Chemin de navigation

Left navigation

Additional tools

Eiropas Komisija iestājas par iedzīvotāju pārvietošanās brīvību

Commission Européenne - MEMO/13/1041   25/11/2013

Autres langues disponibles: FR EN DE DA ES NL IT SV PT FI EL CS ET HU LT MT PL SK SL BG RO HR

Eiropas Komisija

INFORMATĪVS PAZIŅOJUMS

Briselē, 2013. gada 25. novembrī

Eiropas Komisija iestājas par iedzīvotāju pārvietošanās brīvību

(skatīt arī IP/13/1151)

Vairāk nekā 14 miljoni ES pilsoņu ir apmetušies uz pastāvīgu dzīvi citā dalībvalstī, tāpēc pārvietošanās brīvību jeb iespēju dzīvot, strādāt un mācīties jebkur Savienībā eiropieši uzskata par svarīgāko no ES tiesībām. Galvenie iemesli, kāpēc ES pilsoņi izvēlas izmantot brīvas pārvietošanās iespēju, ir saistīti ar darbu un bieži arī ar ģimenes apstākļiem. No visiem ES pilsoņiem, kas 2012. gadā dzīvoja citā ES valstī (“mobilie ES pilsoņi”), vairāk nekā trīs ceturtdaļas (78 %) bija darbaspējas vecumā (15–64 gadus veci), savukārt no valstspiederīgajiem šajā vecuma grupā ietilpa aptuveni 66 %. Vidējais mobilo ES pilsoņu (67,7 %) nodarbinātības līmenis bija augstāks nekā valstspiederīgo gadījumā (64,6 %).

Nenodarbinātie mobilie ES pilsoņi (studenti, pensionāri, darba meklētāji un ekonomiski neaktīvie ģimenes locekļi) veido pavisam nelielu daļu no mobilo ES pilsoņu kopskaita. Turklāt 64 % no viņiem savā pašreizējā mītnes valstī ir iepriekš strādājuši. 79 % dzīvo mājsaimniecībās, kurās vismaz viens no locekļiem ir nodarbināts. Kopējais ekonomiski neaktīvo mobilo ES pilsoņu skaits no 34,1 % 2005. gadā ir samazinājies līdz 30,7 % 2012. gadā.

Pilsoņu pārvietošanās brīvība ir noteikta ES līgumos, un tā uzskatāma par būtisku vienotā tirgus sastāvdaļu un galveno elementu, kas sekmē tā veiksmīgu darbību: tā stimulē ekonomisko izaugsmi, sniedzot cilvēkiem iespēju ceļot un iepirkties ārvalstīs. No darba ņēmēju pārvietošanās brīvības labumu gūst ne vien darba ņēmēji, bet arī dalībvalstu ekonomika, jo ir plašākas iespējas piemeklēt darbiniekus ar prasmēm, kas atbilst ES darba tirgus vajadzībām. Neraugoties uz ekonomikas krīzi, ES aizvien ir 2 miljoni vakantu darbavietu.

Šodien pieņemtajā Eiropas Komisijas paziņojumā par pārvietošanās brīvību ir uzsvērts, ka dalībvalstis un ES iestādes ir līdzatbildīgas par to, lai tiktu saglabātas ES pilsoņu tiesības dzīvot un strādāt citā ES valstī, ka arī ieskicētas konkrētas darbības, kas veicamas, lai atbalstītu dalībvalstu centienus ievērot šīs tiesības, vienlaikus palīdzot dalībvalstīm pilnībā izmantot tās sniegtās priekšrocības. Minētajā politikas dokumentā skaidrotas ES pilsoņu tiesības uz brīvu pārvietošanos un piekļuvi sociālajiem pabalstiem, kā arī ņemtas vērā dalībvalstu paustās bažas saistībā ar problēmām, ko mobilitāte var radīt vietējām iestādēm.

1. Pārvietošanās brīvības juridiskais pamats

Kas ir darba ņēmēju pārvietošanās brīvība?

