Navigation path

Left navigation

Additional tools

MEMO/05/84

Briselē, 2005. gada 8. martā

Jautājumi un atbildes par emisiju kvotu tirdzniecību un valstu sadales plāniem

(2005. gada 25. maija atjauninātā versija)

1) Kāds ir emisiju kvotu tirdzniecības mērķis?

Emisiju kvotu tirdzniecības sistēma[1] ir stūrakmens cīņā pret klimata pārmaiņām. Tā ir pirmā starptautiskā CO2 emisiju kvotu tirdzniecības sistēma pasaulē. Tā aptver aptuveni 12 000 iekārtas, kas rada gandrīz pusi no Eiropas CO2 emisijām.

Sistēmas mērķis ir palīdzēt ES dalībvalstīm panākt to atbilstību Kioto protokola uzliktajām saistībām. Emisiju kvotu tirdzniecība neuzstāda jaunus mērķus vides jomā, tā ļauj ar mazākiem izdevumiem sasniegt Kioto protokola mērķus. Iespēja uzņēmumiem pirkt un pārdot emisiju kvotas ļauj sasniegt uzstādītos mērķus ar mazākiem izdevumiem. Ja emisiju kvotu tirdzniecības sistēma nebūtu pieņemta, būtu nepieciešami citi - daudz dārgāki - pasākumi.

2) Kas nosaka kvotu cenas?

Komisija kvotu cenas nenosaka. Tās ir atkarīgas no piedāvājuma un pieprasījuma kā jebkurā brīvā tirgū. Tirgus starpnieki paziņo cenas piedāvātajām vai pieprasītajām kvotām. Komisija neregulēs kvotu tirgu. Ja radīsies tirgus izkropļojumi, tiks piemērotas konkurences tiesības tāpat kā attiecībā uz jebkuru citu tirgu.

3) Kam paredzēti valstu sadales plāni?

Valstu sadales plāni nosaka kopējo CO2 emisiju kvotu daudzumu, ko dalībvalstis piešķir saviem uzņēmumiem un ko uzņēmumi savukārt pēc tam var pirkt un pārdot. Tas nozīmē, ka katra dalībvalsts iepriekš nolemj, cik daudz kvotu tā piešķirs pirmajā tirdzniecības periodā no 2005. līdz 2007. gadam un cik daudz kvotu saņems katrs uzņēmums, kas piedalās emisiju kvotu tirdzniecības sistēmā. Dalībvalstis ierobežo CO2 emisijas no enerģētikas un ražošanas nozarēm, tādējādi radot deficītu, lai vēlāk rastos funkcionējošs tirgus un samazinātos kopējais emisiju daudzums.

Katrai dalībvalstij bija jāsastāda un jāpublicē valsts sadales plāns līdz 2004. gada 31. martam (10 jaunajām dalībvalstīm līdz 2004. gada 1. maijam).

4) Pēc kādiem kritērijiem Komisija novērtē sadales plānus un cik ilgā laikā jāveic šis novērtējums?

Sadales plānu novērtējums balstās uz 11 kopīgiem kritērijiem, kas noteikti Emisiju kvotu tirdzniecības direktīvas III pielikumā. Pirmais kritērijs paredz, ka kopējam piešķiramo kvotu daudzumam jābūt saskaņotam ar dalībvalstu mērķiem saistībā ar Kioto protokolu. Tas nozīmē, ka dalībvalstij jānodrošina, lai tās uzņēmumiem piešķirtās kvotas ļautu sasniegt dalībvalsts mērķus atbilstoši Kioto protokolam.

Protams, dalībvalstis var veikt un tām jāveic arī citi pasākumi. Arī citas nozares var radīt siltumnīcefekta gāzu emisiju: Eiropas Savienībā 21% no siltumnīcefekta gāzu emisijas rada transports, 17% - mājsaimniecības un mazie uzņēmumi, 10% - lauksaimniecība. Tāpēc dalībvalstis var veikt un tām jāveic pasākumi, lai samazinātu emisijas šajās nozarēs. Turklāt dalībvalstis var plānot emisiju kredītu iegādi, izmantojot Kioto protokola elastīgos projekta mehānismus, tīras attīstības mehānismu (TAM) un kopīgas īstenošanas (KĪ) mehānismu, kā arī izmantot starptautisko emisiju kvotu tirdzniecību saskaņā ar Kioto protokolu. TAM un KĪ ļauj valdībām īstenot emisiju samazināšanas projektus ārzemēs un pieskaitīt sasniegtos samazinājumus saviem Kioto mērķiem. KĪ projektus var īstenot citās industrializētajās valstīs, kam ir Kioto mērķi, savukārt TAM projektus var organizēt jaunattīstības valstīs, kurām nav savu mērķu saskaņā ar Kioto protokolu.

