Kvalitāte nevis kvantitāte...
Ar Eiropas kvalitātes zīmi apzīmogots Parmas siers.
Pirms 50 gadiem ES lauksaimniecības politikas uzdevums bija nodrošināt pietiekami daudz pārtikas Eiropai, kas tolaik atkopās pēc kara izraisītā trūkuma desmitgades. Ražošanu subsidēja, un cenas tika uzturētas, iepērkot pārpalikumu. Šīs metodes tagad ir pagātne.
Šodien lauksaimniecības politika tiecas dot iespēju visiem pārtikas produktu (graudaugu, gaļas, augļu, dārzeņu vai vīna) ražotājiem:
- ražot drošus un kvalitatīvus pārtikas produktus tādā daudzumā, lai to netrūktu patērētājiem Eiropā;
- pilnā mērā piedalīties lauku apvidu ekonomikas dažādošanā;
- ievērot īpaši augstos standartus vides aizsardzības un dzīvnieku labturības jomā.
Patērētājiem kļūstot arvien prasīgākiem, fakultatīvās kvalitātes zīmes palīdz viņiem izdarīt zinošu izvēli. Šīs zīmes, kas norāda uz ģeogrāfisko izcelsmi, tradicionālo vai bioloģisko metožu vai sastāvdaļu izmantojumu, nostiprina ES lauksaimniecības produktu konkurētspēju pasaules tirgos.
Dažādās ES lauksaimniecības politikas reformas sekmējušas arī inovāciju lauksaimniecībā un pārtikas pārstrādē, savukārt ES pētījumi ļāvuši paaugstināt ražīgumu un mazināt ietekmi uz vidi, piemēram, lauksaimniecības blakusproduktus un atkritumus izmantojot enerģijas ražošanā.
Nauda jātērē tur, kur tā ir visvairāk vajadzīga
Finansiālās drošības tīkli lauksaimnieku atbalstam joprojām pastāv, bet tos izmanto daudz pārdomātāk un piesardzīgāk.
Tos izmanto ārkārtas situācijās, tādās kā dabas katastrofas, dzīvnieku slimības (piem., mutes un nagu sērga) vai nopietnas tirgus nelīdzsvarotības, kas var apdraudēt veselas lauku ekonomikas nozares.
ES papildina lauksaimnieku ienākumus ar tiešās palīdzības maksājumiem, lai nodrošinātu viņiem pienācīgus dzīves apstākļus. Savukārt lauksaimniekiem ir jāievēro standarti, kas noteikti attiecībā uz saimniecību higiēnu un pārtikas nekaitīgumu, dzīvnieku veselību un labturību, bioloģisko daudzveidību un tradicionālo lauku ainavas aizsardzību.
ES lauksaimniecības politikas pamatprincips ir piedāvāt patērētājiem plašu produktu spektru par saprātīgām cenām.
Godīgāka konkurence
ES ir pasaulē lielākā pārtikas produktu importētāja un lielākais tirgus no jaunattīstības valstīm ievestai pārtikai. Tagad tā ir reformējusi savus atbalsta mehānismus, lai ierobežotu kropļojumus pasaules tirgos, ko izraisa lauksaimniecības produktu eksporta subsīdijas.
Dohas sarunu kārtā ES piedāvāja līdz 2013. gadam pilnībā atcelt eksporta subsīdijas, kā arī būtiski samazināt ievedmuitu lauksaimniecības produktiem.
Citas ieplānotas reformas
Kaut arī šajos pēdējos gados ir veiktas nopietnas reformas, pēc 2013. gada plānots pieņemt vēl citus pasākumus.
Jo īpaši, līdz 2050. gadam pasaulē ir jādivkāršo pārtikas ražošana atbilstīgi iedzīvotāju skaita pieaugumam un gaļas patēriņa pieaugumam, kas saistīts ar dzīves līmeņa paaugstināšanos, tajā pašā laikā ņemot vērā klimata pārmaiņu noteiktos faktorus (bioloģiskās daudzveidības mazināšanās, augsnes un ūdens kvalitātes degradēšanās).
Aptauja par šīm reformām 2010. gadā parādīja, ka eiropieši vēlas, lai kopējā lauksaimniecības politika ļautu lauksaimniekiem ne tikai ražot pārtikas produktus, bet arī aizsargāt dabas resursus un ainavu, uzlabot dzīvnieku labturību un saglabāt saimniecisko aktivitāti lauku apvidos.
Pēc šīs apspriešanas ES piedāvāja reformas priekšlikumus, kuros bija atspoguļotas viņu vēlmes un Komisijas nostāja, ka ir jāsekmē ilgtspējīgas lauksaimniecības metodes, inovācija, pētījumi un zināšanu izplatīšana un ka ES lauksaimniekiem ir jāsaņem taisnīgāks atbalsts, lai viņi varētu pārvarēt rītdienas izaicinājumus.
Kāpēc lauksaimniecības politika izmaksā dārgi
Lauksaimniecības politika ir visintegrētākais no ES politikas virzieniem, tāpēc tai vajadzīgi ievērojami ES budžeta līdzekļi. ES apsaimnieko šo naudu, kura atbilst izdevumiem, kuri dalībvalstīm būtu jāveic jebkurā gadījumā.
Tuklāt lauksaimniecības izdevumi pēdējo gadu laikā ir jūtami samazinājušies. Septiņdesmitajos gados šie izdevumi sasniedza turpat 70 % no lauksaimniecības budžeta, laikā no 2007. gada līdz 2013. gadam tie ir tikai 34 %.
Šīs pārmaiņas atspoguļo gan to, ka ir paplašinājies citu ES pienākumu loks, gan to, ka reformu rezultātā tika ietaupīti līdzekļi, kas ļāva ES uzņemt 12 jaunas dalībvalstis, nepalielinot lauksaimniecības budžetu.