Kopš pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem ES darba ņēmēji var brīvi izvēlēties, kurā dalībvalstī strādāt: šīs tiesības ES līgumos ir ietvertas jau kopš Eiropas projekta aizsākuma 1957. gadā. Patlaban tiesības uz pārvietošanās brīvību ir noteiktas Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 45. pantā. Tas aizliedz diskrimināciju pilsonības dēļ attiecībā uz nodarbinātību, darba samaksu un citiem darba un nodarbinātības nosacījumiem.

Regulā (ES) Nr. 492/2011 ir izklāstītas darba ņēmēju tiesības brīvi pārvietoties un precizētas jomas, kurās diskriminācija pilsonības dēļ ir aizliegta, jo īpaši attiecībā uz darbavietu pieejamību, darba apstākļiem, sociālajām un nodokļu priekšrocībām, apmācības iespējām, dalību arodbiedrībās, mājokli un izglītības pieejamību bērniem.

Novērst diskrimināciju, ar ko saskaras citu dalībvalstu darba ņēmēji, un uzlabot ES iedzīvotāju informētību par tiesībām strādāt citās ES valstīs — tādi ir galvenie mērķi, kas izklāstīti priekšlikumā direktīvai, ar ko tiks atvieglota darba ņēmēju brīva pārvietošanās, kuru Komisija ierosināja 2013. gada aprīļa beigās (sk. IP/13/372, MEMO/13/384 un SPEECH/13/373).

Darbaspēka mobilitāte ES nāk par labu ne vien iesaistītajiem darba ņēmējiem, bet arī dalībvalstu ekonomikai. Ieguvumu no tās gūs uzņēmējvalstis, jo uzņēmumi var aizpildīt vakantās darbvietas, kas citādi netiktu aizpildītas, un ražot preces un sniegt pakalpojumus, kas citādi nebūtu iespējams. Turklāt šāda mobilitāte nāk par labu arī darba ņēmēju izcelsmes valstīm, jo sniedz iespēju strādāt tiem, kuriem pretējā gadījumā būtu mazāk iespēju atrast darbu, un tādējādi nodrošināt finansiālu atbalstu savām ģimenēm savā valstī un iegūt prasmes un pieredzi, kas citādi tiem nebūtu pieejamas. Kad mobilie darba ņēmēji atgriežas savā izcelsmes valstī, viņi izmanto gūto pieredzi.

Kas ir pilsoņu pārvietošanās brīvība?

Pirms 20 gadiem ar Māstrihtas līgumu tika atzīts, ka visiem ES pilsoņiem neatkarīgi no tā, vai viņi ir ekonomiski aktīvi vai nav, ir tiesības uz brīvu pārvietošanos, kas ir viena no ES tiesību aktos paredzētajām pamatbrīvībām (Lēmuma par Eiropas Savienības darbību 21. pants). Šīs tiesības ir Savienības pilsonības pamatelements.

Konkrēti noteikumi attiecībā uz brīvu pārvietošanos un uzturēšanos ir paredzēti Direktīvā, par ko dalībvalstis vienojās 2004. gadā (Direktīva 2004/38/EK).

Pārvietošanās brīvība ir visaugstāk vērtētās tiesības, ko sniedz ES pilsonība; 56 % Eiropas pilsoņu to atzīst par pozitīvāko Eiropas Savienības sasniegumu. Arvien vairāk eiropiešu izmanto šīs tiesības un dzīvo citā ES dalībvalstī. Saskaņā ar aplēsēm 2012. gadā 14,1 miljons ES pilsoņu jau gadu vai vairākus dzīvoja nevis savā, bet citā dalībvalstī. Spriežot pēc Eirobarometra apsekojumu rezultātiem, divas trešdaļas (67 %) eiropiešu uzskata, ka iedzīvotāju pārvietošanās brīvība ES sniedz ekonomisku labumu viņu dalībvalstij.