Šos pasākumus un to paredzamos rezultātus jānorāda kvotu sadales plānos. Saskaņā ar 1. kritēriju Komisija novērtē, vai emisiju līmenis nozarēs, kuras piedalās emisiju kvotu tirdzniecībā, līdztekus ar citiem pasākumiem varēs nodrošināt dalībvalsts Kioto mērķu sasniegšanu. Dalībvalstis varēs sasniegt savus mērķus, tikai izmantojot dažādu stratēģiju un pasākumu kopumu, tāpēc direktīvā minēta „iespēja katrai dalībvalstij sasniegt” Kioto mērķus. Vairāki citi kritēriji paredz, ka dalībvalstīm jānovērtē emisiju attīstība un to samazināšanas iespējas visās nozarēs.

Turklāt pastāv kritēriji, kuru mērķis ir nodrošināt uzņēmumu un dažādu nozaru nediskriminēšanu, kā arī atbilstību ES konkurences un valsts atbalsta noteikumiem. Citi kritēriji skar noteikumus attiecībā uz jaunpienācēju dalību sistēmā, agrāk veikto pasākumu pielāgošanu un tīrām tehnoloģijām.

Komisija 2004. gada janvāra sākumā ir publicējusi vadlīnijas šo sadales kritēriju īstenošanai. Ja Komisija konstatē, ka plāns neatbilst kritērijiem un Līgumam par Eiropas Savienību, tā var to noraidīt pilnībā vai daļēji. Ja Komisija nav noraidījusi nevienu no plāna daļām, dalībvalsts var pieņemt lēmumu par galīgo kvotu sadali. Komisijai jāpieņem lēmums trīs mēnešu laikā kopš datuma, kad dalībvalsts ir iesniegusi valsts sadales plānu Komisijai.

5) Vai tas nozīmē, ka dalībvalstis nevar piešķirt neierobežotu daudzumu kvotu?

Jā. Kvotu skaitu, ko var izsniegt dalībvalsts, regulē minētie 11 kritēriji. Direktīva nenosaka precīzu piešķiramo kvotu skaitu, taču katrai dalībvalstij jāievēro kritēriji.

Tas nozīmē, ka praksē dalībvalstu iespējas ir ierobežotas. Ja dalībvalsts ir pārāk dāsna licenču piešķiršanā, iespējams, ka plāns neatbildīs sadales kritērijiem, un dalībvalsts zaudēs iespēju izmantot emisiju kvotu tirdzniecības sistēmu kā instrumentu Kioto saistību izpildei. Izsniedzot pārāk daudz kvotu, neradīsies deficīts un tirgus nevarēs attīsties.

6) Cik plānus Komisija jau ir novērtējusi?

Līdz 2004. gada 7. jūlijam Komisija pabeidza vērtēt pirmos astoņus plānus. Piecus plānus Komisija pieņēma bez nosacījumiem (Dānijas, Īrijas, Nīderlandes, Slovēnijas un Zviedrijas plānus) un daļēji noraidīja pārējos trīs - Austrijas, Vācijas un Apvienotās Karalistes plānus.

Līdz 2004. gada 20. oktobrim Komisija bija pabeigusi nākamo astoņu plānu novērtēšanu. Tā pieņēma sešus plānus bez nosacījumiem (Beļģijas, Igaunijas, Latvijas, Luksemburgas, Portugāles un Slovākijas plānus) un divus plānus apstiprināja ar nosacījumiem - Francijas un Somijas plānus.

2004. gada decembra beigās Komisija pabeidza piecu plānu novērtēšanu, kas tika iesniegti trešajā reizē. Komisija apstiprināja četrus plānus bez nosacījumiem (Kipra, Ungārija, Lietuva un Malta) un ar nosacījumiem apstiprināja Spānijas plānu.

