Publiskie izdevumi par lauksaimniecību Eiropas Savienībā tika apvienoti Eiropas līmenī, nevienā citā tautsaimniecības nozarē šādas prakses nav. Salīdzinājumam jāmin, ka aizsardzībai dalībvalstis tērē trīsreiz vairāk līdzekļu.

Kāpēc gandrīz 40 % no ES budžeta atvēlēti lauksaimniecībai, nevis citām nozarēm?

Lauksaimniecība ir vienīgā nozare, kuru pilnībā finansē no ES budžeta, proti, izdevumi Eiropas līmenī aizstāj valsts izdevumus. Tādas citas jomas kā pētniecība, izglītība, transports, aizsardzība, pensijas un veselības aprūpe nav iekļautas ES budžetā vai arī veido mazu daļu no budžeta. Minētās jomas tiek finansētas tikai un vienīgi vai lielākā mērā no valsts budžeta, un tās pārvalda pašas dalībvalstis.

Savukārt KLP nodrošina Eiropas pilsoņiem apgādi ar daudzveidīgu, nekaitīgu un kvalitatīvu pārtiku, kā arī veselīgu vidi un lieliskas ainavas.

Kā KLP tiek finansēta?

KLP tiek finansēta no Eiropas Savienības vispārējā budžeta. KLP izdevumus par lauku attīstību kopīgi finansē dalībvalstis un ES.

Savukārt pašu Savienības budžetu finansē galvenokārt Savienības „pašu resursi”: muitas nodokļi, nodevas, PVN un iemaksas, kuras ir atkarīgas no dalībvalstu nacionālā kopienākuma (NKI).

Kas saņem naudu un cik daudz?

Lai nodrošinātu pārredzamību un stiprinātu atbildību, kopš 2009. gada katrai dalībvalstij ir jāpublicē visu KLP maksājumu saņēmēju saraksts. Tomēr pēc tam, kad Vācijas lauksaimnieki bija ES Tiesā iesnieguši sūdzību, 2010. gada novembrī tika atcelta prasība publicēt visus personas datus par atbalsta saņēmējiem, jo ar minēto prasību tika pārkāpts privātums. Konkrēti, Tiesa noteica, ka vairs nedrīkst publicēt saņēmēju uzvārdus. Komisija, kuru joprojām rūp pārskatāmības princips, ir ierosinājusi jaunu regulējumu, kurā ņemti vērā Tiesas argumenti. 2013. gada jūnija reforma ir paredzējusi pārskatāmības prasību, kurā ņemti vērā Tiesas minētie propocionalitātes principi. Šī prasība neattieksies uz mazo saimniecību lauksaimniekiem, jo to saņemtās summas ir ļoti mazas.

Es maksāju nodokļus, bet neesmu lauksaimnieks. Vai arī man ir kāds labums no KLP?

Jūs jau tagad gūstat labumu. Kad ES atbalsta lauksaimniekus, ieguvēja ir visa Eiropas sabiedrība kopumā. Tai tiek nodrošināta apgāde ar pārtiku par pieņemamām cenām. Eiropas mājsaimniecības pārtikai tērē vidēji 15 % no sava budžeta — tas ir uz pusi mazāk nekā 1960. gadā.

Atbalstot ilgtspējīgas apsaimniekošanas metodes un kopējo lauksaimniecības politiku, mēs palīdzam aizsargāt vidi un saglabāt lauku ainavu un pārtikas vērtību un daudzveidību.

KLP reforma

Ko izdevies panākt ar pēdējām KLP reformām?

Būtiskākās KLP reformas tika uzsāktas 1992. gadā, un tās kļuva vēl intensīvākas 2003. gadā, kad notika atteikšanās no principa, saskaņā ar kuru subsīdiju apjoms bija atkarīgs no saražotās produkcijas daudzuma. Tas nozīmē, ka, lai saņemtu subsīdijas, lauksaimniekiem vairs nav jāražo pārtikas produkti, kuriem tirgū nav noieta. Tagad lauksaimniekiem ir jāreaģē uz tirgus un patērētāju pieprasījumu, meklējot jaunus izdevīgus tirgus un jaunas tirgus nišas.

Patlaban lauksaimnieki saņem ienākumu atbalstu, ja rūpējas par lauksaimniecības zemi un ievēro pārtikas nekaitīguma, vides aizsardzības un dzīvnieku labturības standartus. Ja lauksaimnieks šos standartus neievēro, maksājumu apjoms tiek samazināts.