Kurš var izmantot pārvietošanās brīvības sniegtās priekšrocības?

Pirmie trīs mēneši. Jebkuram ES pilsonim ir tiesības trīs mēnešus uzturēties citas ES dalībvalsts teritorijā bez jebkādiem nosacījumiem vai formalitātēm.

Kad pagājuši trīs mēneši. Uz ES pilsoņu tiesībām uzturēties citā ES dalībvalstī ilgāk par trīs mēnešiem attiecas konkrēti nosacījumi atkarībā no tā, kāds ir viņu statuss uzņēmējdalībvalstī.

  1. Attiecībā uz citā dalībvalstī dzīvojošiem darba ņēmējiem un pašnodarbinātām personām, kā arī uz viņu tiešajiem ģimenes locekļiem īpašu nosacījumu nav.

  2. Darba meklētājiem ir tiesības uzturēties citā dalībvalstī sešus mēnešus vai vēl ilgāk bez īpašiem nosacījumiem, ja viņi uzņēmējdalībvalstī turpina meklēt darbu un viņiem ir reālas izredzes to atrast. Darba meklētāji, kas iepriekš reģistrējušies kā bezdarbnieki savā dalībvalstī, vismaz trīs mēnešus, kamēr meklē darbu citā dalībvalstī, var “eksportēt” bezdarbnieka pabalstu no savas dalībvalsts.

  3. Studentiem un citām ekonomiski neaktīvām personām (piem., bezdarbniekiem, pensionāriem u. c.) ir tiesības dzīvot citā dalībvalstī ilgāk nekā trīs mēnešus, ja viņiem pašiem un viņu ģimenes locekļiem ir pieejami pietiekami finanšu līdzekļi, lai neradītu slogu uzņēmējdalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai, kā arī veselības apdrošināšana.

Pēc pieciem gadiem. Pēc pieciem nepārtrauktas likumīgas uzturēšanās gadiem ES pilsoņi un viņu ģimenes locekļi iegūst tiesības uz pastāvīgu uzturēšanos uzņēmējdalībvalstī. Kolīdz šīs tiesības ir piešķirtas, uz tām vairs neattiecas iepriekšējos piecus gadus piemērotie nosacījumi.

2. Sociālā palīdzība un pabalsti

Kurš ir tiesīgs saņemt sociālo palīdzību?

Sociālā palīdzība ir “iztikas minimuma pabalsts”, ko parasti veido pabalsti, kurus maksā, lai segtu iztikas minimumu, vai palīdzība, ko piešķir īpašos dzīves apstākļos.

Attieksmei pret ES pilsoņiem, kas likumīgi dzīvo citā ES valstī, jābūt tādai pašai kā pret attiecīgās valsts pilsoņiem. Pateicoties šim vienlīdzīgas attieksmes principam, viņiem ir tiesības saņemt pabalstus, kā arī izmantot sociālās un nodokļu priekšrocības, ko attiecīgā uzņēmējdalībvalsts piešķir saviem valstspiedrīgajiem.

Tomēr ES tiesību aktos ir noteikti ierobežojumi attiecībā uz sociālās palīdzības pieejamību ekonomiski neaktīvajiem mobilajiem ES pilsoņiem, lai aizsargātu uzņēmējvalstis no pārmērīga finansiāla sloga.

  1. Pirmie trīs mēneši. Uzņēmējdalībvalstij saskaņā ar ES tiesību aktiem nav pienākums piešķirt sociālo palīdzību ekonomiski neaktīviem ES pilsoņiem pirmo trīs uzturēšanās mēnešu laikā.

  2. No trīs mēnešiem līdz pieciem gadiem. Praksē ekonomiski neaktīvie ES pilsoņi visticamāk nebūs tiesīgi saņemt sociālās palīdzības pabalstus, jo, lai saņemtu uzturēšanās tiesības, viņiem attiecīgās valsts iestādēm iepriekš būtu bijis jāpierāda, ka viņiem ir pieejami pietiekami iztikas līdzekļi (sk. iepriekš).

