Chemin de navigation

Left navigation

Additional tools

ES ekonomikas pārvaldība: nozīmīgs solis turpmākajā attīstībā

Commission Européenne - MEMO/11/364   31/05/2011

Autres langues disponibles: FR EN DE DA ES NL IT SV PT FI EL CS ET HU LT MT PL SK SL BG RO

MEMO/11/364

Briselē, 2011. gada 31. maijā

ES ekonomikas pārvaldība: nozīmīgs solis turpmākajā attīstībā

ES un tās dalībvalstis ir pieņēmušas virkni svarīgu lēmumu, kas veicinās labāku ekonomikas un budžeta koordināciju ES kopumā un jo sevišķi eirozonā. Šādā veidā tiek novērsta nelīdzsvarotība, kas pastāvēja starp abām Eiropas ekonomiskās un monetārās savienības (EMU) daļām. Lēmumi nodrošinās to, ka dalībvalstis labāk koordinē savu ekonomikas politiku — krīze ir parādījusi, ka šāda koordinācija ir ļoti būtiska. Tā rezultātā savstarpēji atkarīgās ekonomikas Eiropas Savienībā būs labākā situācijā, lai ieskicētu ceļu uz izaugsmes sasniegšanu un darbavietu radīšanu. Tas ir liels solis uz priekšu.

Jaunās ekonomikas pārvaldības pamatā ir trīs galvenie veidi, kā reaģēt uz krīzi.

1. Stiprinot kopējo ekonomikas programmu ar ciešāku ES uzraudzību

  • Ir panākta vienošanās par ES ekonomikas prioritātēm. Stratēģija "Eiropa 2020" ir ES kopējā ekonomikas programma. Tajā izklāstītas konkrētas prioritātes un mērķi ES un valsts līmenī, kas noteikti, lai atbalstītu Eiropas izaugsmi nākamajā desmitgadē. Gada izaugsmes pētījumā (GIP) izklāstītas prioritārās darbības turpmākajiem 18 mēnešiem, kas ir iestrādātas valsts mērķos un pasākumos, kuri pielāgoti katras dalībvalsts vajadzībām. "Eiro plus" pakts iesaistītajām valstīm nosaka papildu saistības.

  • Tiks veikta stingrāka ES ekonomikas un fiskālās politikas uzraudzība.
    Komisija ir ierosinājusi piešķirt ES jaunus instrumentus, lai novērstu valsts finanšu ilgtspējības samazināšanos un ievērojamu konkurētspējas nelīdzsvarotību starp dalībvalstīm. Sistēma ietver sankcijas: eirozonas dalībvalstīm, kuras neievēro noteikumus, var tikt piemēroti naudas sodi. Tiek gaidīts, ka Eiropas Parlaments un Padome galīgo vienošanos par dokumentu paketi panāks 2011. gada jūnijā.

  • Ekonomikas prioritātes un budžeta politika tiks apspriestas katru gadu vienā un tajā pašā laikā. Jaunais koordinācijas instruments saistību uzraudzībai ES līmenī tiek saukts par Eiropas pusgadu. Katra gada pirmajā pusē paralēli tiks rīkotas diskusijas gan par ES ekonomikas programmu (balstoties uz GIP, ko janvārī iesniegusi Komisija), gan par dalībvalstu prioritātēm, kas pavasarī publiskotas valstu programmās. Konkrēti ieteikumi valstīm tiks sniegti jūnijā, tādējādi dodot iespēju tos iestrādāt nākamā gada valsts budžetā un ekonomikas politikas veidošanā.

2. Saglabājot eirozonas stabilitāti

2010. gadā ES reaģēja uz valsts parāda krīzi, izveidojot pagaidu atbalsta mehānismus, kurus 2013. gadā nomainīs pret pastāvīgu Eiropas Stabilizācijas mehānismu (ESM). Šie atbalsta pasākumi palīdz aizsargāt finanšu stabilitāti eirozonā. Tie ir atkarīgi no stingras fiskālās konsolidācijas un reformu programmām, un tos nosaka ciešā sadarbībā ar SVF.

3. Sakārtojot finanšu nozari

ES ir ieviesusi jaunus noteikumus un izveidojusi aģentūras, lai varētu savlaicīgāk risināt problēmas un lai pārliecinātos, ka visi finanšu procesu dalībnieki tiek pienācīgi regulēti un uzraudzīti. Tiks veikts turpmāks darbs šajā jomā, tostarp sistemātiskas un stingras banku stresa pārbaudes, kuras jau ir uzsāktas. Veselīga finanšu nozare ir ļoti būtiska, lai nodrošinātu kredītu pieejamību uzņēmumiem un mājsaimniecībām.

1. Kopējās ekonomikas programmas stiprināšana ar ciešāku ES uzraudzību

Eiropas Savienībai ir ļoti svarīga kopēja sistēma ekonomikas problēmu risināšanai un spēcīgākas izaugsmes atjaunošanai. Skaidras ekonomiskās pārvaldības sistēmas trūkums starp dalībvalstīm pagātnē radīja nelīdzsvarotību, bija par iemeslu iespēju zaudēšanai un padarīja visu ES neaizsargātāku laikā, kad iestājās krīze. Lai nodrošinātu to, ka šāda situācija vairs neatkārtosies, Komisija ierosināja stratēģiju "Eiropa 2020", kuru 2010. gada jūnijā apstiprināja Eiropadome. Stratēģijā apvienota 1) kopēja ekonomikas programma un 2) stingrāka ES uzraudzības sistēma, par kuru 3) jālemj un kura jāuzrauga sinhronizētā veidā.

1.1. "Eiropa 2020", Gada izaugsmes pētījums un pakts "Eiro plus"

Stratēģija "Eiropa 2020"*1 ir ES kopējā ekonomikas programma — plāns, lai izkļūtu no krīzes un veicinātu gudru, ilgtspējīgu un integrējošu izaugsmi nākamo 10 gadu laikā. Tajā risinātas īstermiņa problēmas, kas saistītas ar krīzi, un izskatīta strukturālo reformu un izaugsmi veicinošu pasākumu nepieciešamība, lai palīdzētu Eiropai atkopties pēc krīzes un padarītu tās ekonomiku noturīgāku pret ekonomikas satricinājumiem nākotnē.