2005. gada 8. martā Komisija ar nosacījumiem apstiprināja Polijas plānu, un 2005. gada 12. aprīlī tā ar nosacījumiem apstiprināja Čehijas plānu. Itālijas plāns ar nosacījumiem tika apstiprināts 2005. gada 25. maijā. Kopā ir novērtēti 23 plāni.

Pieņemot plānu ar nosacījumiem, Komisija norādīja, kādi pasākumi dalībvalstij jāveic, lai tās plānu būtu iespējams pieņemt pilnībā.

7) Kādu iemeslu dēļ Komisija pieprasīja mainīt plānus?

Komisija konstatēja problēmas trīs svarīgās jomās:

  • ja dalībvalsts izvēlētā sadale 2005.-2007. gada tirdzniecības periodam apdraud tās Kioto mērķu sasniegšanu (iedalīts pārāk daudz kvotu),
  • ja kvotu apjoms 2005.-2007. gada tirdzniecības periodam neatbilst Kioto mērķu sasniegšanas progresa novērtējumam, t.i., piešķirtās kvotas pārsniedz paredzamās emisijas,
  • ja dalībvalsts vēlas veikt tā saucamos „ex-post grozījumus” sadalē. Tas nozīmē, ka dalībvalsts vēlas iejaukties tirgū pēc kvotu sadales un 2005.-2007. gada tirdzniecības perioda laikā pārdalīt piešķirtās kvotas starp uzņēmumiem, kas ir iesaistīti plānā.

Pārmērīgs kvotu daudzums var rasties dažādu iemeslu dēļ:

Pirmkārt, ja dalībvalsts nepamato, kā tiks sasniegti Kioto mērķi 2008.-2012.gadā, bet paredz sev rezervi, kurai konkrēti pasākumi tiks formulēti vēlāk.

Otrkārt, ja dalībvalsts izsaka nodomu iegādāties Kioto kredītus, bet nespēj pierādīt, ka tā veic pārliecinošus un ticamus pasākumus, lai īstenotu šos iepirkumus.

Treškārt, ja dalībvalsts savus plānus pamato ar prognozēm (ieskaitot ekonomikas un emisiju pieauguma ātrumu), kas ir pretrunā un ir pārspīlētas salīdzinājumā ar dalībvalsts oficiālajām pieauguma prognozēm vai neatkarīgu avotu prognozēm.

Ex-post grozījumi neatbilst tiesiskajam regulējumam un uzskatāmi par iejaukšanos, kas traucē tirgus darbību un rada nedrošību uzņēmumiem. Piemēram, ja pastāv iespēja, ka valdība var atņemt uzņēmumam kvotas, kad tas ir samazinājis emisijas, uzņēmums vilcināsies to darīt.

Savukārt, ja uzņēmumi uzskatīs, ka tie varēs saņemt papildu kvotas no valdības par brīvu, tie drīzāk rīkosies šādi, nevis iepirks kvotas tirgū.

8) Kas notiek, ja Komisija noraida valsts sadales plānu?

Valsts sadales plāna noraidīšana nozīmē to, ka dalībvalsts nedrīkst uzsākt plāna īstenošanu nemainītā veidā, t.i., tā nedrīkst iedalīt paredzēto kvotu skaitu. Komisijai jāpamato katrs noraidījums. Pamatojumā sniedz norādījumus, kā dalībvalstij panākt plāna atbilstību sadales kritērijiem.

Ja dalībvalstis, kuru plāni ir noraidīti daļēji, īsteno ieteiktās izmaiņas, tām nav atkārtoti jāiesniedz plāni Komisijai, un tās var automātiski pretendēt uz emisiju kvotu tirdzniecību.

9) Vai dalībvalsts var mainīt plānu pēc tam, kad Komisija to ir apstiprinājusi?

Pēc apstiprināšanas Komisijā dalībvalstij jāpieņem galīgais lēmums par kvotu piešķiršanu valsts līmenī. Pirms tā pieņemšanas dalībvalsts var mainīt kvotu skaitu atsevišķiem uzņēmumiem, ja tā ir saņēmusi precīzākus datus, piemēram, ja uzņēmuma kvotu aprēķināšanai izmanto vairāku gadu informāciju. Tomēr dalībvalsts nekādā gadījumā nedrīkst palielināt kopējo kvotu skaitu, ko tā ir paredzējusi laist apritē.

