RSS
Alfabētiskais rādītājs
Ši lapa ir pieejama 23 valodas
Jaunas pieejamas valodas:  BG - CS - ET - GA - LV - LT - HU - MT - PL - RO - SK - SL

We are migrating the content of this website during the first semester of 2014 into the new EUR-Lex web-portal. We apologise if some content is out of date before the migration. We will publish all updates and corrections in the new version of the portal.

Do you have any questions? Contact us.


Kopējā pievienotās vērtības nodokļa (PVN) sistēma (“PVN direktīva”)

Šajā direktīvā kodificēti noteikumi, ar kuriem īsteno kopējo PVN sistēmu, ko piemēro tādu preču un pakalpojumu ražošanai un izplatīšanai, kurus pērk un pārdod patēriņam Eiropas Savienībā (ES). Lai nodrošinātu, ka nodokļa ietekme ir neitrāla neatkarīgi no darījumu skaita, PVN nodokļa maksātāji var no sava PVN iegrāmatojuma atskaitīt nodokļa summu, ko tie samaksājuši citiem nodokļa maksātājiem. Galu galā PVN sedz galapatērētājs, un tas izpaužas kā preču un pakalpojumu gala cenai pieskaitīti procenti.

AKTS

Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīva 2006/112/EC par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu [skatīt grozošo(-os) aktu(-us)].

KOPSAVILKUMS

Pievienotās vērtības nodoklis (PVN) ir vispārējs patēriņa nodoklis, ko piemēro komercdarbībai, kas ietver preču ražošanu un izplatīšanu, un pakalpojumu sniegšanu. Šajā PVN direktīvā ir kodificēti noteikumi, kas reglamentē kopējās PVN sistēmas ieviešanu Eiropas Savienībā (ES).

Kopējā PVN sistēma attiecas uz precēm un pakalpojumiem, ko patēriņam pērk un pārdod ES teritorijā. Nodokli aprēķina pēc precēm un pakalpojumiem pievienotās vērtības katrā ražošanas un izplatīšanas ķēdes posmā.

Nodokli iekasē, izmantojot daļēju maksājumu sistēmu, kas nodokļa maksātājiem (uzņēmumiem, kas reģistrējušies kā PVN maksātāji) dod iespēju no saviem PVN iegrāmatojumiem atskaitīt nodokļa summu, ko tie samaksājuši citiem nodokļa maksātājiem, iepriekšējā stadijā iegādājoties preces vai pakalpojumus komerciālā nolūkā. Šāds mehānisms nozīmē, ka nodoklis ir neitrāls un nav atkarīgs no darījumu skaita.

Galu galā PVN sedz galapatērētājs, un tas izpaužas kā preču un pakalpojumu gala cenai pieskaitīti procenti. Šī gala cena ir kopējā vērtība, kas pievienota katrā ražošanas un izplatīšanas stadijā. Preču piegādātājs vai pakalpojumu sniedzējs (nodokļa maksātājs) par precēm vai pakalpojumiem samaksāto PVN maksā valsts nodokļu iestādēm, iepriekš atskaitot PVN, ko tas jau samaksājis saviem piegādātājiem.

Darbības joma

Ar PVN apliek darījumus, ko ES dalībvalsts teritorijā par atlīdzību veicis nodokļa maksātājs, kas rīkojas kā tāds. Arī ikvienas personas importētās preces vai pakalpojumus apliek ar PVN.

Ar PVN apliekamie darījumi ietver:

  • preču piegādes, ko veic nodokļa maksātājs;
  • iegādi Savienības iekšienē, iegādājoties ES dalībvalstī preces no citas ES dalībvalsts;
  • pakalpojumu sniegšanu, ko veic nodokļa maksātājs;
  • preču importu no ārpussavienības teritorijām (trešās teritorijas * vai valsts, kas nav ES dalībvalsts).