Jaunā KLP ir daudz vairāk orientēta uz atvērtās pasaules realitāti, turklāt PTO uzskata, ka 90 % ES tiešo maksājumu nerada tirdzniecības traucējumus.

KLP nodrošina patērētājiem plašu augstas kvalitātes pārtikas izvēli.

Komisija nepārtraukti modernizē un vienkāršo KLP.

Tagad lauksaimniekiem piešķirto maksājumu apjoms vairs nav piesaistīts ražošanas apjomam, un lauksaimnieki joprojām bauda zināmu finansiālu drošību, tajā pašā laikā tiem ir vairāk brīvības reaģēt uz tirgus signāliem.

Tirgus instrumenti (piemēram, valsts intervence) tika pielāgoti, lai tie darbotos kā „drošības tīkls” un nebloķētu normālus tirgus signālus. Lauku attīstības politika palīdz lauksaimniekiem pārstrukturēt saimniecības un rūpēties par vidi, tādējādi gādājot par dinamiskuma veicināšanu laukos.

Kādas ir KLP vadlīnijas laikposmam pēc 2013. gada?

Jaunā KLP reforma tika pieņemta 2013. gadā un stāsies spēkā 2014. gada 1. janvārī. No 2014. gada 1. janvāra sāks piemērot visus reformas elementus, izņemot jaunu tiešo maksājumu struktūru, kurā ir jāņem vērā tiešo maksājumu ikgadējs cikls: lauksaimnieku KLP ikgadējās deklarācijas tiks saņemtas pavasarī. Pamatojoties uz šīm deklarācijām, pārskaitījumi saskaņā ar jauno tiešo maksājumu struktūru (piemēram, „zaļie” maksājumi un papildu atbalsts jaunajiem lauksaimniekiem) tiks veikti 2015. gadā.

Jaunā reforma attiecas uz visiem ES pilsoņiem. Lai sagatavotu šo reformu, Komisija bija uzsākusi dialogu ar pilsonisko sabiedrību kopumā un attiecīgiem tirgus dalībniekiem. 2013. gada jūnijā pieņemtās KPL reformas vadlīnijas tika noteiktas pēc plašas diskusijas sabiedrībā, kas notika no 2010. gada aprīļa līdz jūlijam (diskusijas ietvaros tika saņemtas gandrīz 6000 individuālu un kolektīvu atbilžu), un pēc intensīvām politiskām debatēm Padomē un Eiropas Parlamentā. Pēc tam — 2011. gada 12. oktobrī — Komisija iesniedza likumdošanas priekšlikumus.

Ar jauno reformu ir paredzētas šādas izmaiņas.

  1. Lauksaimniekiem paredzētajos tiešajos maksājumos labāk atspoguļosies nepieciešamība taisnīgāk atbalstīt to ienākumus un sniegt tiem atlīdzību par darbu, kas tiek darīts sabiedrības labā (piemēram, vides aizsardzība). Tiešie maksājumi palīdzēs pastiprināt atbalsta pasākumus reģionos, kuros apstākļi ir grūtāki, un ļaus jauniem cilvēkiem nostiprināties lauksaimniecības nozarē.

  2. Tirgus pārvaldes mehānismi būs vienkāršāki, efektīvāki un operatīvāki.

  3. Lauku attīstības politikas uzmanības centrā būs konkurētspējas nostiprināšana un inovāciju veicināšana.

Visbeidzot, tiks ieviesti jauni pasākumi, lai palīdzētu lauksaimniekiem risināt problēmas saistībā ar cenu un ienākumu svārstībām.

Pārtikas cenas

Kāpēc gan jāatbalsta lauksaimnieki, ja pārtikas cenas ir augstas?

Lauksaimnieki saņem samērā nelielu daļu naudas, ko patērētāji samaksā par pārtiku. Piemēram, labības izmaksas veido tikai 5 % no maizes klaipa cenas. Cenu pieaugums, ko konstatē patērētāji, ne vienmēr ir saistīts ar lauksaimnieku ienākumu pieaugumu. Drīzāk tas ir saistīts ar to, ka arī lauksaimnieku ražošanas izmaksas ir palielinājušās. Lauksaimnieki arvien vairāk ir pakļauti tirgus un cenu svārstībām, kuras salīdzinājumā ar agrākajiem laikiem ir biežākas un spēcīgākas. Pēdējos gados lauku saimniecību izdevumi par elektroenerģiju ir palielinājušies par 223 %, turklāt mēslojuma cenas — par 163 %. Lauksaimniecības cenas ir palielinājušās vidēji par 50 %.