Stratēģija "Eiropa 2020" ir balstīta uz vienkāršu un efektīvu īstenošanas mehānismu, kas ietver mērķus, konkrētas prioritārās darbības un uzraudzību. Tā ietver:

  • Piecus mērķus, kas jāsasniedz līdz 2020. gadam. Ir noteikti pieci mērķi, kas jāsasniedz līdz 2020. gadam, lai sekmētu centienus šādās ES nākotnei svarīgās jomās: nodarbinātība, inovācija, klimats/enerģētika, izglītība un sociālā iekļaušana. Šie mērķi ir noteikti visai ES kopumā un jau ir iestrādāti arī katrai dalībvalstij atbilstošos mērķos.

  • Jābūt nodarbinātiem 75 % iedzīvotāju vecuma grupā no 20 līdz 64 gadiem.

  • 3 % no ES IKP jāiegulda pētniecībā un izstrādē.

  • ES jāsamazina CO2 emisijas par 20 %, jāpalielina energoefektivitāte par 20 % un līdz 20 % jāpalielina atjaunojamās enerģijas īpatsvars kopējā enerģijas patēriņā.

  • Skolu nebeigušo personu īpatsvaram jābūt mazākam nekā 10 %, un vismaz 40 % jaunākās paaudzes ir jābūt akadēmiskam grādam vai diplomam.

  • Par 20 miljoniem jāsamazina to cilvēku skaits, kuriem draud nabadzība.

  • Septiņas pamatiniciatīvas. Lai panāktu progresu stratēģijas "Eiropa 2020" mērķu sasniegšanā, Komisija ir ierosinājusi septiņu pamatiniciatīvu kopumu, kurā ietilpst: "Digitālā programma Eiropai"2, "Inovācijas savienība"3, "Jaunatne kustībā"4, "Resursu ziņā efektīva Eiropa"5, "Rūpniecības politika globalizācijas laikmetā"6, "Jaunas prasmes jaunām darba vietām"7 un "Eiropas platforma cīņai pret nabadzību"8. Nesen pieņemtais Vienotā tirgus akts9 ir vēl viens piemērs Komisijas veiktajam stratēģijas "Eiropa 2020" atbalsta darbam.

  • Desmit konkrētas prioritātes 2011. gadam. 2011. gada janvārī Komisija izstrādāja sīkāku turpmākas attīstības plānu savā Gada izaugsmes pētījumā*10, izklāstot nepieciešamās tūlītējās darbības, kas jāveic nākamo astoņpadsmit mēnešu laikā.

  • Trīs prioritātes, lai nodrošinātu makroekonomisko stabilitāti: 1. sakārtot publisko finanšu sistēmu; 2. rīkoties, ja konstatēts liels tekošā konta deficīts vai pārpalikums, un 3. nodrošināt finanšu nozares stabilitāti. Piemērs: 2011. gadā visas dalībvalstis īsteno fiskālās konsolidācijas plānus, kuri nosaka stingrus budžeta deficīta mērķus, kas jāsasniedz šā gada laikā, un kuri nodrošina budžeta deficītu, kas nepārsniedz 3 % no IKP attiecīgā termiņā, par ko ir panākta vienošanās.

  • Četras prioritātes, lai veicinātu strukturālās reformas: 1. palīdzēt cilvēkiem atgriezties darbā vai atrast jaunu darbu, padarot darbu finansiāli pievilcīgāku, 2. steidzami reformēt pensiju sistēmu, 3. pārliecināties, ka bezdarbnieka pabalsts rada stimulu strādāt, un 4. labāk līdzsvarot elastību un drošumu darba tirgū. Tas nenozīmē, ka jāatsakās no kopējā Eiropas sociālā modeļa. Tas nozīmē atgriezt darba tirgū tos cilvēkus, kuri pašlaik ir izslēgti no tā.

  • Trīs prioritātes, lai paātrinātu pasākumus, kas veicina izaugsmi: 1. atcelt šķēršļus, kas joprojām kavē vienotā tirgus darbību, 2. palielināt investīcijas enerģētikas, transporta un IT infrastruktūrās, daļēji izmantojot inovatīvu finansējumu (tostarp ES projektu obligācijas), un 3. izveidot rentablu piekļuvi energoproduktiem. Izaugsmes paātrināšana palīdzēs arī paātrināt fiskālo konsolidāciju un atbalstīs strukturālās reformas.

  • Starp eirozonas dalībvalstīm ir panākta vienošanās par papildinošu programmu ar papildu reformāmpaktu "Eiro plus"* —, kas atspoguļo to dziļāku savstarpējo atkarību; pievienoties šim paktam izvēlējušās arī dažas valstis ārpus eirozonas: Bulgārija, Dānija, Latvija, Lietuva, Polija un Rumānija. Pakts vērš uzmanību uz četrām jomām: konkurētspēja, nodarbinātība, valsts finanšu ilgtspējība un finansiālās stabilitātes veicināšana.

  • Paktu apstiprināja 2011. gada pavasara Eiropadomē 24. un 25. martā. Visas 23 parakstītājas valstis ir apņēmušās īstenot paktā noteiktās reformas. Pārējās četras dalībvalstis var parakstīt paktu, ja tās to vēlas.

  • Pakts pilnībā iestrādāts jaunajā ekonomikas pārvaldības sistēmā, un tajā noteiktās saistības ir iekļautas attiecīgo dalībvalstu valsts reformu programmās*.

  • Viens integrēts īstenošanas mehānisms, lai nodrošinātu, ka ES saistības tiek efektīvi īstenotas, izmantojot valstu reformas. Dalībvalstis ir apņēmušās:

  • noteikt valsts mērķus, kas jāsasniedz līdz 2020. gadam, apņemoties veicināt kopējo ES centienu īstenošanu. Tas tika veikts 2010. gadā. Komisija uzrauga progresu.

  • izskaidrot savās valsts reformu programmās* (VRP) un stabilitātes vai konverģences programmās* (SKP) pasākumus, ko tās plāno īstenot valsts līmenī, lai izpildītu to, kas nolemts ES līmenī. Tam jāietver gan GIP, gan galvenās jomas, kas iekļautas paktā "Eiro plus". VRP un SKP jānosūta Komisijai.

  • pārveidot šos pasākumus par konkrētām politikas darbībām, izmantojot savas valsts budžetu un likumus, kas apspriesti valstu parlamentos.