Preču iegāde ES iekšienē notiek tikai tad, kad preces transportē no vienas ES dalībvalsts uz citu. Tā notiek, kad preces, ko pārdod nodokļa maksātājs nosūtīšanas dalībvalstī, citā ES dalībvalstī (galamērķa valstī) iegādājas nodokļa maksātājs, kas rīkojas kā tāds, vai juridiska persona, kas nav nodokļa maksātājs. Tā notiek arī, kad jaunu transportlīdzekli * un akcīzes preces * iegādājas citas personas.

Ja kopējā summa, par kādu ES iekšienē preces iegādājušās juridiskas personas, kas nav nodokļa maksātājas, un nodokļa maksātāji, kuri pieder pie noteiktas kategorijas, kas no nodokļa atbrīvota, nepārsniedz minimālo robežvērtību — EUR 10 000 gadā —, tad šādai iegādei PVN piemēro tikai tad, ja pircējs nolemj reģistrēties.

Lietotu mantu, mākslas darbu, kolekciju priekšmetu vai senlietu iegādei ES iekšienē nepiemēro PVN, ja pārdevējs ir tirgotājs, kas ir nodokļa maksātājs, vai atklātu izsoļu organizētājs, kurš nodokli par šīm precēm ir samaksājis saskaņā ar īpašu nodokļu režīmu, ko piemēro peļņai.

Teritoriālā darbības joma

ES PVN nepiemēro šādās trešās teritorijās:

  • Helgolandes sala, Bizingenas teritorija, Seūta, Meliļa, Livinjo, Kampione d'Italia un Lugāno ezera Itālijas ūdeņi (teritorijas, kas neietilpst ES muitas teritorijā);
  • Atosa kalns, Kanāriju salas, Francijas aizjūras departamenti, Olandes salas un Normandijas salas (teritorijas, kas ietilpst ES muitas teritorijā).

Saskaņā ar Līgumu PVN nepiemēro arī Gibraltārā un tajā Kipras daļā, ko Kipras Republikas valdība faktiski nekontrolē. Šos reģionus uzskata par trešām teritorijām.

Tā kā Monako Firstiste, Menas sala un Apvienotās Karalistes Akrotiri un Dhekelia suverēnās bāzu teritorijas neuzskata par trešām valstīm, tajās piemēro PVN.

Nodokļa maksātāji

Nodokļa maksātājs ir persona, kas patstāvīgi jebkurā vietā veic jebkuru saimniecisku darbību, neatkarīgi no šīs darbības mērķa vai rezultāta. Jebkuru ražotāju, tirgotāju vai pakalpojumu sniedzēju darbību, tostarp kalnrūpniecību, lauksaimniecisku darbību un brīvo profesiju darbību, uzskata par saimniecisku darbību. Darbības, ko veic nodarbinātas un citas personas, ciktāl tās ar darba devēju saista darba līgums vai jebkādas citas juridiskas saites, kas rada darba devēja un darba ņēmēja tiesiskās attiecības, neuzskata par darbībām, ko veic patstāvīgi.

Ikvienu personu, kura neregulāri piegādā jaunu transportlīdzekli, ko transportē uz citu ES dalībvalsti, arī uzskata par nodokļa maksātāju.

ES dalībvalstis par nodokļa maksātāju var uzskatīt jebkuru personu, kura neregulāri veic kādu darījumu, kas attiecas uz saimniecisko darbību, jo īpaši ēkas vai ēkas daļas un zem ēkas esošās zemes piegādi pirms šīs ēkas pirmreizējas izmantošanas vai apbūves zemes piegādi.

Valstis, reģionālās un vietējās pārvaldes iestādes, kā arī citus publisko tiesību subjektus neuzskata par nodokļa maksātājiem attiecībā uz darbībām vai darījumiem, kuros tās iesaistās kā valsts iestādes, izņemot gadījumus, kad uzskatīšana par personām, kas nav nodokļa maksātājas, radītu nozīmīgus konkurences izkropļojumus. Tomēr tās uzskata par nodokļa maksātājām, ja tās veic noteiktas komerciālas darbības.

Darījumi, par kuriem uzliek nodokli

Preču piegāde ir tiesību nodošana rīkoties ar materiālu īpašumu kā īpašniekam.

Jebkurš darījums, kas nav preču piegāde, ir pakalpojumu sniegšana.