Vai pārtikas cenas palielinās biodegvielas dēļ?

Dažādi pētījumi liecina, ka biodegvielas ražošana ES nav būtisks faktors, kas ietekmē pārtikas cenu pieaugumu. Etanola ražošanai ES izmanto tikai 1 % izaudzēto graudaugu. Apmēram 2/3 no rapša ražošanas apjoma tiek izmantotas biodīzeļdegvielas ražošanai, un tomēr tas veido tikai 2 % no pasaulē pieprasītā daudzuma. Tas nozīmē, ka ir jāiegulda līdzekļi otrās un trešās paaudzes biodegvielā.

KLP un vide

Kā lauksaimniecība ietekmē vidi?

Lauksaimniecība var veicināt ilgtspējīgu vidi, tomēr tā var arī vidi apdraudēt. Šajā ziņā kopējai lauksaimniecības politikai ir svarīgs uzdevums — panākt līdzsvaru starp divām šīm galējībām, un šis uzdevums turpmākajos gados būs noteicošs.

Kā KLP palīdz aizsargāt vidi?

Saskaņā ar 2013. gada jūnijā pieņemto reformu ikviena dalībvalsts, ikviens lauksaimnieks, ikviena teritorija sniegs savu ieguldījumu, lai stātos pretī problēmām saistībā ar ilgtspējību, cīņu pret klimata pārmaiņām u. c., ieviešot vienkāršus pasākumus ar pārbaudītu pozitīvu ietekmi. Laika posmā no 2014. līdz 2020. gadam vairāk nekā 100 miljardi eiro tiks ieguldīti, lai palīdzētu lauksaimniecībai risināt problēmas, kas attiecas uz augsnes kvalitāti, ūdens kvalitāti, bioloģisko daudzveidību un klimata pārmaiņām:

  • ekoloģizācija” — 30 % to tiešo maksājumu būs saistīti ar trīs šādiem videi draudzīgas lauksaimniecības prakses veidiem: kultūraugu dažādošana, pastāvīgo ganību uzturēšana un ekoloģiskas nozīmes platību saglabāšana 5 %, bet vēlāk 7 % apmērā, sākot ar 2018. gadu, vai arī citiem tādiem pasākumiem, kas uzskatāmi par līdzvērtīgiem videi sniegtā labuma izteiksmē;

  • vismaz 30 % lauku attīstības programmu rīcībā esošā budžeta būs jāatvēl agrovides pasākumiem, atbalstam bioloģiskajai lauksaimniecībai vai projektiem, kas saistīti ar videi draudzīgiem ieguldījumiem vai inovāciju pasākumiem;

  • tiks pastiprināti agrovides pasākumi. Šiem pasākumiem būs jāpapildina lauksaimniecības prakse, kas ir ieteicama saistībā ar minēto „ekoloģizāciju”. Šīm programmām vajadzēs būt vērienīgākām un attiecīgi arī efektīvākām vides aizsardzības ziņā (un tām būs jāgarantē, ka finansējums nedublējas).

Ko Eiropas Savienība dara, lai atbalstītu bioloģisko lauksaimniecību?

Bioloģiskās lauksaimniecības princips ir ievērot augu un dzīvnieku dabisko ciklu. Tā tiek aizsargāta ar Eiropas tiesību aktos paredzētajiem stingrajiem ražošanas noteikumiem. Uz bioloģisko lauksaimniecību attiecas arī regulējums par marķēšanu un izsekojamību, lai garantētu bioloģisko produktu kvalitāti un autentiskumu neatkarīgi no tā, kāda ir produkta izcelsmes valsts.

Šajā kontekstā ES ir izstrādājusi īpašu Eiropas logotipu bioloģiskiem produktiem, kuri atbilst ES bioloģiskās ražošanas standartiem. Bioloģiskajām lauku saimniecībām un pārtikas ražotājiem ir jāiziet stingra sertifikācijas procedūra, un tikai pēc tās viņiem ir tiesības izmantot šo logotipu.

ES dalībvalstis savās lauku attīstības programmās drīkst piedāvāt īpašu atbalstu ar „vecajām” metodēm saimniekojošiem lauksaimniekiem, kas vēlas pāriet uz bioloģisku lauksaimniecību. Pēc 2013. gada šī iespēja būs plašāk pieejama: reforma paredz īpašu atbalstu bioloģiskajai lauksaimniecībai un iespēju saņemt atbalstu ne tikai par pāriešanu uz bioloģisko lauksaimniecību, bet arī par tās saglabāšanu.