Tiklīdz valsts līmenī ir pieņemts galīgais lēmums par kvotu piešķiršanu un ir publicēts galīgais plāns, vairs nav iespējamas nekādas izmaiņas ne attiecībā uz kopējo kvotu skaitu, ne attiecībā uz atsevišķu uzņēmumu. Ar galīgo lēmumu pabeidz kvotu piešķiršanu un oficiāli atver dalībvalstu kvotu tirgu.

10) Vai dalībvalstis var izteikt savu viedokli par citu dalībvalstu plāniem?

Kaut arī tiesības novērtēt plānus ir tikai Komisijai, Direktīva paredz, ka katru plānu apspriež Klimata pārmaiņu komitejā, kuras sastāvā ir dalībvalstu pārstāvji. Šajā komitejā apspriež katru plānu Komisija kā komitejas vadītāja seko līdzi šīm apspriedēm un ņem vērā to secinājumus savos novērtējumos.

Kopumā Klimata pārmaiņu komiteja uzsvēra valstu sadales plānu nozīmi, nodrošinot ES Emisiju kvotu tirdzniecības sistēmas darbību un efektivitāti un uzturot un nostiprinot ES vadošo lomu un uzticamību klimata pārmaiņu novēršanā.

11) Kas notiks ar atlikušo plānu?

Grieķijas plāns ir gandrīz pabeigts, un drīzumā par to tiks pieņemts lēmums.

Plānu apstiprināšana ir visu dalībvalstu interesēs. Ja valsts sadales plānu Komisija nav apstiprinājusi, tas nozīmē, ka dalībvalsts ražotājiem ES kvotu tirgus būs pieejams tikai ar kavēšanos, taču Kioto protokola mērķi un vienošanās par saistību sadali tomēr būs jāievēro.

Turklāt uzņēmumiem, kas piedalās emisiju kvotu tirdzniecības sistēmā, jāreģistrē un jāziņo CO2 emisijas no 2005. gada janvāra. Šiem uzņēmumiem 2006. gada aprīlī pirmo reizi jāiesniedz kvotu skaits, kas ir pietiekams 2005. gada emisijām. Ja uzņēmums neiesniedz kvotas - vai arī kvotu daudzums nav pietiekams - par katru neiesniegto kvotu dalībvalsts maksā soda naudu 40 eiro apmērā.

12) Cik daudz iekārtu aptver sistēma?

Emisiju kvotu tirdzniecības sistēma aptver vairāk nekā 12 000 iekārtas ES-25 valstīs (sadedzināšanas iekārtas, naftas pārstrādes uzņēmumi, koksa krāsnis, dzelzs un tērauda rūpnīcas, uzņēmumi, kas ražo cementu, stiklu, kaļķus, ķieģeļus, keramikas izstrādājumus, celulozi un papīru).

Lielākajās dalībvalstīs sistēma aptver no 1000 līdz 2 500 iekārtām, citās dalībvalstīs šādu iekārtu skaits svārstās no 50 līdz 400.

Uzņēmumu skaits, uz kuriem attiecas direktīvas darbības joma, acīmredzami ir mazāks, jo lieliem uzņēmumiem ir daudz iekārtu, uz kurām attiecas kvotu tirdzniecības sistēma.

13) Kādi ir uzņēmumu, dalībvalstu un Komisijas uzdevumi pēc sistēmas darbības uzsākšanas?

Uzņēmumiem jāreģistrē emisijas kopš 2005. gada 1. janvāra. Katra gada beigās tiem jāsagatavo gada pārskats par emisijām, ko pārbauda treša persona (līdzīgi, kā auditors pārbauda uzņēmuma finanšu pārskatu). Vienlaikus uzņēmumam jānodrošina, lai tā rīcībā būtu pietiekams kvotu skaits, ko iesniedz katru gadu (pirmais iesniegšanas datums ir 2006. gada aprīļa beigas), jo citādi tām var piemērot finanšu sankcijas.

