Navigation path

Left navigation

Additional tools

Valsts atbalsts: Komisija apspriežas par filmu atbalsta problēmām – visbiežāk uzdotie jautājumi (atjaunināts: 2012. gada 15. maijā)

European Commission - MEMO/12/186   14/03/2012

Other available languages: EN FR DE DA ES NL IT SV PT FI EL CS ET HU LT MT PL SK SL BG RO

MEMO/12/186

Briselē, 2012. gada 14. martā

Valsts atbalsts: Komisija apspriežas par filmu atbalsta problēmām – visbiežāk uzdotie jautājumi (atjaunināts: 2012. gada 15. maijā)

(skatīt arī IP/12/245)

Kāds ir šīs apspriešanās mērķis?

Darbības termiņš kritērijiem, lai novērtētu valstu, reģionālo un vietējo filmu un audiovizuālā atbalsta shēmu saderību ar ES valsts atbalsta noteikumiem, beigsies 2012. gada 31. decembrī. Šie kritēriji tika izklāstīti Komisijas 2001. gada paziņojumā par kinematogrāfiju (skatīt IP/01/1326). To darbības termiņš ir pagarināts trīs reizes; pēdējo reizi – 2009. gadā (skatīt IP/09/138).

Komisija, balstoties uz problēmu analīzes dokumentiem (skatīt IP/11/757 un MEMO/11/428), 2011. gada jūnijā sāka sabiedriskās apspriešanas pirmo kārtu kā pirmo soli ceļā uz valsts atbalsta noteikumu pārskatīšanu. Šodien publicētā paziņojuma projekta pamatā ir problēmu analīzes dokumentos izvirzītie priekšlikumi un sabiedriskās apspriešanas pirmajā kārtā saņemtie komentāri.

Šajā apspriešanas otrajā kārtā Komisija aicina iesniegt komentārus par jauno paziņojuma projektu. Komentāru iesniegšanas termiņš ir 2012. gada 14. jūnijs. Pēc saņemto komentāru izskatīšanas Komisija 2012. gada otrajā pusē paredz pieņemt pārskatītu paziņojumu.

Kas tika panākts ar Komisijas 2001. gada paziņojumu par kinematogrāfiju?

Ar ES noteikumiem par valsts atbalstu tiek uzturēts vienotais tirgus, kurā uzņēmumi no visām ES valstīm var konkurēt un tirgoties līdztiesīgi, liedzot dalībvalstīm selektīvi atbalstīt uzņēmumus un tādējādi nodrošināt viņiem priviliģētāku situāciju salīdzinājumā ar konkurentiem ES. Finansiālais atbalsts, ko sniedz valstis vai valsts struktūras un kas draud radīt konkurences izkropļojumus, nodrošinot priviliģētāku situāciju konkrētiem uzņēmumiem vai nozarēm, ir aizliegts saskaņā ar ES tiesībām.

Līgumā par Eiropas Savienības darbību (LESD) ir atļauti daži izņēmumi šim principam, tostarp attiecībā uz valsts atbalstu, ko piešķir ar mērķi veicināt kultūru. Šādu atbalstu var uzskatīt par saderīgu noteiktos apstākļos, kas ir izklāstīti LESD 107. panta 3. punkta d) apakšpunktā un 2001. gada paziņojumā par kinematogrāfiju.

Ko Eiropas tiesībās nozīmē "izdevumu teritorializācijas pienākums"?

Izdevumu teritorializācijas pienākums ir jebkurš nosacījums, kas ierobežo atbalsta saņēmēja izvēli attiecībā uz preču patēriņa, pakalpojumu izmantošanas vai cilvēku nodarbināšanas izcelsmi un kas tādējādi var ietekmēt tirdzniecības nosacījumus un konkurenci Savienībā tiktāl, cik tas ir pretrunā kopējām interesēm, ņemot vērā, ka tiek pārkāptas brīvas aprites tiesības iekšējā tirgū. Paziņojuma projekta 42. pantā ir teikts: "atbalsta shēmās nedrīkst… nevajadzīgi ierobežot atbalsta saņēmēju iespējas iegādāties preces un pakalpojumus jebkurā iekšējā tirgus vietā". Taču atbalsta nosacījumi, kuri ir balstīti uz preču patēriņa un pakalpojumu izmantošanas vietu, neņemot vērā to izcelsmi, netiek uzskatīti par izdevumu teritorializācijas pienākumu.

