RSS
Alfabētiskais rādītājs
Ši lapa ir pieejama 23 valodas
Jaunas pieejamas valodas:  BG - CS - ET - GA - LV - LT - HU - MT - PL - RO - SK - SL

We are migrating the content of this website during the first semester of 2014 into the new EUR-Lex web-portal. We apologise if some content is out of date before the migration. We will publish all updates and corrections in the new version of the portal.

Do you have any questions? Contact us.


Jaunas dalībvalsts pievienošanās process

Eiropas Savienības (ES) paplašināšanās procesam ir vēsturiska funkcija — padarīt Eiropas kontinentu par telpu mieram, stabilitātei un labklājībai. ES ir pakāpeniski īstenojusi procesus, lai palīdzētu pievienošanās kandidātvalstīm sagatavoties saviem dalībvalstu pienākumiem, it īpaši to pārejas, reformu un ES tiesību un politikas īstenošanas procesos.

KOPSAVILKUMS

Visām Eiropas valstīm, kas vēlas pievienoties Eiropas Savienībai (ES), ir jāievēro ES kopējās vērtības, kas definētas Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantā: respektēt cilvēka cieņu, brīvību, demokrātiju, vienlīdzību, tiesiskumu un cilvēktiesības, tostarp minoritāšu tiesības. Turklāt tās apņemas veicināt šīs vērtības ES iekšienē un attiecībā uz trešām valstīm.

Noteikumi par pievienošanos ES ir izklāstīti LES 49. pantā. Vispirms valsts, kas vēlas pievienoties, iesniedz Padomei savu kandidatūru. Par šo kandidatūras iesniegumu informē Eiropas Parlamentu un valstu parlamentus. Padome apspriežas ar Komisiju un lūdz piekrišanu Eiropas Parlamentam, kurš pieņem lēmumu ar visu tā locekļu balsu vairākumu. Piekrišanas gadījumā Padome vienprātīgi pieņem lēmumu par pievienošanos.

Pievienošanās nosacījumus un šādas pievienošanās izraisītās korekcijas Līgumos un iestādēs nosaka dalībvalstu nolīgums ar kandidātvalsti. Šis nolīgums vai pievienošanās līgums ir jāratificē visām līgumslēdzējām valstīm.

Pievienošanās process

Par visiem pievienošanās pieprasījumiem ir jāsaņem Komisijas atzinums un jāpieņem Padomes lēmums, kas pieprasījumu iesniegušajai valstij piešķir kandidātvalsts statusu. Šāds statuss ne vienmēr ļauj nekavējoties atklāt pievienošanās sarunas. Šim nolūkam kandidātvalstīm ir jāatbilst noteiktiem nosacījumiem.

Valstīm ir jāatbilst atbilstības kritērijiem, kas definēti Eiropadomes sanāksmē Kopenhāgenā 1993. gadā un papildināti Eiropadomes sanāksmē Madridē 1995. gadā. Tie ir:

  • politiskie kritēriji: stabilām iestādēm ir jāgarantē demokrātija, tiesiskums, cilvēktiesības, kā arī minoritāšu tiesību ievērošana un aizsardzība;
  • ekonomiskie kritēriji: darboties spējīga tirgus ekonomika un spēja tikt galā ar ES iekšējā tirgū valdošo konkurenci un tirgus apstākļiem;
  • spēja uzņemties dalībvalsts saistības, kas izriet no ES tiesībām un politikas (jeb Kopienas acquis), tai skaitā ievērot politiskās, ekonomiskās un monetārās savienības mērķus.

Kandidātvalstīm ir jānosaka arī savi integrācijas noteikumi, pieņemot administratīvo sistēmu.

Lai ES varētu izskatīt Rietumbalkānu valstu iespējamos pieteikumus par pievienošanos, tām ir jāuzrāda apmierinošs rezultāts stabilizācijas un asociācijas procesā (it īpaši attiecībā uz tirdzniecību).

Vēl viens pamatelements ir ES absorbcijas spēja (jeb integrācijas spēja). ES ir jāspēj uzņemt jaunas dalībnieces, paplašinot tās integrāciju un garantējot tās iestāžu un politikas darbību. Savukārt jaunajām dalībniecēm ir jābūt labi sagatavotām to jaunajam dalībvalsts statusam. Attiecībā uz paplašināšanos ir jāsaņem arī sabiedrības atbalsts dalībvalstīs un kandidātvalstī.

Tiklīdz kandidātvalsts atbilst šiem kritērijiem, var uzsākt pievienošanās sarunas. Eiropadome pieņem lēmumu par sarunu uzsākšanu, pamatojoties uz Komisijas atzinumu.

Pievienošanās sarunas ir pievienošanās procesa pamats. Tās attiecas uz to, kā kandidātvalstis pieņem, īsteno un piemēro Kopienas acquis. Tās ir paredzētas, lai palīdzētu kandidātvalstīm sagatavoties pildīt dalībvalstu pienākumus, tiklīdz pievienošanās būs pabeigta. Sarunas tiek risinātas individuāli, pamatojoties uz katras kandidātvalsts nopelniem; sagatavotības līmenis katrai dalībvalstij var būt atšķirīgs.

