EUROPA - ES īsumā - Eirožargons

csdadeetelenesfritlvlthumtnlplptskslfisv

ES institūciju darbinieki un žurnālisti, kas raksta par ES jautājumiem, bieži lieto t.s. eirožargonu – — vārdus un izteicienus, kas ir saprotami tikai viņiem pašiem. Parastiem cilvēkiem eirožargons var būt ļoti mulsinošs, tāpēc mēs sastādījām šo skaidrojošo vārdnīcu, lai jums palīdzētu.

Lūdzu, ievērojiet: šī vārdnīca nesatur tīri tehniskus vai juridiskus terminus vai žargonu, ko lieto tikai vienā valodā. Lai gūtu precīzu tehnisko un juridisku terminu skaidrojumu, apmeklējiet glosāriju, kas ir atsevišķa tīmekļa vietne.

Ja vēlaties izteikt savas domas par šīs vārdnīcas lietderīgumu vai ierosināt, ar kādiem eirožargona vārdiem to derētu papildināt, aizpildiet mūsu veidlapu.

Acquis communautaire:

Franču termins, kurš būtībā nozīmē „ES, kāda tā ir,” – citiem vārdiem sakot, visām ES dalībvalstīm kopīgās tiesības un pienākumi. Acquis ietver visus ES līgumus un likumus, paziņojumus un rezolūcijas, starptautiskas vienošanās ES jautājumos un Eiropas Kopienu Tiesas pieņemtos spriedumus. Tas ietver arī pasākumus, ko ES valdības kopīgi veic tieslietu un iekšlietu jomā, kā arī kopējo ārpolitiku un drošības politiku. Tādējādi „pieņemt acquis” nozīmē akceptēt ES, kāda tā ir. Kandidātvalstij ir jāpieņem acquis un jāintegrē ES likumi savas valsts tiesībās, un tikai tad tā var pievienoties ES.
Lai gūtu sīkāku skaidrojumu, skatiet jēdzienu „Kopienas acquis” glosārijā.

Atklātā koordinācijas metode:

Daudzās politikas jomās (piemēram, izglītība un mācības, pensijas un veselības aprūpe, imigrācija un patvērums) ES valstu valdības nosaka savas valsts politiku, nevis izmanto ES tiesību aktos noteiktu politiku. Tomēr valdībām ir lietderīgi apmainīties ar informāciju, pieņemt paraugpraksi (skatīt zemāk) un saskaņot valstu politiku. Šo mācīšanos citam no cita sauc par atklāto koordinācijas metodi.

Augstākā līmeņa sanāksme:

Eiropadomes (skatīt augstāk) sanāksmes dažkārt dēvē par Eiropas (vai ES) augstākā līmeņa sanāksmēm, jo tās pulcina ES valstu vai valdību vadītājus. Dažas valstis pārstāv to premjerministrs, citas — to prezidents, bet dažas — abi. Tas atkarīgs no valsts konstitūcijas.

„Brisele nolēmusi…”:

Vārdu „Brisele” bieži izmanto plašsaziņas līdzekļos, ar to domājot ES institūcijas, kuru lielākā daļa atrodas Briselē. ES likumus ierosina Eiropas Komisija, bet Eiropas Savienības Padome (attiecīgo valstu valdību ministri) un Eiropas Parlaments (kuru ievēlējuši Eiropas pilsoņi) debatē, veic labojumus priekšlikumos un visbeidzot izlemj, vai tos pieņemt.

Brīvās tirdzniecības zona:

Tā ir valstu grupa, kas ir likvidējusi savstarpējās tirdzniecības barjeras, kā ievedmuitu un kvotas. Pasaulē ir izveidotas vairākas brīvās tirdzniecības zonas: piemēram, Mercosur Dienvidamerikā, NAFTA Ziemeļamerikā un EBTA Eiropā. Arī Eiropas Savienība ir brīvās tirdzniecības zona, tomēr tā krietni pārsniedz attiecīgās definīcijas robežas, jo ir veidota, pamatojoties uz ekonomisko un politisko procesu integrāciju ar vienotu lēmumu pieņemšanu daudzās politikas jomās.

Budžeta deficīts:

Termins, ar ko apzīmē starpību starp valsts ieņēmumiem un izdevumiem.

Četras brīvības:

Viens no ES lielākajiem sasniegumiem ir bezrobežu telpas radīšana, kur var brīvi pārvietoties cilvēki, preces, pakalpojumi un naudas līdzekļi. Šo četrkāršo pārvietošanās brīvību dažkārt dēvē par četrām brīvībām.

Dalībvalsts:

Valstis, kas pieder pie kādas starptautiskas organizācijas, ir tās dalībvalstis. Šo terminu lieto arī minēto valstu valdību apzīmēšanai. Kopš 2007. gada 1. janvāra Eiropas Savienības 27 dalībvalstis ir Apvienotā Karaliste, Austrija, Beļģija, Bulgārija, Čehija, Dānija, Francija, Grieķija, Igaunija, Itālija, Īrija, Kipra, Latvija, Lietuva, Luksemburga, Malta, Nīderlande, Polija, Portugāle, Rumānija, Slovākija, Slovēnija, Somija, Spānija, Ungārija, Vācija un Zviedrija. Lai uzzinātu, kad katra no šīm valstīm pievienojusies ES, skatīt „paplašināšanās” (zemāk).

