I. Miers un stabilitāte

Pirms tā kļuva par īstu politisku mērķi, ideja par Eiropas apvienošanu bija tikai sapnis filozofu un fantastu prātos. Piemēram, Viktors Igo, humānisma ideālu iedvesmots, sapņoja par miermīlīgām „Eiropas savienotajām valstīm”. Šo sapni aptumšoja briesmīgie kari, kas izpostīja kontinentu 20. gadsimta pirmajā pusē.

Taču Otrā pasaules kara gruvešos radās jauna cerība. Cilvēki, kuri kara laikā pretojās totalitārismam, bija cieši apņēmušies izbeigt naidu un sāncensību starp Eiropas valstīm un radīt apstākļus, kas nodrošinātu ilgstošu mieru. Laikposmā no 1945. līdz 1950. gadam daži drosmīgi valstsvīri, to vidū Robērs Šūmans, Konrāds Adenauers, Alsids de Gasperi un Vinstons Čērčils sāka mudināt savas tautas veidot jaunu laikmetu. Rietumeiropā valdītu jauna kārtība, kas balstītos uz kopīgām interesēm un pamatotos uz līgumiem, kuri garantētu tiesiskumu un vienlīdzību starp visām valstīm.

Robērs Šūmans (Francijas ārlietu ministrs) nolēma īstenot Žana Monēideju un 1950. gada 9. maijā nāca klajā ar priekšlikumu izveidot Eiropas Ogļu un tērauda kopienu (EOTK), apvienojot ogļu un tērauda ražošanu valstīs, kuru starpā reiz valdīja cīņa, un nododot to kopējas Augstās iestādes pārziņā. Tādējādi ieroču izejmateriāli praktiski un simboliski kļūtu par izlīguma un miera līdzekļiem.

II. Eiropas atkalapvienošana

Eiropas Savienība veicināja Vācijas apvienošanos pēc Berlīnes mūra krišanas 1989. gadā. Kad 1991. gadā sabruka padomju impērija, bijušās komunistiskās valstis Centrāleiropā un Austrumeiropā, kuras gadu desmitiem atradās Varšavas pakta radītajā autoritārisma jūgā, izlēma saistīt savu nākotni ar demokrātiskajām Eiropas valstīm.

Paplašināšanās process turpinās vēl joprojām. 2005. gada oktobrī aizsākās sarunas par iestāšanos ar Turciju un Horvātiju, tikmēr arī vairākas Balkānu valstis ir nostājušās uz pareizā ceļa, lai kādu dienu kļūtu par ES dalībvalstīm.

III. Drošība

Tomēr 21. gadsimtā Eiropai joprojām jāgādā par drošību. Eiropas Savienībai ir jāveic efektīvi pasākumi, lai garantētu dalībvalstu drošību. Tai konstruktīvi jāsadarbojas ar reģioniem, kas atrodas tieši aiz ES robežām – Balkānu reģionu, Ziemeļāfriku, Kaukāzu un Tuvajiem austrumiem. ES ir arī jāaizsargā savas militārās un stratēģiskās intereses, sadarbojoties ar sabiedrotajiem, jo īpaši NATO ietvaros, un veidojot kopēju Eiropas drošības un aizsardzības politiku.

Iekšējā un ārējā drošība ir savstarpēji saistītas. Lai apkarotu terorismu un organizēto noziedzību, visu ES valstu policijas spēkiem ir ciešāk jāsadarbojas. ES izveidošana par „brīvības, drošības un tiesiskuma telpu", kurā ikvienam ir vienlīdzīgas tiesības uz tiesu un likuma aizsardzību, ir jauns mērķis, kura īstenošanai nepieciešama cieša valstu valdību sadarbība. Tādām iestādēm kā Eiropolam, Eiropas policijas birojam un Eurojust, kas veicina prokuroru, tiesnešu un policijas ierēdņu sadarbību dažādās ES valstīs, arī ir jādarbojas aktīvāk un efektīvāk.

IV. Ekonomiskā un sociālā solidaritāte

Eiropas Savienību izveidoja, lai sasniegtu politisko mērķi nodrošināt mieru, taču tās dinamiskās attīstības un panākumu iemesli meklējami tās ekonomiskajā darbībā.

