I. Solidaritātes politika

Galvenais solidaritātes politikas mērķis ir veicināt vienotā tirgus izveidošanu (skat. 6. nodaļu „Vienotais tirgus”) un ar struktūrpolitikas pasākumiem novērst jebkuras nevienlīdzības izpausmes, lai palīdzētu atpalikušajiem reģioniem vai rūpniecības nozarēm pārvarēt grūtības. Vajadzība pēc solidaritātes starp ES valstīm un reģioniem kļuva aizvien asāka pēc pēdējās pievienošanās kārtas, kad ES pievienojās 12 jaunas dalībvalstis, kurās ienākumi bija krietni zem ES vidējā līmeņa. ES arī jāsniedz atbalsts to ekonomikas nozaru pārstrukturēšanā, kuras ir smagi ietekmējusi aizvien pieaugošā konkurence pasaulē.

(a) Reģionālais atbalsts

ES reģionālās politikas būtība ir līdzekļu pārvietošana no bagātajām uz trūcīgajām valstīm. Līdzekļus izmanto, lai sekmētu attīstību atpalikušajos reģionos, lai atdzīvinātu panīkušos rūpniecības apgabalus, lai palīdzētu jauniešiem un ilgstošajiem bezdarbniekiem atrast darbu, lai modernizētu lauksaimniecību un palīdzētu mazāk attīstītajiem lauku apgabaliem.

Reģionālajai attīstībai 2007. - 2013. gada budžetā piešķirtie līdzekļi ir paredzēti trīs mērķiem:

• Konverģencei. Mērķis ir palīdzēt visvairāk atpalikušajām valstīm un reģioniem ātrāk sasniegt ES vidējo līmeni, nodrošinot apstākļus izaugsmei un attīstībai. Tas notiks, ieguldot līdzekļus kapitālā un cilvēkresursos, jauninājumos, zināšanu sabiedrībā, palīdzot pielāgoties pārmaiņām, nodrošinot vides aizsardzību un pārvaldes efektivitāti.
• Reģionālai konkurētspējai un nodarbinātībai. Mērķis ir palielināt konkurētspēju, nodarbinātības līmeni un piesaistīt darbaspēku rajonos, kas nav visvājāk attīstīti. Lai sasniegtu šo mērķi ir jāparedz ekonomiskas un sociālas izmaiņas un jāatbalsta jauninājumi, uzņēmējdarbība, vides aizsardzība, darba tirgu pieejamība, pielāgošanās spējas un darba tirgu pieejamības pilnveidošana.
• Eiropas teritoriālai sadarbībai. Šis mērķis paredz palielināt pārrobežu, starptautisko un starpreģionu sadarbību, atbalstot vienotu risinājumu rašanu tām problēmām, kas ir kopīgas kaimiņvalstu iestādēm, piemēram, pilsētas, lauku un piekrastes attīstības jomās, stiprinot ekonomiskās attiecības un veidojot sadarbības tīklus starp maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU).

Šos mērķus finansēs no īpašiem ES fondiem, kas nodrošinās līdzfinansējumu vai veicinās investīciju piesaisti no privātā sektora un no valstu un reģionālajām valdībām. Šie fondi ir struktūrfondi un Kohēzijas fonds.

• Eiropas Reģionālās attīstības fonds (ERAF) ir pirmais struktūrfonds un tas dod finansējumu, lai stiprinātu ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju, samazinot atšķirības starp reģioniem un atbalstot strukturālo attīstību un reģionālo tautsaimniecību pielāgošanos, tai skaitā panīkušo rūpniecisko reģionu atjaunošanu.
• Eiropas Sociālais fonds (ESF) , otrs struktūrfonds, finansē profesionālo apmācību un darba vietu radīšanas iniciatīvas.
• Papildus minētajiem struktūrfondiem pastāv Kohēzijas fonds , ko izmanto, lai finansētu transporta infrastruktūras un vides projektus ES valstīs, kurās IKP uz vienu iedzīvotāju ir mazāks par 90% no ES vidējā rādītāja.

(b) Kopējā lauksamniecības politika (KLP)

KLP mērķi, kas ir izklāstīti 1957. gada Romas Līgumā, lielā mērā jau ir sasniegti – lauksaimniekiem ir nodrošināts pietiekami augsts dzīves līmenis, tirgi ir stabilizēti, patērētājiem ir nodrošināta lauksaimniecības produktu pieejamība tirgū par samērīgām cenām, lauksaimniecības infrastruktūra ir modernizēta. Arī citi laika gaitā pieņemti principi ir īstenoti. Patērētājiem ir garantēta piegādes drošība, lauksaimniecības produktu cenas ir stabilas, un tās neietekmē svārstības pasaules tirgū. KLP finansē Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonds (ELVGF) .