Piemēram, ja dalībvalsts nolemj, ka atbalstu var piešķirt vienīgi ražojumiem konkrētā dalībvalstī, tas nav pretrunā Līguma pamatprincipiem (un runa nav par izdevumu teritorializācijas pienākumu), jo ražotāji joprojām var brīvi iegādāties saistītās preces un pakalpojumus visā EEZ (nevis tikai no uzņēmumiem attiecīgajā dalībvalstī).

Piemēram:

1) reģionālā filmu atbalsta shēmā ir prasīts, lai visas filmas, ko tā atbalsta, ietvertu vismaz 10 dienu filmas ražošanas darbības attiecīgajā reģionā. Tomēr filmas ražotājs filmas ražošanā var brīvi izmantot preces, pakalpojumus un nodarbināt cilvēkus no visas EEZ. Tas nav izdevumu teritorializācijas pienākums, jo nav ierobežojumu attiecībā uz ražošanā iesaistīto preču un pakalpojumu izcelsmi;

2) valsts filmu atbalsta shēmā ir prasīts, lai visas filmas, ko tā atbalsta, tērē 50 % no filmas ražošanas kopējā budžeta par precēm un pakalpojumiem, ko snieguši uzņēmumi, kas atrodas attiecīgajā dalībvalstī. Tas ir izdevumu teritorializācijas pienākums, jo pastāv teritoriāls ierobežojums attiecībā uz ražošanā iesaistīto preču un pakalpojumu izcelsmi.

Kāpēc Komisija ierosina mainīt izdevumu teritorializācijas kritēriju, kas minēts paziņojumā?

Saskaņā ar iekšējā tirgus pamatprincipiem, kas garantē preču, pakalpojumu un kapitāla brīvu apriti un cilvēku brīvu pārvietošanos, atbalsta shēmas nedrīkst nepamatoti ierobežot atbalsta saņēmēju brīvību iegadāties preces un pakalpojumus jebkur iekšējā tirgū.

Esošajā paziņojumā minētais izdevumu teritorializācijas kritērijs ļauj dalībvalstīm pieprasīt, lai līdz 80 % no subsidētās filmas vai TV ražojuma kopējā ražošanas budžeta tiktu izmantoti par precēm un pakalpojumiem, ko snieguši uzņēmumi, kas atrodas dalībvalstī, kura sniedz atbalstu, neraugoties uz to, ka šā budžeta subsidētā daļa ir daudz ierobežotāka.

Piemēram, pat ja dalībvalsts piedāvā samērā nelielu atbalstu 300 000 eiro apmērā filmas ražojumam, kura kopējais ražošanas budžets ir 3 miljoni eiro, tas nozīmē, ka atbalsta piešķiršanai tā var pieprasīt, lai 2,4 miljoni eiro no ražošanas budžeta tiktu tērēti par precēm un pakalpojumiem, ko sniedz uzņēmumi, kas atrodas attiecīgajā valstī. Tikai 0,6 miljoni eiro no ražošanas budžeta varētu tikt izmantoti par precēm un pakalpojumiem, ko sniedz uzņēmumi, kas atrodas ārpus attiecīgās dalībvalsts.

Vairāki spriedumi, ko Tiesa pieņēmusi kopš 2001. gada, piemēram, lēmums lietā Laboratoires Fournier, norāda, ka šādi ierobežojumi par preču un pakalpojumu izcelsmi ir nesamērīgi. Tādēļ problēmu analīzes dokumentā tika ierosināts maksimālo izdevumu teritorializācijas pienākumu pašreizējo 80 % no ražošanas budžeta vietā ierobežot līdz 100 % no atbalsta summas. Sabiedriskajā apspriešanā tika pausti dažādi viedokļi, sākot no atbalsta pašreizējiem noteikumiem līdz ierosinājumam par izdevumu teritorializācijas pienākuma pilnīgu atcelšanu filmu atbalsta shēmās.

Kādus izdevumu teritorializācijas pienākumus paziņojuma projekts atļauj?

