RSS
Alfabētiskais rādītājs
Ši lapa ir pieejama 23 valodas
Jaunas pieejamas valodas:  BG - CS - ET - GA - LV - LT - HU - MT - PL - RO - SK - SL

We are migrating the content of this website during the first semester of 2014 into the new EUR-Lex web-portal. We apologise if some content is out of date before the migration. We will publish all updates and corrections in the new version of the portal.

Do you have any questions? Contact us.


Pašu resursu mehānisms

Pašu resursu jautājums ir politiski ļoti būtisks: papildus Kopienas finanšu neatkarības jautājumam resursu izcelsme nosaka arī attiecības starp pilsoņiem, dalībvalstīm un Kopienas iestādēm. Debates par Kopienas pašu resursiem ir saistītas ar vispārējām debatēm par Eiropas integrācijas nākotni, kurā pretstatīti divi redzējumi — federālais un starpvaldību.

1970. gada lēmums par pašu resursiem nošķir Kopienu no citām starptautiskām organizācijām, kuru finansējums balstās uz dalībvalstu iemaksām.

Virzība uz ES finanšu neatkarību: valstu iemaksas pašu resursos

Runājot par Eiropas Ekonomiskās kopienas finansējumu, 1957. gada 25. marta Romas līgumā pirms pārejas uz pašu resursu sistēmu bija paredzēts pārejas periods ar valstu iemaksām. Tātad pašu resursu princips jau bija aprakstīts Līguma 201. pantā: “Neskarot citus ieņēmumus, budžets pilnībā tiek finansēts no pašu resursiem.” Pašu resursus var definēt kā pašu finanšu līdzekļus, kas nav atkarīgi no dalībvalstīm. Tie ir līdzekļi, ko vienu reizi un uz visiem laikiem piešķir Kopienai, lai finansētu tās budžetu, un kas tai pienākas bez nepieciešamības valstu iestādēm pieņemt jebkādus lēmumus. Dalībvalstīm ir pienākums nodot Kopienas rīcībā maksājumus tās budžetā.

Pirmie centieni pārnest pašu resursus “pēc būtības”, muitas nodevas un lauksaimniecības atskaitījumi, kas izriet no Kopienu politikas (muitas savienība un kopējā lauksaimniecības politika), 1965. gadā sastapās ar Francijas pretestību, kas izraisīja Luksemburgas kompromisu. Pārejas periods, kuram vajadzēja būt līdz 1966. gada pārejai uz finansējumu, kas Kopienai garantētu noteiktu neatkarības līmeni, netika ievērots. Lēmumu par šo pāreju valstu vai valdību vadītāji pieņēma vien 1969. gadā Hāgas samitā, lai atjauninātu Kopienu pēc noteikta grūtību perioda. Pēc tam Padome pieņēma lēmumu, kas Kopienai (kas radās saskaņā ar 1965. gada 8. aprīļa apvienošanas līgumu) piešķīra pašu resursus, kas paredzēti visu izdevumu segšanai. Saskaņā ar 1970. gada 21. aprīļa lēmumu notika pāreja no valstu iemaksām, kas bija līdzeklis, kā dalībvalstis varēja kontrolēt Kopienas īstenoto politiku, pie neatkarīga ”tradicionālo ” pašu resursu finansējuma (lauksaimniecības atskaitījumi, muitas nodevas) un resursiem no pievienotās vērtības nodokļa — PVN.

Pašu resursu izcelsme

Tradicionālie pašu resursi (TPR) ir uzskatāmi par pašu resursiem “pēc būtības”, jo tie ir ieņēmumi, kas gūti, īstenojot Kopienas politiku, nevis ieņēmumi, kas gūti no dalībvalstīm kā valstu iemaksas. Šā brīža pašu resursi tiek iegūti no muitas nodokļiem, lauksaimniecības nodokļiem, cukura nodokļiem, pievienotās vērtības nodokļa (PVN) saskaņotās bāzes nodevas likmes un nacionālā kopienākuma (NKI) nodevas likmes.