Darba kārtība:

Burtiski šis jēdziens nozīmē „lietas, kas jāizdara”. Tas parasti attiecas uz diskusijas jautājumu sarakstu sanāksmē, bet politiķi to lieto kā žargona izteicienu ar nozīmi „lietas, kuras mēs vēlamies sasniegt”. Piemēram, ES sociālajā darba kārtībā (dēvēta arī par sociālo programmu) noteikts, ko Eiropas Savienība dažu turpmāko gadu laikā vēlas panākt nodarbinātības un sociālās politikas ziņā. Tā ir daļa no Lisabonas stratēģijas (skatīt zemāk).

Demokrātijas deficīts:

Bieži saka, ka ES lēmumus pieņem pārāk tālu no vienkāršajiem cilvēkiem, kas nespēj izprast to sarežģītos aspektus un samudžinātos juridiskos tekstus. ES mēģina novērst šo demokrātijas deficītu, vienkāršojot tiesību aktu tekstu un uzlabojot sabiedrības informēšanu, kā arī piešķirot pilsoniskajai sabiedrībai (skatīt zemāk) lielāku lomu Eiropas politikas veidošanas procesā. Eiropas iedzīvotāji jau piedalās ES lēmumpieņemšanas procesā ar Eiropas Parlamenta starpniecību.
SSīkāku informāciju skatīt glosārijā.

EBTA:

Šis saīsinājums nozīmē Eiropas Brīvās tirdzniecības asociāciju – organizāciju, kas dibināta 1960. gadā, lai veicinātu brīvu preču tirdzniecību starp tās dalībvalstīm. Sākotnēji EBTA bija septiņas valstis: Apvienotā Karaliste, Austrija, Dānija, Norvēģija, Portugāle, Šveice un Zviedrija. Somija pievienojās 1961. gadā, Īslande – 1970. un Lihtenšteina – 1991. gadā. 1973. gadā Apvienotā Karaliste un Dānija izstājās no EBTA un pievienojās EEK (skatīt zemāk). Tām sekoja Portugāle 1986. gadā un Austrija, Somija un Zviedrija 1995. gadā. Šodien EBTA dalībvalstis ir Īslande, Lihtenšteina, Norvēģija un Zviedrija.

EEZ:

Šis saīsinājums attiecas uz Eiropas Ekonomikas zonu – tā ietver Eiropas Savienību un visas EBTA valstis (skatīt augstāk), izņemot Šveici. EEZ līgums, kas stājās spēkā 1994. gada 1. janvārī, ļauj Īslandei, Lihtenšteinai un Norvēģijai baudīt ES vienotā tirgus priekšrocības, kaut arī tām nav visu ES dalības privilēģiju un atbildības.

Eirobarometrs:

Tas ir 1973. gadā izveidots Komisijas dienests, kas novērtē un analizē sabiedriskās domas tendences visās dalībvalstīs un kandidātvalstīs. Ir svarīgi zināt sabiedrisko domu, lai palīdzētu Eiropas Komisijai izstrādāt tiesību aktu priekšlikumus, pieņemt lēmumus un novērtēt savu darbu. Eirobarometrs izmanto gan viedokļu apsekojumus, gan mērķa grupu aptaujas.
Lai gūtu plašāku informāciju, apmeklējiet Eirobarometra tīmekļa vietni .

Eirokrāts:

Vārds „eirokrāts" (darināts pēc vārda „birokrāts" parauga) apzīmē daudzus tūkstošus ES iedzīvotāju, kas strādā Eiropas institūcijās (Parlamentā, Padomē, Komisijā, u.c.).

Eiropas cietoksnis:

Šo izteicienu bieži izmanto, aizstāvot viedokli, ka Eiropa jāaizsargā pret ārējo ietekmi, it īpaši kultūras jomā. Metafora „Eiropas cietoksnis” bieži parādās diskusijās par patvēruma sniegšanu un imigrācijas noteikumiem.

Eiropa 2020:

Tā sauc ES plānu par to, kā radīt darbavietas un nodrošināt izaugsmi laikā līdz 2020. gadam. ES līderi par to kā par vispārīgu pamatu, lai realizētu virkni dažādu iniciatīvu, lēma 2010. gadā. Plāni cita starpā paredz tirgu darbības reformas un lielākus ieguldījumus izglītībā un pētniecībā. Visiem zināms sauklis ir, ka Eiropa 2020 nodrošinās, lai Eiropā būtu „gudra izaugsme” (kas pamatota uz zināšanām un jaunām idejām), „ilgtspējīga izaugsme” (kas koncentrējas uz zaļo domāšanu) un „iekļaujoša izaugsme” (kas izdevīga arī nabadzīgākajiem iedzīvotājiem un reģioniem).

Eiropas dibinātāji:

Pirmajos gados pēc Otrā pasaules kara tādi cilvēki kā Žans Monē un Robērs Šūmans sapņoja par to, ka Eiropas tautas varētu apvienoties ilgstošā mierā un draudzībā. Turpmāko 50 gadu gaitā, izveidojoties ES, viņu sapnis kļuva par realitāti. Tāpēc viņus sauc par Eiropas Savienības dibinātājiem.

Eiropas diena, 9. maijs:

1950. gada 9. maijā toreizējais Francijas ārlietu ministrs Robērs Šūmans teica savu slaveno runu, kurā ierosināja Eiropas integrāciju (skatīt zemāk) kā iespēju nodrošināt mieru un radīt labklājību pēckara Eiropā. Šie priekšlikumi kļuva par pašreizējās Eiropas Savienības pamatu, tādēļ 9. maijā ik gadu svin ES dzimšanas dienu.

Eiropas gads:

Ik gadu vai ik otro gadu ES vai Eiropas Padome pievērš sabiedrības uzmanību konkrētam Eiropai svarīgam jautājumam, organizējot virkni īpašu pasākumu. 2011. gads ir Eiropas Brīvprātīgā darba gads.