Dalībvalstis līdz katra gada februāra beigām izsniedz kvotas saskaņā ar galīgo lēmumu par kvotu piešķiršanu, uztur valsts reģistru, apkopo pārbaudītus datus par emisijām un nodrošina to, ka katrs uzņēmums ir iesniedzis pietiekamu kvotu skaitu. Katra dalībvalsts sagatavo arī ikgadēju ziņojumu Komisijai.

Komisija uztur Eiropas reģistrācijas sistēmas mezglu un sagatavo gada ziņojumu, pamatojoties uz dalībvalstu atskaitēm. Tas ļaus precīzi kontrolēt rādītājus un novērot ES Emisiju kvotu tirdzniecības sistēmas darbību. Saskaņā ar direktīvu Komisija iesniedz Padomei un Parlamentam ziņojumu līdz 2006. gada 30. jūnijam. Lai sagatavotu šo ziņojumu, Komisija iesaistīs ieinteresētās puses.

14) Cik izmaksās Kioto mērķu sasniegšana? Vai emisiju kvotu tirdzniecības sistēma neapdraudēs Eiropas konkurētspēju?

Tas ir atkarīgs no izvēlētā pasākumu kopuma. Viens no pamatprincipiem Eiropas klimata pārmaiņu programmā ir efektīvāko pasākumu apzināšana Kioto mērķu sasniegšanai. Jaunākie Komisijas pētījumi liecina, ka Kioto mērķus iespējams sasniegt ar gada izmaksām no 2,9 miljardi eiro līdz 3,7 miljardiem eiro, kas ir mazāk nekā 0,1% no ES iekšzemes kopprodukta. Vienā no šiem pētījumiem secināts, ka, neizmantojot emisiju kvotu tirdzniecības sistēmu, izmaksas var sasniegt 6,8 miljardus eiro. Tātad emisiju kvotu tirdzniecība ļauj vēl vairāk samazināt Kioto procesa izdevumus.

Šo izdevumu sadale ir atkarīga no sadales plānos pieņemtajiem lēmumiem un citiem pasākumiem, kas pieņemti emisiju kontrolei nozarēs, kas nav iesaistītas emisiju kvotu tirdzniecības sistēmā.

Šī sistēma neapdraud, bet gan drīzāk aizsargā ES ekonomikas konkurētspēju, jo alternatīvu pasākumu izmaksas ES uzņēmumos būtu augstākas, nekā tas ir nepieciešams. Tomēr Kioto procesa īstenošana ES uzņēmumiem nozīmē ne tikai jaunas ekonomiskās iespējas, bet arī izdevumus. No tā nav iespējams izvairīties, mēs nevaram kaut ko iegūt (t.i., atbilstību Kioto mērķiem), neko nedodot pretī.

Emisiju kvotu tirdzniecības sistēma dod iespēju Eiropai izmantot līdzekļus visefektīvāk. Ja valdības neizmantos kvotu tirdzniecības sistēmu, lai panāktu atbilstību, būs nepieciešami daudz dārgāki pasākumi citās nozarēs. Izdevumi aplūkojami saistībā ar iespējām, kas Eiropā un ārpus tās rodas piegādātājiem, kuri ražo tīras tehnoloģijas ar zemu oglekļa saturu, un vidēji ilgā laikposmā saistībā ar priekšrocībām, ko Eiropas ražotājiem sniedz pāreja uz tādu globālo ekonomiku, kurā būtiska loma ir oglekļa satura samazināšanai.

Direktīva 2004/101/EK[2] vēl vairāk samazinās izdevumus un aizsargās ES uzņēmēju konkurētspēju. Šī direktīva izveido saikni starp Kioto protokola elastīgajiem mehānismiem - kopīgas īstenošanas (KĪ) mehānismu un tīras attīstības mehānismu (TAM) – un ES emisiju kvotu tirdzniecības sistēmu.

Būtībā uzņēmumi, kas realizē emisijas samazināšanas projektus ārpus ES, izmantojot KĪ vai TAM, var šajos projektos iegūtos kredītus pārvērst kvotās, kuras iespējams izmantot, lai panāktu atbilstību saskaņā ar ES emisiju kvotu tirdzniecības shēmu. Direktīva vēl vairāk samazinās ES ražotāju izmaksas, piedāvājot vairāk iespēju, kā panākt atbilstību emisiju kvotu tirdzniecības shēmai.