Lai ļautu pilnveidoties zinātībai kinematogrāfijas jomā Eiropas Savienībā, paziņojuma projektā ir ierosināts īpašs izņēmums: filmu atbalsta shēma varētu atteikties atbalstīt filmas, kuras netērēs vietēji vismaz 100 % no atbalsta summas (attiecināmības kritērijs). Tas varētu būt izdevumu teritorializācijas pienākums, kas parasti būtu aizliegts saskaņā ar ES tiesībām, ņemot vērā brīvas aprites ierobežojumus, ko tas varētu radīt.

Tas neliegtu atlases komisijai atbalstu piešķirt filmai, kuru tā uzskata par vispiemērotāko no visiem saņemtajiem projektu priekšlikumiem. Filmu ražojumiem, kas saņem atbalstu no filmu shēmām, attiecīgajā teritorijā praksē bieži vien izlieto lielāku daļu no kopējā budžeta nekā atbalsta summas.

Ņemot vērā pārpratumus, kas šķietami ir radušies, ir jānorāda, ka gan teritorializācijas kritērijs, kas ietverts 2001. gada paziņojumā, gan paziņojuma projektā ierosinātais teritorializācijas kritērijs sniedz dalībvalstīm iespēju (nevis nosaka par pienākumu) noteikt izdevumu teritorializācijas prasības attiecībā uz filmu ražošanu.

Piemēram:

3) iepriekš minētajā 2. piemērā (valsts filmu atbalsta shēma, saskaņā ar kuru tiek pieprasīts, lai par filmām 50 % no filmas ražošanas budžeta tiktu iztērēti par precēm un pakalpojumiem, ko sniedz uzņēmumi, kas atrodas attiecīgajā dalībvalstī) iedomājieties, ka atbalsta intensitāte ir 50 % no ražošanas budžeta. Šajā gadījumā paziņojuma projekts atļauj shēmai pieprasīt, lai līdz 100 % no atbalsta summas (t.i., līdz 50 % no ražošanas budžeta) tiktu iztērēti par precēm un pakalpojumiem, ko sniedz vietējie uzņēmumi. Tādējādi shēma atbilst izdevumu teritorializācijas kritērijam, kas paredzēts paziņojuma projektā, pat ja tas ietver izdevumu teritorializācijas pienākumu, un Komisija atzītu, ka shēma ir saderīga ar iekšējo tirgu;

4) vietēja filmu atbalsta shēma ka nosacījumu tās atbalsta piešķiršanai pieprasa, lai vismaz 200 % no piešķirtās atbalsta summas tiktu iztērēta par precēm un pakalpojumiem, ko sniedz vietējie uzņēmumi. Tāpat kā 3. piemērā, tas ir izdevumu teritorializācijas pienākums, jo pastāv ierobežojums attiecībā uz ražošanā iesaistīto preču un pakalpojumu izcelsmi. Tomēr pretēji 3. piemēram Komisija neapstiprinātu vietējo filmu atbalsta shēmu, ja dalībvalsts nesamazinātu izdevumu teritorializācijas pienākumu, lai tas atbilstu teritorializācijas kritērijam par "100 % no atbalsta summas", kas paredzēts paziņojuma projektā.

Kā šo noteikumu var piemērot, piemēram, filmu nozares nodokļu atvieglojumu shēmām?

Paziņojuma projektā ietverts īpašs noteikums audiovizuālā atbalsta shēmām, kurās atbalsta summa tiek aprēķināta, balstoties uz ražošanas izdevumiem attiecīgajā teritorijā, piemēram, filmu nozares nodokļu atvieglojumiem.

Paziņojuma projekta ierosinātajā prasībā (ka šādās shēmās atbalsta aprēķināšanā ir jāņem vērā visi ražošanas izdevumi EEZ) ir atspoguļots Tiesas lēmums lietā Laboratoires Fournier. Turklāt, tāpat kā attiecībā uz visām filmu un TV ražojumu atbalsta shēmām, paziņojuma projektā ir paredzēts, ka dalībvalstis joprojām var pieprasīt, lai līdz 100 % no atbalsta summas tiktu tērēti par precēm un pakalpojumiem, kuru izcelsme ir attiecīgās dalībvalsts teritorijā.