Vai KLP attiecas arī uz mežsaimniecību?

KLP neattiecas uz komerciālo mežsaimniecību, tomēr atzīst labas mežu apsaimniekošanas labvēlīgo ietekmi uz lauku ainavām un bioloģisko daudzveidību. Tāpēc tā atbalsta lauksaimniekus, kas vēlas apmežot daļu savas lauksaimniecībā izmantojamās zemes.

KLP un tirdzniecība

Vai Eiropa ir atvērta pārtikas importam?

Pēdējos divdesmit gados ES ir veltījusi lielus pūliņus tam, lai atvērtu savu tirgu. Vairāk nekā 2/3 no ES importa tiek ievestas no jaunattīstības valstīm, tas ir vairāk nekā no ASV, Austrālijas, Jaunzēlandes, Japānas un Kanādas, kopumā ņemot. Ar daudzām trešām valstīm noslēgtie divpusēji līgumi dod iespēju piemērot samazinātu muitas nodevu lauksaimniecības preču importam ES, savukārt 50 pasaules visnabadzīgākās valstis drīkst eksportēt uz ES neierobežotu daudzumu bez ievedmuitas.

Vai vajadzētu ieviest jaunus ierobežojumus importam, lai aizsargātu Eiropas lauksaimniekus un pārtiku?

Ja ES ieviesīs jaunus ierobežojumus, tāpat rīkosies arī tās tirdzniecības partneri. Eiropas konkurences priekšrocība ir tāda, ka tās pārstrādāto pārtikas produktu uzturvērtība ir ļoti augsta. Jaunattīstības valstu (tostarp Ķīnas un Indijas) tirgos ir lielas iespējas vairot noietu šādiem produktiem.

Vislabākais veids, kā garantēt stabilu pārtikas apgādi, ir uzturēt līdzsvarotas tirdzniecības attiecības ar partneriem. Savukārt labākais veids, kā aizsargāt mūsu lauksaimniekus, ir nodrošināt viņiem līdzekļus efektīvai konkurencei pasaules tirgos un garantēt viņiem pastāvīgus ienākumus. Tieši tāds pašlaik ir KLP mērķis.

KLP un jaunattīstības valstis

Pirms divdesmit gadiem ES ik gadu eksporta subsīdijām ir tērējusi aptuveni 10 miljardus eiro gadā. 2011. gadā šīs subsīdijas veidoja tikai aptuveni 160 miljonus eiro. Eksporta subsīdijas attiecas galvenokārt uz Vidusjūras baseina valstīm un pārējo Eiropu. Tikai ļoti neliela daļa subsidētu preču nonāk Āfrikas tirgū.

Ir panākta vienošanās, ka no 2014. gada eksporta subsīdiju mehānisms tiks aktivizēts tikai izņēmuma situācijās.

Vai jaunattīstības valstīm tiešām ir kāds labums no ES tirdzniecības koncesijām?

Eiropas Savienība ar daudzām jaunattīstības valstīm ir noslēgusi preferences tarifu nolīgumus. Tādējādi ES jaunattīstības valstīm sniedz vairāk ar tirdzniecību saistītas palīdzības nekā visa pārējā pasaule, kopumā ņemot. Pēdējos trīs gados šīs palīdzības apjoms bijis gandrīz viens miljards eiro gadā.

ES uzņem 71 % lauksaimniecības preču eksporta no jaunattīstības valstīm (2008.–2010. gadā vidēji 59 miljardu eiro vērtībā), tas ir vairāk nekā šo valstu eksports uz ASV, Kanādu, Japānu un Austrāliju, kopumā ņemot. Importa apjoms no Āfrikas ir vairāk nekā 12 miljardi eiro (jeb 15 % no visa ES importa). Aptuveni trešdaļa jaunattīstības valstu eksporta nonāk ES.

Kāda ir ES pieeja tirdzniecībai ar jaunattīstības valstīm?

ES uzskata, ka ir vajadzīgi daudzpusēji tirdzniecības noteikumi, kas ir izdevīgi visiem un it īpaši jaunattīstības valstīm. Attīstītajām valstīm tarifi būtu jāsamazina ātrāk un apjomīgāk nekā jaunattīstības valstīm.

Pārtikas kvalitāte un nekaitīgums

Vai mūsu pārtika ir nekaitīga?

