You are here:

Ekonomika un monetārās lietas

ES dalībvalstis savstarpēji koordinē savu ekonomikas politiku, lai spētu rīkoties vienoti, ja rodas grūtības, piemēram, tādas kā ekonomikas un finanšu krīze. 19 valstis ir nolēmušas saliedēties vēl vairāk un ieviesušas eiro kā savu vienoto valūtu.

Visas ES dalībvalstis (arī tās, kas nav eirozonā) ietilpst ekonomiskajā un monetārajā savienībā (EMS). Tā ir ekonomiskās sadarbības sistēma, kuras mērķis ir stimulēt darbvietu rašanos un ilgtspējīgu izaugsmi, kā arī koordinēt mūsu reakciju uz globālām ekonomikas un finanšu problēmām.

Koordinēta reakcija uz 2008. gada krīzi

Kopš 2008. gada oktobra, kad sākās ekonomikas un finanšu krīze, valstu valdības, Eiropas Centrālā banka (ECB) un Eiropas Komisija ir kopīgi strādājušas, lai:

  • atjaunotu stabilitāti un radītu apstākļus, kas stimulē izaugsmi un jaunu darbvietu rašanos (koordinējot uzraudzību un intervenci un atbalstot bankas);
  • aizsargātu uzkrājumus (līdz vismaz 100000 eiro katrā bankā un katram klientam palielinot valsts garantiju privātpersonu noguldījumiem);
  • nodrošinātu izmaksu ziņā pieejamus kredītus uzņēmumiem un mājsaimniecībām;
  • izveidotu labāku ES ekonomikas un finanšu pārvaldības sistēmu.

Lai nepieļautu ievērojamus banku sistēmas darbības traucējumus, vairāku ES valstu valdības glāba savas valsts bankas, steidzamā kārtā piešķirot finansiālu atbalstu līdz šim nepieredzētā apjomā. No 2008. gada līdz 2011. gadam banku sistēmā kā garantijas vai tiešu kapitālu iepludināja 1,6 triljonus eiro, kas atbilst 13 % ES gada IKP.

Lai saglabātu ES finansiālo stabilitāti un novērstu spriedzi eirozonas valstu valsts parāda tirgū, ES arī izveidoja “drošības tīklu” grūtībās nonākušām ES dalībvalstīm: Eiropas Stabilitātes mehānismu (ESM) Izvēlieties saites tulkojumu   English (en) . Šis mehānisms aizstāj pagaidu rīkus, kas pastāvēja agrāk, un ir viena no pasaulē lielākajām daudzpusējām finanšu iestādēm, kura spēj aizdot līdz pat 500 miljardiem eiro.

2011.–2013. gadā ES ieviesa jaunus, stingrākus noteikumus (arī noslēdza starptautisku līgumu), lai stingrāk uzraudzītu valsts finanses un valsts parādu un pārliecinātos, ka valdības netērējas pāri līdzekļiem.

Minēto noteikumu pamatā ir ES galvenais dokuments ekonomikas stabilitātes un fiskālās disciplīnas nodrošināšanai — Stabilitātes un izaugsmes pakts, un ar tiem paktu piemēro precīzāk:

  • vairāk uzmanības pievērš liela valsts parāda samazināšanai,
  • pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūra Izvēlieties saites tulkojumu   English (en) ir pielabota, lai to varētu sākt ne tikai tad, ja ir liels deficīts kādā konkrētā gadā, bet arī tad, ja ir kādas dziļākas negatīvas valsts parāda tendences,
  • ir ieviests ikgadējs ekonomikas politikas koordinēšanas cikls, kuru vada Eiropas Komisija. Katru gadu tā sīki analizē ES valstu valdības ekonomikas reformu plānus un sniedz ieteikumus nākamajiem 12–18 mēnešiem,
  • tiek stingrāk piemēroti fiskālie noteikumi, tostarp pamatoti sodi eirozonas valstīm, kas pārkāpj fiskālos noteikumus,
  • jaunas metodes, kā novērot riskantu ekonomikas nelīdzsvarotību, piemēram, nekustamā īpašuma “burbuļus” (mājokļu cenas, akcijas u.c.) un konkurētspējas samazināšanos, un ar kurām šīs problēmas novērst, pirms tās apdraud valsts ekonomikas vai pat visas eirozonas un ES ekonomisko stabilitāti.