Preču iegāde ES iekšienē ir tiesību iegūšana rīkoties kā īpašniekam ar kustamu materiālu īpašumu, ko nogādā pircējam uz citu ES dalībvalsti.

Preču imports ir tādu preču ievešana ES, kas neatrodas brīvā apgrozībā. Brīvā apgrozībā laistu preču ievešanu no kādas trešās teritorijas arī uzskata par importu.

Darījumu vieta

Preču piegādes vieta ir:

  • preču atrašanās vieta piegādes brīdī (ja preces nenosūta un netransportē);
  • preču atrašanās vieta brīdī, kad sākas preču nosūtīšana vai transportēšana pircējam (ja preces nosūta un transportē);
  • pasažieru pārvadājuma sākumpunkts (ja preces pārdod kuģos, gaisa kuģos vai vilcienos);
  • pircēja atrašanās vieta (gadījumā, kad piegādā gāzi ar kādu dabasgāzes sistēmu, kas atrodas ES teritorijā, vai pa jebkādiem tīkliem, kas ir pieslēgti šai sistēmai, kad piegādā elektroenerģiju vai kad piegādā siltumenerģiju vai aukstumenerģiju pa siltumapgādes vai dzesēšanas tīkliem).

Par vietu, kur notiek preču iegāde ES iekšienē, uzskata vietu, kas ir preču nosūtīšanas pircējam galamērķa vieta.

Pakalpojumu sniegšanas vieta nodokļa maksātājam ir vieta, kura ir pircēja saimnieciskās darbības pastāvīgā vieta; ja pakalpojumus sniedz pircēja pastāvīgās iestādes vietā, kas atrodas citur, pakalpojumu sniegšanas vieta ir vieta, kur atrodas šī pastāvīgā iestāde; ja saimnieciskās darbības pastāvīgās vietas vai pastāvīgas iestādes vietas nav, pakalpojumu sniegšanas vieta ir vieta, kur pircējam ir pastāvīgā adrese vai parastā uzturēšanās vieta. Pakalpojumu sniegšanas vieta personai, kas nav nodokļa maksātāja, ir vieta, kura ir pakalpojumu sniedzēja saimnieciskās darbības pastāvīgā vieta; ja pakalpojumus sniedz pakalpojumu sniedzēja pastāvīgās iestādes vietā, kas atrodas citur, pakalpojumu sniegšanas vieta ir vieta, kur atrodas šī pastāvīgā iestāde; ja saimnieciskās darbības pastāvīgās vietas vai pastāvīgas iestādes vietas nav, pakalpojumu sniegšanas vieta ir vieta, kur pakalpojumu sniedzējam ir pastāvīgā adrese vai parastā uzturēšanās vieta.

Tomēr šiem vispārējiem noteikumiem ir daži izņēmumi. Tie attiecas uz pakalpojumiem, kas saistīti ar nekustamo īpašumu, pasažieru transportu un preču transportēšanu, pakalpojumiem, kas saistīti ar kultūru, mākslu, sportu, zinātni, izglītību un izklaidi, restorānu un ēdināšanas pakalpojumiem un transportlīdzekļu īstermiņa nomas pakalpojumiem. Šo izņēmumu galvenais mērķis ir nodrošināt, ka pakalpojumu apliek ar nodokli tur, kur to faktiski izmanto.

Attiecībā uz valstīm, kas nav ES dalībvalstis, lai novērstu nodokļa dubultu uzlikšanu, nodokļa neuzlikšanu un konkurences traucējumus, dalībvalstis var uzskatīt, ka:

  • noteiktu pakalpojumu sniegšanas vieta, kas atrodas attiecīgās dalībvalsts teritorijā, atrodas ārpus ES, ja šo pakalpojumu faktiskā lietošana vai izmantošana notiek ārpus ES;
  • noteiktu pakalpojumu sniegšanas vieta, kas atrodas ārpus ES, atrodas ES dalībvalstī, ja šo pakalpojumu faktiskā lietošana vai izmantošana notiek dalībvalsts teritorijā.