Eiropas integrācija:

Vienotība starp Eiropas valstīm un tautām. Eiropas Savienībā tas nozīmē, ka valstis apvieno savus līdzekļus un daudzus lēmumus pieņem kopīgi. Šī kopējā lēmumu pieņemšana notiek, savstarpēji sadarbojoties ES institūcijām (Parlamentam, Padomei, Komisijai u.c.).

Eiroskeptiķis:

Tā parasti apzīmē cilvēku, kurš ir pret Eiropas integrāciju vai kurš ir skeptiski noskaņots pret ES un tās mērķiem.

Eirotarifi:

Eirotarifs ir nesen noteikts ierobežojums cenām, ko mobilo sakaru tīklu operatori var pieprasīt par mobilajām sarunām, kas veiktas, atrodoties ārzemēs citā ES valstī.

Eirozeme:

Neoficiāls nosaukums eiro zonai. To veido ES dalībvalstis, kas pieņēmušas eiro par savu valūtu. Pašlaik eiro zonā ir Austrija, Beļģija, Francija, Grieķija, Igaunija, Itālija, Īrija, Kipra, Luksemburga, Malta, Nīderlande, Portugāle, Slovākija, Slovēnija, Somija, Spānija un Vācija.

Elastidrošība:

Modelis labklājības valstij ar proaktīvu darba tirgus politiku. Tajā apvienoti elementi, kas ļauj viegli pieņemt darbā un atlaist no darba darbiniekus (elastīgums darba devējiem) ar augstām sociālajām garantijām un apmācību bezdarba gadījumā (drošība darba ņēmējiem). Dāniju dažreiz uzskata par valsti, kurā darbojas šāds modelis.

ERASMUS:

Šis vārds patiesībā nav eirožargons. Tā sauc ES atbalstītu izglītības programmu, kas nosaukta dižā renesanses laiku zinātnieka vārdā. Programmu sāka 1987. gadā. Līdz šim vairāk nekā 1,5 miljoni studentu ir saņēmuši Erasmus stipendijas, kas Eiropas universitāšu studentiem dāvā iespēju dzīvot un studēt ārzemēs.

EUROPA:

Šis vārds patiesībā nav eirožargons. Tas ir Eiropas nosaukums latīņu valodā, un tagad tas ir oficiālās Eiropas Savienības tīmekļa vietnes nosaukums. Tajā ir daudz noderīgas informācijas par ES, to regulāri atjaunina, un tā ir pieejama visās oficiālajās ES valodās.

Federālisms:

Vispār tas nozīmē jebkuru valdības sistēmu, kurā vairākas valstis veido apvienību, tomēr saglabādamas neatkarību iekšējo jautājumu risināšanā. Šīs sistēmas atbalstītājus bieži sauc par federālistiem.

Daudzās pasaules valstīs – piemēram, Austrālijā, Kanādā, Vācijā, Šveicē un ASV – ir federālās pārvaldes modelis, kurā dažas lietas (kā ārējo politiku) izlemj federālā līmenī, bet citas izlemj atsevišķo pavalstu līmenī. Tomēr šis modelis dažādās valstīs ir atšķirīgs.

Eiropas Savienība neizmanto nevienu no šiem modeļiem – tā nav federācija, bet gan unikāla savienības forma, kurā dalībvalstis saglabā neatkarību un suverēnas nācijas statusu, apvienojot savu suverenitāti daudzās kopēju interešu jomās. Tāpēc pasaules arēnā tās iegūst tādu kopēju spēku un ietekmi, kāda nevienai no tām nebūtu pašai par sevi.

Daļa no debatēm par Eiropas Savienību ir jautājums, vai ES vajadzētu kļūt „federālākai”.

Finanšu plāns:

ES jāplāno tās darbs krietnu laiku iepriekš un jānodrošina gana daudz naudas, lai samaksātu par to, ko tā vēlas darīt. Tādēļ galvenajām institūcijām (Parlamentam, Padomei un Komisijai) iepriekš ir jāvienojas par prioritātēm dažos nākamajos gados un jānāk klajā ar izdevumu plānu, ko sauc par „finanšu plānu”. Finanšu plānā ir noteikta maksimālā summā, ko ES var izdot, un izdevumu mērķi.
Pastāvīgi pieaugot izmaksām, finanšu plāna nolūks ir kontrolēt ES izdevumus.

Ģenerāldirektorāts (ĢD):

Galveno ES institūciju (Komisijas, Padomes un Parlamenta) personāls ir sadalīts vairākos departamentos, kurus sauc par ģenerāldirektorātiem (ĢD) un no kuriem katrs ir atbildīgs par konkrētiem uzdevumiem vai politikas jomām. Ģenerāldirektorāta administratīvais vadītājs ir ģenerāldirektors (dažreiz šo terminu arī saīsina kā ĢD).

Ieinteresētā persona:

Jebkura persona vai organizācija, kurai ir interese vai kuru skar ES likumdošana un politikas veidošana, ir šajā procesā „ieinteresētā persona”. Eiropas Komisija pirms jaunu tiesību aktu vai jaunas politikas iniciatīvas ierosināšanas apspriežas ar iespējami plašāku ieinteresēto personu loku.

Integrētā pieeja:

Vienkārši runājot, integrētā pieeja nozīmē to, ka konkrētu jautājumu ņem vērā visās ES politikas jomās. Piemēram, pieņemot jebkuru Eiropas Savienības lēmumu kādā politikas jomā, tagad jāņem vērā tā ietekme uz vidi. Citiem vārdiem sakot, vides jautājums ir integrēts.