Ja viņi piesakās sociālās palīdzības pabalstam, piemēram, tāpēc, ka ir būtiski pasliktinājusies viņu ekonomiskā situācija, šis pieprasījums ir jānovērtē, ievērojot šo personu tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi. Taču arī attiecībā uz šādu situāciju ES tiesību aktos ir paredzēti ierobežojumi.

Pirmkārt, atsevišķos gadījumos sociālās palīdzības pieprasīšana attiecīgās valsts iestādēm var radīt pamatotas aizdomas, ka konkrētā persona, iespējams, kļuvusi par pārmērīgu slogu sociālās palīdzības sistēmai.

Turklāt dalībvalsts sociālās palīdzības maksājumu vai īpašu no iemaksām neatkarīgu pabalstu (t. i. pabalstu, kas ietver sociālā nodrošinājuma un sociālās palīdzības elementus un uz ko attiecas Regula (EK) Nr. 883/2004) var piešķirt ar nosacījumu, ka pilsonis atbilst prasībām, kuras jāizpilda, lai saņemtu likumīgas uzturēšanās tiesības uz laikposmu, kas pārsniedz trīs mēnešus. Tomēr dalībvalsts nedrīkst automātiski atteikties izmaksāt šos pabalstus neaktīviem ES pilsoņiem, kā arī nedrīkst automātiski pieņemt, ka viņiem nav pietiekamu iztikas līdzekļu, lai saņemtu uzturēšanās tiesības.

Valsts iestādēm katrs gadījums būtu jāizvērtē atsevišķi, ņemot vērā virkni faktoru (pabalsta apmērs, ilgums, sarežģījumu īslaicība, kopējais valsts sociālās palīdzības sistēmai radītais slogs).

Ja iestādes, pamatojoties uz šādu atsevišķa gadījuma izvērtējumu, secina, ka attiecīgās personas ir kļuvušas par pārmērīgu slogu, tās var izbeigt šo personu tiesības uzturēties attiecīgās valsts teritorijā.

Pēc pieciem gadiem. Es pilsoņiem, kas ieguvuši pastāvīgas uzturēšanās tiesības, ir tādas pašas tiesības saņemt sociālo palīdzību kā attiecīgās uzņēmējdalībvalsts valstspiederīgajiem. Atkāpes ES tiesību aktos netiek pieļautas.

Kurš ir tiesīgs saņemt sociālās nodrošināšanas pabalstus?

Parasti sociālās nodrošināšanas pabalsti ietver vecuma pensiju, apgādnieka zaudējuma pensiju, invaliditātes pabalstus, slimības pabalstus, bērna piedzimšanas pabalstus, ģimenes pabalstus un veselības aprūpi.

Dalībvalstis nosaka sociālās nodrošināšanas noteikumus atbilstoši saviem apstākļiem. Eiropas Savienība noteikumus sociālās nodrošināšanas jomā koordinē (Regula (EK) Nr. 883/2004 un Regula (EK) Nr. 987/2009) tikai tādā mērā, lai nodrošinātu, ka ES iedzīvotāji nezaudē tiesības uz sociālo nodrošināšanu, pārvietojoties ES robežās.

Tātad tas, kādus pabalstus nodrošina, kādos gadījumos tos piešķir (piem., ņemot vērā nostrādāto laikposmu) un cik ilgi un kādā veidā tos maksā, ir noteikts uzņēmējdalībvalstu tiesību aktos. Tiesības uz pabalstiem dažādās ES dalībvalstīs atšķiras.

Regula (EK) Nr. 883/2004 nodrošina tikai to, lai uz mobilajiem ES pilsoņiem pēc pārvietošanās joprojām tiktu attiecināta sociālās nodrošināšanas sistēma, galvenokārt lemjot par to, kura no attiecīgajām dalībvalstīm ir atbildīga par sociālās nodrošināšanas sistēmas piemērošanu.