1.2. Stingrāka ES ekonomikas un fiskālās politikas uzraudzība.

Dažu pēdējo gadu laikā ES nav spējusi ievērot mērķus, ko tā bija izvirzījusi attiecībā uz ekonomikas un fiskālo politiku, un tas daļēji noticis nepietiekami stingrā uzraudzības mehānisma dēļ. Lai risinātu šo problēmu, Komisija 2010. gada 29. septembrī iesniedza sešus likumdošanas priekšlikumus (tā saukto Six-Pack11). Tiek gaidīts, ka Eiropas Parlaments un Padome panāks galīgo vienošanos par dokumentu paketi 2011. gada jūnijā. Paketei ir trīs galvenie mērķi.

- 1. mērķis. Stingrākas preventīvās darbības, izmantojot pastiprinātu Stabilitātes un izaugsmes paktu

Dalībvalstīm jāizvairās no pārmērīga valsts budžeta deficīta (kas pārsniedz 3 % no IKP) un pārmērīga parāda (kas pārsniedz 60 % no IKP), lai nepakļautu riskam fiskālo ilgtspējību. Šie noteikumi ir iekļauti Līgumos un sīki izklāstīti Stabilitātes un izaugsmes paktā* (SIP).

Tas tiek panākts gan ar valstu budžeta uzraudzību, gan ekonomikas politikas uzraudzību un koordināciju (pamatojoties uz Līguma 121. pantu). Šim nolūkam dalībvalstis katru gadu izstrādā stabilitātes vai konverģences programmas* (SKP), kurās nosaka strukturālās reformas un centienus, lai sasniegtu finanšu ilgtspējību.

Jaunā pārvaldības sistēma ievieš trīs galvenās izmaiņas.

  • Labāka pārredzamība. Dalībvalstīm jānodrošina, ka to fiskālās sistēmas visos pārvaldes līmeņos (valsts, reģionālā un vietējā) atspoguļo ES budžeta sistēmu. Tas ietver visu elementu — piemēram, valsts grāmatvedības sistēmu, statistikas un prognozēšanas metožu — atbilstības nodrošināšanu ES standartiem, kas ļaus sasniegt lielāku pārredzamību un radīs citu dalībvalstu spiedienu.

  • Stingrāki noteikumi. Dalībvalstīm, kuru valsts finanšu sistēma nav ilgtspējīga, būs jāveic ievērojams progress, lai sasniegtu vidēja termiņa budžeta mērķus (VTM), ņemot vērā 3 % budžeta deficīta kritēriju. Izdevumu pieaugumam ir jābūt saistītam ar vidēja termiņa IKP pieauguma tempu, lai jebkurš papildu ieņēmums radītu lielākus ietaupījumus nevis lielākus izdevumus. Ātrākas korekcijas, kas vērstas uz VTM sasniegšanu, gaidīs no valstīm, kuru parāda attiecība pārsniedz 60 %, no valstīm, kurās ļoti pieaug parāda līmenis, un valstīm, kas saskaras ar ilgtermiņa stabilitātes apdraudējumu.

  • Labāka izpilde. Saskaņoto principu neievērošanas dēļ attiecīgajai dalībvalstij varēs dot brīdinājumu no Komisijas, pat preventīvo pasākumu posmā. Pastāvīgas un/vai sevišķi smagas noteikumu neizpildes gadījumā Komisija izstrādās ieteikumu dalībvalstij korektīvu pasākumu veikšanai. Šo ieteikumu pieņems Padome, ja vien ar kvalificētu balsu vairākumu dalībvalstis nenobalsos pret to (tā sauktā apgrieztā kvalificēta balsu vairākuma procedūra). Eirozonas dalībvalstīm ieteikums tiks papildināts ar izpildes mehānismu (saskaņā ar Līguma 136. pantu) procentus nesoša depozīta veidā, kas ir 0,2 % no IKP. Šo preventīvo SIP daļu vēl vairāk stiprinājis pakts "Eiro plus", un eirozonas (un vairākas citas) dalībvalstis ir apņēmušās iestrādāt SIP izklāstītos ES fiskālos noteikumus savas valsts tiesību aktos, izmantojot īpašu valsts juridisko instrumentu pēc savas izvēles. Tam jābūt pietiekami stingri saistošam un pastāvīgam (piemēram, pamatlikums).

- 2. mērķis. Stingrāki korektīvie pasākumi, izmantojot pastiprinātu Stabilitātes un izaugsmes paktu

Ja dalībvalstis neievēro Līgumos noteiktās robežvērtības, tiek uzsākta pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūra* (EDP). Tomēr pašreizējā fiskālā situācija gandrīz visās dalībvalstīs un valdības parāda problēmas dažās dalībvalstīs liecina, ka pašreizējā EDP nav bijusi pietiekami efektīva. Komisija ir ierosinājusi pastiprināt SIP, nosakot striktāku pakta īstenošanu un iespēju piemērot soda naudas dalībvalstīm (kā minēts iepriekš). Divas galvenās izmaiņas ir.

  • Stingrāki noteikumi. Parāda samazināšana tagad būs kritērijs, veicot valsts finanšu novērtējumu. Dalībvalstīm, kurām ir parāds, kas pārsniedz 60 % no IKP, ir trīs gadu laikā vismaz par vienu divdesmitdaļu gadā jāsamazina apjoms, par kādu to parāds pārsniedz robežvērtību. Ja tās to neveic, tām tiks noteikta EDP. Izvērtējot, vai parāda samazināšana noris pietiekami strauji, jāņem vērā visi attiecīgie faktori, kā izklāstīts Komisijas priekšlikumā.

  • Labāka izpilde. No eirozonas valsts, kurai noteikta pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūra, tiks pieprasīts bezprocentu depozīts 0,2 % apmērā no IKP. Komisija izstrādās ieteikumu dalībvalstij veikt korektīvus pasākumus. Šo ieteikumu pieņems Padome, ja vien ar kvalificētu balsu vairākumu dalībvalstis nenobalsos pret to (tā sauktā apgrieztā kvalificēta balsu vairākuma procedūra). Ja netiek izpildīts sākotnējais korektīvo pasākumu ieteikums, bezprocentu depozītu (skatīt tālāk tekstā) pārvērš soda naudā. Soda naudas summu palielinās, ja ieteikumi atkārtoti netiks ņemti vērā.