Preču importa vieta ir dalībvalsts, kuras teritorijā preces atrodas, kad tās tiek ievestas ES.

Nodokļa iekasējamības gadījums un nodokļa iekasējamība

Izņemot atsevišķus īpaši norādītus gadījumus, nodokļa iekasējamības gadījums * iestājas un nodoklis kļūst iekasējams * tad, kad faktiski ir veikta preču piegāde vai pakalpojumu sniegšana.

Ja notikusi preču iegāde ES iekšienē, tad nodokļa iekasējamības gadījums iestājas tad, kad ir faktiski veikta preču iegāde; nodoklis kļūst iekasējams tā mēneša piecpadsmitajā dienā, kas ir pēc mēneša, kurā veikta preču iegāde. Tomēr, ja rēķinu izsniedz pirms minētās dienas, nodoklis kļūst iekasējams rēķina izsniegšanas dienā.

Tomēr no 2013. gada 1. janvāra, kad spēkā stāsies Direktīva 2010/45/ES, PVN kļūs iekasējams pēc rēķina izsniegšanas vai pēc šīs direktīvas 222. pantā minētā termiņa, ja līdz minētajai dienai rēķins nav izsniegts.

Ja preces tiek importētas, tad nodokļa iekasējamības gadījums iestājas un nodoklis kļūst iekasējams tad, kad preces tiek ievestas ES dalībvalstī.

Summa, kurai uzliek nodokli

Attiecībā uz preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu, kā arī uz preču iegādi ES iekšienē summa, kurai uzliek nodokli, ir visa summa, kas veido atlīdzību, kuru piegādātājs vai pakalpojumu sniedzējs par šiem darījumiem ir saņēmis no pircēja. Tas ietver subsīdijas, kas tieši saistītas ar šo darījumu cenām. Summa ietver arī nodokļus, nodevas un citus maksājumus (izņemot pašu PVN), kā arī papildu izdevumus, ko piegādātājs iekasē no pircēja vai pakalpojumu saņēmēja, taču neietver cenu samazinājumus, rabatus un cenu atlaides, kā arī izmaksu atmaksāšanu.

Attiecībā uz preču importu summa, kurai uzliek nodokli, ir muitas vērtība. Tā ietver nodokļus, nodevas un citus maksājumus, kas aprēķināti ārpus importa dalībvalsts, kā arī tos, kuri aprēķināti importēšanas dēļ (izņemot pašu PVN), un papildu izdevumus (iesaiņošana, transportēšana utml.).

PVN likmes

Darījumiem, par kuriem uzliek nodokli, piemēro likmi un nosacījumus, ko nosaka tā ES dalībvalsts, kurā darījums notiek. PVN pamatlikmi nosaka procentos no summas, kurai uzliek nodokli; līdz 2015. gada 31. decembrim pamatlikme nevar būt mazāka par 15 %.

ES dalībvalstis var piemērot vienu vai divas samazinātas likmes, kas nevar būt mazākas par 5 %. Samazinātas likmes piemēro tikai tādu kategoriju preču piegādei vai tādu kategoriju pakalpojumu sniegšanai, kas minēti PVN direktīvas III pielikumā (jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2009/47/EK).

Pēc konsultācijām ar PVN komiteju ES dalībvalstis var piemērot samazinātu nodokļa likmi dabasgāzes, elektroenerģijas vai centrālapkures piegādei.

Visbeidzot, atkāpjoties no standarta noteikumiem, atsevišķas ES dalībvalstis konkrētos apgabalos drīkst saglabāt samazinātās likmes, tostarp likmes, kas zemākas par minimālo likmi, vai arī piemērot atbrīvojumu no nodokļa.

Dažas no šīm atkāpēm, kas paredzētas pievienošanās aktā, kuru noslēdza 10 dalībvalstis, kas ES pievienojās 2004. gada 1.maijā, bija spēkā tikai līdz 2010. gada 31. decembrim. Citu darbības laiks ir pagarināts, vai arī tās ar Direktīvu 2009/47/EK ir iestrādātas vispārējos noteikumos.