Kaimiņattiecību politika:

Eiropas kaimiņattiecību politiku (EKP) izveidoja saistībā ar ES 2004. gada paplašināšanos, lai novērstu jaunas, sadalošas robežšķirtnes veidošanos starp paplašināto ES un tās kaimiņvalstīm, tā vietā nostiprinot visu valstu stabilitāti, drošību un labklājību. Tās pamatā ir visiem kopējas vērtības: demokrātija, cilvēktiesības, tiesiskums, laba pārvaldība, tirgus ekonomika un ilgtspējīga attīstība. Sadarbības intensitāte atbilst tam, cik lielā mērā šīs vērtības ir kopējas. Kaimiņattiecību politikas galvenie elementi ir divpusēji EKP rīcības plāni, par kuriem notikusi vienošanās starp ES un attiecīgo partnervalsti. Tajos noteiktas prioritātes īstermiņa līdz vidēja termiņa politiskām un ekonomiskām reformām.

Kandidātvalsts:

Valsts, kas iesniegusi pieteikumu, lai pievienotos Eiropas Savienībai un ir oficiāli atzīta par pievienošanās kandidātvalsti. Pašreiz ir piecas kandidātvalstis: Bijusī Dienvidslāvijas Maķedonijas Republika, Horvātija, Īslande, Melnkalne un Turcija. Pirms kandidātvalsts var pievienoties ES, tai ir jāizpilda Kopenhāgenas kritēriji (skatīt zemāk).

Kohēzija:

Burtiskā šī vārda nozīme ir „turēšanās kopā”. Izteiciens „veicināt sociālo kohēziju” nozīmē, ka ES mēģina nodrošināt katram vietu sabiedrībā, piemēram, apkarojot nabadzību, bezdarbu un diskrimināciju. ES budžetā ir naudas līdzekļi, kas pazīstami kā Kohēzijas fonds un ko lieto tādu projektu finansēšanai, kas palīdz ES „turēties kopā”. Piemēram, no tā finansē jaunus ceļus un dzelzceļa posmus, kas palīdz mazāk attīstītiem reģioniem pilnībā iekļauties ES ekonomikā.

Komitoloģija:

Pareizāk būtu teikt „komitoloģijas procedūra". Tā nosaka kārtību, kādā Komisijai, īstenojot ES tiesību aktus, jākonsultējas ar īpašām konsultatīvām komitejām, kurās strādā ES dalībvalstu eksperti.
Sīkāku skaidrojumu varat meklēt glosārijā.

Kompetences jomas:

Eirožargonā tas nozīmē pilnvaras un atbildību. To bieži izmanto politiskās diskusijās par to, kādas pilnvaras un atbildība būtu jāpiešķir ES institūcijām un kādas būtu jāatstāj valsts, reģionālās un vietējās varas iestādēm.

Kompetentā iestāde:

Parasti valdības dienests vai cita struktūra, kas ir atbildīga par konkrētu jautājumu. Tā ir kompetenta, jo tai ir juridiskas pilnvaras un atbildība.

Konvents:

Šim terminam ir vairākas nozīmes. ES kontekstā ar to apzīmē cilvēku grupu, kas pārstāv ES institūcijas, valstu valdības un parlamentus, un rīko sanāksmes, lai izstrādātu svarīgu dokumentu. Šāda veida konventi tikās, lai izstrādātu Eiropas Savienības Pamattiesību hartu vai jaunos ES līgumus.

Kopenhāgenas kritēriji:

1993. gada jūnijā ES vadītāji sanāksmē Kopenhāgenā noteica trīs kritērijus, kas jāizpilda jebkurai kandidātvalstij (skatīt augstāk), pirms tā var pievienoties Eiropas Savienībai. Pirmkārt, tai jābūt stabilām iestādēm, kas garantē demokrātiju, tiesiskumu, cilvēktiesību un minoritāšu tiesību ievērošanu. Otrkārt, tajā jābūt funkcionējošai tirgus ekonomikai. Treškārt, tai ir jāpārņem viss acquis (skatīt augstāk) un jāatbalsta dažādie Eiropas Savienības mērķi. Turklāt valstī ir jābūt pārvaldes sistēmai, kas spēj piemērot un īstenot ES likumus praksē. ES patur sev tiesības izlemt, kad kandidātvalsts ir izpildījusi šos kritērijus un kad ES ir gatava pieņemt jaunu dalībvalsti.

Kopējais tirgus:

Kad 1957.gadā nodibināja EEK (skatīt augstāk), tās pamatā bija kopējais tirgus. Citiem vārdiem sakot, cilvēki, preces un pakalpojumi varēja brīvi pārvietoties starp dalībvalstīm, it kā tā būtu viena valsts, bez pārbaudēm uz robežām un muitas nodokļu maksājumiem. Tomēr tam vajadzēja krietnu laiciņu: muitas nodokļus starp EEK valstīm pavisam atcēla tikai 1968. gada 1. jūlijā. Arī citu tirdzniecības barjeru atcelšana prasīja laiku, un tikai 1992. gada beigās izveidojās vienotais tirgus, kā to nosauca vēlāk.

Kopējā lauksaimniecības politika (KLP):

Pirmo reizi kopējo lauksaimniecības politiku (KLP) ieviesa 1960. gadā, lai nodrošinātu Eiropā stabilu pārtikas piegādi par pieņemamām cenām. Zemkopība joprojām ir viena no lielākajām nozarēm, ar ko nodarbojas ES.