- 3. mērķis. Samazināt makroekonomikas un konkurētspējas nelīdzsvarotību.

Pēdējo desmit gadu laikā dalībvalstis ir veikušas atšķirīgas izvēles to ekonomikā, tādējādi radot trūkumus konkurences jomā un nozīmīgu makroekonomikas nelīdzsvarotību ES. Tiks izveidots jauns uzraudzības mehānisms, lai daudz savlaicīgāk noteiktu un koriģētu šādas problēmas. Tas būs balstīts uz šādiem galvenajiem elementiem.

  • Skaidri noteikta brīdināšanas sistēma. Progresa ziņojums par iekšējiem un ārējiem rādītājiem (apmēram 10), lai atklātu nelīdzsvarotību dažādās ekonomikas jomās. Rādītāju struktūra var mainīties laika gaitā. Tiks noteiktas un paziņotas atbilstīgās robežvērtības. Šādu rādītāju novērtēšana nebūs mehāniska, bet gan to veiks Komisija, pamatojoties uz padziļinātu pārskatīšanu, stabilitātes un konverģences programmām un valsts reformu programmām.

  • Stingrāki noteikumi. Pamatojoties uz Līguma 121. pantu, tagad tiks izveidota jauna pārmērīgas nelīdzsvarotības novēršanas procedūra* (EIP). Tā sasaucas ar pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūru valsts finansēm. Ja Komisija uzskata, ka pastāv makroekonomikas nelīdzsvarotība (vai pastāv ar to saistīts risks), tā ierosinās Padomei uzsākt EIP un ieteikt attiecīgajai dalībvalstij (vai dalībvalstīm) pieņem korektīvu pasākumu plānu ar skaidri noteiktiem īstenošanas pasākumiem un termiņu. Regulāri pārskatīs sasniegto progresu.

  • Labāka izpilde. Ja nelīdzsvarotība netiks novērsta, izpildes mehānismi eirozonas valstīm ietvers gan soda naudas (0,1 % no IKP), gan ar finansēm nesaistītus pasākumus.

1.3. Eiropas pusgads.

Pagātnē ES iestādes apskatīja ekonomikas politiku pavasarī un fiskālās sistēmas rudenī, bet dalībvalstu ES līmeņa saistību īstenošanu pārskatīja tikai ar atpakaļejošu datumu. Būtībā tika lemts par ekonomikas mērķiem, ne vienmēr zinot, cik daudz naudas varētu tam tērēt.

Sākot no šā brīža, dalībvalstis un Komisija apspriedīs strukturālās reformas, izaugsmi veicinošus pasākumus un fiskālās politikas uzraudzību vienā un tajā pašā laikā. Šīs apspriedes notiks ES līmenī katru gadu no janvāra līdz jūnijam (Eiropas pusgads*12 faktiski attiecas uz katra gada pirmo pusgadu). Tādējādi Eiropa nodrošinās saskaņotību starp lēmumiem ekonomikas jomā un budžeta ierobežojumiem, lai pastiprinātu to efektivitāti un uzlabotu izpildi valsts līmenī. Papildu saistības, kas pieņemtas saskaņā ar paktu "Eiro plus", arī tiks pilnībā integrētas šajā jaunajā procesā.

Kā tas notiks?

  • Janvāris — Komisijas īstenota vadība. Komisija uzsāks katru ciklu, janvārī iepazīstinot ar savu Gada izaugsmes pētījumu*13 ar skaidru ES ekonomiskās situācijas novērtējumu un ieteikumiem turpmākām prioritārām darbībām, kas jāveic gan ES, gan valstu līmenī. Pētījums aptvers trīs ekonomikas politikas komponentus: makroekonomikas un fiskālo politiku, strukturālās reformas un izaugsmi veicinošus pasākumus.

  • Marts — Eiropadomes politisks atbalsts. Pavasara Eiropadome apspriedīs un apstiprinās šo ekonomiskās reformas un fiskālās politikas izvēlni vienā secinājumu kopumā. Tādējādi valstu un valdību vadītāji uzņemsies atbildību par šo kopējo ekonomikas programmu un budžeta uzraudzības sistēmu un būs atbildīgi par to pienācīgu īstenošanu savās valstīs.

  • Aprīlis/maijs — valstu programmu iesniegšana. Tad dalībvalstis iesniegs Komisijai un pārējām dalībvalstīm savas valsts reformu programmas (VRP) un to stabilitātes (eirozonas valstis) vai konverģences (valstis ārpus eirozonas) programmas (SKP). Valsts reformu programmās izklāstītas dalībvalstu plānotās strukturālās reformas un pasākumi izaugsmes un nodarbinātības veicināšanai un virzībai uz stratēģijas "Eiropa 2020" mērķu sasniegšanu. Tajās ietvertas arī īstermiņa saistības, ko atbilstīgi paktam "Eiro plus" uzņēmušās paktu parakstījušās valstis. Stabilitātes vai konverģences programmās savukārt izklāstīti valstu plāni publisko finanšu stabilitātes un ilgtspējības nodrošināšanai. Šo divu programmu sagatavošanas sinhronizācija nodrošinās procesu racionalizāciju un atspoguļos publisko finanšu stabilitātes un strukturālo reformu pozitīvo ciklu.

  • Jūnijs — Komisijas ieteikumi. Pēc minēto valstu ziņojumu pienācīgas novērtēšanas Komisija jūnijā iesniegs Padomei ieteikumu projektus konkrētām valstīm, iezīmējot katras dalībvalsts panākumus un trūkumus saskaņoto pasākumu izpildē. Eiropadomes jūnija sanāksmē apspriedīs šos ieteikumus, un pēc tam Padome tos pieņems. Dalībvalstis, izstrādājot savus budžetus nākamajam gadam, ņems vērā vadlīnijas, kas saņemtas no Padomes. Otrajā pusgadā budžeta projektus valdības turpinās nosūtīt valstu parlamentiem apspriešanai, jo tie turpina pilnībā izmantot savas tiesības lemt par budžetu. Citiem vārdiem sakot, jaunā sistēma nekādā veidā neierobežo valstu parlamentu suverenitāti.