Atbrīvojumi

Preces un pakalpojumus, kas atbrīvoti no PVN, galapatērētājam pārdod, darījumam nepiemērojot PVN. Tomēr, ja preču piegāde vai pakalpojumu sniegšana ir atbrīvota no PVN, piegādātājs nevar atskaitīt PVN par pirkumiem. Šāds atbrīvojums bez atskaitīšanas tiesībām nozīmē, ka patērētāja samaksātā cena ietver “slēpto” PVN. Šis atbrīvojums ir skaidri jānošķir no PVN nulles likmes, ko dažas ES dalībvalstis var saglabāt saskaņā ar atkāpi un kas nozīmē, ka patērētāja maksātā gala cena neietver slēpto PVN.

Pastāv arī atbrīvojumi ar atskaitīšanas tiesībām; to galvenais mērķis ir panākt, ka tiek ņemta vērā vieta, kurā preces vai pakalpojumi tiek izmantoti un tātad aplikti ar nodokli: šos darījumus atbrīvo no PVN izcelsmes dalībvalstī, jo tos apliks ar nodokli galamērķa valstī.

Atbrīvojumi bez atskaitīšanas tiesībām

Sociālekonomisku iemeslu dēļ no PVN ir atbrīvotas:

  • dažas darbības sabiedrības interesēs (piemēram, slimnīcas un medicīniskā aprūpe, pakalpojumi un preces, kas ir cieši saistītas ar sociālo aprūpi un sociālo nodrošināšanu, skolas vai universitātes izglītība, konkrēti kultūras pakalpojumi);
  • daži darījumi, tostarp apdrošināšana, kredīta piešķiršana, daži banku pakalpojumi, pastmarku piegāde, loterijas un azartspēles, atsevišķas nekustamā īpašuma piegādes.

Lai sekmētu tirdzniecību, no PVN ir atbrīvots dažu preču imports no valstīm ārpus ES. To starpā var minēt preču galīgu importu, ja šādu preču piegāde ir atbrīvota no nodokļa importa dalībvalstī, to preču galīgu importu, ko reglamentē Direktīvas 2007/74/EK (preces ceļotāju bagāžā), 2009/132/EK (preces, ko importē nekomerciāliem mērķiem) un 2006/79/EK (nekomerciāli sīksūtījumi).

Atbrīvojumi ar atskaitīšanas tiesībām

Lai ņemtu vērā vietu, kur preces un pakalpojumi tikuši izmantoti un tātad aplikti ar nodokli, šādi darījumi ir atbrīvoti no nodokļa ar atskaitīšanas tiesībām:

  • preču piegāde ES iekšienē, ieskaitot jaunus transportlīdzekļus un akcīzes preces, ko nosūta no vienas ES dalībvalsts uz citu;
  • preču eksports no ES uz trešo teritoriju vai valsti, kas nav ES dalībvalsts;
  • daži darījumi, kas saistīti ar starptautisko transportēšanu vai kas pielīdzināti eksportam;
  • pakalpojumu sniegšana, ko veic starpnieki, ja tie ir iesaistīti darījumos saistībā ar eksportu;
  • daži darījumi, kas saistīti ar starptautisko tirdzniecību, piemēram, saistībā ar muitas noliktavām un citām noliktavām.

Atskaitīšana

Nodokļa maksātājam, kas iegādājas preces vai pakalpojumus, ir tiesības atskaitīt PVN summu ES dalībvalstī, kurā notiek darījums, ja tas preces un pakalpojumus izmanto savai profesionālai saimnieciskai darbībai. Nodokļa maksātājam, kas ir samaksājis PVN dalībvalstī, kurā tas neveic uzņēmējdarbību, ir tiesības uz nodokļa atmaksāšanu, izmantojot īpašu elektronisku procedūru. Tiesības uz atskaitīšanu nepastāv gadījumos, ja saimnieciskā darbība ir atbrīvota no PVN vai ja nodokļa maksātājs kvalificējas īpašam režīmam (piemēram, PVN atbrīvojums maziem uzņēmumiem).