  • Muitas nodokļi. Muitas nodokļus uzliek importētajām precēm uz ārējām robežām. Muitas tarifs pieņemts 1968. gadā, divus gadus agrāk, nekā sākotnēji iecerēts. Muitas nodokļi ierakstīti Romas līgumā kā galvenais resurss, kas piešķirams Eiropas Ekonomiskajai kopienai (EEK) izdevumu finansēšanai. Kopš 1988. gada šajā resursā integrēti Eiropas Ogļu un tērauda kopienas (EOTK) muitas nodokļi.
  • Lauksaimniecības izcelsmes resursi. Svarīgākie šajā kategorijā ir lauksaimniecības nodokļi, kas sākotnēji dēvēti par lauksaimniecības atskaitījumiem. Tie ieviesti 1962. gadā un nodoti Kopienai saskaņā ar 1970. gada 21. aprīļa lēmumu. Sākotnēji runa bija par nodokļiem, kas bija atšķirīgi atkarībā no cenām pasaules un Eiropas tirgū. Pēc daudzpusējo tirdzniecības nolīgumu (Urugvajas kārta, 1994. gada aprīlis) transponēšanas Kopienas tiesībās vairs nav atšķirības starp lauksaimniecības nodokļiem un muitas nodokļiem. Lauksaimniecības nodokļi ir importa nodokļi, ko piemēro lauksaimniecības produktiem, kurus ieved no trešām valstīm.

Šiem nodokļiem tiek pievienoti cukura, izoglikozes un inulīna sīrupa nodokļi. Pretēji nodokļiem lauksaimniecības produktu importam šos nodokļus piemēro Kopienas iekšienes cukura ražotājiem. Saskaņā ar pašreizējo 2000. gada lēmumu par pašu resursiem dalībvalstis patur 25 % no tradicionālo pašu resursu summas kā iekasēšanas izmaksas.

  • Pievienotās vērtības nodoklis (PVN). PVN resursiradīti saskaņā ar 1970. gada 21. aprīļa lēmumu, jo tradicionālie pašu resursi nebija pietiekami, lai finansētu Kopienas budžetu. Pēc vairākkārtējas atlikšanas sakarā ar to, ka bija jānodrošina saskaņošana, šis sarežģītais resurss pirmo reizi piemērots tikai 1980. gadā. To iegūst, piemērojot likmi vienlīdzīgi noteiktai aprēķina bāzei. Laikā no 1988. līdz 1994. gadam bāze bija noteikta 55 % apmērā no dalībvalstu nacionālā kopprodukta (NKP). Kopš 1995. gada tā nedrīkst pārsniegt 50 % no NKP dalībvalstīm, kuru NKP uz vienu iedzīvotāju ir mazāks par 90 % no Kopienas vidējā rādītāja. Laikā no 1995. līdz 1999. gadam jaunais ierobežojums pakāpeniski tika izplatīts un tagad ir piemērojams visām dalībvalstīm.

Ar 1970. gada lēmumu PVN maksimālā piesaistīšanas likme tika ierobežota līdz 1 % no noteiktās bāzes. Otrais, 1985. gada 7. maija, lēmums par pašu resursiem palielināja likmi līdz 1,4 %, sākot ar 1986. gada 1. janvāri, kas notika vienlaicīgi ar Ibērijas pussalas pievienošanos. Šim palielinājumam bija jāsedz paplašināšanās izmaksas. Saskaņā ar ceturto, 1994. gada 31. oktobra, lēmumu par pašu resursiem notika pakāpeniska atgriešanās pie 1 % ierobežojuma laikā no 1995. līdz 1999. gadam, lielākoties vienlīdzības dēļ. Visbeidzot, saskaņā ar 2000. gada lēmumu par pašu resursiem, kurš šobrīd ir spēkā, maksimālā piesaistīšanas likme ir noteikta pašreizējā līmenī — 0,5 % no saskaņotās un ierobežotās PVN bāzes.