Figures and graphics available in PDF and WORD PROCESSED

2. Eirozonas stabilitātes saglabāšana

Ekonomikas krīze ļoti apgrūtina valsts finanses, jo visās dalībvalstīs tā palielina budžeta deficītu un valsts parādu. Trijām dalībvalstīm ārpus eirozonas piešķirta finansiālā palīdzība no ES (ar maksājumu bilances mehānisma starpniecību), SVF un Pasaules Bankas apmaiņā pret apņemšanos īstenot fiskālās konsolidācijas un strukturālo reformu programmas. Pirmā vienošanās tika panākta ar Ungāriju, kurai laikā no 2008. gada oktobra līdz 2010. gada novembrim izmaksāja 5,5 miljardus eiro. Otrā programma 2009. gada janvārī tika apstiprināta Latvijai apmaiņā pret palīdzību līdz 7,5 miljardu eiro apmērā. Par trešo programmu 5 miljardu eiro apmērā 2009. gada maijā tika panākta vienošanās ar Rumāniju. Rumānijas un Latvijas programmas aizvien tiek turpinātas.

Valsts parāda attīstība kopš 2010. gada izraisa nopietnas bažas, un dažām eirozonas dalībvalstīm ir liegta pieeja ilgtspējīgai valsts parāda refinansēšanai tirgū.

Lai garantētu eirozonas stabilitāti kopumā un palīdzētu atsevišķām dalībvalstīm, kuras izjūt finansiālas grūtības un/vai nopietnu tirgus spiedienu, kā pēdējā iespēja ir izveidoti pagaidu mehānismi. Ir panākta arī vienošanās par pastāvīgu mehānismu, kas jāievieš no 2013. gada 1. jūlija.

Finansiālo palīdzību var sniegt eirozonas dalībvalstij, kas to pieprasa, ievērojot stingrus nosacījumus, kas atspoguļoti ekonomikas stabilizācijas programmā, par kuru vienojusies Komisija un Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) sadarbībā ar Eiropas Centrālo banku (ECB). Šāds mehānisms ļauj ES rīkoties, lai aizstāvētu eiro pat vissliktākajā gadījumā. Tas skaidri atspoguļo eirozonas kopīgās intereses un solidaritāti, kā arī katras dalībvalsts atsevišķo atbildību citu dalībvalstu priekšā.

- Divpusēju aizdevumu mehānisms (Grieķijai). Ad hoc mehānisms tika izveidots 2010. gada 2. maijā, saskaroties ar Grieķijas tuvojošos maksātnespēju. Eirozonas dalībvalstis vienojās kopā ar SVF sniegt Grieķijai finansiālo palīdzību 110 miljardu eiro apjomā divpusēju aizdevumu veidā ar īpašām procentu likmēm uz laiku līdz trīs gadiem. Šie aizdevumi ir ar nosacījumiem par stingru fiskālās konsolidācijas programmu un tika apspriesti ar Komisiju, ECB un SVF. Komisija uzrauga progresu, reizi ceturksnī ierodoties vizītē un sniedzot ziņojumus finanšu ministriem.

2011. gada 11. marta nolīgumā termiņi gan nākamajām, gan jau izmaksātajām aizdevumu daļām Grieķijai saskaņoti ar aizdevuma Īrijai termiņiem (vidēji septiņi ar pusi gadi). Turklāt tika nolemts samazināt cenas gan nākamajām, gan jau izmaksātajām aizdevumu daļām Grieķijai par 100 bāzes punktiem.

- Pagaidu mehānismi vērtībā līdz 500 miljardiem eiro (2010.-2013. gads). Saskaroties ar pastāvīgu spiedienu valsts parāda tirgos, eirozonas dalībvalstis un Komisija 2010. gada 10. maijā nolēma izveidot divus pagaidu finansiāla atbalsta mehānismus vērtībā līdz 500 miljardiem eiro, lai atbalstītu jebkuru citu eirozonas valsti, kurai varētu būt nepieciešams finansiāls atbalsts. Tie ir Eiropas Finanšu stabilizācijas mehānisms* (EFSM), kam pamatā ir garantijas no Kopienas budžeta līdz 60 miljardiem eiro, un Eiropas Finanšu stabilitātes instruments* (EFSF), starpvaldību struktūra, kas līdz 440 miljardiem eiro nodrošina garantijās no eirozonas dalībvalstīm. SVF nolēma papildināt šos mehānismus ar potenciālo finansiālo atbalstu eirozonas valstīm līdz 250 miljardiem eiro.

2010. gada novembrī Īrija lūdza palīdzību 85 miljardu eiro apmērā no šiem jaunizveidotajiem mehānismiem pēc tās fiskālā stāvokļa krasas pasliktināšanās sakarā ar ārkārtējām banku problēmām, kas papildināja ekonomikas recesijas ietekmi. Programmu apsprieda Komisija, SVF un ECB. Apvienotā Karaliste, Dānija un Zviedrija nolēma papildināt šo atbalsta mehānismu ar divpusējiem aizdevumiem14.

Ņemot vērā Īrijas pieredzi un, lai risinātu citus pieprasījumus pirms 2013. gada, 24. un 25. marta Eiropadome turpmāk uzlaboja šo pagaidu mehānismu galvenos elementus. EFSF aizdevumu cena (un pēc tam EFSM aizdevumu cena) ir samazināta, lai varētu labāk ņemt vērā saņēmējvalstu spēju saglabāt parādu atmaksājamā līmenī, vienlaikus to saglabājot virs instrumenta finansēšanas izmaksu līmeņa, ievērojot SVF cenu noteikšanas principus. EFSF darbības joma ir arī padarīta elastīgāka: tas izņēmuma kārtā var rīkoties primārajā parādu tirgū (t.i., pērkot no jauna emitētās valsts obligācijas) saistībā ar programmu, kas paredz stingrus nosacījumus. Visbeidzot, EFSF aizdevumu iespējas, par ko vienojās 440 miljardu eiro apmērā, būs pilnībā efektīvas, kā to ieteikusi Komisija. Grozījumi EFSF juridiskajā nolīgumā tiks sagatavoti, lai ļautu pabeigt valsts parlamentārās procedūras līdz 2011. gada jūnija beigām, pilnībā ievērojot attiecīgo valstu konstitucionālās prasības.