Atsevišķos gadījumos atskaitīšanu var ierobežot vai koriģēt. Lai varētu atskaitīt nodokli, ir jāizpilda konkrēti nosacījumi, piemēram, ir jābūt rēķinam.

Nodokļa maksātāju pienākumi un dažu to personu pienākumi, kas nav nodokļa maksātājas

PVN ir jāmaksā:

  • ikvienam nodokļa maksātājam, kas veic preču piegādi vai sniedz pakalpojumus, par ko uzliek nodokli, izņemot īpašus gadījumus, kad nodoklis jāmaksā citai personai, jo īpaši pircējam, kas izmanto nodokļa apgrieztās maksāšanas procedūru;
  • personai, kas veic tādu preču iegādi ES iekšienē, par kuru uzliek nodokli;
  • importējot preces — personai, kuru importa dalībvalsts norādījusi vai atzinusi par atbildīgu.

Nodokļa maksātājam ir jāpaziņo, kad sākas, mainās vai beidzas tā kā nodokļa maksātāja darbība, un jāveic pietiekami detalizēta uzskaite.

Nodokļa maksātājam ir jānodrošina, ka tiek izrakstīts pietiekami detalizēts rēķins (DE) (EN) (FR) par precēm un pakalpojumiem, ko tas piegādā vai sniedz citam nodokļa maksātājam vai juridiskai personai, kas nav nodokļa maksātāja. Rēķins jāizraksta arī vairākos citos gadījumos.

Atkāpes

Noteiktos apstākļos ES dalībvalstīm var būt atļauts ieviest atkāpes, lai vienkāršotu PVN iekasēšanu vai nepieļautu krāpšanos ar nodokļiem vai izvairīšanos no nodokļu maksāšanas.

Īpaši režīmi

Īpašs PVN režīms tiek piemērots:

Patērētāji

Daži PVN režīmi tieši attiecas ne tikai uz saimnieciskās darbības veicējiem, bet arī uz privātpersonām un galapatērētājiem. Tā notiek gadījumos, kad, piemēram, privātpersona iegādājas preces citā ES dalībvalstī. Ja patērētājs preces nogādā mājās pats, PVN maksā tajā ES dalībvalstī, kur tās pirktas un pārdotas (t. i., izcelsmes valstī). Turklāt dažiem nodokļa maksātājiem, uz ko attiecināts atbrīvojums, un juridiskām personām, kas nav nodokļa maksātājas, ir tiesības iegādāties ierobežotu preču daudzumu citā dalībvalstī. Tas izriet no noteikumiem, kas reglamentē, kā ar nodokļiem apliek tirdzniecību starp ES dalībvalstīm. Attiecībā uz šīm personām režīms jau ir balstīts uz principu par nodokļa uzlikšanu piegādāto preču vai sniegto pakalpojumu izcelsmes dalībvalstī (sk. kopsavilkuma noslēgumu).

Tomēr izcelsmes principu nepiemēro, kad notiek preču tālpārdošana, t. i., kad pircējs un pārdevējs atrodas dažādās ES dalībvalstīs un preces tiek nosūtītas. Ja pārdoto preču vērtība gadā pārsniedz noteiktu robežvērtību (EUR 35 000 vai EUR 100 000 atkarībā no ES dalībvalsts), piegādātājam ir jāpiemēro galamērķa princips; jebkurā gadījumā šis princips jāpiemēro tad, ja notiek akcīzes preču tālpārdošana. Saskaņā ar šo principu piegādātājs iegrāmato PVN galamērķa dalībvalstī saskaņā ar tajā piemērojamo likmi.

Izcelsmes principu nepiemēro, kad citā ES dalībvalstī iegādājas jaunu transportlīdzekli. Tādā gadījumā pircējs maksā PVN galamērķa dalībvalstī.

Cīņa pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas

Izvairīšanās no nodokļu maksāšanas rada šķēršļus iekšējā tirgus darbībai, jo rodas neattaisnota preču plūsma un tirgū var laist preces par pārlieku zemām cenām.