Kopiena, Kopienas,

20. gadsimta 50. gados sešas Eiropas valstis nolēma apvienot savus ekonomiskos resursus un izveidot kopēju lēmumu pieņemšanas sistēmu ekonomikas jautājumos. Tāpēc tika izveidotas trīs organizācijas:

Eiropas Ogļu un tērauda kopiena (EOTK),
Eiropas Atomenerģijas kopiena (Euratom),
Eiropas Ekonomikas kopiena (EEK)

Šīs trīs Kopienas, kopā sauktas Eiropas Kopienas, veidoja šodienas Eiropas Savienības pamatu. EEK drīz kļuva par svarīgāko no tām, un to sāka dēvēt vienkārši par Eiropas Kopienu (EK). Līdz ar Lisabonas līguma pieņemšanu 2009. gadā apzīmējuma „kopiena” lietošana vairs nav paredzēta, to visur aizvieto ar „Eiropas Savienība”. Taču joprojām ir daudz dokumentu, kuros lieto apzīmējumu „kopiena”, un tas vairāk vai mazāk nozīmē to pašu, ko „ES”.

Kopienas metode:

ES tradicionālā lēmumu pieņemšanas metode, kad Komisija izvirza priekšlikumu Padomei un Parlamentam, kas tad to apspriež, piedāvā grozījumus un visbeidzot pieņem kā ES tiesību aktu. Šajā procesā minētās institūcijas bieži apspriežas ar citām institūcijām, piemēram, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju un Reģionu komiteju. Cita starpā tas ir pretēji starpvaldību sadarbībai (skatīt zemāk).

Kultūras galvaspilsēta:

Ik gadu vienu vai vairākas Eiropas pilsētas pasludina par Eiropas kultūras galvaspilsētām. Šā pasākuma mērķis ir popularizēt un atzīmēt šo pilsētu kultūras sasniegumus un īpašo gaisotni, ļaujot Eiropas iedzīvotājiem labāk apzināties, cik bagātīgs ir viņu kultūras mantojums. Kultūras galvaspilsētu saraksts .

Kvalificēts balsu vairākums:

Lielāko daļu jautājumu Eiropas Savienības Padome izlemj balsojot. Katrai valstij ir noteikts balsu skaits, kas ir aptuveni proporcionāls tās iedzīvotāju skaitam. Balsu skaits katrai valstij ir šāds:

Francija, Itālija, Apvienotā Karaliste, Vācija	29
Polija un Spānija	27
Rumānija	14
Nīderlande	13
Beļģija, Čehija, Grieķija, Portugāle un Ungārija	12
Austrija, Bulgārija un Zviedrija	10
Dānija, Īrija, Lietuva, Slovākija un Somija	7
Igaunija, Kipra, Latvija, Luksemburga un Slovēnija	4
Malta	3
	345

Kvalificētais balsu vairākums ir sasniegts,

ja priekšlikumu atbalsta vairākums (dažos gadījumos divu trešdaļu vairākums) dalībvalstu,
ja iegūtas vismaz 255 balsis „par”, kas atbilst 73,9 % no balsu kopskaita.

Turklāt ikviena dalībvalsts var pieprasīt apstiprinājumu, ka „par” balsojuši vismaz 62 % no kopējā Eiropas Savienības iedzīvotāju skaita. Ja izrādās, ka tā nav, lēmums netiek pieņemts.
Sīkākai informācijai par kvalificētā vairākuma balsojumu skatīt glosāriju.

Lisabonas līgums:

Tas ir pašreiz spēkā esošais Eiropas Savienības līgums. Līgumu parakstīja Lisabonā 2007. gada 13. decembrī, jo Portugāle tolaik bija ES Padomes prezidējošā valsts. Tas stājās spēkā 2009. gada 1. decembrī. Tehniski, salīdzinot ar iepriekšējo līgumu, Lisabonas līgums sastāv no vairākiem konkrētiem pantu grozījumiem. Tāpēc tiem, kuri vēlas izlasīt ES līgumu, būtu jālasa konsolidētie līgumi. Tas ir teksts, kurā iespējams izlasīt tādu dokumentu, kāds ir spēkā pašreiz, neatkarīgi no tā, kā tas ir grozīts salīdzinājumā ar iepriekšējām versijām. Vārdu „līgumi” lieto daudzskaitlī, jo Lisabonas līguma noteikumi ir sadalīti divās daļās: Līgumā par Eiropas Savienību, kur īsumā izklāstīti vispārējie principi, un Līgumā par Eiropas Savienības darbību, kurā ietverta sīkāka informācija par to, kā tā darbojas.

Māstrihtas kritēriji:

Pieci kritēriji, pēc kuriem nosaka, vai ES valsts ir gatava ieviest eiro. Tie ir:

Cenu stabilitāte:: Inflācijas līmenis nedrīkst vairāk kā par 1,5 procentu punktiem pārsniegt vidējo inflācijas līmeni trijās Eiropas valstīs, kur iepriekšējā gadā bija viszemākā inflācija;
Budžeta deficīts:: Skatīt augstāk. Tam parasti jābūt zemākam par 3 % no iekšzemes kopprodukta (IKP);
Parāds:: Valsts parāds nedrīkst pārsniegt 60 % no IKP, taču valstis ar augstāku parāda līmeni tomēr var ieviest eiro, ja to parādu līmenis pastāvīgi krītas;
Procentu likme:: Ilgtermiņa procentu likme nedrīkst vairāk kā par 2 procentu punktiem pārsniegt vidējo procentu likmi trijās Eiropas valstīs, kur iepriekšējā gadā bija viszemākā inflācija;
Valūtas kursa stabilitāte:: Valsts valūtas maiņas kurss divu gadu laikā nedrīkst pārsniegt iepriekš noteiktas svārstību robežas.