2011. gada maijā arī Portugālei tika piešķirta finanšu palīdzība 78 miljardu eiro apmērā, lai ļautu valstij tikt galā ar finanšu grūtībām. Divas trešdaļas no šīs palīdzības tiks segtas no ES finansējuma: 26 miljardi eiro no EFSF un 26 miljardi eiro no EFSM, bet atlikušie 26 miljardi eiro no SVF. Palīdzība tiks izmaksāta trīs gadu laikposmā atkarībā no rezultātiem ceturkšņa novērtējumos par Portugāles veikumu programmas īstenošanā, kurā ietvertas vērienīgas fiskālās korekcijas, plašs reformu spektrs izaugsmes un konkurētspējas veicināšanai, kā arī pasākumi finanšu sektora stabilitātes nostiprināšanai.

- Eiropas Stabilizācijas mehānisms* (no 2013. gada 1. jūlija). Pagājušā gada rudenī eirozonas dalībvalstis nolēma izveidot pastāvīgu mehānismu, kas ietverts Līgumā, kā konstruktīvu reakciju uz visiem turpmākajiem lūgumiem pēc finansiālas palīdzības pēc 2013. gada.

Eiropas Stabilizācijas mehānisms15 (ESM) nodrošinās pastāvīgu risinājumu krīzes situācijā un uzņemsies gan Eiropas Finanšu stabilitātes instrumenta (EFSF), gan Eiropas Finanšu stabilizācijas mehānisma (EFSM) lomu, no 2013. gada 1. jūlija eirozonas dalībvalstīm sniedzot ārējo finansiālo palīdzību. Piekļuve ESM finansiālajai palīdzībai tiks nodrošināta, pamatojoties uz stingriem politikas nosacījumiem saskaņā ar makroekonomikas korekciju programmu un valdības parāda ilgstspējības rūpīgu analīzi, ko veiks Komisija kopā ar SVF un saziņā ar ECB. Saņēmējai dalībvalstij būs nepieciešams ieviest atbilstošu formu privātā sektora piesaistīšanai atbilstoši konkrētajiem apstākļiem un tādā veidā, kas pilnībā atbilst SVF praksei. Dalībvalstis ārpus eirozonas uz ad hoc pamata var nolemt piedalīties darbībās, ko veic ESM (kā tas tagad ir gadījumā ar Īriju).

ESM noteikumi, ieskaitot tā pārvaldību, kapitāla struktūru un pārdalīšanu, atrašanās vietu, instrumentus un SVF līdzdalību, 11. martā tika saskaņoti eirozonas sammitā un apstiprināti Eiropadomes 24. un 25. marta sanāksmē. ESM faktiskā aizdevumu kapacitāte būs 500 miljardi eiro (kopējais parakstītais kapitāls 700 miljardi eiro, no kuriem 80 miljardi eiro būs apmaksātais kapitāls un 620 miljardi eiro — saistībās paredzētā pieprasāmā kapitāla un eirozonas dalībvalstu garantiju apvienojums).

Lai padarītu iespējamu ESM izveidošanu, tiks grozīts Līguma par Eiropas Savienības darbību 136. pants. Pēc tam, kad Komisija un Eiropas Parlaments sniedza savu pozitīvo atzinumu, Eiropadome 2011. gada februārī un martā piekrita šīm izmaiņām, un nākamais posms ir valstu ratifikācijas.

3. Finanšu nozares sakārtošana

Kopš finanšu krīzes sākuma 2008. gadā ES rīcība ir bijusi vērsta uz finanšu nozares regulējuma nepilnību novēršanu un uzraudzības stiprināšanu šajā nozarē, lai uzlabotu stabilitāti, pārredzamību un uzticību.

  • Pie Eiropas Sistēmisko risku kolēģijas (ESRB) 2011. gada janvārī tika izveidota jauna finanšu uzraudzības struktūra ar reālām iespējām darboties, lai nodrošinātu, ka makroekonomikas riskus atklāj pietiekami agri. To papildina trīs Eiropas nozaru uzraudzības iestādes: Eiropas Banku iestāde (EBA — Londonā), Eiropas Apdrošināšanas un aroda pensiju iestāde (EIOPA — Frankfurtē) un Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestāde (ESMA — Parīzē) 16.

  • Tiek definēti stingrāki noteikumi par kapitāla prasībām bankām, ieguldījumu sabiedrībām un apdrošināšanas sabiedrībām: ceturtā redakcija Kapitāla prasību direktīvai (KPD) bankām un ieguldījumu sabiedrībām un "Maksātspēja II" direktīva apdrošināšanas sabiedrībām (tā stāsies spēkā 2013. gadā). Labāka riska pārvaldība finanšu iestādēs tiks atvieglota ar spēkā esošajiem un jauniem noteikumiem, kas reglamentē atlīdzību un piemaksas finanšu iestādēs un samazina stimulus uzņemties īstermiņa risku. Tiek īstenota globāla pieeja, lai nodrošinātu, ka nevienam finanšu nozares dalībniekam, tirgum vai produktam nepaiet garām atbilstošs regulējums un efektīva uzraudzība17. Jau ir veiktas darbības, lai izveidotu riska ieguldījumu fondu un privātā kapitāla sistēmu un dažus noteikumus, kas reglamentē kredītreitingu aģentūras, kaut gan te vēl jāstrādā. Par vairākām iniciatīvām notiek vai drīz notiks sarunas18, tostarp par atvasinātiem finanšu instrumentiem, īsās pozīcijas pārdošanu, finanšu tirgiem un tirgus ļaunprātīgu izmantošanu. Komisija ir apņēmusies izstrādāt visus nepieciešamos likumdošanas priekšlikumus, lai līdz 2011. gada vasaras beigām īstenotu G20 valstu saistības, par kurām vienojās Londonā, Pitsburgā un Vašingtonā.

  • Svarīgi arī izvairīties no pašreizējā stāvokļa morālajiem draudiem, kad bankas faktiski paļaujas, ka valdība iejauksies gadījumā, ja tās saskarsies ar nopietnām grūtībām. Tieši tāpēc tuvākajos mēnešos Komisija ierosinās visaptverošu sistēmu, lai atrisinātu banku bankrota gadījumus - lai nodrošinātu, ka bankas var bankrotēt kontrolētā veidā un ka nodokļu maksātājiem nav jāmaksā, ja rodas grūtības.

Paralēli notiek darbs, lai nodrošinātu banku nozares dzīvotspēju un pārvarētu krīzi.

