Spēja ātri, efektīvi un lēti pārvietot cilvēkus un preces ir svarīgs ES mērķa – dinamiska ekonomika un vienota sabiedrība – elements. Transporta nozare rada 10% Kopienas bagātības, vērtējot to pēc iekšzemes kopprodukta (IKP), un nodrošina vairāk nekā desmit miljonus darba vietu.
Nepārtrauktā mobilitātes attīstība rada nopietnas problēmas transporta sistēmai. Tās izraisa sastrēgumus, īpaši uz autoceļiem un lidostās, kas samazina ekonomikas efektivitāti, palielina degvielas patēriņu un piesārņojumu.
Eiropas iekšējie ūdensceļi ir resurss, kas netiek pietiekami izmantots.
Vajadzība īstenot kopīgu rīcību
Lai arī daudzus aspektus transporta politikas jomā nosaka valstu valdības, Eiropas vienotajam tirgum ir vajadzīga vienota transporta infrastruktūra. Tāpēc ES visā tās teritorijā konkurencei ir atvērusi valstu transporta tirgus, īpaši autotransporta un aviotransporta nozarēs, kā arī, mazākā mērā, dzelzceļu transporta nozarē.
Rezultātā pārvadājumus ar kravas automobiļiem var veikt citās valstīs, un tiem no starpvalstu reisiem savā valstī nav jāatgriežas bez kravas. Pirmais liberalizācijas pasākumu kopums stājās spēkā 2003. gadā, konkurencei atverot 70-80% dzelzceļu tālsatiksmes kravas pārvadājumus.
Avioceļojumu liberalizācija ir palielinājusi konkurenci, pazeminājusi cenas un radījusi jaunas aviolīnijas starp dalībvalstīm. Pēc sarunās aizvadītiem gadiem ES 2007. gadā noslēdza aviotransporta nolīgumu (open skies agreement) ar Amerikas Savienotajām Valstīm, kas paredz, ka ES aviokompānijas var veikt lidojumus no jebkuras ES lidostas uz jebkuru pilsētu ASV. Šim nolīgumam būtu jāpaplašina priekšrocības, ko sniedz liberalizācija ES, aptverot arī transatlantiskos maršrutus.
ES finansē arī lielus transporta infrastruktūras projektus, tā dēvētos Eiropas komunikāciju tīklu projektus (TENs). Daži prioritārie projekti ir šādi:
- novērst sastrēgumus galvenajā austrumu-rietumu virziena ūdensceļā, kas savieno Reinu, Mainu un Donavu;
- programma kuģu satiksmes regulēšanai uz noslogotākajiem kuģu ceļiem ES piekrastē;
- dzelzceļa modernizācija vairākos ziemeļu-dienvidu un rietumu-austrumu virziena posmos.
Londona bija pirmā galvaspilsēta, kurā noteica maksu par iebraukšanu pilsētas centrā.
Līdzsvarošanas pasākumi
Ar liberalizāciju vien nevarēja atrisināt vairākas dziļi iesakņojušās problēmas. Tās ir ceļu transporta dominēšana pār citiem transporta veidiem, piesārņojums un transporta sistēmu sadrumstalotība, kā arī sliktas iespējas satiksmei uz nomaļiem reģioniem un starp valstu transporta tīkliem.
ES 44% no visām precēm pārvadā pa autoceļiem, 39% - pa īsas distances jūras ceļiem, 10% - pa dzelzceļiem un 43% - pa iekšzemes ūdensceļiem. Autoceļi vēl vairāk dominē pasažieru pārvadājumu jomā (runa ir par ceļošanu ar vieglajām automašīnām); uz tiem attiecināmi 81% pasažieru pārvadājumu, salīdzinot ar 6% pasažieru pārvadājumu pa dzelzceļiem un 8% — ar lidmašīnu. Preču un pasažieru plūsmas novirzīšana no autoceļu pārvadājumiem uz pārvadājumu veidiem, kas izraisa mazāku piesārņojumu, ir svarīgākais elements jebkurā ilgtspējīga transporta politikā. Otra prioritāte ir dažādu transporta veidu apvienošana, kombinējot autoceļu un dzelzceļu transportu, jūras ceļu un dzelzceļu transportu vai dzelzceļu un aviotransportu.
Šobrīd ievieš sastrēgumu maksu par nepietiekamās infrastruktūras izmantojumu. Piemēram minama sistēma, ko pirmo reizi 2003. gadā ieviesa Londonā, saskaņā ar kuru autobraucējiem jāmaksā par iebraukšanu pilsētas centrā.
Demokrātiskā tirgus ekonomikā pāreju no autoceļu transporta uz dzelzceļu transportu (lai cik vēlama tā arī nebūtu) nevar uzspiest ne ES, ne arī valstu valdības. Labāk to īstenot ar stimulējošiem pasākumiem, piemēram ar mērķtiecīgiem ieguldījumiem citos transporta veidos, lai tie varētu tikt galā ar noslogoto satiksmi, kā arī maksas ceļu sistēmām, kas atspoguļo infrastruktūras izmantojuma patiesās izmaksas un rosina „dabisku” pievēršanos citiem transporta veidiem. Mērķis ir samazināt autoceļu īpatsvaru preču un pasažieru pārvadājumos un palielināt pa dzelzceļiem pārvadāto pasažieru un preču apjomu, kā arī aizstāt atsevišķus neliela attāluma pasažieru lidojumus ar dzelzceļu ceļojumiem.
Dzelzceļi ir galvenais mērķis. Kravas vilcienu vidējais ātrums ES ir 18 kilometri stundā. Ir jāuzlabo vilcienu braukšanas ātrumu rādītāji un pakalpojumu līmenis, un tikai tad tie novirzīs kravas plūsmu no autoceļiem.
Maksa par piesārņojumu
Eiropas Savienībā 28 % oglekļa dioksīda emisiju, kas ir galvenā siltumnīcefekta gāze, attiecināmi uz transporta nozari, galvenokārt autoceļu mehāniskajiem transportlīdzekļiem. Šobrīd ievieš pasākumus efektīvākam degvielas izmantojumam, alternatīvu degvielu izmantošanai un oglekļa dioksīda emisiju ierobežošanai.
Tā kā ES ir vērā ņemama piekrastes līnija un pastāv naftas noplūžu risks, ES gādā par stingrākiem jūrniecības drošības noteikumiem, ieskaitot stingrākas kuģu pārbaudes, un par to, lai tie, kuru rupja neuzmanība izraisījusi piesārņojumu, saņemtu sodu un lai paātrinātu pakāpenisku atteikšanos no vienkorpusa tankkuģiem.
Rīcības plāns
Komisija 2001. gadā pieņēma desmit gadu rīcības plānu transporta nozarei. Pēc tā izvērtēšanas vidusposmā 2006. gadā tika uzsvērts, ka tagad plānam ir jākoncentrējas uz dzelzceļu konkurētspējas paaugstināšanu, ostu politikas ieviešanu, ar jaunākajām tehnoloģijām aprīkotu transporta sistēmu izstrādi, infrastruktūru izmantojuma maksas ieviešanu, biodegvielu ražošanas izvēršanu un iespējām pilsētu atslogošanai no pārmērīgas satiksmes.
