Pieejamības rīki
Vietnes rīki
Valodu atlasītājs
Navigācijas ceļš
ES dalībvalstis savstarpēji koordinē savu ekonomikas politiku, lai spētu rīkoties vienoti, ja rodas grūtības, piemēram, pašreizējā ekonomikas un finanšu krīze. 17 valstis ir nolēmušas saliedēties vēl vairāk, ieviešot eiro kā savu vienoto valūtu.
Visas ES dalībvalstis ietilpst ekonomikas un monetārajā savienībā (EMS). Tā ir ekonomiskās sadarbības sistēma. Galvenie mērķi ir šādi:

Pateicoties ES, ir lētāk sūtīt naudu ārzemēs studējošiem bērniem.
Kopš 2008. gada oktobra, kad sākās ekonomikas un finanšu krīze, valstu valdības, Eiropas Centrālā banka (ECB) un Eiropas komisija ir kopīgi strādājušas, lai:
Līdz šim ES dalībvalstu valdības ekonomikas glābšanas pasākumos ir iepludinājušas vairāk nekā 1,6 triljonus eiro.
Lai saglabātu ES finansiālo stabilitāti un novērstu spriedzi eirozonas valstu valsts parāda tirgū, ES ir arī izveidojusi “drošības tīklu” grūtībās nonākušām ES dalībvalstīm: Eiropas Stabilitātes mehānisms (ESM) nu aizstājis agrākos pagaidu rīkus un ir pasaulē lielākā starptautiskā finanšu iestāde. Kopā ar Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) līdzekļiem tā rīcībā ir līdz pat 750 miljardiem eiro finanšu stabilitātes nodrošināšanai. Minētais mehānisms ietilpst ES visaptverošajā stratēģijā, ko tā īsteno eirozonas finanšu stabilitātes nodrošināšanas jomā.

Tā kā lielā daļā ES ir ieviesta vienotā valūta eiro, ES bija vieglāk reaģēt uz pasaules kredītu krīzi saskaņotā veidā un bija iespējams nodrošināt lielāku stabilitāti, nekā varētu bez vienotās valūtas. Piemēram, tā kā ECB spēja samazināt procentu likmes visai eirozonai (nevis katra valsts noteica savu kursu), tagad visām ES bankām ir vienādi nosacījumi attiecībā uz savstarpējiem naudas aizņēmumiem un aizdevumiem.
Eiro ik dienas lieto vairāk nekā 60 % ES iedzīvotāju. Vienotā valūta nāk par labu visiem:
Dalība eirozonā ir cenu stabilitātes garantija. ECB nosaka bāzes procentu likmi, izraugoties tādu līmeni, lai eirozonas inflācija vidējā termiņā nepārsniegtu 2 %. Eiropas Centrālā banka arī pārvalda ES ārvalstu valūtas rezerves, un tā var arī iesaistīties ārvalstu valūtu tirgū, lai ietekmētu eiro maiņas kursu.
Ir paredzēts eiro ieviest arī tajās ES dalībvalstīs, kuras pašlaik nav eirozonā. Tomēr pāriet uz eiro var tikai tad, kad valsts ekonomika ir tam gatava. Eirozonai pakāpeniski pievienojas valstis, kas ES iestājās 2004. un 2007. gadā. Dānija un Apvienotā Karaliste palikušas ārpus eirozonas, jo tās ir noslēgušas īpašu politisku vienošanos ar ES.
Lai varētu pievienoties eirozonai, valstī divus gadus jābūt stabilam valsts valūtas maiņas kursam. Pārējie nosacījumi attiecas uz procentu likmēm, budžeta deficītu, inflāciju un valsts parāda apjomu.
ECB ne tikai gādā par cenu stabilitāti, bet arī nodrošina, lai pārrobežu eiro pārskaitījumi izmaksātu pēc iespējas lētāk gan bankām, gan to klientiem.
Ļoti lielu naudas summu pārskaitīšanai ECB un valstu centrālās bankas izmanto reāllaika maksājumu sistēmu “TARGET2”. Nākotnē šīs priekšrocības varēs izmantot arī vērtspapīru darījumos.
ECB un Eiropas Komisija kopīgi veido vienotu eiro maksājumu telpu (SEPA), lai maksājumus varētu veikt efektīvāk un lētāk. Beigu beigās visi eiro maksājumi, gan bankas pārskaitījums, gan tiešais debets, gan maksājums ar karti, tiks apstrādāti vienādi. Nebūs no svara, vai pārskaitījums ir vietējais vai starptautiskais. Patlaban ES vēlas paplašināt noteikumus, tos attiecinot arī uz tiešā debeta maksājumiem.
Stabilitātes, izaugsmes un labklājības veicināšana visā Eiropā ![]()
Publicēta 2013. gada aprīlī
Šī publikācija izdota sērijā “Ieskats Eiropas Savienības politikā”