  • Banku stresa pārbaudes ir viens no uzraudzības instrumentiem, ko izmanto ES līmenī, lai noteiktu potenciālās vājās vietas un izvairītos no bankrota un sistēmiskas kļūmes. Konkrēti, pārbaudēs novērtē ES banku nozares kopējo noturību un atsevišķu banku maksātspēju, saskaroties ar hipotētiskiem nelabvēlīgiem notikumiem. Šo darbu vada EBA. Citas ieinteresētās personas ir ECB, Komisija un valstu uzraudzības iestādes, kuras ir atbildīgas par pārbaudes veikšanu valsts līmenī.

  • Stresa pārbaužu divas kārtas ir veiktas kopš 2008. gada. Martā EBA sāka jaunu stresa pārbaužu kārtu daudzās ES bankās. Tiks veikta stingra salīdzinošā pārskatīšana un kvalitātes kontrole, un rezultāti tiks publicēti 2011. gada jūnija vidū. Ir jānodrošina pilnīga pārredzamība attiecībā uz banku pakļautību riskam. Visām bankām, kuras stresa pārbaudē atzīs par nedrošām un, iespējams, nepietiekami kapitalizētām, būs jāveic vajadzīgie pasākumi. Pirms jauno stresa pārbaužu rezultātu publicēšanas dalībvalstis darīs zināmu īpašus stāvokļa uzlabošanas plānus nedrošu iestāžu pārstrukturēšanai, tostarp iespējamus uz tirgu balstītus risinājumus, piemēram, tiešu finansējumu tirgū vai aktīvu pārdošanu, kā arī stabilu atsevišķu iestāžu rekapitalizācijas sistēmu un vajadzības gadījumā banku pārstrukturēšanas paātrinājumu saskaņā ar ES valsts atbalsta noteikumiem. Stresa scenāriji, ko izstrādājusi EBA ciešā sadarbībā ar ECB, ESRB un Komisiju, ir stingri un novērš tirgus bažas par pārbaudes grūtību pakāpi un darbības jomu. Attiecībā uz suverēno risku triecieni tiks piemēroti banku tirdzniecības portfeļu riska darījumiem.

  • Atsevišķi EBA veic banku finansējuma struktūru un to aktīvu portfeļu likviditātes pārskatīšanu.

GLOSĀRIJS. EKONOMIKAS PĀRVALDES TERMINU CEĻVEDIS

Gada izaugsmes pētījums (GIP) — Komisija ar to iepazīstina katra gada sākumā, un GIP nākamajiem divpadsmit mēnešiem noteiktas ekonomikas prioritātes, lai ES veicinātu izaugsmi un nodarbinātību. GIP ir pamats, uz kuru balstoties Pavasara Eiropadome izdod vadlīnijas, kas pēc tam līdz aprīlim/maijam tiek iestrādātas valstu plānos. Iepazīstināšana ar GIP arī iezīmē Eiropas pusgada sākumu.

Pakts "Eiro plus"pakts "Eiro plus" ir GIP papildinošs plāns, kurā noteiktas papildu reformas, ko apņēmušās veikt eirozonas dalībvalstis, un kuram var pievienoties arī citas dalībvalstis, ja tās to vēlas (Bulgārija, Dānija, Latvija, Lietuva, Polija un Rumānija to jau ir izdarījušas). Pakts, par kuru panākta vienošanās 2011. gada martā, attiecas uz konkurētspējas, nodarbinātības, valsts finanšu ilgtspējības un finansiālās stabilitātes veicināšanas jautājumiem.

Stratēģija "Eiropa 2020" — tā ir ES kopējā ekonomikas programma, desmit gadu reformu stratēģija izaugsmes veicināšanai un darba vietu radīšanai, vienlaikus sekmējot sociālo iekļaušanu un cīnoties pret klimata pārmaiņām. Stratēģijā, par kuru vienošanās tika panākta 2010. gada martā, noteikti pieci izaugsmes faktori un pieci mērķi, kas jāsasniedz līdz 2020. gadam attiecībā uz nodarbinātību, pētniecību un inovāciju, enerģētiku, izglītību un nabadzības samazināšanu.

Eiropas Finanšu stabilitātes instruments (EFSF) — tas izveidots 2010. gada maijā un ir starpvaldību struktūra, kas var aizdot līdz pat 440 miljardus eiro tām eirozonas dalībvalstīm, kurām nepieciešams finansiāls atbalsts. Eirozonas dalībvalstis pašas nodrošina aizdevuma garantijas. No 2013. gada 1. jūlija EFSF nomainīs pret ESM.

Eiropas Finanšu stabilizācijas mehānisms (EFSM) — arī izveidots 2010. gada maijā un var nodrošināt aizdevumus līdz pat 60 miljardu eiro apmērā tām eirozonas dalībvalstīm, kurām nepieciešams finansiāls atbalsts. EFSM garantē no Kopienas budžeta, taču izmaksas no paša budžeta netiek veiktas. No 2013. gada 1. jūlija arī EFSM nomainīs pret ESM.

Eiropas Stabilizācijas mehānisms (ESM) — ES pastāvīgais krīzes pārvarēšanas mehānisms sāks darboties no 2013. gada 1. jūlija. Tas nomainīs EFSM un EFSF un būs instruments, ar kura palīdzību tiks sniegta finanšu palīdzība tām eirozonas dalībvalstīm, kurām tā vajadzīga. Palīdzība tiks sniegta, balstoties uz striktiem politikas nosacījumiem, un būs piesaistīta makroekonomikas korekciju programmai. Par ESM nosacījumiem vienojās 2011. gada martā Eiropadomes sanāksmē. Tā faktiskā aizdošanas spēja būs 500 miljardi eiro. Lai padarītu iespējamu ESM izveidošanu, ir panākta vienošanās par izmaiņām Līguma par Eiropas Savienības darbību 136. pantā.