Pievienošanās sarunu norise balstās uz Komisijas ierosinātu un Padomes apstiprinātu sarunu struktūru. Tā nosaka veicamo sarunu attīstību, ņemot vērā katras kandidātvalsts situāciju un raksturojumu. Sarunu struktūra attiecas uz:

  • sarunu principiem un procedūrām;
  • jautājumiem, par kuriem būtu jāveic sarunas, piemēram, finanšu aspekti, pagaidu atbrīvojumi vai aizsargpasākumi noteiktās acquis jomās (piemēram, personu brīva pārvietošanās, strukturālā politika vai lauksaimniecība);
  • politikas un ekonomikas reformām;
  • sarunu jautājumiem, kas paliek atklāti;
  • mērķi, tas ir pievienošanos.

Sarunas attiecas uz Kopienas acquis pieņemšanu. Tās sākas ar sagatavošanās posmu jeb analītisku acquis pārbaudi (“salīdzināšanu”), ko veic Komisija. Salīdzināšana ir paredzēta, lai novērtētu kandidātvalsts sagatavotības līmeni, iepazīstinātu to ar acquis un apzinātu nodaļas, kas atklājamas, pamatojoties uz atsauces kritērijiem (“benchmarks”). Šie atsauces kritēriji attiecas uz galvenajiem sagatavošanas etapiem turpmākai izlīdzināšanai un līgumu saistību izpildei saskaņā ar asociācijas nolīgumiem, kas saistīti ar acquis. Padome vienbalsīgi pieņem lēmumu par iespējamiem atsauces kritērijiem vai nodaļu atklāšanu, pamatojoties uz Komisijas ieteikumiem.

Sarunas notiek divpusējās starpvaldību konferencēs, kurās piedalās ES dalībvalstis un kandidātvalsts.

Sarunas tiek slēgtas, ja kandidātvalsts ir izpildījusi atsauces kritērijus (“benchmarks”), kas noteikti nodaļas slēgšanai (piemēram: ekonomikas nodaļām — likumdošanas pasākumi, administratīvas vai tiesu iestādes, reāli īstenotās acquis daļas, darboties spējīga tirgus ekonomika). Valstij ir jāpieņem arī ES kopējās nostājas projekts, ko izstrādājusi Komisija un vienbalsīgi pieņēmusi Padome. Slēgtās nodaļas var no jauna atklāt gadījumā, ja kandidātvalstis vairs neatbilst noteiktajām prasībām.

Pievienošanās sarunas var apturēt gadījumā, ja ir būtiski un pastāvīgi pārkāpti principi, uz kuriem balstās ES. Tad Komisija pēc savas iniciatīvas vai pēc trešās daļas dalībvalstu ieteikuma var ieteikt apturēt sarunas un paredzēt noteikumus to atsākšanai. Uzklausījusi attiecīgo kandidātvalsti, Padome ar visu locekļu balsu vairākumu pieņem ieteikumus.

Kad sarunas par visu nodaļu kopumu ir slēgtas, pievienošanās process tuvojas nobeigumam. Pievienošanās var notikt, noslēdzot nolīgumu, pievienošanās līgumu starp dalībvalstīm un kandidātvalsti. Tomēr Padome vienbalsīgi pieņem lēmumu slēgt procesu pēc Komisijas atzinuma un ar Eiropas Parlamenta piekrišanu. Pievienošanās līgumā ir iekļauts:

  • pievienošanās sarunu rezultāts, pievienošanās nosacījumi un aizsargpasākumi vai ziņojums par jomām, kurās nepieciešama nostiprināšana;
  • koriģējošas izmaiņas iestādēs un līgumos, balsu sadalījums balsošanas laikā Padomē un Eiropas Parlamentā, Eiropas deputātu skaits, Reģionu komitejas locekļi utt.;
  • pievienošanās datums.

Dalībvalstu kopumam un topošajai dalībvalstij ir jāratificē pievienošanās līgums. Kopš šā brīža kandidātvalsts kļūst par valsti, kas pievienojas un Komisijas rūpīgā uzraudzībā turpina pievienošanās procesu, veicot izmaiņas jomās, kurās ir jāīsteno virzība uz priekšu.

Pievienošanās procesa instruments

Katram pievienošanās procesam un katrai kandidātvalstij ir noteikta pirmspievienošanās stratēģija. Šajā stratēģijā ir paredzēti instrumenti (norādīti tālāk), kas atbalstīs kandidātvalstu sagatavošanos.

Divpusēji nolīgumi, kas noslēgti starp ES un katru kandidātvalsti, strukturē dialogu un sarunas. Piemēram, runa ir par asociācijas nolīgumu un nolīgumu par muitas sabiedrību, kas noslēgti ar Turciju, kā arī par stabilizācijas un asociācijas nolīgumiem ar Rietumbalkānu valstīm.

