I. Kontinenta apvienošana

(a) 27 savienība

Tiekoties Kopenhāgenā 2002. gada decembrī, Eiropadome spēra vienu no nozīmīgākajiem soļiem Eiropas integrācijas vēsturē. Uzaicinot 10 jaunas valstis pievienoties ES 2004. gada 1. maijā, Eiropas Savienība ne tikai palielināja savu kopējo platību un iedzīvotāju skaitu, tā apvienoja mūsu kontinentu un pārvarēja plaisu, kas kopš 1945. gada atdalīja brīvo pasauli no komunistu bloka.

Šī piektā ES paplašināšanās kārta bija svarīga no politiskā un morālā viedokļa. Tā ļāva Čehijas Republikai, Igaunijai, Kiprai, Latvijai, Lietuvai, Maltai, Polijai, Slovākijai, Slovēnijai un Ungārijai, kuras neapšaubāmi ir Eiropas valstis ne tikai ģeogrāfiski, bet arī ņemot vērā to kultūru, vēsturi un mērķus, pievienoties Eiropas demokrātisko valstu ģimenei. Tagad tās pilnā mērā piedalās ES pamatlicēju uzsāktajā nozīmīgajā projektā.

(b) Turpmākā paplašināšanās

Bulgārija un Rumānija kļuva par kandidātvalstīm 1995. gadā. Neraugoties uz to, ka pievienošanās process abām valstīm bija garāks nekā pārējām desmit, 2007. gada 1. janvārī arī viņas kļuva par ES dalībvalstīm, tādējādi izveidojot 27 valstu savienību.

(c) Kandidātvalstis dalībai ES

Turcija, NATO dalībvalsts, kurai jau sen ir asociācijas līgums ar ES, iesniedza pieteikumu dalībai Eiropas Savienībā 1987. gadā. Turcijas ģeogrāfiskā novietojuma un politiskās vēstures dēļ ES ilgi svārstījās, pirms deva tai pozitīvu atbildi. Tā vai citādi 2005. gada oktobrī Eiropadome uzsāka pievienošanās sarunas ar Turciju. Vienlaicīgi tā uzsāka sarunas arī ar Horvātiju, vēl vienu kandidātvalsti. Nevienā no sarunām vēl nav noteikts spēkā stāšanās datums nevienam no abu valstu iespējamajiem pievienošanās līgumiem.

(d) Rietumbalkānu valstis

Šīs valstis, no kurām lielākā daļa reiz ietilpa Dienvidslāvijas sastāvā, vēlas iestāties Eiropas Savienībā, lai paātrinātu ekonomikas pārstrukturēšanu, uzlabotu savstarpējās kaimiņattiecības, kuras iedragājuši etnisko un reliģisko daudzveidību izraisītie kari, un apvienotu savas demokrātiskās iestādes. 2005. gada novembrī ES piešķīra Bijušajai Dienvidslāvijas Republikai Maķedonijai „kandidātvalsts” statusu. Citas iespējamās kandidātvalstis ir Albānija, Bosnija un Hercegovina, Melnkalne un Serbija.

II. Dalības nosacījumi

(a) Tiesiskās prasības

Eiropas integrācija vienmēr ir bijusi politisks un ekonomisks process, kas ir pieejams visām Eiropas valstīm, kuras ir gatavas parakstīt dibināšanas līgumus, kā arī ieviest un piemērot visus ES tiesību aktus. Saskaņā ar Romas Līguma 237. pantu „jebkura Eiropas valsts var izteikt vēlēšanos kļūt par Kopienas dalībvalsti”.

Māstrihtas Līguma F pants piebilst, ka dalībvalstu „valsts iekārtām […] ir jābalstās demokrātijas principos”.

(b) Kopenhāgenas kritēriji

1993. gadā pēc bijušo komunistiskā bloka valstu izteiktās vēlmes pievienoties ES, Eiropadome noteica trīs kritērijus , kas tām jāizpilda, lai kļūtu par pilntiesīgām dalībvalstīm. Līdz pievienošanās brīdim jaunajām dalībvalstīm ir:

• jāizveido stabilas iestādes, kas garantē demokrātiju, tiesiskumu, cilvēktiesības un minoritāšu tiesību ievērošanu un aizsardzību;
• jānodrošina darboties spējīga tirgus ekonomika un jāspēj tikt galā ar Eiropas Savienības tirgū valdošo konkurenci un tirgus apstākļiem;
• jāspēj uzņemties saistības, ko uzliek dalība ES, tai skaitā jāatbalsta Eiropas Savienības mērķi. Turklāt valstī ir jābūt pārvaldes sistēmai, kas spēj piemērot un īstenot ES likumus praksē.

