Tā ir ne tikai Eiropas Savienības himna, bet arī himna Eiropai plašākā nozīmē. Tā ir Bēthovena 1823. gadā komponētās Devītās simfonijas melodija.

Šīs simfonijas pēdējai daļai Ludvigs van Bēthovens uzrakstīja mūziku ar Frīdriha Šillera 1785. gadā sarakstītās "Odas priekam" vārdiem. Dzejolis atklāj Šillera ideālistisko redzējumu par to, kā visa cilvēce kļūst brāļi - ideju, kurai piekrita arī Bēthovens.

Eiropas Padome (tā pati organizācija, kas izveidoja Eiropas karogu) 1972. gadā pieņēma Bēthovena "Odas priekam" tēmu par savu himnu. Tā lūdza plaši pazīstamajam diriģentam Herbertam fon Karajanam uzrakstīt trīs instrumentālos aranžējumus – klavieru solo, pūšamajiem instrumentiem un simfoniskajam orķestrim. Bez vārdiem, mūzikas universālajā valodā šī himna izsaka brīvības, miera un solidaritātes ideālus, kas ir Eiropas pamatā.

ES valstu un valdību vadītāji 1985. gadā to pieņēma par Eiropas Savienības oficiālo himnu. Tā neaizstāj dalībvalstu himnas, bet gan cildina vērtības, kas tām ir kopīgas, un to vienotību, saglabājot atšķirības.

Noklausīties Eiropas himnu:
Uzklikšķinot šeit, Jūs varat noklausīties himnu Eiropas Savienības Jauniešu pūtēju orķestra izpildījumā, diriģents Andrē Raihlings. Tā ierakstīta 1994. gadā Teatro da Trindade, Lisabonā. Aranžējums: Herberts fon Karajans.Eiropas Komisija pateicas visiem, kas iesaistījušies šā ieraksta tapšanā.Visas producenta un autora tiesības aizsargātas.

Noklausīties Eiropas himnu (02:07)