You are here:

Ārpolitika un drošības politika

ES ārpolitika un drošības politika, kas attīstījusies daudzu gadu laikā, ļauj ES paust viedokli un rīkoties kā vienotam veselam. Sadarbojoties ES 28 dalībvalstis iegūst daudz lielāku ietekmi nekā tad, ja tās turētos katra pie savas politikas.

2009. gadā noslēgtais Lisabonas līgums nostiprināja šo politikas jomu, izveidojot:

Miers un drošība

ES ārpolitika un drošības politika tiecas:

  • pasargāt mieru un nostiprināt starptautisko drošību;
  • veicināt starptautisko sadarbību;
  • izvērst un nostiprināt:
    • demokrātiju,
    • tiesiskumu,
    • cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu.

Diplomātija un partnerattiecības

ES ir liela ietekme dažādos jautājumos, kas ietver gan Irānas kodolprogrammu un situācijas stabilizēšanu Somālijā, gan stāvokli pie Āfrikas raga un cīņu pret globālo sasilšanu. ES kopējās ārpolitikas un drošības politikas mērķis ir risināt konfliktus un veicināt starptautisko sapratni. Tās pamatā ir diplomātija, bet tirdzniecībai, humānajai palīdzībai, drošībai un aizsardzībai bieži vien ir tikai pakārtota nozīme.

Būdama lielākā attīstības finansējuma sniedzēja pasaulē, ES atrodas īpaši labvēlīgā situācijā, lai veidotu sadarbību ar jaunattīstības valstīm.

28 nāciju bloks ir ierindojams starp lielvarām kaut vai iedzīvotāju skaita un ekonomikas rādītāju dēļ. Eiropas Savienībai ir lielākais tirdzniecības apjoms pasaulē, bet tās valūta eiro ir otrā nozīmīgākā pasaulē. Ievirze, ka ārpolitikas lēmumus pieņem kopīgi, saliedē dalībvalstis.

ES ir noslēgusi partnerības ar pasaules nozīmīgākajiem politiskajiem spēkiem, arī jaunietekmes valstīm. Tā gādā, lai šīs attiecības veidotos uz savstarpējas ieinteresētības un izdevīguma principiem. ES rīko regulārus samitus ar ASV, Indiju, Japānu, Kanādu, Krieviju un Ķīnu. Starptautiskās attiecības ietver šādas jomas:

  • izglītība;
  • vide;
  • drošība un aizsardzība;
  • noziedzības apkarošana;
  • cilvēktiesības.

Miera uzturēšana

Uz vairākiem karstajiem punktiem pasaulē ES ir nosūtījusi miera uzturēšanas spēkus. 2008. gada augustā tā palīdzēja panākt karadarbības pārtraukšanu Gruzijas un Krievijas konfliktā un situācijas uzraudzībai nosūtīja ES novērotājus (ES novērošanas misija Gruzijā Izvēlieties saites tulkojumu   English (en) ), kā arī sniedza humāno palīdzību cilvēkiem, kuri kauju dēļ bija spiesti pamest mājas.

Kosovā ir izveidoti policijas un tiesu iestāžu spēki (EULEX Kosovo Izvēlieties saites tulkojumu   English (en) ), kas palīdz nodrošināt likuma varu un kārtību.

Intervences līdzekļi

ES nav pastāvīgas armijas. Kopējā drošības un aizsardzības politika toties paredz, ka ES dalībvalstis vajadzības gadījumos izveido īpašus spēkus, kuri piedalās:

  • kopējās atbruņošanas operācijās;
  • humānās palīdzības un glābšanas pasākumos;
  • militāro konsultāciju un palīdzības sniegšanā;
  • konfliktu novēršanā un miera uzturēšanā;
  • krīžu pārvaldībā, piemēram, miera panākšanā un pēckonfliktu stabilizācijā.

Kopš 2003. gada ES ir īstenojusi 30 civilās misijas un militārās operācijas trijos kontinentos. Tas allaž notiek krīzes situācijās, piemēram:

  • miera atjaunošanas pasākumi cunami izpostītajā Indonēzijā;
  • bēgļu aizsargāšana Mali un Centrālāfrikas Republikā;
  • cīņa pret pirātiem Somālijā un pie Āfrikas raga.

Eiropas Savienība tagad veic svarīgu uzdevumu, uzturot drošību.

Kopš 2007. gada janvāra ES var īstenot ātrās reaģēšanas operācijas, iesaistot divas atsevišķas kaujas grupas, pa 1500 kareivju katrā. Vajadzības gadījumā divas operācijas var sākt gandrīz vienlaikus. Lēmumus par šo spēku izmantošanu pieņem ES dalībvalstu ministri, tiekoties ES Padomes sanāksmēs.

Ciešākas attiecības ar kaimiņvalstīm: Eiropas kaimiņattiecību politika

Eiropas kaimiņattiecību politika nosaka ES attiecības ar 16 dienvidu un austrumu kaimiņvalstīm.

Dienvidos: Alžīrija, Ēģipte, Izraēla, Jordānija, Libāna, Lībija, Maroka, Palestīna (šis apzīmējums nenozīmē Palestīnas kā valsts atzīšanu un nepauž ES nostāju šajā jautājumā), Sīrija un Tunisija.

Austrumos: Armēnija, Azerbaidžāna, Baltkrievija, Gruzija, Moldova un Ukraina.