Darba ņēmējiem – nodarbinātām vai pašnodarbinātām personām – un viņu apgādājamiem uzņēmējdalībvalsts sociālās nodrošināšanas sistēmu piemēro ar tādiem pašiem nosacījumiem kā šīs valsts pilsoņiem, jo viņi, tāpat kā visi citi attiecīgās valsts sociāli aktīvie iedzīvotāji, veic iemaksas un maksā nodokļus publiskajos fondos, no kuriem piešķir pabalstus.

Uz mobilajiem ES pilsoņiem, kas nestrādā uzņēmējdalībvalstī, noteikumu par nodarbinātības valsti nevar attiecināt, jo saskaņā ar definīciju nav tādas valsts, kurā šādas personas strādā. Saskaņā ar ES tiesību aktiem par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu mītnes dalībvalsts atbildību par sociālās nodrošināšanas sistēmas piemērošanu uzņemas tikai tad, kad šie pilsoņi ir nokārtojuši stingru pastāvīgās dzīvesvietas testu, kas apliecina, ka viņiem ar attiecīgo dalībvalsti ir faktiska saikne. Šā testa stingrie kritēriji garantē, ka pilsoņiem, kas nestrādā, pieeja citas dalībvalsts sociālās nodrošināšanas sistēmai ir tikai tad, kad viņi uz šo valsti faktiski ir pārcēluši savu interešu centru (piemēram, ja tur ir viņu ģimene).

3. Mobilo ES pilsoņu ietekme uz valstu sociālā nodrošinājuma sistēmām

Saskaņā ar dalībvalstu un Eiropas Komisijas nupat publicēto pētījumu vairumā ES valstu pilsoņi no citām dalībvalstīm nebūt neizmanto labklājības pabalstus intensīvāk kā uzņēmējvalsts valstspiederīgie. Lielākajā daļā pētījumā aplūkoto valstu mobilie ES pilsoņi visticamāk saņem mājokļa un ģimenes pabalstus.

Konkrēti, par naudas pabalstiem, piemēram, sociālajām pensijām, invaliditātes pabalstiem un no iemaksām neatkarīgiem darba meklētāju naudas pabalstiem, kas tiek finansēti no vispārējās nodokļu sistēmas, nevis attiecīgo personu veiktajām iemaksām (tā sauktie "īpašie no iemaksām neatkarīgie naudas pabalsti"), pētījumā secināts, ka ekonomiski neaktīvie mobilie ES pilsoņi veido ļoti nelielu pabalstu saņēmēju daļu un ka šādi pieprasījumi attiecīgo valstu labklājības budžetu ietekmē pavisam nedaudz. Tie veido mazāk nekā 1 % no visiem šādu pabalstu saņēmējiem (ES pilsoņiem) sešās no apsekotajām valstīm (Austrijā, Bulgārijā, Grieķijā, Igaunijā, Maltā un Portugālē) un 1 % līdz 5 % piecās citās valstīs (Francijā, Nīderlandē, Somijā, Vācijā un Zviedrijā).

Pētījumā arī konstatēts, ka:

  1. lielākā daļa ES valstspiederīgo, kuri pārceļas uz citu ES valsti, to dara, lai tur strādātu;

  2. pēdējo septiņu gadu laikā šādu mobilo ES pilsoņu aktivitāte ir palielinājusies;

  3. pēc vidējiem rādītājiem mobilie ES pilsoņi ir biežāk nodarbināti nekā uzņēmējvalsts valstspiederīgie (daļēji tāpēc, ka viņi biežāk nekā uzņēmējvalsts valstspiederīgie ietilpst 15–64 gadu vecuma grupā);

  4. neaktīvie mobilie ES pilsoņi veido pavisam nelielu daļu no katras dalībvalsts iedzīvotāju kopskaita un 0,7 % līdz 1 % no ES iedzīvotāju kopskaita;