Lai konsolidētu procesu, starp ES un katru kandidātvalsti notiek politiskie un ekonomiskie dialogi. To rezultātus integrē pievienošanās sarunās.

Pievienošanās partnerības veido individuālu sistēmu katrai kandidātvalstij. Tajā ir detalizēti noteiktas:

  • īstermiņa un vidēja termiņa reformu prioritātes, balstoties uz Kopenhāgenas kritērijiem;
  • iestāžu un infrastruktūras nostiprināšanas prioritātes;
  • Eiropas fondu nodrošinātā finanšu atbalsta atsauces sistēma.

Partnerības pievienošanās nolūkā paredz valstu programmas acquis pieņemšanai (PNAA), un tās nosaka katra kandidātvalsts. Tas ir kalendārs, kurā paredzēta pievienošanās partnerības noteikto prioritāšu īstenošana, kā arī cilvēkresursi un piešķirtie finanšu resursi.

Kandidātvalstīm ir pieejama dalība ES programmās, aģentūrās un komitejās. Kandidātvalstis sniedz finanšu ieguldījumu; daļu tā var segt pirmspievienošanās finanšu atbalsts. Tomēr kandidātvalstīm programmās, kurās tās piedalās, ir vienīgi novērotāja statuss, tās šo programmu uzraudzības komiteju sanāksmēs piedalās vienīgi tad, ja tās uz viņām attiecas (izglītība, apmācība, jaunatne, vide, veselība utt.). To dalība dažādās aģentūrās ir atšķirīga, sākot ar pilnīgu dalību līdz daļējai dalībai.

Komisijas novērtēšana (“monitoring”) sākas līdz ar pieprasījumu par pievienošanos līdz brīdim, kad kandidātvalsts reāli pievienojas ES.

Par šo novērtējumu tiek gatavoti gada pārskati, kuros Komisija novērtē kandidātvalstu spēju uzņemties savas dalībvalsts saistības. Pārskatos ir detalizēti izvērtēti Kopenhāgenas kritēriji, tostarp novērtējums nodaļu pa nodaļai par to, kā tiek pieņemts un īstenots acquis.

Regulārāk un ar mērķi papildināt savu ikgadējo novērtējumu Komisija īsteno pievienošanās sarunu norises uzraudzības procesu. Šis process balstās uz sarunu sistēmu un ir paredzēts, lai novērtētu to, kā kandidātvalstis savus tiesību aktus pielāgo acquis un to ievieš. Šo novērtējumu regulāri publicē uzraudzības pārskatos.

Dialogs ar pilsonisko sabiedrību ir paredzēts, lai asociētu ES un pievienošanās procesa kandidātvalstu pilsonisko sabiedrību, lai stiprinātu sapratni un savstarpējas zināšanas.

Pirmsiestāšanās finanšu atbalsts ir paredzēts:

  • iestāžu reformām un nepieciešamās infrastruktūras izveidei, lai tiesību aktus pielāgotu acquis un īstenotu tos;
  • reģionālai un pārrobežu sadarbībai;
  • reģionālai attīstībai;
  • lai sagatavotos dalībai ES struktūrfondos.

Pirmspievienošanās atbalsts un pirmspievienošanās process ir savstarpēji saistīti. Tādēļ šis atbalsts ir jāpielāgo atkarībā no progresa, ko panākušas kandidātvalstis, un jaunu prioritāšu apzināšanas.

Laika periodā no 2007. gada līdz 2013. gadam Pirmspievienošanās palīdzības instrumentu (IAP) veido finanšu atbalsts kandidātvalstīm, kā arī Rietumbalkānu potenciālajām kandidātvalstīm.

Turklāt kandidātvalstis var saņemt līdzfinansējumu no starptautiskajām finanšu iestādēm (IFI), ar kurām Komisija ir parakstījusi nolīgumus. Šie nolīgumi ne tikai ļauj nostiprināt sadarbību starp iestādēm, bet arī labāk virzīt aizdevumus un finansējumu, kas nodots pirmspievienošanās procesa rīcībā. Būtiska loma ir arī Eiropas Investīciju bankai (EIB) (DE) (EN) (FR) kā ES akreditētai finanšu iestādei.

Priekšvēsture

Kopš ES dibināšanas 1957. gadā tā ir pieredzējusi piecas paplašināšanās. Sākotnēji to veidoja sešas dibinātājvalstis, bet šobrīd tajā ietilpst divdesmit septiņas dalībvalstis.

2004. un 2007. gada paplašināšanās bija unikāla gan pievienojušos valstu skaita dēļ, gan izaicinājumu dēļ, kurus radīja šo valstu pievienošanās. Patiesībā lielākajā daļā šo valstu bija īpaši jāsagatavo gan politiskā, gan ekonomiskā situācija. Turklāt arī ES bija jāsagatavojas to uzņemšanai. Tādēļ paplašināšanās process bija padziļināts.

Pēdējā atjaunināšana: 16.03.2010
Juridisks paziņojums | Par šo vietni | Meklēt | Kontakti | Lapas sākums