Jānorāda, ka saskaņā ar vispārīgajiem nodokļu aplikšanas principiem dalībvalstīm nav pienākuma piešķirt nodokļu atvieglojumus izdevumiem, kuri nav tieši saistīti ar darbībām, kas rada ienākumus, kuri to teritorijā ir apliekami ar nodokli.

Piemēram:

5) nodokļu atvieglojums par filmu, kuram attiecināmie izdevumi ir saņēmēja izdevumi saistībā ar darbībām pirms ražošanas, filmēšanu, darbībām pēc ražošanas par dalībvalstī patērētajām precēm un izmantotajiem pakalpojumiem. Šis gadījums atbilst vispārīgajiem nodokļu aplikšanas un brīvās aprites principiem, jo nav ierobežota šo preču un pakalpojumu izcelsme;

6) filmu atbalsta shēmā, kurā atbalsta summa ir proporcionāla izdevumiem par EEZ precēm un pakalpojumiem, var tikt ietverta prasība, lai visa ražošanas darbība notiktu tās teritorijā un lai 100 % no atbalsta summas tiktu tērēta par precēm un pakalpojumiem, kuru izcelsme ir attiecīgajā teritorijā.

Kā ir ar konkurenci starp dalībvalstīm, lai piesaistītu lielus filmu ražojumus?

Daži dalībnieki, kas piedalījās apspriešanas pirmajā kārtā, apgalvoja, ka Eiropa zaudēs lielus ražojumus, ja Komisija dalībvalstīm aizliegs izmantot valsts atbalstu, lai šādus ražojumus piesaistītu. Kā var konstatēt, pastāv reāla starptautiskā konkurence, lai piesaistītu lielus filmu ražojumus, tostarp starp vairākām ASV valstīm, Kanādu, ES dalībvalstīm un vairākām citām valstīm pasaulē. Paziņojot par savām filmu atbalsta shēmām, dažas ES dalībvalstis neatkarīgi un konfidenciāli ir norādījušas Komisijas dienestiem, ka tās atjauninās vai iesniegs savu atbalsta shēmu, lai varētu palikt konkurētspējīgas salīdzinājumā ar citām dalībvalstīm.

Paziņojuma projektā ir ierosināts, ka ražošanas izdevumi EEZ, un ne tikai dalībvalstī, kura piešķir atbalstu, būtu jāņem vērā tādu atbalsta shēmu gadījumos, kurās atbalsta summa tiek aprēķināta, balstoties uz ražošanas izdevumiem par precēm un pakalpojumiem, kas radušies kāda konkrētā teritorijā. Tādējādi filmas, kuras ir uzņemtas dažādās dalībvalstīs, varētu gūt labumu no dažādiem valsts atbalsta mehānismiem. Tādējādi Eiropas filmu uzņemšanas vietas joprojām būtu pievilcīgas producentiem, un vienlaicīgi ievērojami tiktu samazināts risks, ka konkurence iekšējā tirgū varētu tikt kropļota.

Turklāt paziņojuma projektā ierosināta šāda regresīva atbalsta intensitāte, ja filma, kura saņem atbalstu, nav Eiropas darbs.

Ražošanas budžeta daļa

Atbalsta maksimālā intensitāte

Mazāk nekā 10 miljoni eiro

50,00%

10 miljoni – 20 miljoni eiro

30,00%

Vairāk nekā 20 miljoni eiro

10,00%

Piemēram, attiecībā uz filmu, kuras ražošanas budžets ir 100 miljoni eiro un kura netiek uzskatīta par Eiropas darbu saskaņā ar paziņojuma projekta pielikumā ierosināto definīciju, maksimālā kopīgā atbalsta intensitāte būtu 5 miljoni eiro (50 %) pirmajiem 10 miljoniem eiro no budžeta, 3 miljoni eiro (30 %) nākamajiem 10 miljoniem eiro no budžeta, un 8 miljoni eiro (10 %) atlikušajiem 80 miljoniem eiro no budžeta – t.i., kopā 16 miljoni eiro.

Vai 42. punkta trešais ievilkums ir saskaņā ar direktīvu par darbinieku norīkošanu darbā?