Kopš deviņdesmitajiem gadiem ES ir ievērojami uzlabojusi drošības procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu, piemēram, tiek piemēroti higiēnas pasākumi un regulējums attiecībā uz dzīvnieku un augu veselību, turklāt tiek veiktas pesticīdu atlieku un pārtikas piedevu pārbaudes. Pārtikas regulējums Eiropā ir viens no visstingrākajiem pasaulē.

Kā KLP garantē pārtikas kvalitāti?

Pārtikas produktu kvalitāte tiek nodrošināta ar regulējumu attiecībā uz marķēšanu, tirdzniecību un kvalitāti: aizsargātas ģeogrāfiskās izcelsmes norādes, obligāta informācija par uzturvērtību uz iepakojuma, kvalitātes marķējums un dzīvnieku labturības standarti.

Papildus higiēnas prasībām, kas garantē preču nekaitīgumu, ES ir izstrādājusi:

  1. tirdzniecības standartus, ko piemēro ES teritorijā pārdotiem produktiem;

  2. fakultatīvus apzīmējumus, ar kuriem uz marķējuma var norādīt preces kvalitāti;

  3. Eiropas kvalitātes sistēmas, lai identificētu produktus ar īpašu kvalitāti:

  • „aizsargāts cilmes vietas nosaukums” (ACVN) vai „aizsargāta ģeogrāfiskās izcelsmes norāde” (AĢIN), ar ko apliecina ar kādu konkrētu ģeogrāfisku izcelsmi saistītu kvalitāti,

  • „garantēta tradicionālā īpatnība” (GTĪ);

  1. īpašs ES logotips bioloģiskiem produktiem, kuri atbilst stingrām ražošanas normām;

  2. pamatnostādnes par to, kā uzlabot tādu pārtikas kvalitātes sertificēšanas sistēmu darbību, kas garantē atbilstību konkrētām produkta īpašībām un tā ražošanas metodei.

Dzīvnieku veselība un labturība

Kāda ir attieksme pret dzīvniekiem?

ES tiesību aktos par dzīvnieku labturību atzīts, ka dzīvnieki ir jutīgi un tiem nedrīkst nodarīt ciešanas bez vajadzības. ES noteikumos paredzēti pieci principi, kā jāizturas pret dzīvniekiem:

  1. nedrīkst tiem likt ciest badu vai slāpes;

  2. nedrīkst tiem likt ciest neērtības;

  3. nedrīkst tiem likt ciest no sāpēm, ievainojuma vai slimībām;

  4. nedrīkst tiem liegt dabisko uzvedību;

  5. nedrīkst tiem likt ciest bailes vai stresu.

Komisijas Pārtikas un veterinārais birojs veic inspekcijas, lai pārbaudītu, vai dalībvalstis pareizi piemēro Eiropas tiesību aktus par dzīvnieku labturību.

KLP arī piešķir lauksaimniekiem atbalstu par to, ka dzīvnieku labturības apstākļi tiek uzlaboti vairāk, nekā noteikts obligātajos prasībās.

  1. Ikvienu KLP atbalstu lauksaimniekam izmaksā ar nosacījumu, ka tiek ievēroti obligātie dzīvnieku labturības standarti. Lauksaimnieki, kuri tos neievēro, var zaudēt visu subsīdiju vai tās daļu.

  2. Lauksaimnieki, kas iegulda līdzekļus savu lopkopības sistēmu (piemēram, dzīvnieku turēšanas apstākļi) uzlabošanā, var saņemt papildu atbalstu.

Visaugstākie dzīvnieku labturības standarti tiek izvirzīti bioloģiskajai lopkopībai. Tāpēc Eiropā pārtikas ražošana izmaksā vairāk nekā valstīs, kurās piemēro ne tik stingrus standartus. Bez valsts atbalsta Eiropas lauku saimniecībām būtu ļoti grūti ilgstoši izdzīvot globalizētajā tirgū.

Rūpes par dzīvnieku labturību neaprobežojas ar ES teritoriju vien — ES uzskata, ka šā jautājuma risināšana dod pievienoto vērtību arī starptautiskajai tirdzniecībai.

Kā ES aizsargā dzīvnieku veselību?

Dalībvalstīm ir jāievēro ES regulējums par dzīvnieku slimībām, turklāt laika gaitā uzkrātā pieredze un zināšanas palīdzēja ievērojami uzlabot minēto regulējumu.

MEMO/13/621

IP/13/613

1 :

 Šis aspekts vēl jāapstiprina sarunās par daudzgadu finanšu shēmu.


Side Bar

My account

Manage your searches and email notifications


Help us improve our website