Šie kritēriji ir noteikti Māstrihtas līgumā – tāpēc tos sauc par Māstrihtas kritērijiem.

Neoficiāls dokuments:

Tas nozīmē dokumentu, kas iegūts no neoficiāliem avotiem, t.i., nav pieņemts oficiālas procedūras rezultātā. Šis apzīmējums nav saistīts īpaši ar ES.

Oficiālās valodas:

Kopš 2007. gada 1. janvāra Eiropas Savienībā ir 23 oficiālās valodas: angļu, bulgāru, čehu, dāņu, franču, grieķu, igauņu, itāliešu, īru, latviešu, lietuviešu, maltiešu, nīderlandiešu, poļu, portugāļu, rumāņu, slovāku, slovēņu, somu, spāņu, ungāru, vācu un zviedru valoda.

ES tiesību aktus publicē visās oficiālajās valodās, un jebkuru no šīm valodām var izmantot, vēršoties ES institūcijās. Protams, Eiropā runā vēl daudzās citās valodās, un Eiropa sargā savu nacionālo un reģionālo valodu dažādību. Tā ir daļa no tās bagātā kultūras mantojuma. Eiropas Komisija vada programmas, lai veicinātu valodu mācīšanos un valodu daudzveidību.

Padome:

Eiropā ir trīs dažādas institūcijas, kuru nosaukumā ir vārds „padome”:

Eiropadome: Tā ir visu ES valstu un valdības vadītāju (t.i., prezidentu un/vai premjerministru) sanāksme, kurā piedalās Eiropas Komisijas priekšsēdētājs. Eiropadomes sanāksmes parasti notiek četrreiz gadā, tajās vienojas par vispārējo ES politiku un pārskata progresu. Tā ir Eiropas Savienības augstākā līmeņa politikas veidošanas institūcija, tādēļ tās sanāksmes bieži tiek dēvētas par augstākā līmeņa sanāksmēm..
Eiropas Savienības Padome: Kādreiz to sauca par Ministru padomi; šajā institūcijā ir visu ES valstu valdību ministri. Padomes sanāksmes notiek regulāri, tajās pieņem sīki izstrādātus lēmumus un apstiprina ES tiesību aktus.
Eiropas Padome: Šī nav ES institūcija. Tā ir starpvaldību organizācija, kas atrodas Strasbūrā, un viens no tās mērķiem ir aizstāvēt cilvēktiesības, veicināt Eiropas kultūras daudzveidību un cīnīties ar sociālajām problēmām, piemēram, ksenofobiju un neiecietību. Eiropas Padome tika nodibināta 1949. gadā, un viens no tās pirmajiem sasniegumiem bija Eiropas Cilvēktiesību konvencijas izstrādāšana. Lai pilsoņiem būtu iespēja īstenot šajā konvencijā noteiktās tiesības, tika izveidota Eiropas Cilvēktiesību tiesa.

Paplašināšanās:

20. gadsimta 50. gadu beigās ES bija tikai sešas dalībvalstis. Pašlaik to ir 27. ES dalībvalstu skaita palielināšanos dēvē par paplašināšanos, un tā ir notikusi vairākas reizes:

1950. gadā – Beļģija, Francija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande, Vācija,
1973. gadā – Apvienotā Karaliste, Dānija, Īrija,
1981. gadā – Grieķija,
1986. gadā – Portugāle, Spānija,
1995. gadā – Austrija, Somija, Zviedrija,
2004. gadā – Čehija, Igaunija, Kipra, Latvija, Lietuva, Malta, Polija, Slovākija, Slovēnija un Ungārija,
2007. gadā – Bulgārija un Rumānija.

Paraugprakse:

Lai uzlabotu savu darbu, ES valstu valdības vēro, kas notiek citās ES valstīs un kāda politika ir veiksmīga. Valdības var pieņemt šo paraugpraksi, piemērojot to valsts un vietējiem apstākļiem.

Pārredzamība:

Jēdzienu „pārredzamība” bieži izmanto, apzīmējot atklātību ES institūciju darbā. ES institūcijas ir apņēmušās strādāt iespējami atklāti. Tās daudz dara, lai uzlabotu informācijas pieejamību sabiedrībai, tāpat tās strādā, lai sagatavotu skaidrākus un vieglāk lasāmus dokumentus. Šis darbs ietver arī labāku likumprojektu veidošanu, kā arī vienota un vienkāršāka ES līguma izstrādi.

Pārskatīšanas klauzula:

Dažreiz, ES līderiem apspriežot svarīgus juridiskos dokumentus, tie kādā noteiktā jautājumā nevar panākt vienošanos. Tie var nolemt atgriezties pie šī jautājuma vēlāk. Viņu lēmums tiek oficiāli noformēts rakstiski un iekļauts kā atsevišķa klauzula apspriežamajā juridiskajā tekstā. Šāda veida klauzulu dažkārt sauc par “pārskatīšanas klauzulu”

Pārvalstisks:

Burtiski tas nozīmē „līmeni, kas augstāks par valstu valdībām", lai uzsvērtu atšķirību no starpvaldību (skatīt zemāk) līmeņa, kad vienojas valdības. Daudzi ES lēmumi tiek pieņemti pārvalstiskā līmenī tādā nozīmē, ka tos pieņem ES institūcijas, kurām ES valstis ir deleģējušas atsevišķas lēmumu pieņemšanas pilnvaras. Šo jēdzienu nevajadzētu jaukt ar jēdzienu „transnacionāls” (skatīt zemāk).