  5. pēc vidējiem rādītājiem izdevumi, kas rodas par neaktīvajiem mobilajiem ES pilsoņiem sniegto veselības aprūpi, ir ļoti nelieli (vidēji 0,2 %) salīdzinājumā ar kopējiem veselības aprūpes izdevumiem un uzņēmējvalsts ekonomikas lielumu (0,01 % no IKP);

  6. mobilie ES pilsoņi ir pavisam neliela iedzīvotāju daļa, kuri saņem īpašu no iemaksām neatkarīgu pabalstu, proti, pabalstu kas vienlaicīgi apvieno sociālās palīdzības un sociālā nodrošinājuma elementus: mazāk nekā 1 % no visiem šādu pabalstu saņēmējiem (ES pilsoņiem) sešās valstīs (Austrijā, Bulgārijā, Grieķijā, Igaunijā, Maltā un Portugālē), 1 % līdz 5 % piecās citās valstīs (Francijā, Nīderlandē, Somijā, Vācijā un Zviedrijā), un vairāk nekā 5 % Beļģijā un Īrijā (kaut arī aplēses par Īriju ir balstītas uz iesniegtajiem pieprasījumiem);

  7. starp sociālās drošības sistēmu dāsnumu un mobilo ES pilsoņu pieplūdumu nav statistiskas saistības;

  8. nenodarbināto mobilo ES pilsoņu galvenās raksturiezīmes:

  1. 64 % ir iepriekš strādājuši savā pašreizējā mītnes valstī;

  2. 71 % ir pensionāri, studenti vai darba meklētāji;

79 % dzīvo mājsaimniecībā, kurā vismaz viens loceklis ir nodarbināts.

Jaunākie pētījuma rezultāti papildina citu pētījumu secinājumus, kuros konsekventi tiek norādīts, ka darba ņēmēji no citām dalībvalstīm veic neto maksājumus uzņēmējvalsts finanšu sistēmā. No citām dalībvalstīm migrējošie darba ņēmēji uzņēmējvalsts budžetā parasti veic lielākas nodokļu un sociālās apdrošināšanas iemaksas nekā viņi saņem pabalstos, jo viņi mēdz būt jaunāki un ekonomiskajā ziņā aktīvāki nekā pašu uzņēmējvalstu darbaspēks. Tika izmantoti šādi pētījumi: ESAO Starptautiskās migrācijas pārskats 2013. gadam, Migrācijas pētniecības un analīzes centra pētījums "Assessing the Fiscal Costs and Benefits of A8 Migration to the UK" un nesenais Eiropas Reformu centra pētījums.

4. Kā risināt brīvas pārvietošanās tiesību iespējamu ļaunprātīgu izmantošanu?

Kādi rīki ir iekļauti ES tiesību aktos, lai dalībvalstīm palīdzētu novērst šādu ļaunprātīgu izmantošanu?

ES tiesību aktos ir iekļauti spēcīgi aizsardzības pasākumi, kuru mērķis ir novērst brīvas pārvietošanās tiesību ļaunprātīgu izmantošanu.

ES noteikumi par pilsoņu brīvu pārvietošanos ļauj dalībvalstīm īstenot efektīvus un nepieciešamus pasākumus cīņā pret šo tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, piemēram, pret fiktīvām laulībām, un krāpniecību, piemēram, pret dokumentu viltošanu, vai citu nepatiesu rīcību vai maldināšanu, kas tiek veikta ar mērķi iegūt brīvas pārvietošanās tiesības, un tās var atteikt vai atcelt ar Direktīvu 2004/38 (35. pants) piešķirtās tiesības. Šiem pasākumiem jābūt samērīgiem, un tiem piemēro Direktīvā paredzētos procedurālos aizsardzības līdzekļus.

Valstu iestādes, ja tām ir pamatotas aizdomas par šo tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, var izmeklēt atsevišķas lietas, un, ja patiešām tiek konstatēts ļaunprātīgas izmantošanas gadījums, tās var anulēt konkrētās personas uzturēšanās tiesības un izraidīt viņu no attiecīgās teritorijas.