Vairāk par to, kā ES rīkojas, reaģējot uz 2008. gada krīzi.

Eiro priekšrocības

Vienotā valūta, kuru lieto gandrīz 340 miljoni ES iedzīvotāju, nāk par labu visiem:

  • iedzīvotājiem eirozonā vairs nav jāsamaina nauda, ceļojot vai veicot darījumus. Tas ietaupa gan laiku, gan naudu;
  • starptautiskie pārskaitījumi izmaksā daudz mazāk (vai pat neizmaksā neko);
  • patērētājiem un uzņēmumiem ir vieglāk salīdzināt cenas. Tas savukārt rosina augstāku cenu pieprasošus uzņēmumus to tomēr nolaist.

Dalība eirozonā garantē stabilas cenas. ECB nosaka bāzes procentu likmi, izraugoties tādu līmeni, lai inflācija būtu tuvu 2 %, taču ne mazāk. Eiropas Centrālā banka arī pārvalda daļu eirozonas ārvalstu valūtas rezervju, un tā var arī iesaistīties ārvalstu valūtu tirgū, lai ietekmētu eiro maiņas kursu.

Tā kā eirozona ir liela un spēcīga, arī tās kopējā valūta ir spēcīga un stabila un spēj eirozonas valstis aizsargāt no ārējiem satricinājumiem un valūtas tirgus svārstībām labāk nekā valstis to jebkad spētu katra atsevišķi.

Kā ES dalībvalstis var pievienoties eirozonai?

Visas ES dalībvalstis ir apņēmušās pāriet uz eiro, kolīdz to ekonomika ir tam gatava. Vienīgais izņēmums ir Dānija un Apvienotā Karaliste, kurām ar ES ir īpaša vienošanās, ka tās drīkst izvēlēties eirozonai nepievienoties.

Lai varētu pievienoties eirozonai, valstī divus gadus jābūt stabilam valsts valūtas maiņas kursam. Ir arī citi stingri nosacījumi attiecībā uz

  • valūtas maiņas kursu,
  • budžeta deficītu,
  • valsts parāda apjomu,
  • inflācijas līmeni.

Lētāki pārrobežu pārskaitījumi

ECB ne tikai gādā par cenu stabilitāti, bet arī nodrošina, lai starptautiskie eiro pārskaitījumi uz citām eirozonas valstīm izmaksātu pēc iespējas lētāk gan bankām, gan to klientiem.

Ļoti lielu naudas summu pārskaitīšanai ECB un valstu centrālās bankas izmanto reāllaika maksājumu sistēmu “TARGET2”. Darījumus ar vērtspapīriem atvieglos “TARGET2-Securities” ieviešana 2015. gada jūnijā. Tie kļūs drošāki un efektīvāki, pateicoties šai vienotajai platformai, kuru uztur tā sauktā Eirosistēma (eirozonas valstu centrālās bankas un ECB).

Lai maksājumus varētu veikt efektīvāk un lētāk visā Eiropā, ECB un Eiropas Komisija veido vienotu eiro maksājumu telpu (SEPA).

Praksē tas nozīmē, ka 34 Eiropas valstīs Izvēlieties saites tulkojumu   English (en) visi darījumi eiro valūtā (bankas pārskaitījumi, tiešais debets, darījumi ar kartēm utt.) tiek veikti pilnīgi vienādi neatkrīgi no tā, vai maksājuma puses ir no vienas un tās pašas vai no dažādām valstīm.