Lai cīnītos ar šo problēmu, ar Direktīvu 2008/117/EK ir ieviesti šādi pasākumi:

  • informācija par preču piegādi ES iekšienē ir jāsniedz 1 mēneša laikā;
  • pircējam un pārdevējam, kas veic darījumus ES iekšienē, tie ir jādeklarē vienā un tajā pašā taksācijas periodā;
  • administratīvā sloga samazināšana;
  • uzņēmumi kopsavilkuma paziņojumus saistībā ar preču piegādi ES iekšienē var iesniegt reizi ceturksnī.

PRIEKŠVĒSTURE

Šī PVN direktīva ir pārstrādāta Sestā direktīva 77/388/EEK (DA) (DE) (EL) (EN) (ES) (FR) (IT) (NL) (PT) (FI) (SV) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu; tā ir vienota bāze, kas kopš pieņemšanas grozīta vairāk nekā 30 reižu. Tajā kodificēti Direktīvas 77/388/EEK noteikumi, sākot no 2007. gada 1. janvāra, negrozot spēkā esošo tiesību aktu būtību.

Aktā lietotie svarīgākie termini
  • Trešās teritorijas: teritorijas, kas ir daļa no ES dalībvalsts, taču PVN nolūkā tiek uzskatītas par tādām, kas atrodas ārpus ES.
  • Jauni transportlīdzekļi:
    1. sauszemes transportlīdzekļi, kuru motora tilpums pārsniedz 48 kubikcentimetrus vai kuru jauda pārsniedz 7,2 kilovatus, ja piegādi veic sešos mēnešos no dienas, kad sākta to izmantošana, vai ja transportlīdzeklis ir nobraucis mazāk par 6 000 kilometriem;
    2. kuģi, kuru garums pārsniedz 7,5 metrus (izņemot kuģus, ko izmanto kuģošanai atklātā jūrā un kas pārvadā pasažierus par atlīdzību, un kuģus, kurus izmanto komercdarbībai, rūpnieciskai darbībai vai zvejniecībai, vai arī glābšanas vai palīdzības darbiem uz jūras vai kurus izmanto piekrastes zvejai), ja piegādi veic trīs mēnešos pēc dienas, kad sākta to izmantošana, vai ja kuģis ir nobraucis mazāk par 100 stundām;
    3. gaisa kuģi, kuru pacelšanās masa pārsniedz 1 550 kilogramus (izņemot gaisa kuģus, ko lieto aviosabiedrības, kuras par samaksu darbojas galvenokārt starptautiskos maršrutos), ja piegādi veic trīs mēnešos pēc dienas, kad sākta to izmantošana, vai ja gaisa kuģa gaisā pavadīto stundu skaits nepārsniedz 40 stundas.
  • Akcīzes preces: energoprodukti, alkohols un alkoholiskie dzērieni, kā arī tabakas izstrādājumi, kā definēts spēkā esošajos ES tiesību aktos, bet ne gāze, ko piegādā, izmantojot dabasgāzes sadales sistēmu, kas atrodas ES teritorijā, vai tīklu, kas pievienots šādai sistēmai.
  • Nodokļa iekasējamības gadījums: notikums,kuram iestājoties ir izpildīti juridiskie nosacījumi, lai nodoklis kļūtu iekasējams.
  • Nodokļa iekasējamība: tas nozīmē, ka nodokļu iestādei saskaņā ar tiesību aktiem rodas tiesības no attiecīgā brīža pieprasīt nodokli no personas, kura ir atbildīga par PVN nomaksu, neatkarīgi no tā, ka nomaksas laiku var atlikt.

ATSAUCES

AktsStāšanās spēkāTransponēšanas termiņš dalībvalstīsOficiālais Vēstnesis
Direktīva 2006/112/EK

1.1.2007.

1.1.2008.

OV L 347, 11.12.2006.

Grozošais(-ie) akts(-i)Stāšanās spēkā – Termiņa beigu datumsTransponēšanas termiņš dalībvalstīsOficiālais Vēstnesis
Direktīva 2006/138/EK

29.12.2006.

1.1.2007.

OV L 384, 29.12.2006.

Direktīva 2007/75/EK

29.12.2007.

1.1.2008.