ES valstīs dzīvo neliela pasaules iedzīvotāju daļa. Tādēļ tām ir jāturpina apvienoties, ja tās vēlas nodrošināt ekonomisko izaugsmi un konkurēt pasaulē ar citām ekonomikas lielvarām. Neviena ES valsts pati par sevi nav pietiekami spēcīga, lai vienatnē spētu aizsargāt savas intereses pasaules tirdzniecībā. Eiropas vienotais tirgus ir svarīgs pamats, kas ļauj uzņēmumiem veiksmīgi konkurēt pasaules tirgos.

Taču Eiropā valdošās brīvās konkurences apstākļos nedrīkst aizmirst par Eiropas mēroga solidaritāti. Tā izpaužas kā praktiska palīdzība Eiropas iedzīvotājiem – kļūstot par plūdu un citu dabas katastrofu upuriem, tie saņem palīdzību no ES budžeta. Struktūrfondi, ko pārvalda Eiropas Komisija, veicina un atbalsta ES valstu un reģionālo iestāžu centienus mazināt atšķirības starp dažādām Eiropas daļām. Gan ES budžeta līdzekļi, gan Eiropas Investīciju bankas (EIB) aizdevumi tiek izmantoti, lai uzlabotu Eiropas transporta infrastruktūru (piemēram, lai paplašinātu autoceļus un ātrsatiksmes dzelzceļus), tādējādi nodrošinot labāku saikni ar nomaļiem apgabaliem un veicinot Eiropas mēroga tirdzniecību. Daļēji ES ekonomiskie panākumi būs atkarīgi no vienotā tirgus, kurā ir 500 miljoni patērētāju, spējas kalpot pēc iespējas vairāku cilvēku un uzņēmumu labā.

V. Identitāte un dažādība globalizētā pasaulē

Eiropas postindustriālās sabiedrības kļūst arvien sarežģītākas. Dzīves līmenis ir pakāpeniski audzis, taču joprojām pastāv atšķirības starp turīgajiem un nabadzīgajiem. Paplašināšanās ir padziļinājusi šīs atšķirības līdz ar to valstu iestāšanos, kurās dzīves līmenis ir zemāks par vidējo dzīves līmeni ES. ES valstu sadarbība ir svarīga, lai mazinātu šīs atšķirības.

Taču šie centieni nekādā gadījumā nav negatīvi ietekmējuši kultūru un valodu atšķirības ES valstīs. Tieši otrādi – daudzi ES veiktie pasākumi veicina jaunu ekonomisko izaugsmi, balstoties uz reģionālo specializāciju un plašo tradīciju un kultūru daudzveidību.

Vienoti dažādībā – plāksnīte ar ielas nosaukumu divās valodās Maltā.

Piecdesmit gadus ilgusī Eiropas integrācija ir pierādījusi, ka ES kā vienots veselums ir spēcīgāka, nekā tās daļu apvienojums, ES ir lielāka ekonomiskā, sociālā, tehnoloģiskā, tirdzniecības un politiskā ietekme, nekā atsevišķām tās dalībvalstīm. Vienotai darbībai un vienotai nostājai ir lielāks spēks.

Kāpēc?

• Tāpēc, ka ES ir pasaules vadošā tirdzniecības partnere un tai ir izšķiroša loma starptautiskās sarunās, piemēram, Pasaules Tirdzniecības organizācijā (PTO), kas apvieno 149 valstis, kā arī īstenojot Kioto protokolu par gaisa piesārņojumu un klimata pārmaiņām;
• tāpēc, ka tā pauž skaidru nostāju par problemātiskiem jautājumiem, kas skar vienkāršus cilvēkus, piemēram, vides aizsardzība, reģeneratīvie energoresursi, „piesardzības princips” pārtikas drošībā, biotehnoloģijas ētiskie aspekti un nepieciešamība aizsargāt apdraudētās sugas;
• tāpēc, ka tā izvirzīja svarīgas iniciatīvas visas planētas ilgtspējīgai attīstībai saistībā ar augstākā līmeņa sanāksmi („Earth Summit”) Johannesburgā 2002. gadā.

Senais teiciens „vienotība ir spēks” mūsdienu eiropiešiem joprojām ir aktuāls.Taču integrācijas process nav apslāpējis Eiropas tautu dzīves veidu, tradīciju un kultūru daudzveidību. ES patiesi uzskata daudzveidību par vienu no savām galvenajām vērtībām.