(c) Pievienošanās process

Eiropas Komisija, kas pārstāv ES, uzsāk pievienošanās sarunas ar katru kandidātvalsti. Kad sarunas ir pabeigtas, esošajām dalībvalstīm Padomē ir vienbalsīgi jāpieņem lēmums par jaunas dalībvalsts uzņemšanu ES. Eiropas Parlamentam ir jāpauž piekrišana ar Parlamenta deputātu vairākuma pozitīvu balsojumu. Tad dalībvalstīm un kandidātvalstīm ir jāratificē visi pievienošanās līgumi atbilstoši katras valsts konstitucionālajām procedūrām.

To gadu laikā, kamēr notiek pievienošanās sarunas, kandidātvalstis saņem no ES atbalstu, lai to tautsaimniecība ātrāk varētu panākt pārējās valstis. 2004. gadā, kad pievienojās 10 valstis, galvenokārt strukturālu un reģionālu projektu finansēšanai piešķīra 41 miljardu eiro, lai jaunās ES valstis varētu atbilst dalības kritērijiem.

III. Cik liela var kļūt Eiropas Savienība?

(a) Ģeogrāfiskās robežas

Eiropas Savienībai paplašinoties līdz 25 un vēlāk līdz 27 valstīm, dalībvalstis izstrādāja jaunu pamatlīgumu, lai nodrošinātu jaunās, lielākās ES efektīvu un demokrātisku darbību. Šā procesa gaitā kļuva skaidrs, ka daudzus eiropiešus māc bažas gan par turpmāko Eiropas Savienības paplašināšanos, gan par tās identitāti. Nav vienkārši atbildēt uz šiem jautājumiem, jo īpaši tāpēc, ka katra valsts atšķirīgi uzlūko tās ģeopolitiskās vai ekonomiskās intereses. Baltijas valstis un Polija atbalsta Ukrainas dalību ES. Iespējamā Turcijas pievienošanās izraisīs diskusijas par citu Kaukāza reģiona valstu, piemēram, Gruzijas un Armēnijas statusu.

„Adrijas jūras pērle”, Dubrovņiki Horvātijā.

Neraugoties uz to, ka Islande, Norvēģija, Lihtenšteina un Šveice atbilst visiem dalības kritērijiem, tās nav Eiropas Savienības dalībvalstis, jo sabiedriskā doma šajās valstīs pašlaik ir pret pievienošanos.

Politiskā situācija Baltkrievijā un Moldovas stratēģiskā nostāja joprojām sagādā problēmas. Ir skaidrs, ka Krievijas dalība nav pieļaujama, jo tā izjauktu līdzsvaru Eiropas Savienībā gan politiskā, gan ģeogrāfiskā ziņā.

(b) Administratīvie ierobežojumi

Turklāt esošie dalības noteikumi, kas izklāstīti 2003. gada Nicas gada līgumā, Eiropas Savienības iestāžu sistēmu paredz ne vairāk kā 27 dalībvalstīm. Lai šo skaitli palielinātu, būs nepieciešams jauns starpvaldību līgums, kas regulēs attiecības starp dalībvalstīm iestādēs.

Eiropas Savienības spēja funkcionēt saskaņā ar līgumu pamatprincipiem (skat. 4. nodaļu „Kā darbojas ES?”) būs apgrūtināta ar vairāk kā 30 dalībvalstīm. Lēmumu pieņemšanas process būs pilnībā jāpārskata, lai darbs netiktu paralizēts un ES spētu saglabāt rīcībspēju.

Pastāv vēl vairāki delikāti jautājumi, piemēram, oficiālo valodu lietošana. Līdz ar Bulgārijas un Rumānijas iestāšanos oficiālo valodu skaits pieauga līdz 23. ES paplašināšanās nedrīkst vienkāršajiem cilvēkiem radīt iespaidu, ka viņu nacionālā vai reliģiskā identitāte pazūd standartizētajā ES.