Pastiprināta sadarbība:

Ar šādas shēmas palīdzību ES dalībvalstu grupa var sadarboties kādā konkrētā jomā, pat ja citas valstis šajā posmā nespēj vai nevēlas iesaistīties šajā sadarbībā. Tomēr pārējām valstīm ļauj pievienoties vēlāk, ja tās vēlas.

Pieteikuma iesniedzēja valsts:

Valsts, kas iesniegusi pieteikumu, lai pievienotos Eiropas Savienībai. Kad tās pieteikums ir oficiāli pieņemts, tā kļūst par kandidātvalsti (skatīt augstāk).

Pilsoniskais dialogs:

Konsultācijas ar pilsonisko sabiedrību (skatīt zemāk), Eiropas Komisijai izstrādājot savu politiku un likumdošanas iniciatīvas. Tas ir plašāks jēdziens nekā sociālais dialogs (skatīt zemāk).

Pilsoniskā iniciatīva:

Tas ir veids, kā parastiem cilvēkiem piedalīties Eiropas līmeņa lēmumu pieņemšanas procesā. Tā ir īpaša procedūra, kurā 1 miljons pilsoņu no vismaz septiņām ES dalībvalstīm paraksta priekšlikumu par jauna ES tiesību akta pieņemšanu. Ja tas notiek, ES iestādēm ir pienākums apspriesties un pieņemt lēmumu par priekšlikumu. Vairāk informācijas.

Pilsoniskā sabiedrība:

Kolektīvs nosaukums visu veidu organizācijām un asociācijām, kas nav saistītas ar valdību, bet pārstāv profesijas, interešu grupas vai sabiedrības daļas. Tā ietver, piemēram, arodbiedrības, darba devēju asociācijas, vides jautājumu lobijus un grupas, kas pārstāv sieviešu intereses, lauksaimniekus, cilvēkus ar īpašām vajadzībām utt. Tā kā šīm organizācijām noteiktās jomās ir daudz īpašu zināšanu un tās iesaistās Eiropas Savienības politiku ieviešanā un uzraudzībā, ES regulāri apspriežas ar pilsonisko sabiedrību un vēlas, lai tā vairāk iesaistītos Eiropas politikas veidošanā.

Pretmonopolu joma:

ES cenšas garantēt godīgu un brīvu konkurenci vienotā tirgū un nodrošināt, lai uzņēmumi drīzāk sacenšas, nekā slepeni vienojas. ES noteikumi aizliedz uzņēmumiem slēgt vienošanās, kas ierobežo konkurenci (t.i., slepenas vienošanās starp uzņēmumiem, mākslīgi paaugstinot cenas), un ļaunprātīgi izmantot dominējošo stāvokli tirgū. Šāda veida noteikumus sauc par “pretmonopolu” tiesību aktiem. Komisijai ir plašas pilnvaras aizliegt pret konkurenci vērstas darbības un sodīt firmas, kas atzītas par vainīgām pret konkurenci vērstā rīcībā.

Salīdzinošā novērtēšana:

Tas nozīmē analīzi, kā valsts, uzņēmums, nozare utt. darbojas, salīdzinot ar citām valstīm, uzņēmumiem, nozarēm utt. Par sasniegto spriež pēc noteiktiem kritērijiem.

Saskaņošana:

Tā ir valstu likumu saskaņošana, nereti likvidējot valstu līmenī pastāvošos šķēršļus, kas kavē preču un pakalpojumu, darba ņēmēju un naudas brīvu apriti visā ES. Citiem vārdiem sakot, saskaņošana nozīmē nodrošināt, lai jebkurā konkrētajā jautājumā, kas ir ES pārziņā, atsevišķās ES valstīs pieņemtie noteikumi uzliktu vienādas saistības visu šo valstu iedzīvotājiem, paredzot noteiktu prasību minimumu katrā valstī.

Saskaņošana var arī nozīmēt valstu tehnisko standartu koordināciju, lai visā Eiropas Savienībā varētu brīvi tirgot preces un pakalpojumus. Pretēji populāram mītam saskaņošana nenozīmē, ka standartus bezjēdzīgi nosaka it visam, sākot ar gurķu izliekumu un beidzot ar burkānu krāsu. Bieži tā vienkārši nozīmē, ka ES valstis savstarpēji atzīst cita citas preču drošības standartus.

Semestris:

Eiropas semestris ir veids, kā ES dalībvalstis sadarbojas attiecībā uz ekonomikas politiku. To tā sauc, jo tā ir procedūra, kas ilgst apmēram sešus mēnešus. Tā ir uzsākta 2011. gadā un notiek katra gada pirmajā pusē. Pēc pirmajām debatēm par ekonomikas attīstības gaitu katra ES dalībvalsts iepazīstina ar saviem plāniem attiecībā uz valsts budžetu un ekonomikas izaugsmes sasniegšanai paredzēto politiku, un pēc tam tiek formulētas vadlīnijas.

Sociālais dialogs:

Ar šo jēdzienu apzīmē diskusijas, sarunas un kopējās aktivitātes starp Eiropas sociālajiem partneriem (skatīt zemāk), kā arī diskusijas starp šiem sociālajiem partneriem un ES institūcijām. Sīkāku informāciju skatīt glosārijā.