Taču KLP ir savu panākumu upuris. Ražošana pieauga ātrāk nekā patēriņš, kļūstot par smagu nastu ES budžetam. Lai atrisinātu šo problēmu, lauksaimniecības politiku vajadzēja pārveidot. Šobrīd šī reforma sāk dot rezultātus. Ražošana ir ierobežota. Lauksaimniekus mudina pielietot ilgtspējīgas lauksaimniecības metodes, kas pasargā vidi, saglabā lauku apgabalus, nodrošina pārtikas kvalitāti un nekaitīgumu .

Ražojot pārtiku, ko jūs patērējat, kvalitāte ir tikpat svarīga kā
kvantitāte.

Lauksaimniecībā nodarbinātajiem ir jauni uzdevumi – nodrošināt zināmu ekonomisku aktivitāti katrā lauku teritorijā un saglabāt Eiropas ainavu daudzveidību. Šī daudzveidība, dzīve saskaņā ar dabu un pietāte pret „lauku dzīves veidu” ir svarīga Eiropas identitātei.

Eiropas Savienība vēlas, lai Pasaules Tirdzniecības organizācija (PTO) pārtikas kvalitāti, piesardzības principu un dzīvnieku labturību noteiktu par prioritātēm. Eiropas Savienība ir arī uzsākusi reformas zivsaimniecības politikā. Galvenais mērķis ir samazināt jaudas pārpalikumu zvejas flotēs, saglabāt zivju krājumus un nodrošināt finanšu palīdzību, kas ļautu zvejnieku kopienām attīstīt citus saimnieciskās darbības veidus.

(c) Sociālā dimensija

ES sociālās politikas mērķis ir novērst acīmredzamas nevienlīdzības izpausmes Eiropas sabiedrībā. Lai sekmētu darba vietu izveidi un veicinātu strādājošo profesionālo un/vai ģeogrāfisko mobilitāti, 1961. gadā izveidoja Eiropas Sociālo fondu (ESF).

Finanšu palīdzība nav vienīgais veids, kādā ES cenšas uzlabot sociālos apstākļus Eiropā. Palīdzība pati par sevi neatrisinās visas problēmas, ko izraisa ekonomikas lejupslīde vai dažu reģionu atpalicība. Ekonomikas izaugsmei galvenokārt jāveicina sociālā attīstība. Sociālu attīstību veicina arī tiesību akti, kas garantē pamattiesību kopumu. Pamattiesības daļēji ir iekļautas līgumos, piemēram, vīriešu un sieviešu tiesības uz vienādu atalgojumu par vienādu darbu. Citas tiesības ir iekļautas direktīvās par nodarbināto aizsardzību (drošība un veselības aizsardzība darbā) un obligātajos drošības standartos.

Māstrihtas Eiropadome 1991. gada decembrī pieņēma Kopienas Hartu par sociālajām pamattiesībām , nosakot visu ES strādājošo tiesības – tiesības uz brīvu pārvietošanos, taisnīgu samaksu, darba apstākļu uzlabošanu, sociālo aizsardzību, tiesības dibināt apvienības un slēgt koplīgumus, tiesības uz arodmācībām, tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi pret sievietēm un vīriešiem, tiesības uz informēšanu, uzklausīšanu un līdzdalību, veselības aizsardzību un drošību darbā, kā arī bērnu, vecāka gadagājuma cilvēku un invalīdu tiesības uz aizsardzību. 1997. gada jūnijā Amsterdamā šī harta kļuva par neatņemamu līguma sastāvdaļu, un tagad ir piemērojama visās dalībvalstīs.

Šīs un piecu iepriekšējo rīcības programmu laikā un pēc 30 standartu noteikšanas gadiem ES ir izveidojusi vispārēju vides aizsardzības sistēmu.

Risināmās problēmas ir ļoti atšķirīgas: troksnis, atkritumi, dabisko dzīvotņu aizsardzība, izplūdes gāzes, ķīmiskās vielas, rūpnieciskās avārijas, ūdens tīrība peldvietās un ES informācijas un atbalsta tīkla izveide reaģēšanai ārkārtas situācijās, kas uzņemsies vadību vides katastrofu, piemēram, naftas noplūžu vai mežu ugunsgrēku gadījumos.

Pavisam nesen piesārņojuma ietekme uz cilvēku veselību tika izvērtēta Vides un veselības rīcības plānā 2004.- 2010. gadam. Šis plāns izveido saikni starp veselību, vidi un pētniecības politiku.

Planētas dabīgo enerģijas resursu apgūšana ir viens no veidiem, kā
cīnīties ar klimata pārmaiņām.