Šajā ievilkumā ("…atbalsta shēmās nedrīkst, piemēram: …pieprasīt darbiniekiem ārvalstu uzņēmumos, kuri sniedz filmu ražošanas pakalpojumus, atbilstību valsts darba standartiem") ir pārņemts 2001. gada paziņojuma formulējums. Taču tam būtu jāietver atsauce uz direktīvu par darbinieku norīkošanu darbā, kuras interpretācija ir pieejama Eiropas Komisijas EMPL ĢD tīmekļa vietnē.

Kas saskaņā ar paziņojuma projekta 44. panta 2. punktu notiktu ar filmām, kuru izcelsmes vieta ir valstīs, kurās ir vairāk nekā viena oficiālā valoda?

Paziņojuma projektā bija jāietver atsauce uz dalībvalstu vai reģionu oficiālo valodu, nevis dalībvalstu valsts valodu.

Kā piemērot atbalsta intensitāti attiecībā uz 44. panta 3. punktā minēto scenāriju rakstīšanu un izstrādi?

Tiek ierosināts, ka scenāriju rakstīšana un izstrāde varētu saņemt līdz 100 % valsts finansējuma. Šādu projektu gadījumā, kuri tiek pārvērsti filmā, scenārija rakstīšanas un izstrādes izmaksas būtu jāietver ražošanas budžetā un valsts līdzekļu daļa būtu jāietver atbalsta intensitātes aprēķinā.

Piemēram, scenārists saņem 10 000 eiro no valsts līdzekļiem (80 % no izmaksām), lai uzrakstītu scenāriju, ko ražotājs pēc tam nopērk par 5000 eiro. Izmaksas par scenāriju, kas tiks ietvertas ražošanas budžetā, būs 5000 eiro. Aprēķinot filmas atbalsta intensitāti, ņemot vērā, ka par scenāriju ir saņemti 80 % valsts finansējuma, būtu jāuzskata, ka filma ir saņēmusi atbalstu 4000 eiro apmērā (t.i., 80 % no 5000 eiro iegādes vērtības).

tiek paredzēta 44. panta 4. punktā minētās filmu izplatīšanas un veicināšanas atbalsta intensitātes darbība?

Ja filma, kuras ražošanas budžets ir 20 miljoni eiro, saņem kopējo atbalstu 10 miljonu eiro apmērā (no visiem valsts avotiem), atbalsta intensitāte ir 50 %. 44. panta 4. punktā ir ierosināts, ka izplatītājs varētu iesniegt filmas izplatīšanas budžetu, piemēram, 20 000 eiro apmērā, un paredzēt, ka saņems 50 % no šīs summas kā atbalstu.

Ja filma būtu bijusi ražota trešā valstī un nebūtu saņēmusi nekādu ražošanas atbalstu Eiropas Savienībā, saskaņā ar 44. panta 4. punktu tā (varbūt) būtu saņēmusi ražošanas atbalstu 50 % apmērā un varētu paredzēt, ka saņems izplatīšanas atbalstu 10 000 eiro apmērā (50 % no 20 000 eiro).

Vai paziņojuma projekta 44. panta 5. punktā ir izdarīta atsauce uz izplatīšanas atbalstu vai ražošanas atbalstu?

44. panta 5. punktā ir izdarīta atsauce uz ražošanas atbalstu ārpus Eiropas veidotu filmu gadījumā. Tam būtu jāparādās pēc 44. panta 2. punkta un nevis pēc 44. panta 4. punkta, kā tas ir publicētajā projektā.

Vai paziņojuma projekta 44. panta 6. punktā ierosināts izslēgt atbalstu darbībām pēc ražošanas un filmēšanai?

Nē. Ar šo teikumu paziņojuma projektā tiek mēģināts precizēt atbilstošo teikumu 2001. gada paziņojumā.

Mērķis ir panākt to, lai atbalsts nebūtu paredzēts vienīgi atsevišķām ražošanas vērtības ķēdes daļām. Scenāriju rakstīšana un izstrāde no tā ir izslēgti.

Piemēram, dalībvalstij nevajadzētu filmu producentiem piedāvāt papildu atvieglojumus, kas ir paredzēti konkrēti pēcražošanas darbam tās teritorijā. Tādā gadījumā runa būtu par netiešu atbalstu pēcražošanas nozarei attiecīgajā dalībvalstī. Atbalsts būtu jāpiešķir ražošanas darbībām kopumā.