  • Nacionālais kopienākums (NKI). Padome 1988. gadā nolēma izveidot ceturto pašu resursu, kas tajā laikā balstījās uz iekšzemes kopproduktu (IKP), kam vajadzēja aizvietot PVN kā resursam budžeta līdzsvarošanai. Tajā pašā 1988. gada 24. jūnija lēmumā bija noteikti pašu resursu griesti kā procenti no IKP, kas 1988. gadā bija 1,14 % un 1999. gadā — 1,27 %. Pašreizējais lēmums par pašu resursiem paplašina 1995. gada Eiropas nacionālo kontu sistēmas (SEC 95) piemērošanu ES budžeta jomai. SEC 95 jēdziens "nacionālais kopprodukts" (NKP) ir aizvietots ar jēdzienu "nacionālais kopienākums" (NKI). Tādēļ attiecībā uz pašu resursiem jaunajā lēmumā NKP ir aizvietots ar NKI. Tomēr, lai saglabātu nemainīgu finanšu resursu summu, kas nonāk Kopienas rīcībā, tika noteikti pašu resursu griesti kā procenti no ES NKI. Jaunie griesti ir 1,24 % no ES NKI.

NKI resursu iegūst, katru gadu saskaņā ar budžeta procedūru noteiktu likmi piemērojot bāzei, kuru veido nacionālo kopienākumu summa tirgus cenās. Resursu aprēķina kā starpību starp izdevumiem un visu pārējo budžeta resursu summu. Tas ir “galvenais” resurss, ne tikai tādēļ, ka tas finansē lielāko daļu budžeta, bet tas arī nosaka PVN bāzes ierobežojumu, to, kā tiek sadalīta Apvienotās Karalistes korekcija, un griestus kopējai resursu summai, kuru Kopiena var saņemt.

Pašu resursus dalībvalstis nodod Eiropas Savienības rīcībā katru mēnesi, ieskaitot kontā “pašu resursi”, ko Komisija atvērusi, parasti — valsts centrālajā bankā. Tiklīdz tradicionālie pašu resursi tiek saņemti, tie katru mēnesi tiek kreditēti. PVN un NKI gadījumā resursi tiek nodoti Komisijas rīcībā katra mēneša pirmajā darbadienā, aprēķinot divpadsmito daļu no summas, kas paredzēta Kopienas budžetā. Ņemot vērā īpašas vajadzības saistībā ar lauksaimniecības izdevumu apmaksu, Komisija tomēr var aicināt dalībvalstis gada pirmajā ceturksnī PVN un/vai NKI paredzētos resursus samaksāt vienu vai divus mēnešus uz priekšu.

Citi ieņēmumi. Budžetu nefinansē vienīgi pašu resursi, tajā ietilpst arī nodokļi un atskaitījumi no personāla atalgojuma, banku procenti, trešo valstu ieguldījums noteiktām Kopienas programmām (piemēram, pētniecības jomā), neizmantotā Kopienas atbalsta atmaksa, kavējumu procenti, kā arī iepriekšējā finanšu gada atlikums.

Apvienotās Karalistes izņēmums

1984. gada Padomes sanāksmē Fontenblo tika nolemts ieviest Apvienotās Karalistes korekcijas. Šis mehānisms piešķir Apvienotajai Karalistei korekciju, kas vienāda ar 0,66 % no tās negatīvās neto bilances. Apvienotās Karalistes korekcijas finansējums ir sadalīts starp citām dalībvalstīm proporcionāli to dalībai NKI, izņemot Vāciju, Austriju, Nīderlandi un Zviedriju, kuru daļa ir samazināta par trīs ceturtdaļām. Šīs izmaksas ir sadalītas starp atlikušajām divdesmit divām dalībvalstīm.

 
Pēdējā atjaunināšana: 04.09.2007

Skatīt arī

Lai uzzinātu vairāk par pašu resursiem, apmeklējiet šādas tīmekļa vietnes:

  • Budžeta (DE) (EN) (FR) ģenerāldirektorāts (ĢD)
Juridisks paziņojums | Par šo vietni | Meklēt | Kontakti | Lapas sākums