Eiropas pusgads — sākot no 2011. gada, katra gada pirmajā pusē notiks intensīva politikas koordinēšana starp ES iestādēm un 27 dalībvalstīm gan attiecībā uz ekonomikas programmu, gan budžeta uzraudzību. Tas ir svarīgs uzlabotas ekonomikas pārvaldības elements. Pusgads sākas janvārī, kad Komisija iepazīstina ar Gada izaugsmes pētījumu, kurā noteiktas ES prioritātes ekonomikas reformu un fiskālās konsolidācijas jomās. Šīs prioritātes tad apspriež un apstiprina Eiropadomes marta sanāksmē. Aprīlī dalībvalstis Komisijai un pārējam dalībvalstīm iesniedz savas valsts reformu programmas un stabilitātes vai konverģences programmas. Komisija tad sniedz ieteikumus saistībā ar šīm programmām, kuras apstiprina Eiropadomes jūnija sanāksmē un kuras Padome oficiāli pieņem jūlijā. Dalībvalstis šos ieteikumus ņem vērā, izstrādājot savu budžetu, kuru gada otrajā pusē parastajā kārtībā apspriež valstu parlamentos, tādējādi nodrošinot, ka procesā pirmo reizi ir aptverta Eiropas dimensija.

Pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūra (EDP) — dalībvalstīm jāizvairās no pārmērīga budžeta deficīta (kas lielāks par 3 % no IKP) un pārmērīga parāda (kas lielāks par 60 % no IKP). Komisija ir ierosinājusi pastiprināt pašreizējo pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūru, kuras mērķis ir atturēt valdības no šo robežvērtību pārsniegšanas. Ja dalībvalsts neievēro robežvērtības, Padome uz Komisijas ieteikuma pamata lemj par pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūras uzsākšanu. No eirozonas valstīm, pret kurām uzsākta EDP, tiks pieprasīts bezprocentu depozīts 0,2 % apmērā no to IKP un koriģējošu darbību uzsākšana atbilstoši Padomes ieteikumiem. Ja valsts šiem ieteikumiem neseko, noguldījums pārvēršas par soda naudu.

Pārmērīgas nelīdzsvarotības novēršanas procedūra (EIP) — svarīgs ES jaunās ekonomikas pārvaldības elements ir uzsvars uz makroekonomikas un konkurētspējas nelīdzsvarotības izsekošanu un korekciju, jo īpaši eirozonā. Izmantojot progresa ziņojumu par apmēram desmit rādītājiem, Komisija varēs atklāt nelīdzsvarotības rašanos dažādās ekonomikas jomās. Pamatojoties uz Komisijas ieteikumu, Padome var uzsākt pārmērīgas nelīdzsvarotības novēršanas procedūru pret dalībvalsti, kurā pastāv nelīdzsvarotība vai ir risks, ka tā varētu parādīties. Ja nelīdzsvarotība eirozonas valstīs netiek koriģēta noteiktā termiņā un saskaņā ar plānu, par kuru panākta vienošanās, tas var būt par iemeslu, lai piemērotu soda naudu 0,1 % apmērā no IKP.

Valsts reformu programma (VRP) — visas dalībvalstis aprīlī/maijā pēc Eiropadomes marta sanāksmes iesniedz Komisijai VRP. Tajā izklāsta ekonomikas reformas un izaugsmes palielināšanas pasākumus, kas jāpieņem tuvākā gada laikā un arī pēc tam, lai tuvinātu attiecīgo dalībvalsti stratēģijas "Eiropa 2020" kontekstā noteikto mērķu sasniegšanai. Dalībvalstis VRP iesniedz kopā ar savām stabilitātes un konverģences programmām (kas attiecas uz fiskālo konsolidāciju). Komisija savus ieteikumus dalībvalstīm balsta uz abiem dokumentiem.

Stabilitātes vai konverģences programmas (SKP) — dažu nedēļu laikā pēc Eiropadomes marta sanāksmes dalībvalstis Komisijai iesniedz savus publisko finanšu stabilitātes un fiskālās ilgtspējības plānus. Eirozonas dalībvalstu gadījumā šie dokumenti tiek saukti par stabilitātes programmām. Citu dalībvalstu gadījumā tās ir konverģences programmas. Komisija šīs programmas novērtē aprīlī/maijā kopā ar valsts reformu programmām. Komisijas ieteikumus apstiprina Eiropadomes sanāksmē jūnijā, un īsi pēc tam Padome tos oficiāli pieņem.

Stabilitātes un izaugsmes pakts (SIP) — ir sistēma, ar kuru ES nodrošina fiskālo ilgtspējību visās 27 dalībvalstīs un jo īpaši eirozonā. ES ekonomikas pārvaldības reformas, par kurām oficiāla vienošanās paredzēta 2011. gada jūnijā, padarīs SIP skaidrāku, stiprāku un efektīvāku gan novēršanas, gan izpildes posmā. Publiskā sektora parāda un publiskā sektora budžeta deficīta kritēriji pirmo reizi būs līdzvērtīgi. No dalībvalstīm tiks prasīts ievērojams progress vidēja termiņa budžeta mērķu sasniegšanā, turklāt izdevumu pieaugums būs jāpielāgo IKP pieaugumam. Komisija ierosinās piemērot soda naudas 0,2 % apmērā no IKP tām eirozonas valstīm, kuras neveiks korekcijas, lai sasniegtu šos mērķus paredzētajā termiņā. Šīs soda naudas nepiemēros tikai tad, ja pret tām nobalsos lielāka daļa dalībvalstu.

1 :

* visi jēdzieni, kas atzīmēti ar *, ir izskaidroti šā MEMO pielikumā pievienotajā glosārijā.

Sk. IP/10/225

2 :

Sk. IP/10/581, MEMO/10/199 un MEMO/10/200

3 :

Sk. IP/10/1288 un MEMO/10/473

4 :

Sk. IP/10/1124 un MEMO/10/408

5 :

Sk. IP/11/63 un MEMO/11/43

6 :

Sk. IP/10/1434, MEMO/10/532 un MEMO/10/533

7 :

Sk. IP/10/1541 un MEMO/10/602

8 :

Sk. IP/10/1729 un MEMO/10/687

9 :

Sk. IP/10/1390, IP/11/469 un MEMO/11/239

10 :

Sk. IP/11/22 un MEMO/11/11

11 :

Sk. IP/10/1199, MEMO/10/455, MEMO/10/454 un MEMO/10/456

12 :

Sk. IP/11/22 un MEMO/11/14

13 :

Sk. MEMO/11/11

14 :

Sk. IP/10/1768

15 :

Sk. MEMO/10/636

16 :

Sk. MEMO/10/434

17 :

Sk. IP/10/1353, MEMO/10/506 un MEMO/10/660

18 :

Sk. MEMO/11/6


Side Bar

Mon compte

Gérez vos recherches et notifications par email


Aidez-nous à améliorer ce site