Kāda ir situācija attiecībā uz filmām, kas ražotas saskaņā ar sadarbības nolīgumiem starp dalībvalstīm un trešām valstīm un kas neatbilst "Eiropas darba" definīcijai pielikumā?

Definīcija, kas iekļauta paziņojuma projektā, ir balstīta uz Eiropas filmas definīciju MEDIA 2007 programmā. Valsts atbalsta kontekstā var būt lietderīgi šai definīcijai pievienot filmas, kas īstenotas saskaņā ar sadarbības nolīgumiem starp dalībvalstīm un trešām valstīm.

Šī definīcija ir iekļauta kā priekšlikums ierobežot konkurenci starp dalībvalstīm, kuras vēlas piesaistīt lielus starptautiskus filmu ražojumus, kas minēti iepriekš. Cita "Eiropas darba" definīcija, kas varētu būt piemērota, ir definīcija, kas norādīta Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvā. Citi ierosinājumi mehānismam, kā ierobežot konkurenci starp dalībvalstīm, iespējams, nenodalot Eiropas ražojumus un ārpus Eiropas ražojumus, ir laipni gaidīti.

Kā ir ar valsts atbalstu starpmedijiem/šķērsmedijiem un spēlēm?

Tā kā starpmediju jeb šķērsmediju projekti ir nenovēršami saistīti ar filmu ražošanu, saskaņā ar šo paziņojuma projektu filmu ražošanas komponents tiek uzskatīts par audiovizuālo darbu.

Vairums dalībnieku, kas piedalījās sabiedriskajā apspriešanā par problēmu analīzes dokumentiem, bija pret šā paziņojuma darbības jomas paplašināšanu, attiecinot to arī uz spēlēm. Ražošanas, izplatīšanas, tirdzniecības un patēriņa ziņā spēles atšķiras no filmām.

Komisijai nav lēmumu par valsts atbalstu spēlēm kritiskā masa un līdz ar to tai nav pietiekamas pieredzes, lai varētu noteikt kopējus izvērtēšanas un izņēmuma kritērijus šāda veida atbalstam. Tāpēc būtu pāragri šo nozari iekļaut šajā paziņojumā.

Taču visi valsts atbalsta pasākumi par labu spēlēm arī turpmāk tiks izvērtēti katrā gadījumā atsevišķi.

Kāpēc Komisija apšauba tradicionālos "demonstrēšanas logus"?

Vairāki dalībnieki, kas piedalījās sabiedriskās apspriešanas pirmajā kārtā, izvirzīja jautājumu par atbalsta shēmām, kas ietver prasību par īpašiem "demonstrēšanas logiem" kā nosacījumu atbalsta saņemšanai. Producenti un izplatītāji apgalvoja, ka filmu tirgvedības un izlaišanas stratēģijas jāatstāj tirgus ziņā, jo tās katram audiovizuālajam darbam var būt atšķirīgas. Pētījums par daudzteritoriju licencēšanu, kāds tika veikts Komisijas uzdevumā, ietver to dalībvalstu sarakstu, kas piemēro šādus nosacījumus.

Obligāti "demonstrēšanas logi" kā nosacījums atbalsta saņemšanai var ietekmēt audiovizuālo darbu atpazīstamību un apriti un līdz ar to atbalsta efektivitāti, kad runa ir par to, lai nodrošinātu, ka Eiropas skatītājiem tiek piedāvāti kultūras ziņā daudzveidīgāki audiovizuālie darbi. Līdz ar to paziņojuma projektā dalībvalstīm neiesaka kā atbalsta nosacījumu ieviest nevajadzīgus ierobežojumus attiecībā uz audiovizuālo darbu izplatīšanu un tirdzniecību.

Kāds ir Komisijas pārskatīšanas grafiks?

Indikatīvs grafiks ir pieejams sabiedriskās apspriešanas timekla vietnē. Pārskatīšanai virzoties uz priekšu, grafiks tiks atjaunināts.

  • 2012. gada marts – 2012. gada jūnijs: paziņojuma projekta sabiedriskā apspriešana;

  • 2012. gada jūnijs: apspriešanā saņemto atbilžu publicēšana;

  • 2012. gada otrā puse: jauna paziņojuma par kinematogrāfiju pieņemšana.


Side Bar

My account

Manage your searches and email notifications


Help us improve our website