Eiropas tiesiskais regulējums nodrošina aptuveni vienādu aizsardzības līmeni visā ES, kas tajā pašā laikā dod pietiekamu rīcības brīvību, lai ņemtu vērā vietējos apstākļus. Turklāt tas tiek nepārtraukti atjaunināts. Piemēram, ir nolemts pārstrādāt tiesību aktus par ķīmiskajām vielām un aizstāt agrākos noteikumus, kurus izstrādāja pa daļām, ar vienotu sistēmu ķīmisko vielu reģistrācijai, novērtēšanai un atļaušanai (REACH) .

Šīs sistēmas pamatā ir centrālā datu bāze, kuru pārzinās jauna Eiropas Ķīmisko vielu aģentūra Helsinkos. Mērķis ir novērst gaisa, ūdens, augsnes un ēku ķīmisku piesārņojumu, saglabāt bioloģisko daudzveidību un uzlabot ES pilsoņu veselību un drošību, vienlaicīgi saglabājot Eiropas rūpniecības konkurētspēju.

(b) Inovācijas tehnoloģiju jomā

Eiropas Savienības dibinātāji pilnīgi pareizi saprata, ka Eiropas labklājība nākotnē būs atkarīga no tās spējas saglabāt pasaules līdera pozīcijas tehnoloģijās. Viņi redzēja priekšrocības, ko var gūt, apvienojot Eiropas pētniecību. Tā 1958. gadā līdz ar EEK viņi izveidoja Euratom – Eiropas Atomenerģijas kopienu. Tās mērķis bija nodrošināt ES valstīm iespēju kopīgi izmantot kodolenerģiju nemilitāriem nolūkiem. Tika izveidots Kopīgais pētniecības centrs (KPC) , kas sastāv no deviņiem pētniecības institūtiem četrās vietās: Isprā (Itālijā), Karlsrūē (Vācijā), Petenā (Nīderlandē) un Gēlā (Beļģijā).

Tomēr jauninājumu procesa tempiem kļūstot straujākiem, Eiropas pētniecībai vajadzēja kļūt daudzveidīgākai, apvienojot iespējami dažāda profila zinātnes un pētniecības darbiniekus. ES bija jārod jauni risinājumi sava darba finansēšanai un jauni rūpnieciska izmantojuma veidi saviem atklājumiem.

Kopīgā pētniecība ES līmenī ir paredzēta tam, lai papildinātu valsts pētniecības programmas. Tā koncentrējas uz projektiem, kas apvieno daudzas laboratorijas dažādās ES valstīs. Tā arī atbalsta fundamentālus pētījumus tādās jomās kā vadāma kodolsintēze (iespējams neizsīkstošas enerģijas avots 21. gadsimtam). Turklāt tā sekmē pētniecību un tehnoloģisko attīstību tādās nozīmīgās rūpniecības nozarēs kā elektronika un datori, kam ir stipra konkurence ārpus Eiropas.

Zinātniskā izpēte sekmē ekonomikas izaugsmi.

ES pētniecības finansēšanai galvenokārt izmanto dažādas pamatprogrammas. Septītā pētniecības un tehnoloģiju attīstības pamatprogramma aptver laika periodu no 2007. līdz 2013. gadam. Lielākā daļa līdzekļu 50 miljardu eiro apmērā un vēl papildu līdzekļi no budžeta ir paredzēti veselības, pārtikas un lauksaimniecības, informācijas un saziņu tehnoloģijas, nanozinātņu, enerģētikas, vides, transporta, drošības un kosmosa, kā arī sociālekonomisko zinātņu finansēšanai. Papildu programmas popularizēs atsevišķas idejas, cilvēkus un spējas, ar izpēti paplašinot zināšanu robežas, atbalstot pētniekus, viņu karjeras attīstību un starptautisku sadarbību.

(c) Enerģētika

Apmēram 80% no enerģijas, ko patērē ES, ir iegūta no izrakteņu kurināmā – naftas, dabas gāzes un akmeņoglēm. Ievērojamu un arvien lielāku daļu šī kurināmā ieved no ārpuskopienas valstīm. Pašlaik importē 50% gāzes un naftas, taču jau līdz 2030. gadam šis skaitlis var pieaugt līdz 70 procentiem. Tādējādi ES būs neaizsargātāka pret piegādes samazinājumiem vai starptautisku krīžu izraisītajiem cenu kāpumiem. Izrakteņu kurināmā patēriņu vajadzētu samazināt arī tādēļ, lai apturētu globālo sasilšanu.

Turpmāk vajadzēs veikt virkni pasākumu, piemēram, taupīt enerģiju, izmantojot to daudz prātīgāk, attīstot alternatīvus enerģijas avotus (jo īpaši reģeneratīvos energoresursus Eiropā) un palielinot starptautisko sadarbību. Enerģijas patēriņš līdz 2020. gadam varētu samazināties par vienu piektdaļu, ja patērētāji mainītu savu attieksmi un ja tehnoloģijas, kas uzlabo energoefektivitāti, tiktu pilnībā izmantotas.