Turklāt pēc visu attiecīgo apstākļu izvērtēšanas un atkarībā no pārkāpuma smaguma (piemēram, dokumenta viltošana, fiktīva laulība, kas ir saistīta ar organizēto noziedzību) valsts iestādes var arī secināt, ka persona rada faktisku, pastāvīgu un pietiekami nopietnu sabiedriskās kārtības apdraudējumu un, pamatojoties uz to, papildus šīs personas izraidīšanai izdot arī izbraukšanas rīkojumu, tādējādi uz noteiktu laikposmu aizliedzot tai atkārtoti iekļūt attiecīgajā teritorijā.

Kāds ir Komisijas ierosinātais risinājums dalībvalstu paustajām bažām?

    Komisija iepazīstina ar pieciem konkrētiem pasākumiem, kuru sekmīgai īstenošanai nepieciešama dalībvalstu kopīga rīcība. Turpmāk norādīti konkrēti piemēri tam, kā ES var palīdzēt valsts un pašvaldību iestādēm maksimāli izmantot tās priekšrocības, ko sniedz ES pilsoņu brīva pārvietošanās, risināt ļaunprātīgas izmantošanas un krāpniecības gadījumus, skatīt sociālās iekļautības problēmas un izmantot uz vietas pieejamo finansējumu.

  • Cīņa pret fiktīvām laulībām. Komisija palīdzēs valstu iestādēm īstenot ES noteikumus, kas tām ļaus apkarot iespējamos brīvas pārvietošanās tiesību ļaunprātīgas izmantošanas gadījumus, sagatavojot rokasgrāmatu cīņai pret fiktīvām laulībām.

  • Piemērot ES noteikumus par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu. Komisija ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm strādā pie tā, lai praktiskajās vadlīnijās, kuras tiks izstrādātas līdz 2013. gada beigām, izskaidrotu, kā izmantojams "pastāvīgās dzīvesvietas tests", kas ir iekļauts ES noteikumos par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (Regula Nr. 883/2004/EK). Šā testa stingrie kritēriji nodrošina, ka tiem pilsoņiem, kuri nestrādā, pieeja citas dalībvalsts sociālās nodrošināšanas sistēmai ir tikai tad, kad viņi uz šo valsti faktiski ir pārcēluši savu interešu centru (piemēram, ja tur atrodas viņu ģimene).

  • Risināt ar sociālo iekļaušanu saistītas problēmas. Sniegt dalībvalstīm palīdzību saistībā ar Eiropas Sociālo fondu turpmāku izmantošanu, lai risinātu sociālās iekļautības problēmas: 2014.–2020. gada plānošanas periodā vismaz 20 % ESF piešķīrumu katrā dalībvalstī (salīdzinājumā ar pašreizējiem 17 %) jātērē sociālās iekļautības veicināšanai un nabadzības un jebkāda veida diskriminācijas apkarošanai. Turklāt, izmantojot ESF, būs iespējams arī finansēt visu ieinteresēto personu spēju veidošanas projektus valsts, reģionālā un pašvaldību līmenī. Politikas norādes par sociālās iekļaušanas programmu izstrādi ar ESF atbalstu tiks sniegtas gan mobilo ES pilsoņu izcelsmes valstīm, gan arī uzņēmējvalstīm. Komisija turpinās pasākumus, lai palīdzētu vietējām pašvaldībām attīstīt spējas attiecībā uz Eiropas strukturālo un investīciju fondu efektīvu izmantošanu.

  • Veicināt apmaiņu ar labāko praksi starp vietējām iestādēm. Komisija palīdzēs vietējām pašvaldībām apmainīties ar labāko praksi, kas iegūta visā Eiropā, lai īstenotu brīvas pārvietošanās noteikumus un risinātu ar sociālo iekļaušanu saistītas problēmas. Komisija līdz 2013. gada beigām veiks pētījumu, ar kuru sešās lielākajās pilsētās tiks novērtēta brīvas pārvietošanās ietekme. Komisija 2014. gada februārī aicinās šo pilsētu mērus pārrunāt problēmas un dalīties ar labāko praksi.