15) Vai emisiju kvotu tirdzniecības rezultātā celsies elektroenerģijas cenas?

Šajā diskusijā ir ļoti svarīgi izprast atšķirību starp mērķi un līdzekli. Elektroenerģijas cenu izmaiņas neradīsies emisiju kvotu tirdzniecības rezultātā, bet gan īstenojot Kioto protokolu. Kioto protokols ierobežo pieļaujamo siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju, kas nozīmē, ka ES ekonomikai jāierobežo oglekļa daudzums. Šie oglekļa ierobežojumi piešķir vērtību kvotām un rada izmaiņas ES ekonomikas relatīvajās cenās. Preces, kas satur vairāk oglekļa, būs relatīvi dārgākas nekā preces, kas satur mazāk oglekļa.

Tā kā kvotu tirdzniecības sistēma ir lētākais veids, kā īstenot Kioto protokolu, cenas saglabāsies zemākajā iespējamā līmenī. Ir veikti daudzi pētījumi par iespējamo elektroenerģijas cenu attīstību un ir pieejams plašs novērtējumu klāsts.

Cenu noteikšana liberalizētā elektroenerģijas tirgū kļūst aizvien sarežģītāka un grūtāk prognozējama. Ir daudzi apstākļi, kas tieši ietekmē elektroenerģijas tirgu, emisiju kvotu tirdzniecība ir tikai viens no tiem. Jāņem vērā strukturālie aspekti ar tālejošu efektu, piemēram, enerģijas tirgus liberalizācija un iekšējā enerģijas tirgus atšķirības. Komisija rūpīgi pārraudzīs elektroenerģijas cenu attīstību un citus ar emisiju kvotu tirdzniecības sistēmu saistītos jautājumus.

16) Ko uzņēmumi gūst no emisiju kvotu tirdzniecības?

Pieņemsim, ka uzņēmums A un uzņēmums B emitē 100 000 tonnu CO2 gadā katrs. Valdība katram no tiem piešķir 95 000 emisiju kvotu. Viena kvota piešķir tiesības emitēt 1 tonnu CO2. Tādējādi nevienam no uzņēmumiem nav pietiekams skaits kvotu tā emisijai. Katra gada beigās uzņēmumiem ir jāiesniedz kvotu skaits, kas atbilst to emisijai gada laikā. Uzņēmumam A un uzņēmumam B jāsedz 5 000 tonnas CO2, un tiem ir divas iespējas, kā to izdarīt. Tie var samazināt savu emisiju par 5 000 tonnām vai iegādāties tirgū 5 000 kvotas. Lai noteiktu, kuru iespēju izvēlēties, uzņēmumi salīdzinās emisiju samazināšanas izdevumus 5 000 tonnām ar kvotu tirgus cenu.

Piemēram, pieņemsim, ka kvotas tirgus cena ir 10 eiro par vienu tonnu CO2. Uzņēmuma A emisiju samazināšanas izdevumi ir 5 eiro (t.i., mazāki nekā tirgus cena). Uzņēmums A samazinās savu emisiju, jo tas ir lētāk nekā pirkt kvotas. Uzņēmums A pat var samazināt emisiju par vairāk nekā 5 000 tonnām, piemēram, par 10 000 tonnām. Uzņēmuma B situācija varētu būt pretēja: tā emisijas samazināšanas izdevumi ir 15 eiro (t.i., augstāki nekā tirgus cena), tāpēc tas dos priekšroku kvotu iepirkšanai nevis emisijas samazināšanai.

Uzņēmums A iztērē 50 000 eiro, lai samazinātu emisiju par 10 000 tonnām, iztērējot 5 eiro par tonnu, un saņem 50 000 eiro, pārdodot kvotas 5 000 tonnām, kuru cena ir 10 eiro par tonnu. Tādējādi uzņēmums A pilnībā sedz savu emisiju samazināšanas izdevumus, pārdodot kvotas, bet neizmantojot emisiju kvotu tirdzniecības sistēmu, tā neto izdevumi būtu 25 000 eiro gadā. Uzņēmums B izdod 50 000 eiro, nopērkot kvotas 5 000 tonnām par 10 eiro. Ja nebūtu emisiju kvotu tirdzniecības sistēmas elastīgās pieejas, uzņēmuma B izdevumi būtu 75 000 eiro.