Sociālie partneri:

Tā apzīmē abas puses ražošanā – darba devējus un darba ņēmējus. ES līmenī tos galvenokārt pārstāv trīs organizācijas:

Eiropas Arodbiedrību konfederācija, kas pārstāv darba ņēmējus;
Eiropas Rūpniecības un darba devēju konfederācijas savienība (UNICE), kas pārstāv privātā sektora uzņēmējus;
Eiropas publisko uzņēmumu centrs (CEEP), kas pārstāv valsts sektora darba devējus.

Eiropas Komisija konsultējas ar šīm organizācijām, gatavojot priekšlikumus tiesību aktiem sociālo lietu un nodarbinātības sfērā.
Sīkāku informāciju skatīt glosārijā.

Starpvaldību:

Tas nozīmē starp valdībām notiekošu procesu. Tā ir tradicionālā starptautiskās sadarbības metode, kas atšķiras no Kopienas metodes (skatīt augstāk), kuru pārsvarā izmanto Eiropas Savienībā. Taču joprojām dažus ar Eiropas Savienību saistītus jautājumus, piemēram, drošības un aizsardzības jomā, izlemj vienīgi ar starpvaldību nolīgumiem (tas ir, ar nolīgumiem starp ES dalībvalstu valdībām.

Starpvaldību konference (SVK):

Konference, kurā tiekas dalībvalstu valdības, lai izdarītu grozījumus Eiropas Savienības līgumos.

Strasbūra:

Strasbūra ir pilsēta Francijā, kas atrodas tuvu pie Vācijas robežas, Ik mēnesi vienu nedēļu tur notiek Eiropas Parlamenta plenārsesijas. Tā ir arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Eiropas Padomes, kas nav ES institūcijas, mītnes vieta. Terminu “Strasbūra” medijos dažreiz lieto, lai apzīmētu kādu no šīm iestādēm.

Subsidiaritāte:

Subsidiaritātes princips nozīmē, ka ES lēmumi jāpieņem pēc iespējas tuvāk iedzīvotājiem. sakot, Eiropas Savienība (izņemot gadījumus, kad skarti jautājumi, par kuriem ir atbildīga tieši Eiropas Savienība) rīkojas tikai tad, ja ES līmeņa pasākumi ir efektīvāki par valsts, reģionālā vai vietējā līmenī veiktiem pasākumiem.

Šengenas zona (Šengenas līguma zona, Šengenas valstis):

1985. gadā piecas ES valstis (Francija, Vācija, Beļģija, Luksemburga un Nīderlande) vienojās atcelt visas robežpārbaudes cilvēkiem, kas ceļo starp šīm valstīm. Tas radīja teritoriju bez iekšējām robežām, ko sauc par Šengenas zonu. (Šengena ir pilsētiņa Luksemburgā, kurā tika parakstīts līgums.)

Šengenas valstis ieviesa vienotu vīzu politiku visā savā teritorijā un vienojās veikt efektīvu kontroli uz ārējām robežām. Pārbaudes uz iekšējām robežām nolēma veikt tikai noteiktu laiku, ja tas ir nepieciešams sabiedriskās kārtības vai valsts drošības dēļ.

Pamazām Šengenas zona paplašinājās, ietverot gandrīz visas ES valstis, kā arī Īslandi, Norvēģiju un Šveici, un šis līgums ir kļuvis par ES līgumu neatņemamu sastāvdaļu. Tomēr Īrija un Apvienotā Karaliste nav pievienojušās kopējiem noteikumiem par vīzām un robežkontroli, arī Bulgārija, Kipra un Rumānija nav Šengenas valstis. Vairāk par šo jautājumu.

Transnacionāls:

Šo vārdu bieži lieto, lai aprakstītu sadarbību starp uzņēmumiem vai organizācijām, kas atrodas vairāk nekā vienā ES valstī. ES vēlas sekmēt šo pārrobežu jeb transnacionālo sadarbību.

Trešā valsts:

Šī vārdkopa vienkārši nozīmē valsti, kas nav ES dalībvalsts. Tās nozīme atklājas visskaidrāk, kad runājam par attiecībām starp divām ES dalībvalstīm un citu valsti – burtiskā nozīmē trešo valsti –, kas atrodas ārpus Eiropas Savienības.

Uzņemtspēja:

Tā parasti nozīmē valsts vai organizācijas iespējas saņemt palīdzību un to efektīvi izmantot. Jaunattīstības valstīm nereti trūkst šīs spējas. Piemēram, valsts var saņemt pietiekoši daudz naudas, lai nodrošinātu iespēju visiem bērniem apmeklēt pamatskolu, – bet skolotāju un skolu trūkuma vai vājas pārvaldes sistēmas dēļ nav iespējams izlietot šos līdzekļus īsā laikposmā. Vispirms jāsagatavo skolotāji, jāuzceļ skolas un jāuzlabo sistēmas efektivitāte, tādējādi paaugstinot valsts absorbcijas spēju.

Vienprātība:

Pieņemot lēmumus par atsevišķiem jautājumiem, Eiropas Savienības Padomei jārīkojas vienprātīgi, t.i., visām valstīm jāvienojas. Viedokļu atšķirība, pat ja to pauž tikai viena valsts, bloķē lēmuma pieņemšanu. Tā kā ir ļoti grūti panākt vienprātību 27 valstu savienībā, vienprātības principu tagad attiecina tikai uz īpaši sensitīvām jomām, piemēram, patvērumu, nodokļiem, kā arī kopējo ārpolitiku un drošības politiku. Daudzās jomās lēmumus tagad pieņem ar kvalificēto balsu vairākumu (skatīt augstāk).
Sīkāku informāciju par vienprātību skatīt glosārijā.