  • Nodrošināt ES brīvas pārvietošanās noteikumu piemērošanu uz vietas. Komisija izveidos tiešsaistes mācību moduli, lai vietējo pašvaldību darbiniekiem palīdzētu pilnībā izprast brīvas pārvietošanās tiesības un piemērot tās ES pilsoņiem. Komisija ir ierosinājusi visās dalībvalstīs izveidot mobilajiem ES darba ņēmējiem paredzētas juridiskā atbalsta un informācijas iestādes (sk. IP/13/372) un ierosinās modernizēt EURES jeb Eiropas Nodarbinātības dienestu tīklu, lai valstu līmenī pastiprinātu nodarbinātības dienestu ietekmi, uzlabotu darbaspēka mobilitātes koordinēšanu ES un padarītu EURES par pilntiesīgu Eiropas darbā iekārtošanas un pieņemšanas rīku. Šodien 47 % ES pilsoņu norāda, ka problēmas, ar kurām viņi saskaras, pārceļoties uz dzīvi citā ES valstī, rodas tādēļ, ka vietējo pašvaldību amatpersonas nepietiekami pārzina ES pilsoņu tiesības uz brīvu pārvietošanos.

Papildu informācija

Eiropas Komisijas pētījums par nenodarbināto ES mobilo pilsoņu ietekmi uz sociālā nodrošinājuma jomu:
http://ec.europa.eu/social/main.jsp?langId=lv&catId=89&newsId=1980&furtherNews=yes

Eiropas Komisija — ES brīvā pārvietošanās:

http://ec.europa.eu/justice/citizen/move-live/index_en.htm

Informācija par sociālā nodrošinājuma koordinēšanu:

http://ec.europa.eu/social/main.jsp?langId=lv&catId=849

Komisijas priekšsēdētāja vietnieces un ES tiesiskuma komisāres Viviānas Redingas tīmekļa vietne:http://ec.europa.eu/reding

Nodarbinātības, sociālo lietu un iekļautības komisāra Lāslo Andora tīmekļa vietne:

http://ec.europa.eu/andor

Priekšsēdētāja vietnieces Redingas Twitter konts: @VivianeRedingEU

Komisāra Andora Twitter konts: @LaszloAndorEU

Pielikums

1. pielikums. Brīva pārvietošanās — visaugstāk vērtētās tiesības

Avots: Eirobarometra standartaptauja Nr. 79, 2013. gada pavasaris.

2. pielikums. Sabiedrības izpratne par brīvu pārvietošanos

Avots: Eirobarometra zibensaptauja Nr. 365 "European Union Citizenship", 44. lpp.

3. pielikums. Mobilo ES pilsoņu skaits

Ikgadējais pārrobežu mobilitātes rādītājs ES salīdzinājumā ar ASV un Austrāliju.

Avots: OECD Economic Survey of the EU – 2012

4. pielikums. ES mobilie pilsoņi mēdz būt ekonomiskajā ziņā aktīvāki nekā pašu dalībvalstu valstspiederīgie

Grafiks ir kārtots, ņemot vērā to mobilo ES pilsoņu skaitu, kuri ir darbspējīgā vecumā (15–64 gadi) un uzturas citā valstī.

Avots: Eurostat, ES Darbaspēka apsekojums (tabula lfsa_argan). Piezīme. Grafikā ir norādītas vienīgi populārākās galamērķa valstis, uz kurām dodas mobilie ES pilsoņi. Šajās 17 dalībvalstīs 2012. gadā uzturējās 99 % mobilo ES pilsoņu.


Side Bar

Mon compte

Gérez vos recherches et notifications par email


Aidez-nous à améliorer ce site