Tā kā kvotas, visticamāk, pārdos tāds uzņēmums, kam ir nelieli emisiju samazināšanas izdevumi un tāpēc tas izvēlas iespēju tos samazināt, līdzīgi kā uzņēmums A, kvotas, ko iepērk uzņēmums B, tāpat atspoguļo emisiju samazināšanu, kaut arī uzņēmums B pats savu emisiju nesamazina.

To ir svarīgi atcerēties. Tas nodrošina to, ka vispirms tiek īstenota lētākā emisiju samazināšana. Tā kā sistēma darbojas visā ES, uzņēmumi meklēs lētākās iespējas emisiju samazināšanai visā ES un nodrošinās to, ka tās tiek īstenotas pirmās. Sistēmas elastīgums ir tas, kas padara emisiju kvotu tirdzniecību par visrentablāko veidu, kā izpildīt noteikto uzdevumu vides jomā. Nozares kopējie izdevumi būtu augstāki, ja uzņēmums B būtu spiests samazināt emisiju savā ražotnē ar augstākiem izdevumiem.

17) Kā kvotu tirdzniecība noris praksē?

Kvotu tirdzniecības sistēmas tiesiskais regulējums nenosaka to, kā un kur notiek kvotu tirdzniecība. Uzņēmumi ar saistībām var tirgoties ar kvotām tieši savā starpā, tie var pirkt vai pārdot kvotas, izmantojot brokera, bankas vai kvotu tirdzniecības starpnieka pakalpojumus.

Tāpat iespējams, ka uzņēmumam, kas iegādājas fosilo kurināmo (ogles vai gāzi), tiek piedāvātas kvotas kopā ar degvielu. Visbeidzot, iespējama organizētu tirgu (kvotu biržu) attīstība.

Ir izveidota elektroniskās reģistrācijas sistēma, kas palīdz izsekot emisiju kvotu īpašnieku maiņai tirgū. Šī reģistrācijas sistēma ir atdalīta no tirdzniecības darbībām - ne visu tirdzniecības operāciju rezultātā mainās kvotu īpašnieki, taču, ja darījuma rezultātā mainās īpašumtiesības, kvotu nodošana tiek reģistrēta sistēmas kontos.

Tādējādi reģistrācijas sistēma ir līdzīga banku sistēmai, kas seko līdz naudas īpašumtiesībām kontos, bet nekontrolē darījumus preču un pakalpojumu tirgū, uz kuru pamata nauda maina savu īpašnieku. Reģistrācijas sistēma nav tirgus; lēmumu par kvotu tirdzniecību pieņem tirgus dalībnieki.

Sistēma pastāv tikai elektroniskā veidā, kvotas nedrukā uz papīra, tās eksistē tikai kā tiešsaistes reģistra konts. Katram uzņēmumam, kam ir saistības, un katrai personai, kas vēlas pirkt vai pārdot kvotas, ir nepieciešams konts. Sistēma sastāv no katras dalībvalsts atsevišķās daļas, kur tiek turētas kvotas, un Eiropas centrālā mezgla, kur automātiski tiks kontrolēta kvotu kustība, lai nodrošinātu direktīvas noteikumu izpildi.

Atsevišķi reģistra dati tiks regulāri publicēti atbilstoši ANO un elektronisko reģistru regulas[3] noteikumiem. Mērķis ir panākt līdzsvaru starp ekoloģisko pārredzamību un komercnoslēpumu.

Skatīt arī:

Vides ģenerāldirektorāta emisiju tirdzniecības tīmekļa vietne:

http://ec.europa.eu/environment/climat/emission.htm

Emisiju kvotu valsts sadales plāni:

http://ec.europa.eu/environment/climat/emission_plans.htm

Kopienas darījumu reģistrs:

http://ec.europa.eu/environment/ets/


[1] Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 13. oktobra Direktīva 2003/87/EK, ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā

[2] Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 27. oktobra Direktīva 2002/101/EK, ar ko groza Direktīvu 2003/87/EK
[3] Komisijas 2004. gada 21. decembra Regula (EK) Nr. 2216/2004 par standartizētu un drošu reģistru sistēmu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/87/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu 280/2004/EK


Side Bar

My account

Manage your searches and email notifications


Help us improve our website