Šīs politikas mērķis ir nostiprināt ES attiecības ar kaimiņvalstīm, un tajā ietilpst:

  • politiskā asociācija;
  • ekonomikas integrācija;
  • pastiprināta iedzīvotāju mobilitāte.

Eiropas Savienībai paplašinoties, par mūsu kaimiņiem ir kļuvušas vairākas Austrumeiropas valstis un Dienvidkaukāza valstis. To drošība, stabilitāte un labklājība arvien vairāk skar arī mūs. 2009. gadā tika sākta kopīga politiska iniciatīva — Austrumu partnerība, kas padziļina attiecības starp ES un sešām austrumu kaimiņvalstīm. Liela nozīme ES ārējās attiecībās ir atvēlēta ciešākai sadarbībai ar Austrumeiropas partnervalstīm — Armēniju, Azerbaidžānu, Baltkrieviju, Gruziju, Moldovu un Ukrainu.

Sākoties Arābu pavasarim, ES pieskaņoja Eiropas kaimiņattiecību politiku, lai piedāvātu labāku atbalstu partneriem, kas īsteno reformas, kuras veicina demokrātiju, tiesiskumu un cilvēktiesību ievērošanu. ES šajās valstīs sekmē iekļaujošu ekonomisko attīstību un partnerības ar dažādām grupām un organizācijām, kas tiek veidotas paralēli ES attiecībām ar valstu valdībām.

ES arī atbalsta kaimiņvalstis, kuras plosa konflikti un krīzes. Tā ir vadošā palīdzības sniedzēja Sīrijas krīzē cietušajiem — kopš 2011. gada ir piešķirti vairāk nekā 3,2 miljardi eiro. ES arī cenšas palīdzēt Lībijai, kurai pašlaik klājas grūti gan politiskajā, gan drošības ziņā.

ES atbalsta starptautiskos miera centienus Tuvajos Austrumos. Tā atbalsta risinājumu, kurā līdzās pastāvētu divas valstis — Palestīna un Izraēla. ES, ANO, ASV un Krievija (t.s. četrotne) sadarbojas, lai abas puses mudinātu panākt vienošanos. Tās arī cieši sadarbojas ar reģionālajiem partneriem, meklējot miermīlīgu konflikta risinājumu.

Viens no galvenajiem starptautiskās spriedzes cēloņiem bija Irānas kodolprogramma. 2013. gada novembrī ar starptautisko sabiedrību noslēgtā vienošanās bija pirmais solis, lai atrisinātu šo jautājumu. Šos panākumus palīdzēja gūt ES, kas vadīja miera sarunas starptautiskās sabiedrības vārdā.

Āzija un Latīņamerika

Eiropas Savienība veido ciešākas attiecības ar reģionu grupām Āzijā un Latīņamerikā. Ar vairākām Āzijas valstīm, kas piedzīvo strauju attīstību, ES izveidojusi t.s. padziļinātās partnerattiecības — nolīgumus, kuri skar savstarpējo attiecību ekonomiskos, politiskos, sociālos un kultūras aspektus. Tā arī cieši atbalsta reģionālo integrāciju abās pasaules daļās.

Rietumbalkāni

Rietumbalkānu valstis ir paudušas interesi par pievienošanos ES.

Valsts Statuss
Horvātija Pievienojās ES 2013. gada jūlijā kā 28. dalībvalsts.
Melnkalne, Serbija Norit sarunas par pievienošanos.
Bijusī Dienvidslāvijas Maķedonijas Republika Komisija ir ieteikusi sākt sarunas.
Albānija Padome ir apstiprinājusi pieteikumu, līdz ar to Albānija tagad ir kandidātvalsts.
Bosnija un Hercegovina, Kosova Potenciālās kandidātvalstis

Lai gan Kosova 2008. gadā pasludināja neatkarību no Serbijas, tās starptautiskais statuss ir neskaidrs. Sarunās, ko vadīja Eiropas Savienība, abas puses 2013. gada aprīlī panāca būtisku vienošanos. Attiecības normalizējās, pateicoties abu valstu premjerministriem un toreizējai Augstajai pārstāvei Ketrīnai Eštonei. Šī vienošanās arī liecina par ES ciešo apņemšanos panākt izlīgumu Rietumbalkānos.

Kā tiek pieņemti lēmumi par ES ārpolitiku

Eiropadome ir galvenā ES lēmumu pieņēmēja. Tās sanāksmēs pulcējas valstu un valdību vadītāji no visām 28 dalībvalstīm. Šīs sanāksmes notiek četrreiz gadā, un tajās nosaka politikas principus un vispārīgās ievirzes.

Augstās pārstāves uzdevums ir gādāt par saskanīgāku ES ārpolitiku un drošības politiku. Viņa vada Ārlietu padomes sanāksmes, kas notiek reizi mēnesī. Tajās tiekas 28 ES dalībvalstu ārlietu ministri. Augstā pārstāve piedalās arī Eiropadomes sanāksmēs un informē par ārlietām.

Lēmumiem ārpolitikas un drošības politikas jomā parasti ir vajadzīga visu ES dalībvalstu piekrišana.

Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) uzdevums ir palīdzēt Augstajai pārstāvei. Tas ir ES diplomātiskais dienests. Eiropas Savienību pasaulē pārstāv 139 delegāciju un biroju veidots tīkls, kas cenšas veicināt un aizstāvēt Eiropas vērtības un intereses.