OV L 346, 29.12.2007.

Direktīva 2008/8/EK

20.2.2008.

Saskaņā ar noteikumiem no 2009. gada 1. janvāra līdz 2015. gada 1. janvārim

OV L 44, 20.2.2008.

Direktīva 2008/117/EK

21.1.2009.

1.1.2010.

OV L 14, 20.1.2009.

Direktīva 2009/47/EK

1.6.2009.

-

OV L 116, 9.5.2009.

Direktīva 2009/69/EK

24.7.2009.

1.1.2011.

OV L 175, 4.7.2009.

Direktīva 2009/162/ES

15.1.2010.

1.1.2011.

OV L 10, 15.1.2010.

Direktīva 2010/23/ES

9.4.2010. – 30.6.2015.

-

OV L 72, 20.3.2010.

Direktīva 2010/45/ES

11.8.2010.

31.12.2012.

OV L 189, 22.7.2010.

Direktīva 2010/88/ES

11.12.2010.

-

OV L 326, 10.12.2010.

Direktīvas 2006/112/EK turpmākie grozījumi un labojumi tika iekļauti pamattekstā. Šai konsolidētajai versijai ir tikai informatīva nozīme.

SAISTĪTIE AKTI

Padomes 2009. gada 19. oktobra Direktīva 2009/132/EK, kas nosaka Direktīvas 2006/112/EK 143. panta b) un c) punkta darbības jomu attiecībā uz atbrīvošanu no pievienotās vērtības nodokļa sakarā ar noteiktu preču galīgo importu [OV L 292, 10.11.2009.].

Komisijas 2009. gada 2. jūlija paziņojums Padomei un Eiropas Parlamentam par izvēles iespēju veidot PVN maksātāju grupas, kas noteikta 11. pantā Padomes Direktīvā 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu [COM(2009) 325 galīgā redakcija – Oficiālajā Vēstnesī nav publicēts].

Komisijas 2009. gada 28. janvāra Paziņojums Padomei - Tehnoloģiskie sasniegumi e-rēķinu sagatavošanas jomā un pasākumi, kuru mērķis ir vēl vairāk vienkāršot, modernizēt un saskaņot noteikumus par PVN iekasēšanu [COM(2009) 20 galīgā redakcija – Oficiālajā Vēstnesī nav publicēts].

Padomes 2008. gada 12. februāra Direktīva 2008/9/EK ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Direktīvā 2006/112/EK paredzētajai pievienotās vērtības nodokļa atmaksāšanai nodokļa maksātājiem, kas neveic uzņēmējdarbību attiecīgās valsts teritorijā, bet veic uzņēmējdarbību citā dalībvalstī [OV L 44, 20.2.2008.].

Padomes 2007. gada 20. decembra Direktīva 2007/74/EK par atbrīvojumu no pievienotās vērtības nodokļa un akcīzes nodokļa par precēm, kuras ieved personas, kas ieceļo no trešām valstīm [OV L 346, 29.12.2007.].

Komisijas 2007. gada 5. jūlija paziņojums Padomei un Eiropas Parlamentam par PVN likmēm, kas nav standarta PVN likmes [COM(2007) 380 galīgā redakcija – Oficiālajā Vēstnesī nav publicēts].

Padomes 2006. gada 5. oktobra Direktīva 2006/79/EK par atbrīvojumu no nodokļiem, ievedot preces kā nekomerciālus sīksūtījumus no trešām valstīm (kodificēta versija) [OV L 286, 17.10.2006.].

Padomes 2003. gada 7. oktobra Regula (EK) Nr. 1798/2003 par administratīvu sadarbību pievienotās vērtības nodokļu jomā un Regulas (EEK) Nr. 218/92 atcelšanu [OV L 264, 15.10.2003.].

Pēdējā atjaunināšana: 04.02.2011

Skatīt arī

  • Plašāku informāciju sk. Nodokļu politikas un muitas savienības (DE) (EN) (FR) ģenerāldirektorāta tīmekļa vietnē.
Juridisks paziņojums | Par šo vietni | Meklēt | Kontakti | Lapas sākums